Foto

Remdinājums ar mākslu

Kirils Kobrins
03/11/2014

„Jaunā gada pirmajās sasalušajās minūtēs,
man bija septiņi gadi,
atceros, sildīju rokas virs aso īleksu un āmuļu kaudzes,
kas dega, tikko iznesti no viesistabas,
zari sīca un sprakšķēja pagalmā,
sildīju rokas un skatījos, kā cilvēks, kurš reiz kļūs par manu patēvu,
ar vienu roku tur trusi, kas spirinās,
un ar otru pārgriež tam rīkli, asinis pil
uz mēness apgaismotā asmens.
Lai viņš patiešām būtu foršs vecis.
Viss, ko viņš teica. Un viņa sēcošie smiekli
kā dūmi cēlās
pret zvaigznēm.”

Šo drūmo, baiso, lielisko dzejoli, kas šķiet rada agrīnajiem Šervuda Andersona, Hemingveja (un, protams, Folknera) stāstiem, sacerējis ieslodzītais Viņas Augstības cietumā Brikstonā. Teksta nosaukums ir „Remdinājums” (Appeasement), un tā autoram piešķirta Dzejas platīna prēmija un Mejas Ternbulas stipendija. Artura Kestlera fonds šo stipendiju (papildus citām balvām) piešķir britu cietumniekiem, kā arī notiesātajiem, kas neatrodas cietumā, un arī stingra režīma psihiatrisko dziednīcu pacientiem par īpašiem nopelniem literatūrā un mākslā. Un pirmām kārtām – tieši mākslā. Balvu ir daudz, tās izpaužas arī nelielās naudas summās, bet, pats galvenais, kādu laiku nebrīvē pavadījušajam ir iespēja iegūt kāda augsto mākslu lietpratēja padomu, noklausīties kursu mākslas zinātnē un atsevišķos gadījumos pat pretendēt uz iespēju iegūt mākslas izglītību. Pievērsīsim uzmanību svarīgai detaļai – mums nav zināms tā cilvēka vārds, kurš sacerēja „Remdinājumu”.


Southbank Centre izstāde Catching Dreams. Foto: Kirils Kobrins

Tieši tāpat nav autora vārda pie lielākās daļas darbu, kas aplūkojami Londonas Southbank Centre izstādē Catching Dreams („Notverot sapņus”). „Remdinājumā” topošā patēva sēcošie smiekli tiecas aizsniegt zvaigznes; izstādē brīvību zaudējušo cilvēku māksla tiecas aizsniegt sapni. Vai sapņus. Tikai jautājums – kā sapņus: viņu vai mūsējos, to, kuri skatās uz artefaktiem un domā par sapņojošajiem ieslodzītajiem? Starp šiem diviem sapņa radīšanas punktiem arī izvēršas drāma ar nosaukumu „Cietums un Māksla”.

„Kestlera fonds. Likumpārkāpēju māksla” tika dibināts 1962. gadā pusdienu laikā Waldorf Astoria viesnīcā Oldvičā, smalkā Londonas rajonā. Rakstnieks un žurnālists Arturs Kestlers pusdienoja Londonas augstākās sabiedrības un biznesa pārstāvju kompānijā.


Arturs Kestlers. Publicitātes foto

Vienu no viesiem Deividu Astoru (pilnā vārdā Frānsiss Deivids Lengorns Astors) pēc izcelsmes drīzāk varētu nodēvēt par buržuā nekā aristokrātu (viņa senči miljonāri, uzņēmēji, avīžnieki ieguva titulus par aktīvo darbību labdarībā). Šis augsti skolotais, klusais, ārkārtīgi bailīgais cilvēks bija nedēļraksta Observer galvenais redaktors, savulaik – tuvs Džordža Orvela draugs un, sekojot ģimenes tradīcijai, arī filantrops.


Deivids Astors. Publicitātes foto

Pusdienas Waldorf Astoria (interesanti, ka Deivida tēvu sauca Valdorfs Astors) tika rīkotas, lai izveidotu komiteju, kas radītu fondu ieslodzīto atbalstam. Astors, par spīti Kestlera iebildumiem, uzstāja, ka organizācijai jādod rakstnieka vārds, jo Kestlers uz savas ādas bija izbaudījis to, ko nozīmē cietums. Vienā viņš bija ieslodzīts Franko laikā un gaidīja nāvessodu, bet beigu beigās tika apmainīts pret spāņu republikāņu slaveno sieviešu kārtas gūstekni. Jāteic, ka Kestleram bija ļoti tuvas attiecības ar nebrīvi un nāvi; zināms, ka viņš vairākkārt centies padarīt sev galu. Visslavenākais bija mēģinājums 1940. gadā Lisabonā, kur rakstnieks nokļuva, bēgot no nacistiem; dažas nedēļas agrāk uz spāņu robežas ar morfiju bija noindējies viņa paziņa, vācu literāts Valters Benjamins. Galu galā 1983. gadā 78 gadu vecumā Arturam Kestleram beidzot izdevās izdarīt pašnāvību, un pat duetā ar paša sievu.

Kestlers patiešām labi zināja, kas notiek ar cilvēku ieslodzījumā: viņš bija sēdējis ne vien frankistu, bet arī Francijas un Lielbritānijas cietumos un nometnēs. Kā vēsta leģenda, Spānijā, gaidīdams nošaušanu, viņš uz savas kameras sienām skrāpējis matemātikas formulas, lai līdz pēdējam brīdim saglabātu veselo saprātu. Arturs Kestlers kļuva par radikālu nāvessoda pretinieku un – par spīti ne īpaši labajām domām par cilvēka dabu – jebkuru brīvības ierobežojumu uzskatīja par katastrofu. Tajā pašā laikā, būdams britu rakstnieks – precīzāk sakot, kļuvis par tādu pēc daudzu gadu piedzīvojumiem dažādos kontinentos – , viņš saprata, ka cietumi nekad neizzudīs. Tātad tiem, kas tur nokļuvuši, ir jādod iespēja.

Kestlers nebrīvē možu prātu uzturēja ar matemātiku, savukārt pēckara cietumniekiem viņš piedāvāja mākslu. Šīs mākslas paraugi tagad apskatāmi Southbank Centre. Pirmajā mirklī pasākums izskatās pēc tīras labdarības ar tādu augstprātības smaciņu – lai nu zeki paniekojas! Ka tikai netrobelējas. Jāteic, to apliecina arī īpaši neveiksmīgais Kestlera fonda misijas apraksts, kuru var izlasīt organizācijas mājas lapā: „Augstais kriminālā recidīvisma līmenis skar ikvienu no mums. Lai mūsu sabiedrību padarītu drošāku, likumpārkāpēju enerģija ir jānovirza pozitīvā gultnē, jārada viņos pašvērtības apziņa un jāpalīdz viņiem iegūt jaunas prasmes. Māksla šajā ziņā ir īpaši efektīva; tā piesaista tos likumpārkāpējus, kam sveša ikdienišķa izglītība un ikdienišķs darbs. Ir daudz apliecinājumu tam, kā māksla efektīvi maina likumpārkāpēju dzīvi.”

Patiešām teksts ir mazliet pazemojošs – gan mākslai, gan pašiem ieslodzītajiem. Pirmā pārvēršas par Fuko apdziedātā uzraudzīšanas un soda mehānisma detaļu, otrie – par bezsmadzeņu nīkuļiem (lai arī bīstamiem), ar kuriem var darīt aptuveni to pašu, ko ar skolēniem – iedot zīmuli un papīru un likt zīmēt putniņus, lai novērstu domas no pīpēšanas piemājas dārzā. Vispār jau māksla tajā veidā, kādu to zinām kopš aizpagājušā gadsimta vidus, ir par pīpēšanu aiz krūmiem, nevis cietumnieku vēlīgu uzraudzīšanu civildrēbēs. Arturs Kestlers šādu tekstu nerakstītu – patiesību sakot, to nedarītu neviens no viņa paaudzes. Sliktākajā gadījumā kāds angļu toriju džentlmenis ar akmensģīmi noteiktu, ka šie maitasputni patiešām ir jābaro, jāaudzina ar fizisku darbu, jāizlaiž pastaigāties un jāļauj tiem satikties ar tuviniekiem. Jā, un Bībeli vai kaut ko tamlīdzīgu arī kamerā var iedot. Dieva, protams, nav, bet lai palasa, tomēr labāk nekā sēdēt un slinkumu lāpīt. Kas attiecas uz mākslu – to mūsu džentlmenis ir redzējis muzejā un galerijā, un arī pie sava kluba sienām Pelmelā. Šādos klubos bijušais Centrāleiropas parvēnijs Arturs Kestlers pavadīja pēdējos trīsdesmit savas dzīves gadus.

Pats Kestlers gan rakstīja šādi: „Cietums atstāj zīmogu uz visu atlikušo dzīvi. Šī trauma var pārvērst tevi par neirotiķi, bet tajā pašā laikā var stimulēt arī pozitīvu efektu. Lielākais gūstekņa ienaidnieks ir garlaicība, depresija, lēna domāšanas nāve.” Kā redzam, te ir pavisam cita pieeja nekā fonda misijas aprakstā. Nevis diezgan mietpilsoniskas raizes par noziedzības recidīvu pieaugumu, kas ‘mums’ (tas ir, tiem, kas atrodamies šaipus cietuma žogam) draud, bet gan rūpes par cilvēku, kurš nokļuvis aiz restēm. Turklāt nevis par konkrētu Džonu vai Vasju, bet par cilvēku dzimumu, piederībai pie kura ikvienam tās pārstāvim būtu jādod iespēja uz labāku dzīvi. Piebildīsim: ar labāku dzīvi tiek saprasts nevis vairāk naudas vai kas tamlīdzīgs, bet gan garlaicības novēršana, iespēja tikt galā ar depresiju un, pats galvenais, iespēja domāt. Un, lūk, šeit mēs atgriežamies pie mākslas. Neraugoties uz tūkstošiem visdažādāko šā cilvēka darbības veida definīciju, tikai viena sniedz attālināti universālu skaidrojumu. Māksla, līdztekus vairākiem citiem, ir domāšanas veids. Tā kopā ar reliģiju (vēlāk arī zinātni) veido cilvēku sabiedrības eksistences pamatu. Bez mākslas cilvēces kā kopības un kā uzvedības veida nav. Tāpēc dot iespēju ieslodzītajam nodarboties ar mākslu nozīmē dot viņam iespēju domāt – un kļūt par antropoloģiskās solidaritātes objektu/subjektu. Un visbeidzot galvenais: taisot mākslu, ieslodzītais zināmā mērā palīdz nodrošināt cilvēces eksistenci. Un tās jums nav bailes būt otrreiz aplaupītam no jauna Totenhemas recidīvista rokas. Tā Kestlera fonda darbība un izstāde Catching Dreams iegūst patiesu jēgu.


Southbank Centre izstāde Catching Dreams. Foto: Kirils Kobrins

Catching Dreams ir izveidota ļoti pārdomāti. Astoņas sadaļas, plus istaba–instalācija. Šajā telpā pārmaiņus te iedegas balta gaisma, te iestājas pilnīga tumsa. Pirmajā gadījumā uz sienām parādās melnas dzejoļu rindas no cietumiem un psihiatriskajām slimnīcām, otrā – baltas. Tā kā valoda man nav dzimtā, lai arī to pārvaldu, visus tekstus izlasīt nepaguvu, bet tas arī nebija svarīgi. Atsevišķi vārdi un rindas iespiedās atmiņā – un ko vairāk šodien vajag no dzejas?

Instalācijas radītāja nav sēdējusi. Profesionāla māksliniece Džanetka Platuna ir izdomājusi lielisku triku: gaisma iedegas un dziest katras divas minūtes un trīsdesmit divas sekundes. Katras 2:32’ britu cietumos vai nu tiek ievests, vai atbrīvots gūsteknis; šī numeroloģija liek domāt par Džona Keidža 4:33’ klusuma izcelsmi. Kas zina, varbūt Amerikā pirms sešdesmit gadiem arī kas tāds notika katras četras minūtes un trīsdesmit trīs sekundes.

Bet izstādes kuratori gan ir sēdējuši. Tagad viņi jau ir brīvībā, ir saņēmuši Kestlera fonda balvas un grantus, tā vai citādi nokārtojuši savu dzīvi – un arī savu mākslas dzīvi. Tomēr viņu vārdi netiek atklāti, tāpēc Catching Dreams kuratorus sauc vienkārši par Denielu, Fionu, Lī, Māliku, Meniju, Miku, Šonu un Saimonu.

Eksponētos mākslas objektus rotā tikai autoru vārdi – bez uzvārdiem –, un nav arī pārliecības, ka tie nav pseidonīmi. Toties to soda izciešanas un ārstniecības iestāžu nosaukumi, kuros šie mākslinieki mīt, ir īsti. Viņas Augstības cietums Blentairā, Viņas Augstības cietums Frenklendā, Viņas Augstības cietums un jauno likumpārkāpēju pārmācības iestāde Tornkrosā, Nosacītā soda izciešanas centrs Sarejā un Saseksā, Brukleidas stingrā režīma psihiatriskā dziednīca un citas. Vairāki labi darbi arī no slavenā Viņas Augstības Pentonvilas cietuma (Londonā) – tur pirms dažiem gadiem savu laiku atsēdējis pats Pīts Dohertijs.


Southbank Centre izstāde Catching Dreams. Foto: Kirils Kobrins

Šāds eksperiments ir pirmais Kestlera fonda izstāžu vēsturē. Iepriekš kuratori bijuši profesionāļi, tagad ir pienācis laiks parādīt organizācijas darbības rezultātus. Bijušie ieslodzītie Deniels, Fiona, Lī, Mālika, Menijs, Miks, Šons un Saimons pret saviem pienākumiem izturējušies ar izdomu. Gandrīz visi ir izvēlējušies ekspozīcijas tēmu un ieslodzīto mākslu sagrupējuši ap to darbu, kurš no kuratora redzesleņķa šķitis visbūtiskākais.

Sanācis ārkārtīgi interesanti. Piemēram, Denijs koncentrējies uz politiskajiem aspektiem, Mālika – uz laika koncepciju, savukārt Menijs vispār izdomājis autoru kolektīva personāžu Maskavas konceptuālisma garā – visi viņa atlasītie darbi parakstīti ar vārdu „Deivids”.

Sanācis tā, ka ikviena sadaļa ir gan žests, gan likuma burts vienlaikus, kam turklāt ir tieša saistība gan ar tā cilvēka likteni, kurš nonācis nelaimē un nebrīvē, gan cilvēciskas būtnes likteni vispār.


Southbank Centre izstāde Catching Dreams. Foto: Kirils Kobrins

Atzīšos: izjūtu lielu kārdinājumu uzrakstīt turpmāko frāzi. „Izstādē Catching Dreams eksponētā amatiermāksla ne ar ko neatšķiras no profesionālās contemporary art.” Nu, re, uzrakstīju, un uzreiz kļuva vieglāk. Amatiermāksla ir precīzāka, objekti paši par sevi – tiešām no contemporary art ne ar ko neatšķiras. Šeit ir gan lieliski naivisma paraugi, gan konceptuālā māksla, gan interesantas instalācijas un pat vairāki neslikti tradicionālie zīmējumi. Šajā izstādē var veikt sociālkulturoloģisku pētījumu par to, kuri ir ‘britu publikā’ populārākie laikmetīgās mākslas virzieni; kuri ir kļuvuši par īstu meinstrīmu. Māksliniekiem amatieriem ir savs priekšstats par mākslu, un tas iespaido to vai citu sabiedrības slāņu, dažādu sociālo, dzimumu un etnisko grupu attieksmi pret mākslu – jo aiz restēm var nokļūt jebkurš (lai arī statistiski precīzi tiek izskaitļots to cilvēku dzimums, ādas krāsa, izglītības un ienākumu līmenis, kuri cietumā nonāk biežāk nekā pārējie). Citiem vārdiem sakot – Kestlera fonds ir parādījis īsteni tautisku mākslu un – īstenu tautas attieksmi pret mākslu. Tādējādi fonda darbības neapšaubāmi eksistenciālā nozīmība ieguvusi vēl vienu svarīgu sociālo dimensiju. Bet, kur ir sociums, tur – arī politika. Arturam Kestleram patiktu.


Southbank Centre izstāde Catching Dreams. Foto: Kirils Kobrins

Kas attiecas uz jautājumu „atšķiras vs neatšķiras” – tikai muļķi un profāni prātuļo par tēmu „es uzzīmētu (uztaisītu) labāk par jūsu Matisu (Baskiju, Treisiju Eminu u. c.)”. Laikmetīgajā mākslā nav svarīgi, vai tu labāk vai sliktāk uztaisīsi kādu darbu; contemporary art vispār ir par kaut ko pilnīgi citu. Par rāmīti, kurā tu ielogo pasauli, plus par to, kā izskaidrosi pašu rāmīti un tajā redzamo. Un cik lielā mērā šis kopums – pasaule, rāmītis, skaidrojums – ietekmē to, kā redzam un domājam. Šādā izpratnē Catching Dreams patiešām nav sliktāka par jebkuru izstādi Gagosian vai White Cube Gallery.

Vai tas padarīs drošāku pārvietošanos vai dzīvošanu Haknijā, Lūišemā, Liverpūlē vai par neatkarīgu gandrīz kļuvušajā Glāzgovā – sarežģīts un patiesībā otršķirīgs jautājums. Ars longa, vita brevis... un tādā garā.


Southbank Centre 
izstāde Catching Dreams. Foto: Kirils Kobrins