RAKSTI  
(Fragments) Girls. Publicitātes attēls

Vairs ne meitene, bet vēl ne sieviete 0

Amerikāņu aktrises, režisores, producentes un rakstnieces Lenas Danemas fenomens

Ieva Raudsepa
27/10/2014

Kopš 2012. gada, kad uz televīzijas ekrāniem parādījās seriāls „Meitenes” (Girls), amerikāņu aktrisei, režisorei, producentei un rakstniecei Lenai Danemai (Lena Dunham) ir pievērsta fenomenāla mediju uzmanība. Viedokļus, aprakstus un recenzijas par 28 gadus veco Golden Globe balvas laureāti ir uzrakstījuši visi nozīmīgākie amerikāņu izdevumi, sākot no tādiem liberālā spārna smagsvariem kā The New Yorker līdz konservatīvajam The National Review (kura jaunākajā numurā Danema ir nonākusi pat uz vāka!). Pirms nepilna mēneša respektablā Random House izdevniecība laidusi klajā arī viņas pirmo grāmatu – „Ne tāda meitene: jauna sieviete stāsta par to, ko ir ‘iemācījusies’” (Not That Kind of Girl: A Young Woman Tells You What She’s ‘Learned’).


Publicitātes attēls

Lai gan daudzi cilvēki Danemu mīl un apbrīno, tikpat daudziem viņa nepatīk. Aktrise noteikti nav un nebūs nākamā amerikāņu sweetheart – ne tikai sava auguma dēļ, kas, lai neteiktu vairāk, krasi atšķiras no tipiskas Holivudas aktrises aprisēm, bet arī tāpēc, ka viņa atļaujas neglaimojošos veidos atkailināties kameras priekšā, atainot seksa ainas, koncentrējoties uz neveiklo, un galu galā – runāt par savu paaudzi – 25+ gadīgiem amerikāņiem kā smagi apjukušiem un nedaudz lūzerīgiem jauniem cilvēkiem, kas iesprūduši laika posmā starp pusaudzi un pieaugušo. Danema gan kā aktrise, gan režisore sabiedrībā ir izraisījusi ļoti pretrunīgas reakcijas, un tas, kā viņu uzlūkot, lielai daļai cilvēku joprojām nav īsti saprotams. Skaidrs ir viens – Danema nav margināla kultūras parādība, kuras klātbūtni iespējams ignorēt, vai darbību – norakstīt kā neizdevušos un amatierisku. To pierāda kaut vai tas, cik daudz cilvēku ir gatavi ar putām uz lūpām par viņu strīdēties – par sliktu seriālu neviens trīs gadus no vietas nevārītos.

Danema ir dzimusi un augusi Ņujorkas mākslinieku ģimenē. Viņas māte Lorija Simonsa (Laurie Simmons) ir mākslas fotogrāfe, bet tēvs Kerols Danems (Carroll Dunham) – gleznotājs. Drīz pēc Oberlinas koledžas beigšanas Danema ar niecīgu budžetu uzņēma savu pirmo spēlfilmu Sīkās mēbeles (Tiny Furniture, 2010). Tā stāsta par meiteni Auru (kuru spēlē pati Danema), kas pēc augstskolas atgriežas Ņujorkā un ievācas atpakaļ pie vecākiem (arī Danemas māte un māsa piedalās filmā un spēlē pašas sevi). „Sīkās mēbeles” nokļuva daudzos neatkarīgā kino festivālos, kur izpelnījās lielu ievērību. Atzinīgu recenziju par filmu uzrakstīja arī izvēlīgā un bieži vien skarbā The New York Times kritiķe Manola Dārdžisa (Manhola Dargis). Viņa „Sīkās mēbeles” raksturoja kā kino, kas ir pretējs šabloniskam realitātes atspulgam, „kurš kārtīgi iesaiņots priecīgā vai bēdīgā stāstā. Tā vietā [filma] dokumentē tos pakš, pakš, pakš – pilienus, kas piemīt eksistencei ar tās virsotnēm, kritumiem, banalitātēm, izvirdumiem, vientulību un sāpīgo apziņu par savu esamību.” Izvairīšanās no moralizēšanas izteikti raksturo arī vēlāk tapušo seriālu „Meitenes”.

Pēc „Sīko mēbeļu” veiksmes tobrīd 24 gadus vecā Lena Danema saņēma piedāvājumu no kanāla HBO – viena no galvenajiem ASV kabeļtīkliem – veidot savu seriālu. Un tā tapa „Meitenes” – stāsts, kas koncentrējas uz četru meiteņu/jaunu sieviešu dzīvi Ņujorkā. Lai gan seriāla varones arī ir četras un dzīvo, iespējams, modernākajā pilsētā Amerikā, tas nebūt nav hipsterīgs slavenā seriāla „Sekss un lielpilsēta” atdarinājums. Drīzāk gan komentārs par visiem – nebūt ne seksīgajiem – aspektiem, ko pirmais seriāls izvēlējās ignorēt. „Meitenēs” Danema spēlē egocentrisku topošo rakstnieci Hannu Horvātu, kas kopā ar draudzenēm un pāris draugiem puišiem cenšas morāli un finansiāli izdzīvot vienā no lielākajām pasaules metropolēm.


HBO seriāla Girls publicitātes attēls

Liela daļa sašutuma par seriālu saistīta ar to, ko Danema ‘atļaujas’ parādīt. „Meitenēs” viņa bieži parādās pilnībā vai daļēji kaila, piedalās daudzās seksa ainās, kur brīžiem redzama no visneglaimojošākajiem leņķiem. The New Yorker televīzijas kritiķe Emīlija Nasbauma (Emily Nussbaum) sarunā ar Danemu uzsver, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņai seriāls tik ļoti patīk: „Skatītājiem tas liek justies bezgala neērti, dažus sadusmo, bet daudzus arī sajūsmina”. Cilvēki nespēj samierināties ar to, ka meitene, kuras figūra acīmredzami neatbilst tam, kādu esam pieraduši redzēt uz ekrāna, pirmkārt, ir galvenā seriāla varone, otrkārt, tik daudz atkailinās. Taču liela skatītāju daļa spēj identificēties ar Danemas trūkumiem un novērtē viņas tiešumu un atklātību. Tas pats attiecās uz seksa ainām, kas lielākoties ataino jocīgos, dīvainos un vietām pat perversos šīs nodarbes aspektus – šeit redzama milzīga nobīde no tā, kā sekss tiek attēlots popkultūrā. Kā to raksturojusi „Meiteņu” producente Dženifera Konnere (Jennifer Konner): „Raidījumā ir daudz seksa ainu, un lielākā daļa no tām ir sliktas. Cenšamies godīgi parādīt šo procesu, kā tas notiek ar jaunām un nepieredzējušām sievietēm, kuras ir kopā ar jauniem un nepieredzējušiem vīriešiem, un tā tas izskatās.”

Danema atzīst, ka asā publikas reakcija viņu nepārsteidz, un pajoko, ka turpinās kameras priekšā atkailināties, līdz šāds sievietes ķermeņa attēlojums arī būs okei. Lai gan veids, kā Danema rāda sevi un runā par seksu, daļēji ir vienkārši viņas ‘stils’, kā izteikties par dzīvi, visas ap to savērptās diskusijas ir spēcīgs ierocis feministu rokās. Viņi/as sašutušas par to, ka, kārtējo reizi sastopoties ar gadījumu, kas ir ārpus ‘pieņemtās normas’, parādās sabiedrības kompleksi par sievietes ķermeni un tā atspoguļojumu publiskajā telpā. Sarunā ar Nasbaumu Danema atklāj, ka filmās redzētajās seksa ainās vienmēr kaut kas bija iztrūcis – „tādu ķermeņu klātbūtne, kurus es spēju saprast, situācijās, kas ir īstas”.

Danemas seriāls daudziem rada sajūtu „kāpēc man uz to visu jāskatās?”, lai gan neviens ar varu netiek spiests to darīt. Mums bieži ir vēlme nonicināt to, ko nesaprotam, vai tieši otrādi – pārāk labi saprotam, bet negribam atzīt. Danema ir teikusi, ka daudzās dzīves situācijās jūtas „nokaunējusies un lepna vienlaikus”. Seriāls „Meitenes” nemēģina glorificēt visus ‘ārpus normas’ aspektus, kurus tas atspoguļo. Seriāla mērķis ir tos apzināties un darīt to skaļi. Citējot Hannu: „Jebkuru nejauko lietu, ko kāds izdomā man pateikt, es droši vien pati esmu sev pateikusi pēdējās pusstundas laikā”. Seriāls „Meitenes” parāda jauno sieviešu nemitīgo iekšējo cīņu starp kaunu un lepnumu, starp kompleksiem, kas velk atpakaļ, un vēlmi kaut ko darīt tā, kā pašas vēlas.


Lena Danema. Kadrs no seriāla Girls

„Meiteņu” pirmās sezonas pirmās sērijas noslēgumā Hanna paziņo vecākiem, ka grasās kļūt par savas paaudzes balsi, vai vismaz – kādas paaudzes balsi. Šis citāts no seriāla nu seko līdzi Danemai. Autore gan uzsver, ka viņa pati jānošķir no filmas varones (ko ne vienmēr ir viegli izdarīt), kura pie tam šo ambiciozo paziņojumu izteica skurbumā. Lai arī Danema netic, ka mūsdienu pasaulē viens cilvēks var kļūt par veselas paaudzes balsi, daudzi viņas fani un vienaudži viņu par tādu uzskata. Danema ir salīdzināta ar to, ko 60. gadu paaudzei nozīmēja Dž. D. Selindžera darbi un kā Vudiju Allenu uzlūkoja septiņdesmitajos.

Pašpārliecinātība un reizē pārmērīga savu nepilnību apzināšanās, ko vēl ‘paspilgtina’ pašu neizlēmība, ir raksturīga mūsdienu divdesmitgadniekiem – „Meitenēs” tas tiek attēlots ar eksistenciālu pakš, pakš, pakš,  kā to trāpīgi raksturoja kinokritiķe Dārdžisa. Galu galā, par spīti visiem pūliņiem jauno cilvēku dzīvēs daudz ko izšķir bezmērķīgas nejaušības.

Autore vairākkārt ir uzsvērusi – ja iepriekšējām amerikāņu paaudzēm izdevās sasniegt labāku dzīves līmeni nekā viņu vecākiem, tad viņas vienaudži būs pirmie, kam lemts dzīvot sliktākos apstākļos. Iemesli objektīvi – konkurence ir lielāka un tirgus ir nežēlīgāks pret visu profesiju pārstāvjiem. Šī problēma nav tikai amerikāņiem vien, arī Eiropā nemitīgi tiek runāts par to, ka jaunieši beidz augstskolu ar milzīgu parādu uz pleciem, bet pēc tam nav spējīgi atrast savai kvalifikācijai piemērotu darbu. Nereti jaunieši ar šo nastu, kas mērāma desmitos tūkstošos dolāru, ir spiesti pēc augstskolas strādāt kafejnīcās. Arī Hanna un viņas draugi ir līdzīgā situācijā – lai ‘izsistos’ nepietiek tikai ar smagu darbu un talantu, bieži noteicošais ir tieši veiksme.

Seriāla „Meitenes” varoņu iekšējais nemiers un bažas, gribot vai negribot, reprezentē jauno rietumnieku raizes par nākotni. Lai gan attēlotās problēmas nereti pieskaitāmas pie, tā sauktajām, ‘attīstītās pasaules problēmām’ (first world problems) – Danema pašironiski necenšas noliegt, ka liela daļa no ‘uzpūstajiem burbuļiem’ patiesībā ir pseidoproblēmas, kuras nav iespējams salīdzināt ar karu, slimībām vai badu. Autore savos darbos komentē ne tik daudz sociālās problēmas, cik vispārēju eksistenciālu nedrošības sajūtu. Atziņa, ka neviens nav ideāls, ir veca kā pasaule, taču viņa parāda, ka tā justies, pieļaut kļūdas, padarīt sevi par muļķi ir daļa no tā, ko sauc par dzīvi. Kādā intervijā viņa saka: „Būt dzīvam ir grūti, tāpēc – vienkārši pulcēsimies ap ugunskuru”. Šī frāze lieliski raksturo Lenas Danemas daiļradi – protams, ja spējam paturēt prātā to, ka arī tā nav jāuztver pārāk nopietni.

twitter.com/lenadunham