RAKSTI  
Izstādē “Terror and Wonder. The Gothic Imagination”

Pazemē dzimusī 0

Kirils Kobrins
17/12/2014

“…visas būtnes, ko taksonomija izvietojusi nepārtrauktā vienlaicīgumā, ir pakļautas laikam (…) tādā nozīmē, ka visas taksonomiskās vienības ir laika apzīmogotas, proti, ‘evolūcija’ nav nekas cits, kā nepārtraukta un visaptveroša būtņu kāpņu pārvirzīšanās, sākot ar pirmo un beidzot ar pēdējo no to elementiem. (…) Tā (šī priekšstatu sistēma – K.K.) paredz, ka, caur neskaitāmu loku virkni cenzdamās uz dievišķo absolūto pilnību, būtņu ķēde nekad to reāli nesasniedz, ka attālums starp dievu un tā visnepilnīgākajām radībām paliek bezgalīgi liels, un šī, iespējams, nepārvaramā, attāluma robežās viss nepārtrauktais būtņu tīkls visu laiku tiecas pēc lielākas pilnības.”

Mūsu priekšā ir kaut kas līdzīgs mūžīgam eskalatoram, uz kura nekustīgi izvietojušās visdažādākās būtnes, no visvienkāršākajām līdz cilvēkam. Šis eskalators ir nemitīgā kustībā; ja iztēlojas kādu nekustīgu ārpus tā esošu novērošanas punktu, tad attiecībā pret to vietā, kas pirms mirkļa atbilda cilvēkam, nu būs molusks. Turklāt ne cilvēks, ne molusks savā būtībā nemainās, mainās tikai to atrašanās vieta attiecībā pret novērošanas punktu – tieši tāpat nemainās attālums starp viņiem. Laiks neko nemaina šajā pabaisajā neskanīga klusuma baletā – tas tikai vienu aiz otras pārvieto lietas, nekādi neietekmējot to būtību. Īstenībā šajā sistēmā laiks ir attālums, ko zemākā būtne veic līdz punktam, kur pirms brīža atradās augstākā, un laiks ir šis eskalators. Taču pats interesantākais ir, lūk, kas: neraugoties uz nepārtraukto kustību, attālums līdz absolūtam, līdz dievam, nemainās; iznāk, ka „dievišķā, absolūtā pilnība” atrodas ārpus eskalatora, ārpus novērošanas punkta, vispār ārpus, un tas piešķir gleznai ledainu galīgumu. Kaut ir kustība, būtībā tajā nekad nekas nemainās. Paturam prātā, ka mūsu priekša ir 18. gadsimts, Saprāta, klasicisma un taksonomiskās pilnības gadsimts.


Šarls Bonē

Lai aizlauztu Apgaismības laikmeta dimanta eskalatoru, bija vajadzīgas divas lietas. Pirmā – ievadīt šajā shēmā ar organiskām izpausmēm maskētu vēsturisko laiku. Dabu – dīvainu un nevadāmu – pretnostatot racionālistiskai Kultūrai. Tam, kas bija pirms triumfēja pašreizējais apdomīgais Saprāts (proti, hronoloģiski atrodas ārpus tā ietvariem), tam, kas nav Saprāta varā, ir jāielaužas tā valdījumā un – uz īsu brīdi – jāapsedz tā Gaisma ar savu Tumsu. Otrs paņēmiens – nosmiet šī eskalatora mehānismu un pamatus, apšaubīt to, notraipīt tā talāra debešķīgumu ar nepiedienīgām klaigām, juku jukām sasviest augsto un zemo. Varbūt, kaut uz mirkli, ar Neizskaidrojamo iebaidīt šo Visu izskaidrojošo mantojumu. ‘Gotiskais’ Rietumeiropā rodas kā atbilde uz 18. gadsimta nevainojamo racionālo vārdu un lietu kārtību, ko savā šādi nosauktajā grāmatā aprakstīja Mišels Fuko. Patiesībā, no tās arī paņēmu slavenā šveiciešu naturālista Šarla Bonē koncepcijas aprakstu. Tas ir traktāts par sistēmu, kas visvairāk baidās zaudēt savu viengabalainumu. Tālākais teksts veltīts tikai fragmentārām un neviengabalainām lietām; arī izklāsts nebūs īpaši secīgs. Jo runa taču ir par gotisko.


Viena no ekspozīcijām, kas apskatāma līdz 20. janvārim Britu bibliotēkā izstādē “Terror and Wonder. The Gothic Imagination”. Foto: British Library (c) Tony Antoniou

Eiropas valodās ir maz tik daudznozīmīgu, ar tik daudzšķautņainu un samudžinātu jēgu apveltītu vārdu, kā gothic. Tam ir sakars ar vienu no ģermāņu tautām, gotu cilti, kas vēlīnajā Romas periodā bija uzmaldījusies Ziemeļu, Rietumu un Dienvideiropā un piebeidza Rietumromas impēriju. Tas ir stils arhitektūrā, pat divi – gotika un neogotika. Literatūras žanra nosaukums. Rietumu subkultūra pēdējos trīsdesmit un vēl mazliet gadus. Un, visbeidzot, visai amorfs apzīmējums visam asinis stindzinošajam, tumšajam, nesaprotamajam, nolemtajam un vienlaikus apšaubāmajam, parodiskajam un pat blēdīgajam. Britu bibliotēkā ir ierīkota izstāde Gothic jēdziena stingri vēsturiski identificētu un nosacītu, it kā laika neierobežotu nozīmju salaidumā. Kaut izstādes organizētāju zinātniskais statuss ir ļoti augsts, tās nosaukums nemulsina ar savu akadēmiskumu: Terror and Wonder. The Gothic Imagination (Šausmas un brīnumi. Gotiskā iztēle). Jau iepriekš tiekam informēti, ka rādīs nevis gotiku, un pat ne objektos paustu konkrētu kultūras tipu, bet gan pašu ‘gotisko iztēli’. Paldies gotiskajam Dievam, arī šādai iztēlei ir vēsturiskas robežas un tā ir kaut aptuveni identificējama. Patiesībā izstāde Britu bibliotēkā ir kā kaujas lauks, kur haotiskie masu priekšstati par ‘baiso un gotisko’ spēkojas ar visai stingrajām speciālistu definīcijām. Un, kā jau tas šodien ierasts, speciālistu definīcijas cieš sakāvi. Izstādes reklāmas treileris neatstāj vietu šaubām.

Tāpēc mans teksts ir vien pieticīgas piezīmes par šo jau iepriekš atzīto sakāvi – atsevišķas detaļas, pārdomas par cēloņiem un tā tālāk. Izstādei ir sešas daļas, un patiešām interesantas ir tikai pirmās divarpus. Saistošākā ir pirmā istaba, Gothic Beginnings (Gotiskais pirmsākums) – tur tik tiešām ir par ‘gotiskā’ kā stila rašanos, daļēji arī kā vārdu un lietu sasaistes veidu un kā kultūras kontekstu. Otrā istaba ar diezgan pazīstamu materiālu visai dāsni papildina pirmās saturu; tā nosaukta par Taste of Terror (Šausmu gaume) un piedāvā iespēju parakņāties ‘Terror’ vēsturiskajās lomās. Labākais ir trešās sekcijas nosaukums: Victorian Monstrosity (Viktorijas laika kroplības) – visi zina, ka Viktorijas laikmeta liekulīgā pasaule, kur džentelmeņi nemelo un princeses nekakā, piesedza citu – bezveidīgu, drūmu un nokvēpušu. Diemžēl tieši šajā sadaļā ‘gotiskā’ jēdziens sāk strauji izplūst, un kuratori katru Viktorijas laikmeta lubiņu metodiski iespiež gotiskajā rakstā, tā padarot gotisku pilnīgi visu – sākot ar Dikensu un Vilkiju Kolinsu un beidzot ar asiņaino bārddzini Svīniju Todu.

Taču pats interesantākais, ko bija vērts pastāstīt par Viktorijas laika ‘gotikas’ likteni– par Gothic Revival arhitektūrā, arī par ‘gotiskā’, proti, ‘viduslaicīgā’ pārtapšanu dižā kultūras modē, kur lieli nopelni ir prerafaelītiem, – par šo visu tikpat kā ne vārda. Iemesls ir acīmredzams: izstāde ar nosaukumu Terror and Wonder. The Gothic Imagination bija iecerēta kā populāra un arī šai popularitātei nolemta, jo adresāts ir cilvēki, kas nav piedabūjami lasīt Raskinu, apbrīnot Hanta gleznas vai, vēl jo vairāk, jūsmot par neogotiskās Saint Pancras stacijas velvēm un arkām, turpat Britu bibliotēkas tuvumā. Šeit ‘gotiskais’ parāda sevi kā masu kultūras parādību – kā ‘neparasto’, ‘savādo’. Nedz hrestomātiskajiem prerafaelītiem, nedz rivaivalistiem nekā tāda nav. Tāpēc labāk pievērsties Svīnijam Todam un sievietei baltā.


 St. Pancras

Tomēr pavērsienā, ko kuratori izdarījuši izstādes trešajā zālē, zināma jēga ir. Viņi mēģina netieši norādīt, ka tagad, lūk, ‘gotiskais’ nav nekas eksotisks, tas nav jāmeklē pilsdrupās vai zem vilku saules, tas netērpjas bruņinieku bruņās un nevalkā kapucīniešu kapuces, jo tas ir tepat, mājās, nemīlīgā Viktorijas laika savrupmājā. Viesistabā, pabā, uz ielas, galvā un sirdī. Šeit vēsturiskais (vēsturiski kulturālais) pamazām pārtop par sociopsiholoģisko, un aizjūras „Otranto pils” – par mūsu pašu universālo Tvīnpīku. Viktoriāņi šeit, šķiet, ir visdūšīgāk pacentušies – Dikenss nepabeigtajā romānā „Edvīna Drūda noslēpumā”, Vilkijs Kolinss un, protams, vēlīnais viktoriānis Artūrs Konans Doils. Pēdējais gan ir izvietots ceturtajā sekcijā – līdzās Robertam Lūisam Stīvensonam, Oskaram Vaildam un (ak, šausmas) Obrijam Bērdslijam. Virs viņiem melnus spārnus izpletis pats Brems Stokers. Izstādes ceturtajai daļai dots izsmeļošs nosaukums Decadance and Degeneration (Dekadence un deģenerācija). Šeit atrodams arī 19. gadsimta beigām piederīgais vampīru iznīdētāja komplekts.

Turpmākās sekcijas vispār nav nepieciešams cik necik rūpīgi aplūkot. Šausmenes 20. gadsimta popkultūrā (Modern Horrors) un gotu subkultūra, melnā ģērbušies sievišķi un vīrišķi, lillā lūpas un viss tādā garā (A Weekend in Whitby). Pārsteidzoši, ka izstādes beidzamajā daļā ne ar pušplēstu vārdu nav pieminēts mūsdienu galvenais gots Roberts Smits un vispār nav paša galvenā – gotiskās rok- un popmūzikas. Tas liecina par to, ka kuratori ir zināmā mērā vecmodīgi teorētiķi; būdami spiesti izklaidēt publiku, viņi tai uzgāž blāķi objektu no Britu bibliotēkas krājumiem, un pasākuma maniere skaidri parāda, ka vairums apmeklētāju detaļās neiedziļināsies. Kā abstinences sindroma mocīti saimnieki, kas uzaicinājuši ciemos dzērājus – ciemiņiem ir iepirkts abstrakts dzereklis, bet par tā kvalitāti nav īpaši padomāts. Izstādi noslēdz veikaliņš, kur var dabūt parafernālas gotu lietiņas. Man iepatikās audekla soma: viena puse balta, un uz tās ar melnu uzrakstīts Dr. Jekyll, otra melna ar baltu uzrakstu Mr. Hyde. Tā pa smuko.

Tagad var parunāt par lietu. Par to, no kurienes vēsturiski iznāca ‘gotiskais’ un kā tas savstarpēji saistās ar tādu miglainu lietu kā ‘iztēle’. ‘Gotiskais’ radās kā ‘viduslaiciskā’ sinonīms sarunā par Daiļo. Pareizāk sakot, par Neglīto. Kā zināms, Renesanse, baroks un, jo īpaši, klasicisms viduslaikus uzskatīja par drūma barbarisma un necaurredzamas tumsas laikmetu, kur uz viduslaiku dievnamu fasādēm dzīvoja briesmoņi, piemēram, tādi kā gārgujas. Kādā brīdī tos sāka dēvēt par gotiskiem. Renesanses apsēstība ar antīko, baroka apsēstība ar Renesansi (un ar sevi pašu), klasicisma apsēstība ar antīko, un arī ar Saprātu un Kārtību – tas viss radīja melno leģendu par viduslaikiem, kas joprojām ir neticami dzīvotspējīga. 17. gadsimta otrajā pusē, pēc slavenās polemikas par senajiem un jaunajiem, angļu arhitektūrā iedibinājās vitruviānisms, kas deva priekšroku samērīgumam un saprātīgai kārtībai, nevis haotiskam viduslaiku formu neglītumam. Pēc Šekspīra un ‘metafiziskās poēzijas’ nāves, pienākot Roberta Bērtona „Melanholijas anatomijai” līdzīgu barokālo traktātu galam, iedibinājās stingra žanru un tajos lietoto vārdu arhitektūra. Faktiski viduslaiku izdzīšana nozīmēja to, ka tika izdzīta tagadne, kurā cilvēki dzīvoja pēc 15. gadsimta; izdzīts vēsturiskais laiks, mēģinājums laupīt sev konkrētus vecākus, aizstājot tos ar mūžīgiem abstraktiem priekštečiem.

Ir saprotams, kāpēc protestantisms ienīda viduslaikus un baidījās no tiem. Mazāk saprotams, kāpēc to darīja kontrreformācija. Tai viduslaiki nozīmēja pagātnes traumu, ko kontrreformācija mēģināja aizmirst, izvairīties no tās, jo bija ‘kontr-’, proti, bez sava pozitīvā satura. Kontrreformācija bija mēģinājums likt eiropiešiem atgriezties laikos, kad bija tikai katolicisms, taču kontrreformatoru histēriskā enerģija un ražīgums notušēja neapstrīdamu lietu: viduslaikus vainagoja reformācija. Proti, savdabīgā loģika lika atcelt to laiku vispār, lai viss atkal nebeigtos tāpat, kā toreiz. Un tad beidzot iestājās Saprāta gadsimts un visus salika savos dimanta eskalatoros. Vēsturei un līdz ar to arī viduslaikiem pienāca gals.

‘Vēsture’, ‘vēsturiskais laiks’ sāka rakties cauri 18. gadsimta perfektajām mentālajām shēmām tieši šķietami nesagraujamajās citadelēs – arhitektūrā un literatūrā. Un tā drīzāk nav vis rakšana, bet gan pamatu spridzināšana no pašas apakšas, no it kā droši aizslēgtās pazemes. No turienes britu antikvāri, šie senatnes cienītāji un arheologi-amatieri, sāka vilkt ārā neparastas lietiņas, akmentiņus, ar nesaprotamiem burtiem aprakstītus dzelzīšus, milžu kaulus un citus brīnumus. Arī viņu skaidrojums par šīm eksotiskajām lietiņām bija visai eksotisks – tā radās daudzie stāsti par agrākos laikos dzīvojušiem burvjiem, milžiem un arī briesmīgie tumšo laiku buramvārdi. Nespēja racionāli izskaidrot neizskaidrojamo (Speaking the Unspeakable – tā nosaukta viena no Britu bibliotēkā iekārtotās izstādes apakšnodaļām) neizbēgami kļuva par cēloni iracionālismam; iracionālas deskripcijas objekts pamazām padarīja tās subjektu par daļēji iracionālu un apšaubāmu. Tā iesākās ne tikai ‘gotiskā’ vēsture – to pašu var teikt arī par agrīno romantismu, kur ‘gotiskais’ kļuva par vienu no būtiskākajām iezīmēm.

Galu galā ‘gotiskais’ kļuva par galveno ieroci klusajā dumpī pret racionālo apgaismības modeli. Arhitektūrā galvenais pamatu tricinātājs bija Nikolass Hoksmors, noslēpumains elektriķis, kuram bija fantastiskas teorijas par arhitektūras elementu rašanos un kurš, saskaņā ar melnajām leģendām, bija sātanists, cilvēku upurēšanas praktizētājs. Viņa ietekmē gotiskās arhitektūras elementi pamazām iespiedās britu sadzīvē, līdz britu premjerministra dēls, pazīstamais vigs Horass Volpols, antikvārs un mākslas cienītājs, šajā daļēji izdomātajā stilā uzcēla savu muižu Strawberry Hill Tvikenhemā. Tur Volpols iekārtoja privātu tipogrāfiju, kur tieši pirms 250 gadiem, 1764. gadā, laida klajā anonīmu romānu „Otranto pils”. Pirmajā izdevumā bija rakstīts, ka tā ir antikvāra atrasta 1529. gadā izdota itāļu grāmata; turpmākajos izdevumos par autoru tika atzīts Volpols, viņš pat papildināja to ar apakšvirsrakstu „Gotisks stāsts”. Tā radās ‘gotiskais romāns’ un ‘gotiskā literatūra’.


BBC dokumentālā filma par Nikolasu Hoksmoru

Šis sižets ir papildināms: ‘gotiskais’ kopš sākta gala ir saistīts ar literārām mistifikācijām, viltojumiem, neīstiem autoriem un tā tālāk. Kā tāds tas kļuva par romantisma elementu, un romantisms, īpaši agrīnais, dāsni dāvā sižetus par fiktīviem seniem manuskriptiem. Klasicisma pamatu graušana, pirmkārt, tika realizēta šajā līmenī – vēsu skaidrību par to, kas, ko, kāpēc un kad ir rakstījis, aizstāja haoss, turklāt visai nepiedienīgs un kaut kādā ziņā pat izsmejoši zobgalīgs. Un, otrkārt, tika izdarīts trieciens hierarhiskajai literārajai un visai sociāli kulturālajai sistēmai. Angļu aristokrāts uzskribelē viņa stāvoklim necienīgu grāmateli, kas neiekļaujas pastāvošajos ētiskajos un estētiskajos priekšstatos, tā kļūst populāra, tauta izķer metienu metienus, un lasītāji nav kādai vienai sociālai grupai piederīgi. Tā ‘augstā kultūra’, augstāko šķiru kultūra, tiek saplūdināta ar to, kas ‘no laukumiem’, ar ‘prasto’ un ‘nicināmo’.

Lieliskā, samērīgā Ratio ēka sašķobās, Apgaismības dimanta eskalators buksē. Laurus plūc pat Volpola arhitektūras stiķis. Pielūdzēju straumes plūst uz Strawberry Hill muižu, 1774. gadā īpašnieks ir spiests laist klajā savas nu jau par muzeju kļuvušās mājvietas katalogu, vēlāk arī iekasēt ieejas maksu un mudināt ziņkārīgos iepriekš plānot savas vizītes.


Džons Kārters. Procesija Otranto cietoksnī. 1790

Nauda, (lēta) popularitāte, sensācija, noārdītas sociālās un kultūras hierarhijas – tā ‘gotiskajā’ iemiesots vēstures laikposms izļoga Saprāta gadsimta pamatus. Un arī šie izļodzītie pamati sagrūs, kad Apgaismības filozofija un ideoloģija realizēs sevi Lielajā franču revolūcijā. Tai gadā, kad gāza jakobīņus un giljotinēja Robespjēru, Anna Redklifa publicēja „Udolfo noslēpumus”, un ‘gotiskais romāns’ sāka savu triumfālo literāro kampaņu Eiropā, nedaudz vēlāk arī Ziemeļamerikā. Šī literatūra stāsta par šausmām, par terror, un tas ideāli korelē ar franču revolucionārā terora dobjajām giljotīnas skaņām. Tā ‘gotiskais’, izliekoties par viduslaiku zirnekļtīkliem klātu senlietu, kļūst par gandrīz galveno jūgendstila faktoru, par jaunā buržuāziskā laikmeta virzītāju, un šī laikmeta popkultūrā tas ir pametis marginālo joslu un ieņēmis centrālo zonu.

Par mūžīgu netuvošanos dievišķajai absolūtajai pilnībai: pēc šīs lieliskās shēmas kraha jebkurš dīkdienis, līdzīgi Dostojevska zēniem, cilājot glāzīti, metās gremdēties vaļsirdīgās sarunās ar Dievu. Atzīšos: Gibona, Didro un marķīza de Sada aukstā retorika šķiet interesantāka par šādām sirsnīgām vakarēšanām.

Diemžēl izstādē Britu bibliotēkā par šo visu netika bilsts gandrīz ne vārda. To gan atsver iespēja pamielot acis ar blāvi izgaismotiem „Vampīra” un „Frankenšteina” autoru manuskriptiem. Un iegādāties somiņu ar doktoru Džekilu un misteru Haidu.