RAKSTI  
No kreisās: Džefs Kūns, Daniels Birnbaums. Foto: Åsa Lundén/Moderna Museet

“Ir jāļaujas mākslai” 0

Saruna starp Džefu Kūnsu un Danielu Birnbaumu

Magnuss Bons no Stokholmas
20/10/2014 

Pirms nedaudz vairāk nekā nedēļas Stokholmas Modernās mākslas muzejā tika atklāta izstāde, kurā kopumā eksponētas trīspadsmit skulptūras, kuras radījuši trīs no mūsdienu prominentākajiem māksliniekiem - Katarīna Friča (Katharina Fritsch), Džefs Kūns un Čārlzs Rejs (Charles Ray). Izstādes kurators ir bijušais Artforum redaktors Džeks Bankovskis (Jack Bankowsky). Tieši šīs ekspozīcijas kontekstā notika arī publiskā saruna starp mākslinieku Džefu Kūnsu un muzeja direktoru Danielu Birnbaumu.

Uzsākot sarunu, Daniels Birnbaums, kas bija patiesi sajūsmināts gan par izstādi, gan par Kūnsa ierašanos, paziņoja, ka "šis ir vēsturisks mirklis Modernās mākslas muzeja vēsturē. Tava klātbūtne šeit ir tikpat nozīmīga kā Brillo kastes." Šis salīdzinājums kalpoja kā atsauce uz muzeja ilggadējo ieinteresētību ready-made mākslā un popārtā. Jau 60. gados muzejā notika plašas minēto virzienu galveno apoloģētu Dišāna un Vorhola izstādes, un tieši šie mākslas virzieni ir arī aktuālās ekspozīcijas sākumpunkts - visu trīs tās autoru daiļrades agrīnā posma darbi tādā vai citādā veidā bija saistīti ar popkultūru un masu patēriņu.  

Džefs Kūns, savukārt, teica: „Es ticu avangarda koncepcijai un vēlējos būt šeit kopā ar saviem varoņiem.”


Jeff Koons. Balloon Dog, 1994–2000. © Jeff Koons

Atbildot uz jautājumu par pirmajiem soļiem mākslā, Kūns klausītājiem stāstīja par mazu šķūnīti bērnudārzā. „Man bija talants izveidot visu kaut ko pat tikai no maziem kociņiem un papīra. Taču patiesā interese par mākslu parādījās, kad sāku mācīties mākslas skolā.” Tolaik viņš neesot zinājis par mākslu teju neko, tāpēc mākslas vēstures stundas esot bijušas īpaši svarīgas. „Es ieraudzīju Manē „Olimpiju”, atklāju tās kodus un biju satriekts. Sapratu, ka pat mākslas diletantam tiek piedāvāta dialoga iespēja ar filozofiju un estētiku. Es atradu sevi."

Kūna agrīnā interese par dadaismu un sirreālismu bijis kā sākums ceļojumam sevī, kura rezultātā pakāpeniski izveidojās viņa pasaules uztvere. „Manis paša izveidotā personiskā ikonogrāfija sniedza iespēju visu kontrolēt. Māksla kļuva par dzīvesveidu.”

Sarunas laikā Džefa Kūnsa tonis bija ļoti nomierinošs un viņš artikulēja katru vārdu. Ik pa mirklim viņš "izmeta" kādu no saviem spriedumiem par mākslu.


Jeff Koons. Metallic Venus, 2010–12. © Jeff Koons

„Māksla var mainīt mūsu uztveri. Tā var transformēt DNS mūsu gēnos. Tā var mainīt to, kas esam. Daudzi mani darbi runā par mūžīgajām tēmām, tādām kā nāve un nemirstība. Māksla vēlas kļūt par dzīves enerģētisko dzinējspēku, bet neglābjami izgāžas. Viss galu galā pārvērtīsies putekļos.” Decembrī Kūns atgriezīsies Stokholmā, lai par šo tēmu piedalītos diskusijā ar neiropsihiatru, Nobela prēmijas laureātu Eriku Kandelu.

Izstāde iekļautie Kūnsa agrīnie darbi - kastēs ievietotie putekļu sūcēji - ir mākslinieka refleksijas par esības pamatu. Darbi, kurus pats autors dēvē par "mūžīgajām jaunavām", balansē uz robežšķirtnes starp dzīvo un nedzīvo pasauli, starp perfekciju un nepilnību. Sarunas laikā Kūns uzsvēra, cik būtiski saglabāt šo darbu oriģinālās detaļas, kuras "satur svarīgu informāciju". Taču tā kā mākslas darbu reprezentācijas formas kļūst aizvien labākas un labākas, viņš varot atļauties izvairīties no detalizētas analīzes, atstājot to skatītāju ziņā.

Lasi arhīvā: Intervija ar Danielu Birnbaumu

„Ir jāuzticas skatītajam un jāsaprot, ka nepastāv hierarhija. Mākslas vērtība ir tajā, cik tā ir nozīmīga cilvēkam. Ir jāļaujas mākslai, tā ir kas tāds, kas dod spēku. Fokusējoties uz sev interesējošām lietām, ir iespēja nonākt metafiziskā telpā, kur laiks kļūst ietilpīgāks.”

Viena no izstādes tēmām ir eksponēto figurālo objektu dialogs ar antīko pasauli. Kūns salīdzināja savu „Maiklu Džeksonu un Bablzu” (1988) ar pietā figūru vai pat ēģiptiešu faraonu. Viņš norādīja, ka superzvaigznes ķermenis ir veidots kā piramīda, un tas nozīmē, ka ar mākslas palīdzību iespējams nonākt saskarē ar dzīves pamatvērtībām. Kūns piemetināja, ka - tā kā darbs ir darināts no porcelāna - tas, viņaprāt, raisa arī citas asociācijas – tādas, kurās atrodama vainas apziņa un seksuāla rakstura kauns, kur iztēlē parādās vannas istaba un pat masturbēšana.


Jeff Koons. Michael Jackson and Bubbles, 1988. © Jeff Koons

„Es centos izvairīties no savas seksualitātes, bet tā jau atkal iezagās šajā darbā. Taču atbrīvosimies no vainas apziņas un kauna. Mūs ir radījusi daba.”

Noslēdzot sarunu tika jautāts, vai Kūnss uzskata, ka mākslas pasaule ir stipri mainījusies, kopš viņš sāka tajā darboties?

„Ne īpaši. Taču tagad mākslai ir daudz plašāka auditorija un atšķirīgs diskurss. Man ir labi dīleri un atbalstītāji, kas man ļauj brīvi strādāt. Man ir paveicies arī tādējādi, ka esmu spējīgs savu mākslu protežēt. Es vēlos, lai tā būtu kas vairāk ne vien ekonomiska vērtība.”

Pasākuma pašās beigās Birnbaums parādīja vēlīnu Pikaso gleznu, kas pavisam nesen  ziedota muzejam. Viņš vēlējās uzzināt Kūnsa domas par savu franču kolēģi.

„Viņš ir tik brīvs, un viņš iziet pilnu apli, tiecoties tikt vaļā no nemiera. Domāju, ka 1969. gads ir viņa labākais gads. Domājot par sevi, varu teikt, ka vēlos visā pilnībā izlietot to brīvību, kas mums kā cilvēkiem dota. Es cenšos nepalaist garām dzīves enerģijas piepildītus mirkļus un pavisam apzināti vēlos gūt maksimālas brīvības pieredzi.” 

Sculpture After Sculpture: Fritsch, Koons, Ray
Modernās mākslas muzejs, Stokholma
11. oktobris, 2014 - 18. janvāris, 2015

Kurators: Džeks Bankovskis

www.modernamuseet.se