Celt Latvijas prestižu pasaules intelektuālajā arēnā
Ludolfam Libertam - 120
Inga Bunkše
05/12/2014
Visu darbu foto: Jānis Pipars
Viegli varam iedomāties operas grezni ģērbtās publikas ovācijas, veltītas pēc izrādes uz skatuves izsauktajam, vēl nepazīstamajam, viegli samulsušajam māksliniekam. Bija 1924. gada 18. marta vakars un uz Nacionālās operas skatuves ar dekorācijām un tērpiem Mocarta operai „Bēgšana no seraja” spoži debitēja jaunais scenogrāfs Ludolfs Liberts. Prese bija slavas dziesmu pilna – krāsas mirgo un deg spēcīgos pretnostatījumos, bagāta fantāzija, romantisks spars, dziļi izjusta austrumnieciskā pasaule. Vienotas stilā, telpiskas, krāsām un detaļām bagātās, uz audekla gleznotās dekorācijas atstāja tik satriecošu efektu, ka, paceļoties priekškaram 3. cēliena sākumā, zāle pārsteigumā uzgavilēja. Liberts bija uztvēris gan sabiedrības aizraušanos ar noslēpumainajiem Austrumiem, gan Mocarta mūzikas vieglumu un pilnībā atbilda režisora Pētera Meļņikova iecerētajam uzveduma rotaļīgumam. Tad kādēļ tāds mulsums bija jaušams Liberta spītīgi sakniebtajās lūpās? Par savām profesionālajām spējām viņš bija pārliecināts, bet īrētais smokings godkārīgajam jauneklim lika justies mazliet neērti. Vai 29 gadus jaunais cilvēks vēl pirms dažiem gadiem par tik spožu slavu bija uzdrošinājies sapņot, pārstaigājot I Pasaules un Krievijas–Polijas kara ceļus (1916–1921), vai vēl pirms tam, mācoties Maskavā, Strogonova Lietišķās mākslas un Kazaņas mākslas skolās (1911–1915)? Tieši Kazaņā pie mākslinieka Pāvela Beņkova viņš bija apguvis pirmos skatuves mākslas pamatus, patstāvīgi veidojis atsevišķu cēlienu dekorācijas vairākām izrādēm. Viņa rokrakstā bija pamanāmas līdzības ar krievu mākslinieku Iļjas Maškova un Leona Baksta skatuves sacerējumos redzēto – kontrastainie krāsu salikumi, krāšņie, ornamentālām detaļām piesātinātie laukumi, grezniem aksesuāriem pārbagātie tērpi raksturoja Liberta pirmo izrāžu scenogrāfiju un kļuva par vadmotīvu viņa turpmākajai skatuves glezniecības valodai.
Ludolfs Liberts. “Austrumu tējnīcā”. 1913/1915. Kartons, eļļa. 52 x 64 cm
Tas, ko Romāns Suta pārmeta Libertam viņa pirmajā personālizstādē (1923), „Liberts manierēti stilizē pēc trafareta, kas izstrādājies starptautiskos mākslas centros”, šodien dēvējam par saistību ar Eiropas mākslas aktualitātēm. Ja Jānis Kuga (1878–1969) bija pirmais latviešu mākslinieks, kurš latviešu teātrim atklāja Edvarda Gordona Kreiga (Edward Gordon Craig, 1872–1966) ieviesto ‘moderno skatuvi’, realizējot Riharda Vāgnera ideju par estētisko elementu (vizuālās, literatūras un mūzikas) sintēzi, tad Liberts bija pirmais, kurš teātra glezniecību attālināja no empīriskās pieejas, spēlējoties ar formas un krāsas iespējām. Tajā bija „kaut kas sapņaini ireāls un kaut kas pilnīgi jauns Baltā nama reālistiskajā pagātnē,” vēlāk atcerējās operdziedātājs Mariss Vētra (1901–1965), Liberta krustmātes dēls un novadnieks.
Ludolfs Liberts. “Torņakalns”. 1920. gadu sākums. Audekls, eļļa. 53,5 x 65 cm
Liberts operā aizsāka jaunu laikmetu un pats saindējās ar Baltā nama saldo indi, no kuras nevarēja izvairīties neviens, kas tai atdeva ‘kādu daļu no sevis’. Pēc Liberta skicēm operas darbnīcā dekorāciju gleznošanu dažādos gados veica Pēteris Rožlapa, Oskars Norītis, Kārlis Melbārzdis, Ārijs Skride, Vilis Vasariņš, Kārlis Miezītis, Arturs Dronis un citi, caurām naktīm steidzot kārtējās dekorācijas pirmizrādēm, kas sekoja viena otrai.
Trīspadsmit gados Liberts bija dekorators un režisors 68 izrādēm: Latvijas Nacionālajā operā radot dekoratīvo ietērpu 39 izrādēm, esot režisors 11 izrādēm, veidojot 14 iestudējumus Kauņas, Helsinku, Malmes, Zagrebas, Sofijas teātros un skatuves iekārtojumu četrām izrādēm Nacionālajā teātrī Rīgā. Starp nozīmīgākajiem iestudējumiem minami Alfrēda Kalniņa „Salinieki” (1926), Modesta Musorgska „Hovanščina” (1927), Nikolaja Rimska–Korsakova „Zelta gailītis” (1928), Raiņa „Iļja Muromietis” Nacionālajā teātrī (1928) Riharda Vāgnera „Parsifals” (1934), Jāņa Kalniņa „Lolitas brīnumputns” (1934), Aleksandra Borodina „Kņazs Igors” (1936) un citi.
Ludolfs Liberts. “Dzelzceļa viadukts Torņakalnā”. 1922. Audekls, eļļa. 55,5x68,2 cm
Liberts aktīvi izmantoja iespējas, lai latviešu operu rādītu Eiropai. Kad 1927. gada viņš kā Latvijas delegāts piedalījās Universālās teātra savienības 1. kongresā Parīzē, viņš rakstīja ministram Rainim: „Domāju, ka taisni mūsu teātris vai opera ir mūsu ‘produkts’, kuru tūliņ varam jau kā eksporta mantu ar drošu sirdsapziņu rādīt Eiropai, ka mūsu skatuves demonstrācija neapšaubāmi cels Latvijas prestižu pasaules intelektuālajā arēnā”. Turpmākajos gados Liberts mērķtiecīgi realizēja latviešu scenogrāfijas popularizētāja misiju Eiropā, veidojot Latvijas Nacionālās operas dekorāciju metu un kostīmu skiču ekspozīcijas starptautiskās scenogrāfijas izstādēs. Netrūka arī skauģu, kuri rakstīja, ka Liberts uz Parīzi aizvedis tās pašas „cērmes un asakas, ko mums piedāvāja kā operas dekorācijas”. Dažu skatuves ietērpu mākslinieciskā vērtība patiešām bija neviennozīmīga, taču mākslinieka darbu kopumā augstu novērtēja valdība un par nopelniem Latvijas kultūras un mākslas laukā, Liberts 33 gadu vecumā saņēma Triju zvaigžņu ordeni (1928), kam 1933. gadā sekoja arī Zviedrijas Ziemeļu zvaigznes ordenis.
Ludolfs Liberts. “Kafejnīcā”. 1923. Audekls, eļļa. 100 x 70 cm
No katra ārzemju ceļojuma Liberts pārveda vērtīgu pieredzi gan inscenējumu veidošanas, gan skatuves tehniskā aprīkojuma jomā, aprakstīja to presē un jaunās vēsmas centās ieviest operā. Pirmais eksperiments bija Liberta izvēlētā un režisētā jaunā un nezināmā autora Ernsta Kšeneka opera „Džonijs uzspēlē”, kuras režijā viņš iepina rēvijas elementus, bet scenogrāfijā izmantoja kino projekcijas (1929). Liberts zināja, kas nepieciešams, lai piepildītu teātra kasi: „Asu kontrastu straujas maiņas, žilbinājums, satura un priekšnesuma vieglums, sentiments un labs Happy end ir izrādes īpašības, ko apmeklētājs labprāt grib redzēt tagadējā teātrī. Necenšoties izšķirt, cik nopelnu pie šāda publikas prasību novirziena piekrīt pašai modernai publikai un cik pie tā piepalīdzējusi desmitu gadu uzcītīgā audzināšana ar kinoteātriem, ar šo nepārprotami laikmetīgo publikas gaumi un gribu neatvairāmi jārēķinās.” (1931). Sekoja vairāki iestudējumi „džeza fokstrota tempos”, kuriem uzgavilēja publika, bet kritiķiem radīja galvassāpes.
Ludolfs Liberts. “Gondola Lielajā kanālā”. 1930. Kartons, eļļa, 60,5x49,7 cm
Grandioza bija Jāņa Mediņa komponētā pirmā latviešu baleta „Mīlas uzvara” iestudējuma pirmizrāde 1935. gada 9. maijā, bet noskaņa jau bija pavisam cita. „Tikai nacionāla saviļņojuma un sajūsmas, nacionāla spēka uzplūduma laikmets spēj radīt ko līdzīgu”, ar patosu izrādi slavināja profesors Francis Balodis. Volfgangs Dārziņš gan bija vārdos skops, recenzijā skatuves ietērpam veltot vien pāris rindiņas, tostarp – „otrās ainas zeltīto rožu parāde ir vienkārši banāla”.
Iespējams, Liberts juta, ka pārmaiņas, sākušās 1934. gada maijā, uzspiež arī scenogrāfijai nacionāli romantiskās jūsmības noskaņu un tas neatbilst viņa garam. Tāpēc ar prieku viņš pieņēma augsto pārvaldnieka posteni Valsts papīru spiestuvē un naudas kaltuvē, cerot, ka tur vismaz viņa mākslu mazāk ietekmēs konjunktūra. „Ludis Liberts viegli no Baltā nama izslīdēja” (Mariss Vētra), būdams augstākajā virsotnē un iepriekšējiem sasniegumiem vēl paspējot piepulcēt Grand Prix Parīzes scenogrāfijas izstādē (1937).
Ludolfs Liberts. “Venēcijas skats”. Ap 1950. Kartons, eļļa. 49 x 64 cm
Liberta uzmanību un laiku prasīja arī darbs Mākslas akadēmijā (1923–1932, 1942–1944), sabiedriskie pienākumi Rakstu un mākslas kameras prezidijā (no 1938. gada) un, protams, izstādes mākslinieku biedrībā „Sadarbs”, kurā viņš darbojās kopš tās dibināšanas 1924. gadā, priekšsēdētāja pienākumus pildot no 1934. gada. Laiks gleznošanai atlika vien saspringtās darba dienas beigās un vasarās, pēc teātra sezonas slēgšanas. „Man tā apnicis teatrālais skaļums, ka es ar lielāko baudu nododos glezniecībai: es bēgu no spilgti zaļās un sarkanās krāsas,” Liberts rakstīja 1934. gadā – pēc trīs personālizstādēm Parīzē, rīkojot savu pirmo darbu skati Latvijā. Izstāde notika Liberta art deco stila inspirētā interjerā, privātmājā Altonavas ielā, kur mākslinieks izstādīja 120 gleznas, dīvānus un krēslus noklājot zīmējumiem. Arī pircēju netrūka – ziņa, ka par 50–60 latiem var nopirkt populārā mākslinieka prāvu gleznu, atklāšanai piesaistīja ap 400 viesu. Jau sen Libertam smokings nebija jāīrē un jāglezno naudas dēļ, tāpēc labāk, „lai gleznas iet tautā, nekā žurkas tās sagrauž šķūnītī”.
Šajā laikā Liberta gleznošanas rokraksts jau bija izgājis vairākus attīstības posmus. No modernisma glezniecisko masu arhitektoniskās uzbūves viņš atkāpās 1924. gadā, kad Francijas muzejos redzēto Kamila Koro darbu ietekmē pievērsās tonālajai glezniecībai. Savukārt 1929./30. gadu mijas ceļojums iededza mūža kaislību pret Venēciju un pievērsa gleznotāju šīs pilsētas ainavai. Viņa gleznotie Rīgas, Venēcijas, Parīzes, Tallinas, Stokholmas bulvāri impresionistiskā gaismas, ūdens un nakts atspulgu mirgā dāvāja cilvēkiem sapni par brīnišķīgu, brīnumu pilnu dzīvi.
Ludolfs Liberts. “Sievas portrets (Operdziedātāja Amanda Liberte-Rebāne)”. 1930. gadu otra puse. Audekls, kartons, eļļa. 131 x 67,5 cm
Pretrunīgi vērtēti ir Liberta gleznotie portreti. Interesantākie ir viņam labi pazīstamo cilvēku – sievas, izcilās operdziedātājas Amandas Libertes-Rebānes, mākslinieku Kārļa Zāles, Jūlija Madernieka, rakstnieka Antona Austriņa portretējumi, kamēr pasūtījuma darbi, piemēram, Kārļa Ulmaņa portrets, padevušies plakani un ārišķīgi. Arī pats gleznotājs atzina savas stiprās puses: „Ainavas gleznoju no galvas. Un man nav grūti: man ir ļoti laba ainavu atmiņa, turpretim sejas es nekādi nevaru atcerēties.”
Mērķtiecīgu, aktīvu dzīves pozīciju Liberts nezaudēja arī pirmajos smagajos trimdas gados. Rosīgi gleznojot, viņš kompensēja zaudētās Latvijas un piesātinātā dienas ritma trūkumu. Dodoties uz Ameriku 1950. gadā, Liberts ņēma līdzi ap 400 pirmajos trimdas gados Austrijā un Vācijā tapušās gleznas, pirmajā gadā Amerikā viņš pabeidza 150 audeklu. Deviņos ASV nodzīvotajos gados Liberts sarīkoja 11 personālizstādes, kamēr dzimtenē par populāro ‘buržuāziskā’ laika mākslinieku runāja maz. Latvijā lielā retrospektīvā izstāde, kas ietvēra arī daļu no Liberta Latvijai novēlētājām 357 gleznām, notika 1995. gadā Valsts Mākslas muzejā, ar jaunu sparu uzjundot interesi par savulaik tik populāro mākslinieku.
Ludolfs Liberts. “Parīze. Bulvāris naktī”. 1950. gadi. Kartons, eļļa. 53 x 76 cm
Liberta paaudzi, kura bija pārdzīvojusi karu un gājusi cauri dzīvības briesmām, miera laikā nemocīja jautājumi par dzīves jēgu. Mākslinieki dzīvoja intensīvi, ik dienu piepildot ar enerģisku darbību. Liberts jau pieminētajā vēstulē Rainim rakstīja: „Ja paši necīnīsimies par savas mākslas popularizēšanu lielajā pasaulē, tad varbūt ilgi dabūsim gaidīt, kamēr šī pasaule nāks pie mums”. Līdz pēdējam elpas vilcienam 1959. gada 11. martā, paturot sirdī Latviju, Liberts dzīvoja mērķtiecīgi, atbildīgi, gandrīz ar misijas apziņu realizējot šo savu pārliecību, un tas ir tas mantojums, kura piepildīšana būtu arī katra Liberta gleznas īpašnieka uzdevums.
Rakstā izceltie darbi ir no Mūkusalas Mākslas salona kolekcijas.
