RAKSTI  
Anetes Meleces skices maģistra darba animācijai

Runājot par pieklājību, es zinu, ka tam pārdevējam ir diezgan vienalga, vai mans vakars būs jauks vai ne, tomēr viņš man to novēl. Runa ir par elementāru cieņu, kuras Latvijā bieži vien publiskajā telpā vienkārši pietrūkst. Es nespēju iztēloties, ka šeit tramvajā kāds biļešu kontrolieris varētu sakauties ar biļeti nenopirkušo pasažieri. Vai, kad, piezvanot uz sludinājumā norādīto numuru, otrā klausules galā “labdien!” vietā atskanētu “ko vajag?”, par ko man reiz sašutis stāstīja viens Latvijā dzīvojošs šveicietis.

Tiesa, šeit var novērot arī otru galējību. Aptiekā, kur es eju pirkt savas galvassāpju zāles, pārdevēja ar ieplestām, pozitīvismā starojošām acīm un iestīvinātu smaidu ir tik hiperjauka, ka man domās nākas viņai iespert pa dibenu, lai es vispār spētu izturēt iepirkšanās procesu.


Tūristi un gulbji

Šad un tad šveiciešu problēmas rodas no problēmu trūkuma. Tad nekas cits neatliek, kā vien radīt tās pašiem. Šo nodarbi ir iecienījuši vecāka gadagājuma ļaudis. Ar īpašu vērību viņi meklē un atrod mušas un pūš no tām laukā ziloņus. Kādam reiz nācās spraukties garām velosipēdam, kas bijis atstāts pārāk tuvu pagalma vārtiņiem. Nekavējoties par to tika informēts mājas pārvaldnieks, kas visiem iedzīvotājiem nosūtīja vēstules ar aizrādījumu, lai nekas tāds vairs neatkārtotos, citādi riteņu novietošana mājas pagalmā tiks aizliegta pavisam. Vēstules, kurās kāds par kaut ko sūdzas, šeit ir ikdienišķa parādība.

(Ļaujiet arī man vēl mazliet pasūdzēties.)

Dažreiz es apzinos, ka problēma ir manī. Piemēram, vakar es apmeklēju koncertu, kurā spēlēja diezgan jestru mūziku, bet, kā jau Šveicē tas ir ierasts, visi stāv kā mietus norijuši un labākajā gadījumā mazliet māj ar galvu vai tirina kāju. Es jau varētu nelikties ne zinis un lēkāt, ja man tā labpatīk (tā es arī darīju), tomēr pēc tam, kad mūziķu pūliņi atdzīvināt publiku nevainagojās panākumiem, man kaut kā palika neērti un jau atkal gribējās visiem iespert pa dibenu.


Fasnacht karnevāls

Tomēr tā nav, ka šveicieši neprastu ālēties. Pierādījums tam ir ikgadējais Fasnacht karnevāls, ar ko tiek simboliski aizbaidīta ziema. Atšķirībā no Bāzeles karnevāla, Lucernā maskās ietērpjas ne tikai gājiena dalībnieki, bet visi, kam vien nav slinkums, un tad var redzēt visādus brīnumus veselas nedēļas garumā. >>