RAKSTI  
ARHIS ARHITEKTI. Fotomontāža skatā no Pēterbaznīcas

„Grēcinieku 25” sāga 0

Rita Kaže-Zumberga
30/10/2014

Ņemot par pamatu izbijušas ēkas pagraba plānu, tika izveidota ģeometriska struktūra, kuru, paceļot vairākās dimensijās, attīstīja par jaunās ēkas arhitektūru – tik konstruktīvi  īsumā varētu aprakstīt projektēšanas biroja ARHIS ideju 2007. gada būvkonkursā, kas pēcāk arī uzvarēja. Monolīts dzelzsbetona strukturāls režģis ar metāla fasāžu sistēmas aizpildījumu, kas veidots no caurspīdīgām un necaurspīdīgām stiklotu fasāžu daļām, kļuva par mūsdienīgu ēku ar saikni uz vēsturi, raisīja profesionāļu atzinību līdz… atdūrās 2014. gadā.

„Kultūras ministre prasa skaidrojumu pieminekļu inspekcijai par Grēcinieku ielā plānoto viesnīcu”; „Arhitekts Kronbergs nepiekrīt bažām par Grēcinieku ielā plānotās ēkas neiederēšanos Vecrīgas vēsturiskajā telpā”; „Cilvēkiem ļaus nolaist tvaiku, bet sabiedriskās apspriešanas rezultātus vērā neņems” – tie ir vien daži virsraksti medijos, kas iezīmēja pēdējo nedēļu notikumus saistībā ar zemesgabalu Grēcinieku ielā 25, kur ieplānota septiņstāvu viesnīca. Kas lika labai idejai apaugt ar skaļām klaigām un cik vērā ņemams ir sabiedrības satraukums?

ARHIS ARHITEKTI. Jaunveidojamās ēkas telpiskās uzbūves principu secīgs atspoguļojums

Sāgas aizsākumi

Tieši atklātais arhitektūras konkurss 2007. gadā ir šībrīža norišu pamatā – tajā uzvarēja Andra Kronberga un viņa projektēšanas biroja ARHIS izstrādātais mets, lai gan konkursā piedalījās arī starptautiski konkurenti. Sekojot panākumiem, tika saņemta Arhitektūras gada balva kategorijā „Projekti”, kā arī atzinīgs novērtējums no UNESCO ekspertiem. 2008. gadā pabeigtais skiču projekts, lai arī veiksmīgi saskaņots Rīgas būvvaldē, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā (VKPAI) un citās institūcijās, tā arī netapa realizēts, jo pasūtītāju nesagatavotu pārsteidza krīze. Kā atklāj pats Kronbergs, zemes īpašnieks ne tikai pazuda no redzesloka, bet arī pilnībā nenorēķinājās par padarīto, kas ļāva autortiesības un citas īpašumtiesības uz skiču projektu paturēt ARHIS biroja rīcībā.

Tikai 2013. gada beigās, parādoties jaunam interesentam, process atsākās. Lietuvas uzņēmums Nevertel uzrunāja Kronbergu un nāca klajā ar aicinājumu pielāgot esošo projektu viesnīcas funkcijai, tajā pašā laikā saglabājot iecerēto arhitektūru, kas bija savulaik uzvarējusi konkursā, lai nesāktu nogurdinošo saskaņošanas procedūru no sākuma. Likums ļauj celt viesnīcu jauktas apbūves zonā, ievērojot vienu būtisku noteikumu – mainoties funkcijai, jārīko sabiedriskā apspriešana, kas arī kļuva par galveno iemeslu projekta ‘spožajam’ iznācienam publiskajā telpā pēdējo nedēļu laikā.

Sausi fakti atklāj vēsturiskā centra apbūves plānā norādīto – konkrētais zemes gabals Grēcinieku ielā 25 drīkst tikt monolīti apbūvēts, tādā veidā atjaunojot vēsturisko ielu un kvartālu struktūru, kāda tā bija pirms 2. Pasaules kara. Iecerētais projekts atrodas tādu nozīmīgu objektu kā Rātslaukuma, Melngalvju nama un Svētā Pētera baznīcas areālā, tā austrumu un rietumu pusēs arī novērojami brīvi un neapbūvēti kvadrātmetri, kas nākotnē, domājams, tāpat tiktu aizpildīti pēc labākajiem perimetrālās apbūves principiem, vien citu īpašnieku pārvaldībā. 


ARHIS ARHITEKTI. Fotomontāža skatā no Grēcinieku un Kungu ielu krustojuma

Satraukuma hronoloģija

Tad, kāpēc šis satraukums, rodas jautājums? Īsi pēc Rīgas būvvaldes sabiedriskās apspriešanas izsludināšanas iedzīvotāju vidū varēja novērot vispārēju temperatūras pacelšanos. Kā novēroja Arterritory.com, aktīvi un racionāli šajā vidē reaģēja jaunais arhitekts Ivars Brediks, kurš labprātīgi iesaistījās publiskās diskusijās, lai mazliet ieskicētu iekšienē pašsaprotamās lietas, ko ārējā vidē apdraudēja informācijas vakuums.

„Kā es šajās sarunās nopratu, cilvēkiem šķiet, ka neapbūvēts laukums centrā tāds arī jāatstāj”, sabiedrības satraukuma iemeslus atstāsta Brediks, „vai otrs – ja kaut ko būvē, tad tikai ‘piparkūku’ namiņus. Nav ne pirmā, ne pēdējā reize, kad tracis sākas pie pirmās vēlmes uzbūvēt ko mūsdienīgu. Šajā gadījumā toņa augstumu noteica fakts, ka projekts funkciju maiņas dēļ tika nodots sabiedriskajā apspriešanā, jo gadījumā, ja tā būtu palikusi iepriekšējā, tad par šo ēku cilvēki uzzinātu vien brīdī, kad no fasādes novāktu stalažas.”

Otrs minētais iemesls kļuva par sāpīgāko tematu Grēcinieku 25 sāgā – sabiedrība nebija apmierināta ar ēkas iecerēto izskatu – „pelēks betona klucis”, „tik augsta ēka izjauks Vecrīgas panorāmu”, „smagnējs objekts plāna vidū neiederas”. Brediks gan norāda, ka neiederēšanās un arhitektūras kvalitāte nav pārāk taustāmi jēdzieni: „Tāpēc jau Rīgas vēsturiskā centra (RVC) padome ir izveidota, lai kompetenti izvērtētu, vai ēka iekļausies vidē un tās arhitektūra ir kvalitatīva, jo būvvalde skatās ‘pa sauso’ – atbilst šiem noteikumiem, atbilst tiem noteikumiem – apstiprinām! Lai arī projekts neizskatās pārāk labi.”

Argumentēti norādīt uz nepārdomātiem konceptiem Strēlnieku laukuma apkārtnes teritoriālajā apbūvē vienmēr pamanījusies arī arhitekte Zaiga Gaile, kura šoreiz vērš skatu  uz faktu, ka ēkas atspoguļo visu Rīgas vēsturi. Savulaik Kārlim Ulmanim bija ambiciozi plāni Strēlnieku laukumā izveidot kārtu ar biroja ēkām 30. gadu modernās būvniecības stilā, kā dēļ visa iepriekšējā apbūve tur nojaukta. Taču, ko nepaspēja Ulmanis, to pabeidza postīt karš – cieta gan Melngalvju nams, arī Pēterbaznīcas tornis.


Vecrīgas dienvidrietumu daļa II pasaules kara laikā. 1941.gads. Foto no renatar.livejournal.com

„Kad mācījos Politehniskajā institūtā Ļeņina ielā 1, skatoties pa logu, varējām novērot milzīgu zaļu skvēru ar saaudzētiem kokiem, līdz ar to bijām pie šī tukšā laukuma pieraduši. Pirmais, ko tur iebūvēja, bija Okupācijas muzejs pēc Dzintara Dribas un Gunāra Lūša-Grīnberga projekta, kas kļuvis par ļoti spēcīgu padomju arhitektūras simbolu. Nākot atmodai, bija ļoti tipiski atgriezt Rīgā kādas zudušas zīmes, tā mēs tikām pie Melngalvju nama replikas, ko autori īsti korekti neizpildīja, pievienojot tā laika modernisma piesitienus. Lai arī priekšpuse ir grezna, otra šī nama puse – attiecībā pret Grēcinieku ielu – izbūvēta vienkārši brutāli ar lodes ķieģeļiem, kas skaidri iezīmē, ka jau toreiz 90. gados bija kalti plāni šo ielas līniju aizbūvēt.

Šobrīd tukšie robi viens pēc otra izceļas – privātie īpašnieki nolēmuši veikt kādas aktivitātes, turpat pieskaitāma arī šī Kronberga viesnīcas ēka – ļoti laba vieta, viss turpat blakus, taču ļoti grūti ielikt projektu tukša laukuma vidū, kamēr nav zināms, kad būs blakus pārējās ēkas, jo abos galos būs kaili ugunsmūri. To, kā tas izskatīsies īstenībā, varēs manīt tikai pie pilnas apbūves. Pašlaik arī man šī iecere liekas biedējoša – tik smagnēja un agresīva, pie tam tik augsta! Nav veiksmīgas vizualizācijas un situācijas analīzes – rakursi, kā šī ēka sadzīvos ar Melngalvju namu un ielas telpu. Iekodēto ideju par pagraba kontūru pacēlumu ārkārtīgi grūti nolasīt, šķiet, tikai no putna lidojuma vien izdotos noprast, kā tas izskatītos. Pavērojot šos dažāda laika modernisma un historisma pieminekļus, kas apbūvēti tur visriņķī, kopā ar visiem tūristiem, nākas saukt šo laukumu par īstu perēkli – tur izpildītas visas mūsu kaislības un vēlmes, bet skaidri atspoguļo to, kas mēs esam,” nesaudzīgi komentē Gaile.

Aizdomas, ka Kronberga radīto projektu kritizē dēļ neveiksmīgajām vizualizācijām, kas nonākušas informatīvajā telpā, nenoliedz arī Brediks: „Skice tāpēc arī saucas skice, ka tur neatklājas visas nianses – neviens precīzi nezīmē sienu biezumus, nenorāda precīzas faktūras un citus fasādei svarīgus lielumus. Tā ir tikai koncepcija, kas nosaka – ēka izskatīsies aptuveni šāda. Un tikai vēlāk tiek izstrādāts detalizēts plāns.”


ARHIS ARHITEKTI. Fasādes betona režģa apstrādes versijas

Nelāgo minējumu apstiprina arī Andris Kronbergs, kurš precizē, ka šī brīža stadijā termins ‘mets’ būtu pareizākais, jo detalizācija sekos vien nākotnē: „Mēs domājam, ka varētu būt vairāki veidi, ko iesākt ar fasādē novērojamo betonu. Viens no tiem – darīt kaut ko ar krāsām un toņiem, varbūt pat tekstūrām un faktūrām apstrādes procesā.  Pasaulē ir zināmi piemēri, kuros betonu piepilda ar substanci, kas ļauj augt organiskām floras daļām, vai citur novērots, ka šādas virsmas padara mīlīgākas, ieguldot tajās saturu – ar stāstu vai pat ornamentu palīdzību. Mums šis pēdējais variants liekas ļoti labs, tas dotu iespēju ēkas būtībai iegūt dziļāku jēgu.” Lai nokļūtu līdz galējam risinājumam, šobrīd ARHIS birojā norit pētniecības darbi – tiek izvētīta gan Rātslaukuma vēsture, gan konkrētajā zemes gabalā izbijušais nams, kuram arhīvos atvērusies ļoti interesanta pagātne – tajā pabijusi gan izdevniecība, gan šūšanas fabrika, vīna pagrabs un pat kinematogrāfs. Un kurš no stāstiem varētu parādīties fasādē, rādīs vien laiks.

Tikmēr jāatgādina, ka oponentu viedoklis savu spēku gūst pārliecībā, ka iecerētā ēka būs pārāk augsta, ko īsti neapstiprina ne ēkas skices, ne apbūves noteikumi – vecpilsētas galējā augstuma atzīme ir 24 metri, kas ievēroti arī šoreiz. Izrādās prātu jauca apkārt figurējošie divi dažādie stāvu skaitījumi – vecajā pirmskrīzes projektā norādīti 6 stāvi, bet jaunajā jau septiņi.

„Tolaik skicē tiešām norādījām vien sešus stāvus, jo divstāvu veikalam ar izbūvētajiem eskalatoriem iecerējām lielāku augstumu, nekā šobrīd vajag viesnīcai, kur pirmajā stāvā atradīsies vien restorāns, ieejas halle, veikaliņš un maza konferenču zāle. Šie septiņi stāvi iegūti uz zemāku griestu rēķina, bet pašā augšā būs bēniņi, kas nav izmantojams stāvs, tā būs vienkārši tehniskā telpa. Ēkas griezums daudz neatšķiras, dimensijas ir tieši tās pašas, augstums arī nav mainījies. Varētu jau ēkā salikt kaut desmit stāvus, bet istabu augstums ir normēts, tāpēc neļautu šādi izpausties”, situāciju skaidrojot, smejas Andris Kronbergs.

Grēcinieku ielas Daugavmalas gals. (1918-1940). © Latvijas Nacionālā bibliotēka

Tāpat pieklājīgi būtu jāapsauc visi tie, kas uzskata, ka vēsturiskais tukšums būtu saglabājams. Pirmskara fotogrāfijās redzams, ka Grēcinieku iela bijusi blīvi nobūvēta līdz pašai Daugavas malai. „Pēckara attēlos jau bēdu ieleja, nopostīta vieta ar ēku drupām, sienu paliekām, Pēterbaznīca bez torņa, bet joprojām labi nojaušams, ka šajā zemesgabalā bijusi ēka”, Kronbergs pamato, kāpēc šīs ielas atdzīvošanās būtu tikai likumsakarīga.

Pašlaik ēka Grēcinieku 25 tiešām draud izskatīties kā iestādīta plāna vidū, bet, zīmējot nākotnes aprises, atklājas cita aina – būvapjoms kādā mirklī visu noslēgs un piešķirs pabeigtības sajūtu.

Vai veltīga sabiedriskā apspriešana?

Arterritory.com ziņo Rīgas pilsētas būvvaldes Detālplānojumu nodaļas galvenais speciālists Edgars Butāns, 20. oktobrī noslēdzoties publiskajai apspriešanai par būvniecības ieceri „Grēcinieku 25”, saņemtas atsauksmes no 442 cilvēkiem, kuru vidū ir 99 atbalstītāji, bet 343 ideju par viesnīcas būvi noraida. Šie skaitļi vēl var mazliet mainīties, jo rakstiskā formā iesūtītās atsauksmes vēl nav apkopotas, bet ar rezultātu pārskatu varēs pēcāk iepazīties Būvvaldes mājas lapā.

Kas interesanti – ja informatīvajā telpā negatīvi noskaņotie iedzīvotāji apelēja pie pilsētas tēvu saprāta par ēkas vizuālajām kvalitātēm, tad šajā apspriešanā viņi viedokli varēja izteikt vien saistībā ar ēkas iekšējām funkcijām, kā arī norādīt bažas, vai iecerētais objekts neaizēnos dažādus Vecrīgas panorāmiskos skatus (Rīgas domes 07.02.2006. saistošo noteikumu Nr. 38 „Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi” 458.1. apakšpunkts). Uz jautājumu, vai sabiedrībai kaut reizēm piešķir lemtspēju šādu objektu ārējā izskata ietekmēšanā, Butāns norāda, ka ēkas vizualitāti šajā teritorijā reglamentē Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma 14. pants, kurš nosaka, ka jaunu ēku būvniecība publiskajā ārtelpā pieļaujama tikai pēc atklātos arhitektūras konkursos iegūtiem projektiem, to publiskas izvērtēšanas un izskatīšanas RVC saglabāšanas un attīstības padomē un saskaņošanas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ar VKPAI, kā arī ir šoreiz ar esošo viesnīcas vizuālo risinājumu – tas ir konkursa projekts un laureāts, no sabiedrības puses neapspriežams.

Neskatoties uz nelabvēlīgajiem skaitļiem, galvenais arhitekts Andris Kronbergs ir mierīgs: „Gaidām būvvaldes verdiktu un ieteikumus no publiskās apspriešanas. Formāli ņemot, ‘patīk’ un ‘nepatīk’ nevar būt iemesls negatīvam būvvaldes lēmumam, bet cilvēku brīvā vēlēšanās izpausties un izteikt savas domas ir pat ļoti apsveicama.” ARHIS arhitekti ir gatavi izvērtēt apspriešanas atziņas, iespējams, kaut ko detalizēt fasādē, atrādīt vēlreiz projekta nianses dažādās institūcijās.

Zaiga Gaile sabiedriskās apspriešanas aktivitāti skaidro ar jauno tehnoloģiju iespējām, vairākām paaudzēm šobrīd ir iespēja izteikties ātri un vienkārši, salīdzinot ar laiku, kad parakstīties devās uz noteiktām telpām. „Daudz vairāk šādu publisko apspriešanu vajadzētu par Okupācijas muzeju un tā jauno piebūvi, jo Kultūras ministrija bezspēcībā plāta rokas, kamēr tur iegrūdīs lielu valsts naudu,” vilšanās par prioritātēm ieskanas arhitektes balsī.

ARHIS ARHITEKTI. Fotomontāža skatā no Grēcinieku ielas uz Kungu ielas pusi

Jauns konkurss vai jauni noteikumi?

„Pašreizējais projekts ir tiešs iepriekšējā projekta turpinājums, saglabājot iepriekšējā – saskaņotā skiču projekta principiālos arhitektoniskos un telpiskos apjomu un fasāžu risinājumus”, izskan RVC saglabāšanas un attīstības padomes lēmums 2014. gada 20. augustā. Jauna konkursa rīkošana nav nepieciešama, nolemj padome un aizsāk debates profesionālajā vidē.

Kā atzīst VKPAI Juridiskās un pieminekļu uzskaites daļas vadītāja Līga Ābele, līdz 1. oktobrim spēkā bija vispārīgo būvnoteikumu normas par plānošanas un arhitektūras uzdevuma derīguma termiņu, kuru 75. punktā minētais gadījums attiecas uz būvprojektiem, kas ir sabiedriski nozīmīgi un paredzēti vēsturiskā zonā, tādējādi apliecinot, ka „Grēcinieku 25” skiču projekts noilga četru gadu laikā kopš tā radīšanas brīža. Iespējams, tieši šis ir iegansts konkurentu pārdzīvojumiem, kas uzskata, ka bija jārīko atkārtots konkurss, taču RVC padomes lēmums to nogrieza kā ar nazi. Daudz klusāk izskanēja aicinājums jaunu konkursu rīkot projekta funkcijas maiņas dēļ.

Vēl vairāk – arhitektu vidē iesaistītajām personām nav noslēpums, ka šajā padomē darbojas arī arhitekts Andris Kronbergs. Vai, neizsludinot jaunu konkursu, kam it kā pēc noteikumiem vajadzētu būt, padome ietaupa laiku un investoru naudu vai tikai izdara pakalpojumu?

„Tik atbildīgā vietā es tā nedarītu”, šaubās Zaiga Gaile, „es izsludinātu jaunu konkursu. Pašlaik vienīgais instruments, kas var kaut ko virzīt vai apturēt ir tieši RVC padome, kuru vārdam dažādās diskusijās ir liels spēks. Ko darīt, ja autors ir padomes priekšsēdētājs? Varbūt VKPAI vajadzētu teikt savu galavārdu? Jāatzīst tas ir savādi.”

Tieši pretējās domās ir arhitekts Ivars Brediks: „RVC padome savas kompetences ietvaros var secināt, ka nekas nav būtiski mainījies, un palaist projektus tālāk. Iemesls, kāpēc projektam vajag termiņu, ir vienkāršs – ja apkārt ir kas mainījies, bet konkrētajā gadījumā, acīmredzot, nekas tāds nav noticis, nav jaunu būvju, kā arī tāpat jāveic topogrāfiskais uzmērījums, kur parādītas visas komunikācijas, kas kalpos par pamatu tālākām darbībām.”

Pats Andris Kronbergs šo situāciju nodēvē par tipisku gadījumu: „Daudzi projekti apstājās krīzes dēļ, šis nebija nekāds izņēmums. Pēdējā pusgada laikā RVC padomē nonākuši kādi 7–8 projekti – nenosaukšu precīzu skaitli – kuri bija identiskā situācijā. Vai ir jārīko konkurss, ja nekas nav mainījies? Gandrīz visos gadījumos pieņemts lēmums, ka nav. RVC padomē iekšēji esam vienojušies, ka septiņu gadu termiņā atstājam visu spēkā, jo tieši krīze nepamatoti apturēja lietas. Visos gadījumos, kad ārējie apstākļi nav mainījušies un viss ir aptuveni tāpat, pie kam arhitektūra neatšķiras no konkursa pēc būtības, tad padome pieņem lēmumu jaunu konkursu nepieprasīt.

Vēlos piebilst, ka es kā padomes dalībnieks nepiedalos jautājumos, kas skar mana biroja darbu, nelemju un no lēmumiem atturos. Latvija ir ļoti maza zeme, visi esam gandrīz kā radinieki, kas nozīmētu, ka man būtu pilnīgi jāpārtrauc prakse, un tas arī nebūtu godīgi. Neuzskatu, ka būtu interešu konflikts, vienkārši tāda situācija sanākusi, bet satraukumam nav pamata.”

Lai izsludinātu jaunu konkursu, vajadzētu rasties apstākļiem, ka izmainījušies apbūves noteikumi, kas atšķiras no iepriekšējiem, vai, piemēram, iecerētajam objektam blakus kaut kas uzbūvēts. Tāpat par nopietnu apstākli uztvertu projekta funkcijas maiņu, kas izmainītu arhitektūru – ēka paredzēta augstāka vai stilistika cita, stāsta Kronbergs un norāda, ka šis nav tāds gadījums: „Principā ēka palikusi gandrīz 1:1. Ja arī kāds lodziņš pabīdījies par 10cm, tas nemaina arhitektūras būtību, šī projekta izmaiņas, salīdzinot ar konkursu, ir tik nebūtiskas, ka kļuvušas par RVC padomes lēmumu pamatu.”

Tiem, kas klusībā satraukušies par funkcijas maiņu, kuras rezultātā nemainījās ēkas tēls, Ivars Brediks iesaka pavērtēt mūsdienīgas arhitektūras principus: „Paņēmiens, kad forma seko funkcijai, bija aktuāls 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. No šādām iepriekš definētām formālām lietām šobrīd tomēr mēģina atteikties, jo mūsdienās daudz ko nosaka ilgtspēja – vari uzbūvēt māju, nomainīt funkciju, bet tā joprojām veiksmīgi darbosies. Tā jau ir tā mūsdienu arhitektūras māksla.”


ARHIS ARHITEKTI. Grēcinieku ielas fasādes vizualizācija

Vēsturiskais centrs nav muzejs

Pēc medijos izskanējušās ziņas, ka Kultūras ministre Dace Melbārde prasa skaidrojumu VKPAI vadītājam Jurim Dambim par Grēcinieku ielā 25 plānoto viesnīcas projektu, varētu domāt, ka sabiedrības satraukums ir aizsniedzis pareizo adresātu un šīs būvieceres procesā varētu iestāties pauze. Taču tā gluži nav, Andris Kronbergs ļoti novērtē ministrijas pūliņus turēt roku uz pulsa: „Viņu pārraudzībā ir VKPAI, kuras pienākums savukārt ir rūpēties par vēsturisko vidi un vēsturisko centru, lai viss pareizi tiktu saglabāts un attīstīts. Ja sabiedrība ir satrakojusies un izraisījusi tādu vētru, tad jāmēģina saprast, kas īsti notiek, tāpēc ministrijai ir visas tiesības pajautāt savām padotajām struktūrām, ko tās domā par šo visu. Un cik man zināms, Dambja kungs ir uzrakstījis izsmeļošu skaidrojumu, kurā izteicies, ka vēsturiskais centrs nav uzskatāms par muzeju, tam ir tiesības un pat vajadzība pēc jaunas arhitektūras un jaunas dizaina kvalitātes ienākšanas savā vidē. Tā ir viena no mūsdienīgas restaurācijas un pilsētplānošanas doktrīnām – vecā, jaunā, vēsturiskā un modernā līdzāspastāvēšana ir akceptējama un veicināma, bet repliku un atdarinājumu veidošana mūsu dienās nav tas labākais variants, kā attīstīt vidi. Tajā pašā laikā viņš ir paudis, ka šo te projektu nevar uzskatīt par gatavu, tālākā detalizācija un ekspertīze par iekļaušanos vidē vēl tiks veidota, par to vēl sabiedrība būs jāpārliecina.”

Ja valsts un pašvaldības institūcijas veiksmīgi ļaus „Grēcinieku 25” projektam turpināt savu attīstības gaitu, optimistiski tikai 2016. gads varētu kļūt par atskaites punktu būvniecības uzsākšanai, jo Valsts prezidenta pagaidu rezidence Melngalvju namā neļauj šajā areālā uzsākt jebkādas fiziskas darbības.