RAKSTI  
Rūdolfs Pinnis. Jaunība. 1972. Audekls, eļļa. 116x200 cm. Privātkolekcija

Rūdolfam Pinnim 109 0

Sniedze Sofija Kāle
25/10/2011

11. oktobrī apritēja 109 gadi kopš Madonas apriņķa Jaunlubānas Robežmuižā nāca pasaulē Rūdolfs Pinnis (1902–1992). Dzimšanas dienas svinības parasti ir labs iegansts, lai atcerētos un apciemotu kādu sev tuvu un patīkamu cilvēku, tāpat šajā gadījumā Rūdolfa Piņņa jubileja bija lieliska iespēja, lai atkal sastaptos ar viņa mākslu klātnienē, līdz 19. novembrim tā skatāma Mūkusalas Mākslas salonā.

Jocīgā mākslinieku jubileju atzīmēšanas tradīcija nāk no padomju laikiem, kad profesionālim, pārkāpjot 50 gadu dzīves slieksni, bija visai drošas izredzes gūt nopelniem bagātā mākslinieka statusu un preses ievērību, it kā veidojot formulu – proporcionāli matu sirmumam pieaug arī publikāciju skaits. No vienas puses šāda piesardzīga stratēģija ļāva visai viegli atsijāt īsos distanču skrējējus no maratonistiem, nepārvērtējot vienreizējus uzplaiksnījumus, taču vienlaikus iemiesoja kaut kādu obligātu un pašvērtīgu apaļo jubileju svinēšanas kultu. Iespējams tieši tāpēc, tapa izstāde, atzīmējot mākslinieka 109. dzimšanas dienu.

Par spīti iepriekš minētajai piesardzībai Rūdolfa Piņņa gadījumā sirmi mati un cienījamais vecums nedeva “paredzamas” garantijas, jo viņa personība, dzīvesceļš un māksla nepakļāvās nekādām sistēmām, izņemot savai iekšējai. 

IZGLĪTOŠANĀS

Viss sākās ar netradicionālu mākslas izglītības iegūšanu. Ar sava vecākā brāļa Eduarda Kārļa gādību Rūdolfs Pinnis četrpadsmit gadu vecumā nokļuva Ermitāžā un Krievu muzejā [1], kur pie Karla Brilova gleznas “Pompeju pēdējās dienas” solījās kļūt par mākslinieku [2]. Pēc Pēterburgā gūtajiem iespaidiem esot bijis grūti atgriezties dzimtas mājās, tāpēc pārcēlies uz Rīgu un 1919. gadā, pateicoties Reinholdam Kalniņam [3], sācis apmeklēt Voldemāra Tones studiju, kur ļoti iespaidojuši sēpijā 20. gs. sākuma stilistikā darinātie darbi. Šeit, tāpat kā 1919. gada 20. augustā dibinātajā Latvijas Mākslas akadēmijā (studijas sākās 1921. gada 12. oktobrī), Rūdolfs Pinnis uzkavējās neilgi. Mācību pārtraukšanai akadēmijā bija attaisnojošs iemesls – kara dienests, taču līdz pat savai aizbraukšanai no Latvijas (1920. gadu otrās puses) [4], viņš tur neatgriezās. Tālāk sekoja bītniku cienīgs klejojumu posms cauru visai Eiropai, pašmācības ceļā apgūstot sev patīkamākos mākslinieku darbus, kur viņš “izstudēja Austrijas, Itālijas muzejus un Ēģiptes piramīdas” [5], vairāk par Tintoreto un Ticiāna audekliem esot apbūris Venēcijas Svētā Marka laukums [6]. >>
 


[1] Pinnis R. Rūdolfam Pinnim 85// Literatūra un Māksla/ pierakstījusi L. Slava. - 1987 - 9. okt. - 8. lpp.

[2] Pinnis R. Glezniecība/ pierakstījis P. Zirnītis. - Rīga: Liesma, 1990 - 8.lpp.

[3] Pinnis R. Spēle ar vislielāko risku/ pierakstījis P. Zirnītis// Māksla. - 1988 - Nr.1. - 11. lpp.

[4] Avotos figurē pretrunīgi skaitļi. Rūdolfs Pinnis 1982. gada 19. novembra avīzē “Literatūra un Māksla” intervijā Laimai Slavai piemin, ka no Latvijas izbraucis 1927. gadā. Savukārt Irma Puškina Pinnis, Eduarda Kārļa meita raksta, ka viņš 1926. gada novembrī esot ieradies Turcijā. Puškina - Pinnis I.//Rūdolfs Pinnis. Gleznotājs/ sast. Pinnis - Rikarde S. - Rīga: Puse. - 100. lpp.

[5] Pinnis R. Izstāžu zālēs// Literatūra un Māksla/ intervējusi Slava. - 1982 - 19. nov. - 8. lpp.

[6] Pinnis R. Glezniecība/ pierakstījis Zirnītis P. Op.cit. - 12. lpp.