21. gadsimta posts. Zudušie pieminekļi
Tabita Sīmane
27/11/2014
Karš paliek karš. Tas nozīmē bojāeju. Cilvēku, vietu, vērtību. Ir 1954. gada Hāgas konvencija par kultūras mantojuma aizsargāšanu bruņota konflikta gadījumā. Taču realitātē kultūras mantojums ir tikpat neaizsargāts kā kara skarto teritoriju civiliedzīvotāji. „Islāma valsts” spēku izplešanās Sīrijas un Irākas teritorijās ir satraukusi visu pasauli, organizācija ir neslēpti vardarbīga ne tikai pret vietējiem iedzīvotājiem un rietumu žurnālistiem, bet arī pret vēstures un kultūras mantojuma pieminekļiem, kas tik lielā skaitā atrodas šajās teritorijās.
Šķiet, ka 21. gadsimta pirmajos 14 gados ir iznīcināts daudz lielāks skaits mākslas un kultūras pieminekļu, kā visā 20. gadsimta otrajā pusē kopā ņemot. Un droši vien, ka tas nebūs nevienam pārsteigums, bet pie vainas gandrīz visos gadījumos ir ekstrēmistiskas islāma kustības un organizācijas.
Lielākā no Bamijānas Budām pirms un pēc uzspridzināšanas. Foto: wikipedia.org
Bamijānas ieleja atrodas tagadējā centrālajā Afganistānā 2500 metrus virs jūras līmeņa. No 2. līdz 7. gadsimta otrajai pusei Bamijāna bija pazīstama budistu svētvieta – te bija gan vairāki klosteri, gan mūki eremīti mitinājās klintīs izkaltās alās. Milzīgās Budas statujas smilšakmens klintīs tika izcirstas 6. gadsimta otrā pusē klasiskajā Gandahāras stilā. Lielākās statujas augstums bija 53 metri, bet mazākās – 35 metri, attiecīgi statujām apkārt esošās nišas, kuras savulaik greznoja krāsainas freskas, bija 58 un 38 metrus augstas. 1221. gadā ielejai pāri brāzās Čingizhans ar saviem karapulkiem, kāda personiska iemesla dēļ pret Bamijānu viņš izjuta īpašu naidu un pilnībā iznīcināja plaukstošās ielejas pilsētas un iedzīvotājus. Toreiz, kā par brīnumu, Budas tika sveikā cauri. Tad 17. gadsimtā nāca Mogulu impērijas tirāns Aurangzebs, kas statuju iznīcināšanai izmantoja smago artilēriju, bet 18. gadsimtā Persijas valdnieks Naders Afšars lika uz tām šaut ar lielgabaliem. Pat afgāņu emīrs Abdurs Rahmans Hans sapostīja lielākās statujas seju savā asiņainajā kampaņā pret centrālās Afganistānas hazāru nemierniekiem 19. gadsimta 80. gados. 20. gadsimtā statujas un apkārtējais reģions tika iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
Taču pienāca 2001. gada marts – pēc mullas Muhameda Omāra pavēles talibu kaujinieki uzspridzināja un pilnībā iznīcināja abas statujas, pasludinot tās par elkdievībām. Toreiz starptautiskā sabiedrība asi nosodīja šo soli, kas pārliecinoši parādīja talibu režīma ekstrēmo reliģisko neiecietību, un vairākas valstis, tostarp Japāna un Šveice, izteica atbalstu statuju atjaunošanas plānam. Taču 2011. gadā pēc ilgām diskusijām UNESCO paziņoja, ka finansiālu apsvērumu dēļ statujas atjaunotas netiks.
Huans Miro „Pasaules tirdzniecības centra gobelēns” (1974). Publicitātes foto
2001. gada 11. septembrī sagruva abas Pasaules tirdzniecības centra ēkas pēc tam, kad tajās bija ietriekušās teroristu vadītas lidmašīnas. Uzbrukuma rezultātā par upuriem kļuva arī vairāki vērtīgi mākslas darbi, tostarp āra skulptūras ēku priekšā: vācu tēlnieka Frica Kēniga bronzas strūklaka lodes formā uz melna granīta bāzes (1969); Ņujorkas tēlnieka Džeimsa Rosati darbs no nerūsējošā tērauda Ideogram (1974), kas bija ļoti populārs modes fotogrāfu vidū, tāpēc bieži parādījās modes reklāmās; Aleksandra Kaldera no sarkani krāsota tērauda veidotais WTC Stabile (1971), saukts arī par „Šķībo propelleru”. Iekštelpās bojā aizgāja Pablo Pikaso, Roja Lihtenšteina, Paula Klē, Luīzes Nevelsones, Ogista Rodēna un Le Korbizjē radīti mākslas darbi. Taču, iespējams, vislielākais zaudējums no mākslas viedokļa ir Huana Miro „Pasaules tirdzniecības centra gobelēns” (1974) – milzīgs darbs no vilnas un kaņepju šķiedras, kas atradās Pasaules tirdzniecības centra otrās ēkas vestibilā. Ar šo darbu saistās neparasts stāsts. Kad Miro piedāvāja izgatavot gobelēnu PTC, viņš atteicās, sakot: „Kad taisa gobelēnu, patiesībā to dara kāds cits, un es netaisu mākslu, kur nedarbojos pats ar savām rokām”. Taču tad notika nelaimes gadījums – Miro meita, apceļojot Spāniju, iekļuva avārijā un tika nogādāta slimnīcā. Mūķenēm, kas vadīja slimnīcu, Miro paziņoja: „Es ceru, ka mana meita atlabs. Ja tā būs, došu jums jebkādu mākslas darbu, kādu vien vēlēsieties.” Viņa meita patiešām atlaba, un mūķenes pieprasīja no Miro gobelēnu. Viņš teica, ka netaisot gobelēnus. Viņas nelikās mierā: „Mūsu ciemā ir kāds vīrs, kas taisa gobelēnus. Viņš jums iemācīs”. Tad nu māksliniekam nekas cits neatlika, kā doties pie meistara un mācīties. Un viņam iepatikās. Miro izmēģinājumam izgatavoja 20 nelielus gobelēnus. Pēc kāda laika ar PTC pārstāvi sazinājās Miro dīleris no Parīzes, sakot: „Jūsu Pasaules tirdzniecības centra gobelēns ir gatavs. Tas šobrīd ir Miro retrospektīvā Grand Palais, bet tas ir jūsu, ja vēlaties. Viņš to radīja īpaši Pasaules tirdzniecības centram”.
2011. gads. Tas ir laiks, kad ne tikai sākās pilsoņu karš Sīrijā, bet arī nemieri nelielajā Persijas līča valstiņā Bahreinā. Iedvesmojušies no „Arābu pavasara” reģionā, iedzīvotāju vairākums, kas pieder pie šiītu islāma novirziena, uzsāka politiskas demonstrācijas, pieprasot lielāku politisko brīvību un vienlīdzību. Tas izvērtās līdz pat prasībām likvidēt monarhiju un karaļa Hamada bin Isas al Kalifas varu. Tā rezultātā sunnītu valdība konsekventi un tīši sāka iznīcināja šiītu reliģiskās celtnes – ir nograutas vismaz 52 mošejas, tostarp 400 gadus vecā osmaņu emīra Muhameda Braigi mošeja Āli pilsētā, un ap 500 citas celtnes: svētnīcas, reliģisko sapulču nami, kapuvietas. Tika sagrauta arī 2006. gadā mirušā šiītu garīgā līdera šeiha Abdula Amira al Džamri svētnīca. Bahreinas cilvēktiesību centrs šos pasākumus klasificēja kā „genocīda noziegumus, balstoties 1948. gada ANO Genocīda konvencijā”.
Timbuktu mošeja. Publicitātes foto
Mali pilsēta Timbuktu, kas iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, atrodas Sahāras tuksneša dienvidu malā, 20 km no Nigēras upes. Sākot ar 12. gadsimta Timbuktu piedzīvoja ekonomisku uzplaukumu, pateicoties sāls, zelta, ziloņkaula un vergu tirdzniecībai. Šis tirdzniecības zelta laikmets bija labvēlīgs arī kultūrai – šeit uz dzīvi apmetās daudzi islāma pētnieki, notika plaša grāmatu tirdzniecība, tika dibināta Sankorē islāma universitāte. 14.–15. gadsimtā Timbuktu neapšaubāmi bija lielākais izglītības un pētniecības centrs Āfrikā. Ziņas par šo plaukstošo pilsētu nonāca arī Eiropā, kur tā ieguva tālas un mistiskas vietas auru. Arī nostāsti par pilsētas bagātību veicināja eiropiešu interesi par Āfrikas rietumkrasta izpēti.
2012. gadā Timbuktu savā varā pārņēma tuaregu kaujinieki no Azavadas Nacionālās atbrīvošanās kustības un pasludināja reģiona neatkarību no Mali. Trīs mēnešus vēlāk šis neatzītais valstiskais veidojums beidza pastāvēt. Taču, kad Timbuktu tuvojās franču un Mali valdības apvienoti spēki, tuaregi, bēgot prom, nodedzināja vairākas vēsturiskās Timbuktu ēkas, kā arī nule jaunuzcelto Ahmeda Babas islāma institūtu, kur glabājās nenovērtējams vēsturiskais arhīvs – ap 30 000 manuskriptu. Lielākā daļa gan tika laicīgi nogādāta drošībā.
1988. gadā UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā tika iekļautas vairākas Timbuktu vēsturiskā centra daļas. Drīz pēc tam tās tika iekļautas Apdraudētā pasaules kultūras mantojuma sarakstā, līdz pat 2009. gadam notika restaurācijas un glābšanas darbi, kas unikālo vēsturisko pilsētu ļāva izsvītrot no apdraudēto objektu saraksta. Pēc 2012. gada tuaregu postījumiem pilsēta atkal atgriezusies apdraudēto sarakstā.
Atgriežoties pie Sīrijas, kur nežēlīgais pilsoņu karš sākās pirms trim gadiem, ir zināms, ka tikai viena no sešām UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļautajām Sīrijas vietām šobrīd vēl šķiet neskarta – Damaskas vecpilsēta, kamēr pārējās piecas satelītattēlos „uzrāda ievērojamus postījumus”, kā teikts AAAS (Amerikas zinātnes attīstības asociācija) ziņojumā šī gada septembrī. Šīs piecas vietas ir Alepo vecpilsēta, Bosras vecpilsēta, Palmiras senpilsēta, Krak de Ševaljē cietoksnis un „Mirušās pilsētas” Sīrijas ziemeļos. Bez šīm vietām postījumus guvusi vēl vesela rinda vēsturisku ēku, senpilsētu un arheoloģisko izrakumu lauku. Postījumus izraisījušas apšaudes, laupīšanas, kā arī senvietās izvietotās militāro spēku apmetnes.
Krak de Ševaljē cietoksnis. Foto: wikipedia.org
Krak de Ševaljē ir krusta karotāju celts cietoksnis, kas līdz mūsdienām saglabājies neticami labā stāvoklī un uzrāda ārkārtīgi augstu viduslaiku inženierzinātņu meistarības līmeni. Sākotnēji tur bija bijusi kurdu apmetne, taču 1142. gadā šo vietu Tripoles grāfs Reimons II piešķīra Hospitāliešu bruņinieku ordenim. Ordeņa īpašumā tas palika līdz 1271. gadam. Jau 12. gadsimta 40. gados bruņinieki sāka cietokšņa pārbūvi. Ordenis kontrolēja vairākus cietokšņus gar Tripoles grāfistes robežu – šis valstiskais veidojums bija radies pēc Pirmā krusta gājiena. Krak de Ševaljē jeb tolaik saukts – Crac de l’Ospital – bija viens no svarīgākajiem cietokšņiem un ordenim bija gan administratīvā, gan militārā bāze. Otrā pārbūves fāze norisinājās 13. gadsimtā, kad cietoksnis ieguva koncentrisku formu un ārējo mūri – tādu izskatu, kādā tas redzams joprojām. 13. gadsimta pirmā puse tiek saukta par cietokšņa „zelta laikmetu”, kad tur uzturējās 2000 vīru liels garnizons. Tāda apjoma garnizons ļāva hospitāliešiem ievākt nodevas no ļoti plaša apgabala. Sākot ar 13. gadsimta 50. gadiem sākās hospitāliešu panīkums, un 1271. gadā sultāns Baibarss ieņēma cietoksni pēc 36 dienu ilga aplenkuma. Cietokšņa aizsargiem esot nodota viltota vēstule no ordeņa lielmestra, kas likusi tiem padoties.
19. gadsimtā, rodoties interesei par krusta karotāju cietokšņiem, sākās Krak de Ševaljē izpēte. Tā kā cietokšņa iekšienē bija izveidojies ciemats, 1933. gadā tā iedzīvotāji tika pārvietoti uz citu vietu, un cietoksnis nonāca Francijas pārvaldībā, kas uzsāka plašu cietokšņa attīrīšanas un restaurēšanas programmu. Tā ilga līdz pat 1946. gadam, kad Sīrija pasludināja neatkarību un cietoksnis nonāca jaunās valsts kontrolē. Mūsdienās Krak de Ševaljē piekājē atrodas Al Husnas ciems, cietoksnis atrodas apmēram 40 km attālumā no Homsas pilsētas, tuvu Libānas robežai. Pilsoņu karā uzlidojuma laikā pilnībā nograuts viens no cietokšņa torņiem.
„Mirušās pilsētas”. Publicitātes foto
„Mirušās” jeb „Aizmirstās pilsētas” ir 700 pamestu apmetņu grupa Sīrijas ziemeļrietumos starp Alepo un Idlibu. Tie ir aptuveni 40 ciemati astoņos arheoloģiskajos parkos, kur labi uzglabājušās sadzīves liecības no vēlo antīko laiku un Bizantijas perioda. Lielākā daļa ciematu datējama ar 1. līdz 7. gadsimtu, bet pamesti ciemati tika laikā no 8. līdz 10. gadsimtam. Labi saglabājušās dažādu celtņu paliekas – dzīvojamo namu, tempļu, baznīcu, cisternu, pirtu utt. „Mirušās pilsētas” atrodas uz kaļķakmens augstienes un aptver teritoriju 20–40 km platumā un ap 140 km garumā. Starp celtnēm ir arī 5. gadsimtā celtā Sv. Simeona Stabāsēdētāja baznīca, kas ir vecākā saglabājusies bizantiešu baznīca. Baznīca celta tā staba vietā, uz kura 37 gadus sēdējis Svētais Simeons – 5. gadsimta sākuma sīriešu kristīgais askēts. Šajā teritorijā norisinājās smagas kaujas starp valdības spēkiem un nemierniekiem – slēpjoties aiz biezajiem mūriem, viņi domāja, ka valdība nešaus pa senajām ēkām, bet tā izrādījās maldīga pārliecība.
Ļoti daudz postījumu piedzīvojusi Alepo, kas ir viena no vecākajām joprojām apdzīvotajām pilsētām pasaulē – jau no 2. gadu tūkstoša p.m.ē. Laikā no 2011. līdz 2014. gadam Alepo daļēji vai pilnīgi nopostītas daudzas vēsturiskas mošejas, medreses un citas celtnes. Tā kā Alepo pastāvīgi kāds iebruka un tur valdīja politiska nestabilitāte, iedzīvotāji bija spiesti celt mazus, noslēgtus rajoniņus, kas bija sociāli un ekonomiski neatkarīgi. Katru rajonu raksturoja tā iedzīvotāju reliģiskās un etniskās iezīmes. Līdz ar to Alepo vecpilsētā daudzi rajoni lielā mērā saglabājušies nemainīgi no 12.–16. gadsimta.
Al Madina tirgus pēc postījumiem. Foto: aljazeera.com
Viena no zināmākajām Alepo celtnēm bija, sākot no 14. gadsimta būvētais, Al Madina slēgtais tirgus jeb suks – veikalu, noliktavu, greznu pagalmu un naktsmītņu labirints. Tas bija lielākais slēgtais vēsturiskais tirgus pasaulē, kas stiepās 13 km garumā. Tajā atrodas arī daudzi tā saucamie „karavānseraji” – tādas kā iebraucamās vietas, kur apmesties tirgotājiem ar savām precēm.
Liela daļa no Al Madina suka līdz ar citām viduslaiku celtnēm tika sagrauta un nodedzināta tā saucamajā Alepo kaujā – 2012. gada 25. septembra sadursmēs starp valdības spēkiem un Brīvo Sīrijas armiju.
Alepo Lielā mošeja. Publicitātes foto
Daļēji izpostīta arī Alepo Lielā mošeja jeb Alepo umajādu mošeja, kas ir lielākā un viena no senākajām mošejām pilsētā. Satelītattēli rāda, ka mošejai nopostīts jumts, sagrauts 1090. gadā celtais minarets, kā arī redzami divi lieli caurumi austrumu sienā. Mošeja celta jau 8. gadsimta sākumā, taču pašreizējo veidolu ieguvusi 14. gadsimtā. Lielākais zaudējums ir nodedzinātā mošejas bibliotēka ar tūkstošiem senu reliģiska satura manuskriptu.
Būtiskus postījumus piedzīvojusi arī Alepo citadele – cietoksnis vecpilsētas centrā. Tas ir viens no vecākajiem un lielākajiem cietokšņiem pasaulē. Citadeles pakalns ir apdzīvots jau vismaz no 3. gadu tūkstoša p.m.ē. vidus. To izmantojušas visdažādākās civilizācijas – grieķi, bizantieši, ajubīdi un mamluki. Lielākā daļa no šodien redzamā cietokšņa celta ajubīdu periodā. 2000. gados sākās plaši cietokšņa konservācijas darbi, taču pilsoņu karš tiem pielika punktu.
Palmira. Publicitātes foto
Smagi izpostīta ir Palmiras senpilsēta centrālajā Sīrijā. Palmira īpaši uzplauka 1. gadsimtā kā karavānu ceļa pieturas punkts, šķērsojot Sīrijas tuksnesi. No tā laika saglabājies arī Baala templis, kas tiek uzskatīta par nozīmīgāko 1. gadsimta reliģisko celtni Tuvajos austrumos. UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā par Palmiru teikts, ka „tajā glabājas monumentālas drupas no varenās pilsētas, kas savulaik bija viens no senās pasaules nozīmīgākajiem kultūras centriem”. Pilsoņu kara laikā Palmirā tika turēti tanki un bruņumašīnas, izraktas dziļas aizsardzības tranšejas un izšķūrēti jauni ceļi. Kāds ar telefonu uzfilmēts video materiāls rāda arī, kā cilvēki formās no Palmiras drupām iznes senas skulptūras.
Apameja. Foto: wikipedia.org
Sapostīti ir arī citi kultūras pieminekļi šajā teritorijā, kas nav iekļauti UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Piemēram, Apamejas senpilsēta, kas ir viena no lielākajām un labāk saglabātajām romiešu-bizantiešu senvietām pasaulē. Drupas atrodas netālu no Kalātas al Madikas pilsētas Orontas upes krastā. 300 g.p.m.ē. apdzīvoto vietu ar nosaukumu Farmake nocietināja un paplašināja Seleiks I Nikators, viens no Aleksandra Lielā bijušajiem ģenerāļiem, nosaucot to savas baktriešu sievas Apamas vārdā. Pilsoņu kara laikā senpilsēta 4–5 mēnešu laikā tika pilnībā izlaupīta. Laupītāji ieradās ar ekskavatoriem un buldozeriem – daudzas romiešu laika grīdas mozaīkas tika vienkārši ‘uzartas’ Nolaupītas dažādas arhitektūras detaļas, piemēram divi kapiteļi no pilsētas galvenā ceļa kolonādes. Satelītattēlos izrakņātā pilsēta izskatās pēc mēness virsmas.
Sednajas Dievmātes klosteris. Publicitātes foto
Vēl var pieminēt divus Sīrijas klosterus, kas guvuši nopietnus ‘savainojumus’. Sednajas Dievmātes klosteris ir grieķu pareizticīgo sieviešu klosteris, kas atrodas Sīrijas pilsētā Sednajā un ir viens no senākajiem klosteriem pasaulē. Klosteris ir slavena svētceļojumu vieta, jo tajā atrodas Jaunavas Marijas ikona, kuras autorība tiek pierakstīta Sv. Lūkam. Ikona tiek saukta par Shaghoura jeb „slēptā”, jo atrodas atsevišķā nišā aiz sudraba durvīm. Pēc tradīcijas tiek uzskatīts, ka klosteri cēlis Bizantijas imperators Justinināns I 6. gadsimta vidū pēc tam, kad viņam divas reizes vīzijās bija parādījusies Jaunava Marija, dodot norādes, kur celt baznīcu un kādai tai jāizskatās. Pabeigto celtni Justiniāns veltīja Marijas dzimšanas svētkiem, tāpēc ik gadu 8. septembrī gan kristiešu, gan musulmaņu svētceļnieki šeit ierodas uz Sednajas Dievmātes svētkiem. Sīrijas pilsoņu karā artilērijas apšaudē nopostīta ēkas vecāka daļa, kas datējama ar 474. gadu.
2013. gadā no helikoptera mesta bumba izpostīja vēl kādu nozīmīgu un senu Sīrijas klosteri – Svētā Jēkaba Sakropļotā klosteri Karas pilsētā, kas celts 6. gadsimtā. Sv. Jēkabs Sakropļotais vai citreiz – Sv. Jēkabs Persietis bija – 5. gadsimta sākuma persiešu svētais, kas pavārdu ieguvis no savas mocekļa nāves – pirms nocirst galvu viņa ķermenis tika lēnām sagriezts 28 gabalos.
Fragments no freskas sinagogā Dura Europosā. Foto: wikipedia.org
Savukārt laupīšana īpaši lielos apmēros novērojama divās senpilsētās Sīrijas pašos austrumos – Mari un Dura Europosā. Mari ir jau no šumeru laikiem apdzīvota senpilsēta, ko 1759. g.p.m.ē. nopostīja Babilonas valdnieks Hammurapi; tagad tur bruņota banda 500 cilvēku sastāvā ieņēmusi visu teritoriju. Kā teikts oficiālā ziņojumā, laupītāji koncentrējušies uz „Karalisko pili, dienvidu vārtiem, publiskajām pirtīm, Ištaras templi, Dagana templi un Pavasara dievietes templi”. Savukārt Dura Europosa ir ļoti slavena senvieta, kur saglabājušās liecības no hellēnisma, partiešu, romiešu un citiem laikmetiem. Tā atrodas uz 90 m augsta plato pie Eifratas upes. Tā kā pilsēta tika pilnībā pamesta 3. gadsimta vidū un nekas vairs netika būvēts pa virsu, arheoloģiskā ziņā tā ir nenovērtējama. Robežpilsētas statuss nodrošināja šeit dažādu kultūru saskarsmi un mijiedarbību – šeit vienkopus dzīvoja pagāni, kristieši un jūdi. Tur ir saglabājusies 3. gadsimta sinagoga ar sienu gleznojumiem, kā arī ir viens no vecākajiem kristiešu ‘mājasbaznīcas’ paraugiem. Pilsētas izlaupīšanā esot piedalījušies 300 cilvēki. Kā ziņo ASV Valsts departamenta jaunākie dati, pilsēta esot pilnībā nopostīta.
Sīrijas senvietu izlaupīšanā ir iesaistījušās mafiozas struktūras no Turcijas, Irākas un Libānas, kas algo simtiem cilvēku laupīšanai. Viņi ierodas ar rakšanas tehniku un speciālistiem – „Mirušajās pilsētās” ir acīmredzams, ka ir bijis kāds, kas ieteicis labākās vietas, kur rakt. Daudz nenovērtējamu dārgumu nolaupīts arī no Sīrijas muzejiem, jo pirms gadiem 10 valsts bija realizējusi programmu – veidot augstvērtīgus kultūrvēstures muzejus provinces pilsētās, līdz ar to neaizsargātās kolekcijas kļuva par vieglu laupījumu. Salaupītais nonāk ‘melnajā tirgū’, kur senlietas tiek iemainītas pret ieročiem. Šobrīd ir brīdināti izsoļu nami un citi mākslas tirgus pārstāvi, kā arī muitas darbinieki par izlaupītājām vērtībām no Sīrijas, ir izplatīts t.s. ‘sarkanais saraksts’, kur aprakstīti tipiskākie objekti.
Žurnāls Time atzīst, ka šī pastāvīgā laupīšana „atņems Sīrijai labāko iespēju ekonomiski atgūties pēc konflikta”. Jo līdz kara sākumam tūrisms sastādīja 12% no valsts ieņēmumiem.
„Islāma valsts” spēkiem strauji izplešoties, apdraudēti ir senie pieminekļi Irākas un arī Sīrijas teritorijā. Ja Irākas karā un Sīrijas pilsoņu karā kultūras mantojums bija karadarbības vai laupīšanas upuris, tad „Islāma valsts” īsteno tīšus grautiņus pret visu – svētnīcām, statujām, mošejām, kapavietām, baznīcām – kas viņu skatījumā iemieso „elku pielūgšanu”. Rezultātā viņi ir nogrāvuši šiītu un sūfiju svētvietas, pieminekļus dzejniekiem, Asīrijas un Babilonijas valstu senvietas Mezopotāmijā un pat sunnītu svētnīcas, kas neatbilst viņu šaurajam redzējumam.
Iznīcināto, bojāto un izlaupīto vērtību saraksts aug ar katru dienu, taču par postījumu apmēru pilnīgas informācijas nav, ir tikai tas, ko var nolasīt no satelītattēliem. „Islāma valsts” bieži vien izplata viltus ziņojumus, lai paspilgtinātu savus ‘sasniegumus’, kamēr otra puse dara to pašu – lai iežēlinātu starptautisko sabiedrību. Ir arī atšķirīgi viedokļi, vai starptautiskajām organizācijām ir jāpauž satraukums par apdraudētajām vietām, vai gluži otrādi – jāklusē, lai tām nepievērstu „Islāma valsts” uzmanību. Grautiņi viņiem ir noderīga propaganda, kas pierāda viņu spēku, reklamē viņu ideoloģiju un pievērš starptautisku uzmanību.
Līdz šim zināms, ka iznīcināta imamam Avnam al Dinam veltīta 13. gadsimta svētnīca Mosulā, Irākas ziemeļos. Tā bija viena no retajām celtnēm, kas pārdzīvoja mongoļu iebrukumu; tās iekštelpu īpaši izcēla medus šūnas atgādinošie velvētie griesti. Šovasar svētnīca tika uzspridzināta. Tāpat nopostīta ir umajādu laika mošejā Derā, kas bija viena no vecākajām islāma ēras struktūrām Sīrijā un celta pēc kalifa Omāra ibn al Hataba pavēles. Kaujinieki ir uzbrukuši baznīcām seno kristiešu pilsētā Mālulā, kas ir viena no pēdējām vietām uz zemes, kur vēl runā aramiešu valodā. Tāpat viņi ir sapostījuši asīriešu laika artefaktus un 6. gadsimta bizantiešu mozaīku (tika atklāta tikai 2007. gadā pilnībā saglabājusies) senajā Rakas pilsētā un nogrāvuši armēņu baznīcu Deir al Zouras pilsētā Sīrijas austrumos.
Pravieša Jonas mošeja Mosulā. Publicitātes foto
Tiek pieņemts, ka viens no traģiskākajiem upuriem Irākā ir jūlijā nograutā mošeja Mosulā, zem kuras, atbilstošo leģendai, esot Bībeles pravieša Jonas kapavieta – Jonas stāsts ir būtiska jūdaisma, kristietības un islāma daļa. Mošejas ‘serde’ saglabājusies vēl no viduslaikiem, vēlākos gadsimtos apaugusi ar dažādām piebūvēm. Taču paaugstinājums, uz kura atradās mošeja, slēpj sevī kristiešu baznīcas paliekas un zem tām – asīriešu tempļa un pils drupas. Kad „Islāma valsts” bija nogrāvusi Jonas mošeju, iedzīvotāji, baidoties, ka tai sekos vēl viena pilsētas atpazīstamības zīme – 12. gadsimta šķībais minarets, saukts par ‘al Hadba’ jeb ‘kuprīti’ – devās sargāt minaretu, sievietes tur nakšņoja un, kad ieradās kaujinieki, paziņoja, ka viņiem tas būs jāuzspridzina kopā ar viņām. Kaujinieki devās prom. Taču citreiz tik iejūtīgi viņi nav – Abdullaham al Hamaidam, sargam un Damaskas senvēstures muzeja darbiniekam, kas apsargāja vairākas senvietas Deir al Zourā, vienkārši tika nocirsta galva.
Pravieša Jonas mošeja Mosulā pēc spridzināšanas. Publicitātes foto
Tāda situācija ir šobrīd, pieejamās ziņas apliecina, ka daudz kas jau ir neatgriezeniski zaudēts. Taču nekas jau nav beidzies. Šobrīd mums tikai atliek šausmās brīnīties par to cilvēces daļu, kas ne vien savā aprobežotībā un necilvēcībā slaktē visus ‘neticīgos’ vai ‘nepareizi ticīgos’, bet bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem iznīcina arī ‘nepareizos’ pieminekļus, lai gan tie savā ziņā ir visas mūsu civilizācijas saknes. Šajā reģionā ir gandrīz nepārtraukti karots no vissenākajiem laikiem, taču vispostošākais, kā izskatās, izrādīsies tieši 21. gadsimts.
