RAKSTI  
Izstādes Sibelius and the World of Art publicitātes attēls

Žans Sibeliuss un Tūsulas ezera iemītnieki 0

Tabita Sīmane
24/10/2014 

Nākamgad somu komponistam Žanam Sibeliusam apritēs 150. gadskārta. Iesākot jubilejas gada pasākumus, Helsinku Ateneum mākslas muzejs jau oktobrī atklāja plašu izstādi “Sibeliuss un mākslas pasaule” (Sibelius and the World of Art), kas veltīta komponista un viņa laikabiedru – mākslinieku radošajiem kontaktiem un savstarpējām ietekmēm.

„Iespējams, tas, ka teju visu mūsu draugi nāca no radošām ģimenēm, mūsu dzīvei piešķīra zināmu burvību. Visa mūsu eksistence bija absolūti bezrūpīga. Nevienam nebija pastāvīgu ienākumu. Visi darīja to, ko prata vislabāk.” Tā atmiņās par dzīvi Ainolas mājā Tūsulas ezera krastā raksta viena no komponista Žana Sibeliusa meitām Ruta Snellmane (1894–1976).

19./20. gadsimta mijā Tūsulas ezera apkaime Somijā bija viena no tām vietām Eiropā, kur apstākļu sakritības pēc izveidojās dzīvīga radošo cilvēku kopiena – šeit uz dzīvi apmetās mākslinieki, mūziķi, rakstnieki, kas visi savās jomās uzskatāmi par somu nacionālās kultūras pamatlicējiem. Lai gan Tūsula nesākās ar Žanu Sibeliusu, viņš ir tās redzamākais, starptautiski pazīstamākais vārds, viens no retajiem, kas Tūsulas namā nodzīvoja līdz savas garās dzīves beigām 1957. gadā.


Alberts Edelfelds „Žana Sibeliusa profils” / Ainolas fonda kolekcija

Piedzima viņš 1865. gadā Krievijas impērijā, Somijas lielkņazistē, Hemēnlinnas pilsētā kā Johans Juliuss Kristians Sibeliuss, taču drīz vien iemantoja vārdu Janne. Studenta gados viņš pieņēma francisko Žanu par savu ‘mūzikas vārdu’. Ambīcijas bija lielas. Sākumā viņš gribēja būt izcils vijolnieks, pat centās izturēt konkursu uz vietu Vīnes filharmoniķos, taču nesanāca – viņa mūziķa tehnika neturēja līdzi viņa komponista talantam.Viņš rakstīja: „Es ticu, ka varu izcīnīt vietu ar savu mūziku. Nē, es nevis ticu, es zinu, ka varu.”

1890. gadā Žans Sibeliuss iepazinās ar Aino Jernefeltu (1871–1969), aristokrāta un armijas ģenerāļa Augusta Aleksandra Jernefelta(1833–1896) meitu. Jaunais mūziķis bija uzaicināts uz Jernefeltu namu spēlēt muzikālo pavadījumu mājas sieviešu sagatavotajai pantomīmas izrādei. Kā stāsta, Žana zilo acu skatiens bijis tik dedzinošs, ka Aino no mulsuma nav spējusi iejusties lomā. Tā sākās „Somijas skaistākās meitenes” un viņas lielā komponista stāsts.

1890. gada 23. septembrī Žans bildināja Aino. Viņai atgriežoties no Helsinkiem uz ģimenes vasarnīcu Vāsā, vilciena kupeju Žans bija piepildījis ar ziedu pušķiem. Atmiņās Aino rakstījusi, ka abi jau saderināšanās laikā sapņojuši par savu namiņu laukos, taču Sibeliusa finansiālais un sabiedriskais stāvoklis tolaik bija nestabils. Tikai pēc svītas „Kullervo” pirmatskaņojuma un panākumiem 1892. gadā, kas nesa līdzi arī zināmu sabiedrisko atzīšanu, laulības kļuva par realitāti.

„Visi ārsti, kas lika man atmest dzeršanu un pīpēšanu, ir sen jau miruši. Bet es turpinu dzīvot,” teicis komponists, kas alkoholu un tabaku lietoja milzīgos apjomos. Baudītājs viņš bija visādā ziņā – viņš tiecās pēc ‘smalkās dzīves’ – tādas, kāda piedienas slavenam komponistam; uz Tūsulu viņš brauca ar taksometru (aptuveni 40km no Helsinkiem); biežajos ceļojumos uz ārzemēm arvien izvēlējos smalkākās viesnīcas; viņa apģērbam, tāpat kā viņa vīnam un ēdienam, bija jābūt nevainojamam. Viņam piemita spēcīgas sinestētiskas spējas – mūzikas harmonijas, krāsas, smaržas un garšas viņš spēja savienot vienotā baudījumā. Piemēram, par vīnu viņš teicis, ka „Romas zeltainas Frascati ir kā „Horācija oda”, bet sarkanvīna mērce, kas pasniegta ar putna cepeti, vislabāko konsistenci sasniedz tikai, kad priecīgais Do mažora sarkanais ir lēnām izvārījies un kļuvis pietiekoši melanholisks.”

Šāds dzīvesveids lika ģimenes parādiem augt neticami ātri, finansiālo stāvokli pat īpaši neuzlaboja ikgadējā stipendija, ko 1898. gadā komponistam piešķīra somu valdība – lai viņu „nekas  neatturētu no komponēšanas”. 1909. gadā Sibeliusa parādi sasniedza zenītu – 320 000 eiro mūsdienu naudā. Tikai uzticamāko draugu palīdzība, mūzikas publicēšana, slava un atbalstītāju ziedojumi paglāba viņu no bankrota. Savus parādus dzēst pilnībā viņam izdevās tikai 62 gadu vecumā.

1908. gadā Sibeliusam diagnosticēja kakla vēzi – operācija bija veiksmīga, un viņš atteicās no alkohola lietošanas uz turpmākajiem septiņiem gadiem. Aino teikusi, ka tie bijuši viņas laimīgie gadi. Taču 1915. gadā viss atsākās no jauna. Sibeliuss apgalvoja, ka alkohols viņam nepieciešams komponēšanai, un ir tādi Sibeliusa eksperti, kas tam piekrīt – viņi pieļauj, ka tieši caur alkoholu komponists spējis gūt pārliecību par sevi.


Aksels Gallens-Kallela „Sāga” (1894) / Ainolas fonda kolekcija /
Foto: Somijas Nacionālā galerija / Hannu Pakarinen
(
Šo darbu iedvesmoja Sibeliusa simfoniskā poēma „Sāga”.)  

Par spīti mūžīgajam naudas trūkumam Sibeliusi turpināja lolot ideju par savu māju – dažreiz tai bija jābūt „laukos”, dažreiz – „meža biezoknī” vai „ezera krastā”. Pirmoreiz komponists mēģināja atrast dzīvesvietu Tūsulas ezera krastā 1898. gada decembrī – viņš bija tikko ieguvis valsts stipendiju. Tūsula nebija nejauši izvēlēta vieta. 1897. gadā turp jau bija pārvācies romānists Juhani Aho (1861–1921). Taču Sibeliusiem nekas nesanāca, jo noskatīto dzīvesvietu tās īpašniece atteicās izīrēt kādam, „kurš redzams tādā gleznā kā „Simpozijs””. Jāatzīmē, ka šajā 1894. gadā tapušajā, karikatūristiskajā Akseli Gallena-Kallelas (1865–1931) gleznā redzams pat autors, kā arī somu mūziķis un komponists Oskars Merikanto (1868–1924), somu diriģents Roberts Kajanuss (1856–1933) un Žans Sibeliuss – viņi pie pudelēm un glāzēm nokrauta galda pilnmēness fonā iegrimuši sarunā par mākslas un dzīves noslēpumiem, turklāt Merikanto jau šķiet saldi iemidzis.

No 1899. līdz 1902. gadam Sibeliusi izmēģināja dzīvi laukos nelielajā Keravas pilsētiņā Somijas dienvidos. Pēc tam divus gadus viņi atkal dzīvoja Helsinkos, taču, kā Sibeliusam pašam nācās atzīt, pilsētas vilinājumi kavēja komponēšanu – „Helsinkos visa dziesma manī nomira”.

1903. gada jūlijā ģimenes izredzes tikt pie savas mājas kļuva reālākās – bija nomiris kāds turīgs Sibeliusa radinieks, atstājot viņam mantojuma daļu. Jervenpē ciems pie Tūsulas ezera bija kļuvis vēl pievilcīgāka potenciālā dzīvesvieta, jo tur ar ģimeni bija pārcēlies Aino brālis un tuvs Sibeliusa draugs Ēro Jernefelts (1863–1937).

1903. gada 18. novembrī Sibeliuss no Alfhilda un Antona Valtera Vestermarkiem nopirka 0,74 ha lielu muižas zemes gabalu Jervenpē ciemā, Tūsulas draudzē. Zemesgabals gan nebija pie paša ezera, bet Vestermarki ierīkoja ģimenei laivas piestātnes vietu un ļāva izmantot krastmalu.


Žans, Margareta, Katarīna, Heidi un Aino Sibeliusi pie Ainolas
1915. gada rudenī / Foto no Ainolas fonda kolekcijas

Māju projektēja pazīstamais somu arhitekts Larss Zonks (1870–1956). Komponists viņam lūdz tikai divas lietas – lai viņa studijas logs būtu ar skatu uz ezeru un lai ēdamistabā būtu kamīns. Tā tas arī notika, un, domājams, ka tieši savdabīgajā zaļajā ēdamistabas kamīnā daudzus gadus vēlāk tika sadedzināts Sibeliusa pēdējais lielais darbs – Astotā simfonija. Ainolas nams, nosaukts par godu Aino, tika pabeigts 1904. gada rudenī. Žans, Aino, trīs vecākās meitas: Eva (tobrīd 11 gadus veca), Ruta (10), Katarīna (2) un kalpone ievācās savās jaunajās mājās. Gadu vēlāk dārzā tika uzcelts Aino projektēts saunas namiņš, bet, piedzimstot vēl divām meitām : Margaretai 1908. gadā un Heidi 1911. gada pavasarī, tika izbūvēts mājas otrais stāvs.

„Visi interesējās viens par otru un viens par otra draugiem. Bija visādi mīlas romāniņi un romāni, no kuriem trīs beidzās ar kāzām...”, raksta Ruta Snellmane atmiņās par bērnību Tūsulā. Savukārt jaunākās meitas ar nožēlu piemin dzīvi, kāda Tūsulā bijusi vecākajām māsām:  „Mūsu laikā Tūsulas radošo ģimeņu plaukstošā sabiedriskā dzīve bija beigusies. Nebija vairs slaveno teātra izrāžu, baļļu, vēžošanas ezerā, flirtēšanas – viss tas, par ko cilvēki tik daudz tika runājuši...”

19. gadsimta 90. gadu beigās Tūsulas ezera krastos tiešām bija izveidojusies unikāla mākslinieku komūna. Tam, kāpēc viņi izvēlējās tieši šo vietu, bija vairāki iemesli. Pirmkārt, vieta bija pietiekošo tuvu Helsinkiem, tai bija lieliska satiksme ar galvaspilsētu, un vienlaicīgi tur bija skaista, mežonīga daba, kur atrast ilgoto mieru un klusumu. Otrkārt, tieši šeit savas dzīves pēdējos mēnešus bija pavadījis nacionālās literatūras aizsācējs un daudzu elks Aleksis Kivi (1834–1872).


Vennija Soldana-Brofelde „Heiki” (~1898) / Jervenpē mākslas muzeja kolekcija /
Foto: Jervenpē mākslas muzejs / Matias Uusikylä 

Pirmais Tūsulā sev māju noīrēja autors Juhani Aho, kas tiek saukts par pirmo profesionālo somu rakstnieku, ar savu sievu – bohēmisko mākslinieci Venniju Soldanu-Brofeldi un bērniem. Īrēto Vorbakas villu viņi pārdēvēja par Aholu jeb „Aho vietu”. Jāpiemin, ka 1890. gadā Aho bija publicējis autobiogrāfisku un tā laika somu literatūras kontekstā ārkārtīgi drosmīgu romānu „Viens pats” (Yksin) – stāstu par nelaimīgu mīlestību; galvenās varones prototips bija Aino Jernefelta. Aho bija stipri iemīlējies Aino laikā, kad viņa jau bija saderinājusies ar Sibeliusu. Lasot šo darbu, komponistu esot bijis visai nikns, taču vēlāk viņi ar Aho kļuva par tuviem draugiem.

Juhani un Vennija bija spožs un drosmīgs pāris – viņi, jau būdami diezgan slaveni, apmetās uz dzīvi provincē, nesatraucoties par tenkām un iespaidu, kādu viņu ‘bohēmiskā’ dzīve atstās uz vietējiem. Aholas periods, kas ilga līdz 1911. gadam, Juhani un Vennijai bija aizņemts un produktīvs laiks – šeit viņi abi radīja savas karjeras izcilākos darbos. Vennija bija vērīga reāliste, ko viņa attīstīja spožos zīmējumos – ģimenes un bērnu portretējumos, bērnu grāmatu ilustrācijās un ikdienas ainiņu uzmetumos. Tiek minēts, ka Vennija, redzot Sibeliusu ģimenes trūkumu, sagādājusi Aino tulkošanas un pārrakstīšanas darbus.


Ēro Jernefelts „Ezera krasts ar niedrēm” (1904) / Ateneum mākslas muzeja kolekcija

Juhani Aho iedrošināja uz Tūsulu pārcelties arī gleznotāju Ēro Jernefeltu, kurš bija ilustrējis vairākus viņa literāro darbu izdevumus. Sākumā Jernefelti izvēlējās vietu ezera pretējā krastā – Vanhankiles muižā, taču tad iegādājās no Jervenpē muižas ganību zemi – tur nebija koku un tā bija gandrīz blakus Aho īpašumam. Jernefeltu ģimenes māja Suviranta tika pabeigta 1901. gadā.

Ēro sieva Saimi Svana (1867–1944) bija no deviņu bērnu ģimenes, viņas māsa Anni Svana (1875–1958) bija atzīta bērnu rakstniece, bet viņas vīrs – literāts Otto Manninens (1872–1950) tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem nacionālajiem dzejniekiem, kurš turklāt somu valodā pārtulkoja daudzus klasiskās literatūras darbus. Savukārt Saimi pēc profesijas bija aktrise, viņa strādāju Somu teātrī Helsinkos, taču pēc pārcelšanās uz Suvirantu skatuvi pameta.

Ēro Jernefelts savā glezniecībā, tāpat kā raksturā, bija ļoti apvaldīts, nekad nepadevās jūtu eksplozijām, tajā pašā laikā viņš bija izcils humorists, kurš efektīgi izmantoja ironiju. Pēc savas stilistikas viņš bija reālists, taču tieši ainavas žanrā kā gleznotājs viņš izpaudies visspēcīgāk. Daba bija viņa mākslas neizsmeļams iedvesmas iedvesma – un dzīve Tūsulā to viņam nodrošināja. Viņš gleznoja purenes un dūkurus, sauli un mākoņus, apses un niedres ezera krastā utt. Ģimene Suvirantā nodzīvoja līdz 1917. gadam, kad pārcēlās atpakaļ uz Helsinkiem.

Suvirantā biežs viesis bija tolaik jaunais autors Franss Ēmils Sillanpē (1888– 1964), vēlāk slavens somu rakstnieks, pirmais un līdz šim vienīgais somu autors, kurš ieguvis Nobela prēmiju literatūrā (1939). Sillanpē mācījās kopā ar Jernefelta vecāko dēlu Heiki, un, tā kā Ēro iepatikās šis jaunais cilvēks, viņš to mēdza izmantot kā modeli, piemēram, Auroras biedrības gleznā (somu nacionālā literārā biedrība, kas bija izveidojusies pie Turku Karaliskās akadēmijas). Vēlāk Sillanpē bieži atminējās šo interesanto laiku Suvirantā un tur notikušās sarunas.

Suviranta palika kā ģimenes brīvdienu māja līdz 1933. gadam, kad tur uz pastāvīgu dzīvi pārcēlās Ēro meita Laura (1904–1985), arī gleznotāja. Līdz pat mūsdienām nams pieder Jernefeltu dzimtai.


Peka Halonens „Ziemas ainava” (1922) / Espo Modernās mākslas muzeja kolekcija

Turpat netālu bija arī mākslinieks, ainavists Peka Halonens (1865–1933) ar sievu Maiju un viņu astoņiem bērniem. Sākumā viņi īrēja dzīvesvietu tuvajā Tuomalas ciemā, bet 1902. gadā pabeidza savu māju Halosenniemi – paša Halonena projektētu un būvētu milzu guļbūvi skarbā nacionālā romantisma stilā uz klinšainas pussalas ezerā. Tā kā viens no viņa darbības profiliem bija altārgleznas un tām vajadzēja daudz vietas – viņa darbnīca mājas centrālajā daļā ir divu stāvu augstumā.

Halonens, atšķirībā no citiem Tūsulas iemītniekiem, bija cēlies no zemniekiem, taču viņa uzcītība un mērķtiecība bija aizvedusi viņu līdz pat Parīzei, kur viņš mācījās pie Pola Gogēna, un 1920. gadu beigās ļāva izpelnīties jaunās neatkarīgās Somijas oficiālā ainavista nosaukumu. Halonena pārliecība bija tāda, ka mākslai jārada miers, nevis jāiedarbojas tikai kā jutekļu kairinājumam. Halosenniemi viņam bija iespēja dzīvot vienkārši un pilnībā pievērsties darbam. Tur viņš arī nodzīvoja līdz pat mūža beigām, fiksējot Tūsulas skatus visos gadalaikos. Vispazīstamākie no tiem ir tieši ziemas ainavas – zināms, ka Halonens arvien esot spītīgi turpinājis gleznot laukā, pat ja temperatūra bijusi krietni zem nulles.


Halosenniemi / Foto no Halosenniemi muzeja kolekcijas

Tieši Halosenniemi var uzskatīt par Tūsulas radošās kopienas centru – iespējams, dēļ mežonīgās atrašanās vietas uz klints – šeit visi tikās, lai apspriestu notikumus pasaulē, lai filozofētu, klausītos mūziku un baudītu dūmu pirti dārzā.

Uz Tūsulu pārcēlās arī dzejnieks Juhana Henriks Erko (1849–1906), vairāk zināms kā vienkārši J.H. Erko. Viņa nosacījums bija tāds, ka viņa mājai jābūt pēc iespējas tuvāk vietai, kur Aleksis Kivi bija pavadījis savas dzīves pēdējos mēnešus. Erkolas nama projektēšanā un būvniecībā viņam daudz palīdzēja viņa draugs Peka Halonens. Erkola tika pabeigta 1902. gadā. Neilgajā laikā, kamēr tur dzīvoja Erko, mājas interjers bija ieturēts „vecās Kalevalas” stilā.

J.H. Erko bija dzejnieks, rakstnieks un žurnālists, bet pāri visam – patriots, kurš cīnījās par somu valodu un kultūru. Viņa aizrautīgās dzejas pamatā bija izteikta nacionālās identitātes sajūta un „Kalevalas” tradīcija. Tādas somu patriotiskās dziesmas kā Laulu Vuokselle un Hämäläisten laulu ar Erko tekstiem ir zināmas visiem somiem jau no agras bērnības. Savukārt viņa pazīstamākā luga „Kāzas Pohjolā” (Pohjolan häät) datējama ar Tūsulas periodu. Patiesību sakot, Erko bija vienīgais no radošās komūnas, kas piedalījās arī Tūsulas politiskajā dzīvē.

Sibeliusi ar Ainolu bija pēdējie, kas apmetās Tūsulā, taču nodzīvoja tur visilgāk. „Pa dienu mums bija visādi pienākumi, bet pēcpusdienās dzērām kafiju. Vakariņas tika pasniegtas sešos, bet vakara tēja – deviņos. Mums bija režīms. Tēvs gan spēlējās ar mums, gan bija saprotošs. Viņš mēdza doties pastaigās pa galveno ceļu, kur satikās ar ciemata iedzīvotājiem un zemniekiem vai tēvoci Ēriku [Ēro Jernefeltu]. Tēvam bija straujas, dzīvīgas kustības. Viņš soļoja ātri. Vecumā, protams, viņa gaita kļuva vājāka. Viņš bija ļoti dzīvīgs. Kompānijā viņš varēja būt asprātīgs, viņš bija arī labs stāstnieks. Jā, es ticu, ka cilvēkiem viņš patika. Tēvs dažkārt pukojās, ka nevar veltīt laiku saviem lielajiem darbiem, jo jāraksta visādas haltūras iztikšanai. Mēs, bērni, mēdzām teikt: „Tad kāpēc tu to raksti, ja negribi?”. Uz ko tēvs atbildēja: „Lai jums būtu sviestmaizes”. Mēs: „Mēs varam ēst arī kaut ko citu”. Tā atceras Sibeliusa meita Katarīna Ilvesa.

Ikdienas dzīve Ainolā visās nozīmēs riņķoja ap Sibeliusa komponēšanu. Aino dzīves misija bija nodrošināt savam vīram vislabākos apstākļus darbam un atbalstīt viņu visos iespējamos veidos. Klusums bija absolūtā nepieciešamība, lai viņš varētu strādāt, ko viņš parasti darīja pie sava rakstāmgalda. Tikai pašās beigās viņš ar partitūru devās pie klavierēm.

Aino uzņēmās visas sadzīviskās rūpes – ēdienreižu plānošanu, dārza darbus, ciemiņu uzņemšanu. Tiek stāstīts, ka Sibeliuss vienīgi, ja viņam bijis labs garastāvoklis, mēdzis sajaukt sastāvdaļas salātu mērcei. Namā bija arī kalpone, virēja un zirgu puisis-palīgs; tika turēti mājdzīvnieki – zirgs, kā arī gailis, vistas un cūka. Dārzs bija Aino pasaule, kur viņa jutās vislabāk – dārza darbi ļoti nomierināja, turklāt tur izaudzētais labi noderēja ģimenes budžetam. Ģimenes tēriņus Aino mazināja arī tādā veida, ka pati uzņēmās savu meitu izglītošanu. Katru rītu precīzi deviņos viņi svinīgi ienāca bērnistabā, kas tajā brīdi pārtapa par klasi, un paziņoja: „Tagad vairs neesmu jūsu māte, bet jūsu skolotāja”.


Oskars Parviainens „Lūgšana (bērna nāve)” (~1908) / Ainolas fonda kolekcija / Foto: Somijas Nacionālā galerija / Hannu Pakarinen
(Divas Oskara Parviainena (1880–1938) gleznas, kas atradās Ainolā, pats Sibeliuss atzinis par vistuvākajām. Tas bija 1906. gada janvārī Parīzē, kad pēc vairāku dienu uzdzīves Sibeliuss nospēlēja Parviainenam priekšā dažas muzikālas tēmas – „Lielās dzīres”, „Bēru maršu” un „Lūgšanu”. Iespējams, ka tās bija no Sibeliusa iecerētās oratorijas „Marjata” ar Jalmari Finnes (1874–1938) tekstu, kas tālāk par uzmetumu tā arī nerealizējās. Toties uz Parviainenu tas bija atstājis iespaidu, viņš rakstīja komponistam, ka izmantos „sarkani sarkano un melni melno bēru maršu” un „brīnišķīgo lūgšanu” kā motīvus savām gleznām. Pāris gadus vēlāk viņš arī šīs gleznas uzgleznoja un abas uzdāvināja Sibeliusam 1910. gadā – „Bēru gājienu” un „Lūgšanu” jeb „Bērna nāvi”. Pēdējā no tām, kurā attēlota mirusi meitenīte, pār kuru noliekusies māte, komponists uztvēra ļoti personiski – kā  veltījumu viņa meitai Kirsti, kas bija mirusi 1900. gadā viena gada vecumā. Vēlāk viņš gleznu sauca par „Skumjo valsi” – tāpat kā vienu no saviem slavenākajiem skaņdarbiem.
Daudzus gadus vēlāk Parviainens esot jautājis Sibeliusam, vai viņš kaut kur izmantojis toreiz Parīzē spēlēto „Lūgšanas” tēmu. Komponists atbildējis, ka tā esot dzirdama viņa Trešās simfonijas fināla vidū.)

Šīs radošās ģimenes, kas uzbūvēja sev mājas pie Tūsulas ezera, tāpat kā viņu daudzie draugi un kolēģi, kas šeit viesojās, izveidoja to dzīvo sociālo slāni, kas noteica šīs vietas īpašo lomu Somijas kultūras vēsturē. Bez jau minētajiem var nosaukt vēl vairākus pastāvīgus Tūsulas viesus. Pasaules apceļotājs, enerģisks žurnālists, bohēmists un somu nacionālais dzejnieks Eino Leino (1878–1926); dzejnieks un rakstnieks Juhani Siljo (1888–1918) un žurnālists, žurnāla Soumen Kuvalehti pirmais galvenais redaktors un kādu laiku arī Sibeliusa meitu mājskolotājs Mati Kivekess (1888–1918). Šie abi jaunie cilvēki gāja bojā Somijas pilsoņu kara pašās beigās Tamperē.

Tūsulas ezera radošā komūna bija īpaša mākslinieku tikšanās vieta, šeit viņi viens otro iedrošināja, atbalstīja, izaicināja, viņiem visiem bija svarīgi celt somu nacionālo pašapziņu, popularizēt, stimulēt nacionālo kultūru nemierīgajos, politiski nestabilajos laikos. Bet pati apkārtne bija bagātīgs iedvesmas avots.


Žans un Aino Sibeliusi Ainolā / Foto no Ainolas fonda kolekcijas

Mūža otrā pusē Aino un Žans pastāvīgi dzīvoja Ainolā un priecājās par bērnu un mazbērnu apciemojumiem, kā arī uzņēma savā namā mūzikas pasaules autoritātes. Daži vecie draugi uzturēja kontaktus caur vēstulēm, ļoti svarīgs laika pavadīšanas veids bija radio klausīšanās. Gandrīz ik dienas bija iespējams dzirdēt Sibeliusa mūzikas atskaņojumu no tās vai citas valsts. „Tieši tagad viņi spēlē Pirmo simfoniju Šveicē. (..) Vari tikai iedomāties, cik burvīgi ir sēdēt šeit mājās meža vidū un klausīties sev vistuvāko mūziku.”

Pēdējie 30 dzīves gadi mierā un stabilitātē Ainolas mājā sakrīt ar ilgo klusuma periodu Sibeliusa muzikālajā karjerā, kas tiek saukts par „Jervenpē klusumu”. Sibeliuss bija nomaksājis parādus un labi nopelnījis, tāpēc varēja doties pensijā, baudīt savu tautiešu pielūgsmi, iet garās pastaigās pa mežu, izklaidēt draugus, smēķēt savus iecienītos cigārus un dzert alu. 1944. gada septembrī Aino rakstīja savai draudzenei: „Viņš dodas pastaigās vairākas reizes dienā, un, kad viņam, pateicoties savam raksturam, izdodas uz brīdi aizmirst visas grūtības un satraukumus, viņš ir absolūti apburošs, tieši tāds, kāds, kā tu labi zini, viņš spēj būt.”

Iespējams, ka Sibeliuss, nobeidzot Septīto simfoniju (1924), bija pateicis visu, ko bija vēlējies teikt. Taču zināms, ka vēl 40. gadu sākumā viņš centies pabeigt Astoto simfoniju. „Kara necilvēcība kavē man darbu. Nespēju naktīs gulēt, kad domāju par to visu”, viņš teicis savam sekretāram. Aino atceras, ka 1940. gados Ainolā notikusi liela dedzināšana – kā vēlāk izrādījies, tās bijušas komponista partitūras. Aino bija šokā, bet pats Sibeliuss pret šo faktu izturējies mierīgi. Tas savā ziņā bija viņu nomierinājis. „Pēc šī gadījuma mans vīrs šķita mierīgāks un viņa attieksme bija optimistiskāka. Tas bija laimīgs laiks,” atceras Aino.


Ēro Jernefelts „Aino portrets” (~1908) / Ainolas fonda kolekcija /
Foto: Somijas Nacionālā galerija / Hannu Pakarinen

1956. gada 10. augstā, Aino 85. dzimšanas dienas rītā 89 gadus vecais komponists, kuram kāpšana pa trepēm sagādāja lielas grūtības jau kopš 40. gadiem, uzkāpa uz otro stāvu, lai pasniegtu sievai lielu rožu pušķi. Aino dzīvē bija viena lieta, kam viņa absolūti ticēja, un tā bija – vīra ģenialitāte. Kad Sibeliuss nomira 1957. gada 20. septembrī, Aino sēru vainaga lente vēstīja: „No tavas sievas – pateicībā par dzīvi, kas veltīta tavai lielajai mākslai”.

1972. gadā Ainola, komponista māja, par kuru viņš 40. gados rakstīja: „Bēdas padara namu par mājām. Visas problēmas, ko mums visiem šeit nācies pārvarēt mūsu ilgajā kopdzīvē, ir tikai pievienojušas vērtību mūsu iemīļotajām mājām”, tika pārdota Somijas valstij. Divus gadus vēlāk tur tika atklāts muzejs.