RAKSTI  
Viktors Timofejevs. Proxyah. Foto: Katrīna Ģelze

Pēteris Bankovskis: Pastaiga pa izstādēm 1

Pēteris Bankovskis
09/10/2014

kim? Laikmetīgās mākslas centrā patlaban divas izstādes. Ja tās vispār var saukt par izstādēm šī vārda ierastajā nozīmē.

Pirmajā stāvā vienā stūrī novietots dīvains, šķietami nesakarīgs agregāts, kas sastāv no vairākām ‘tumbiņām’, videomonitoriem un uz koši zaļas mākslīgās zāles galdiņa novietots džoistiks parastas vistas olas formā. Tas ir Londonā dzīvojošā, Latvijā dzimušā mākslinieka Viktora Timofejeva darbs Proxyah.

Timofejevs Rīgas konceptuālās, postkonceptuālās u.tml. mākslas cienītāju pulciņam ir pazīstams. 2011. gada novembrī Rīgas Mākslas telpā bija aplūkojama viņa darbu izstāde Fourests – tur varēja redzēt ļodzīgas konstrukcijas no koka gabaliņiem un vēl kaut kā un gleznojumus, kur šīs konstrukcijas bija, tā teikt, iemūžinātas 2D formātā. Izstāde uzrunāja adresātus ar radikāla mākslīguma vēsti.

Agregāts Proxyah piedāvā līdzīgas iespējas, bet vairs ne analogā, bet digitālā formā. Proti, izmantojot džoistiku, iedarbinot vēstījumu uz monitora, acīm un ausīm uzbrūk it kā ornamentālas, it kā secīgas skanējuma un vizuālo elementu kaskādes. Agregāta lietotājam tiek teikts, ka tas ir kaut kas līdzīgs datorspēlei. Taču samplētās tēlu drisku mutācijas nekur neved, lietotājam nav iespēju jēgpilni iejaukties vai pāriet no viena līmeņa nākamajā.

Kādam, iespējams, Viktora Timofejeva darbs uzdzīs šausmas, jo tas vedina pārdomāt tādu lietu: tu, cilvēks, ar „tīru sirdi” ej pretī paša radītās tehnoloģiskās civilizācijas piedāvātajai interaktivitātei, iesaisties, bet tad konstatē, ka šīs civilizācijas absurda spēlītes itin labi var iztikt bez tevis. Doma nav jauna. Bet mākslā, lai cik ķēmīga un neadekvāta tā mūsdienās arī nebūtu, domas aizvien ir vienas un tās pašas. Gluži tāpat kā dzīvē.


Daina Taimiņa. “Hiperboliskās plaknes un ilgtspējības tīkli”

kim? otrajā stāvā, kad tur iegriezos (bija otrdienas pēcpusdiena), skanēja balsu murdoņa. Aplītī sasēdušas, solīdas kundzes tamborēja hiperboliskās plaknes, pļāpāja un dzēra tēju. Starp tamborētājām galvenā bija un būs vēl vairākas otrdienas – matemātiķe Daina Taimiņa, citkārtējā Kornela Universitātes (ASV) docente. Viņas specializācija ir neeiklīda ģeometrija, automātu teorija, matemātikas vēsture.

Visur, kur vien iespējams, jau daudz rakstīts par RIXC gada sākumā aizsākto hiperbolisko plakņu tamborēšanas akciju, kurā, izrādās, izdevies iesaistīt gandrīz 200 tamborētāju no visas Latvijas. Raita Šmita un Rūdolfa Bekiča iekārtotajā izstādē apskatāmas gan dīvainās plaknes, gan karte (tīklveida struktūra), kas parāda un nosauc vārdā tamborētāju pulku, satīklo šo pulku, pārvēršot to vēl vienā virtuālā ģeometriskā objektā.

Protams, parastam cilvēkam, kam nav matemātiskās domāšanas dzirksts, hiperbolisko plakni saprast nav viegli. Var apskatīt tās attēlu tamborētā veidā, bet saprast – nu nekādi.

Te talkā var nākt cits Kornela Universitātes profesors – Dainas Taimiņas vīrs Deivids Hendersons. Žurnāla Cabinet 2004/2005 gada ziemas numurā viņš skaidroja, kas ir hiperboliskā plakne: „Ir daudz veidu, kā aprakstīt hiperbolisko plakni. Formālos ģeometrijas terminos tā ir „vienkārši savienots Rīmaņa kolektors ar negatīvu Gausa izliekumu”. Augstāka līmeņa matemātikas studijās to bieži definē kā ģeometriju, ko var aprakstīt ar augšējās pusplaknes modeļiem. Viens veids, kā to saprast, ir pieņemt, ka tā ir lodes ģeometriskais pretmets. Lodes gadījumā virsma izliecas virzienā uz sevi un ir slēgta. Hiperboliskās plaknes gadījumā virsma izliecas projām no sevis itin visos punktos. Līdzīgi Eiklīda plaknei tā ir atvērta un bezgalīga, bet tā ir daudz sarežģītāka un antiintuitīva ģeometrija.”


Kaspars Zariņš. Svētceļnieka gaita. 2014

Pilnīgi cita aina paveras, aizejot līdz galerijai „Alma” Rūpniecības ielā. Tur jaunākos darbus izstādījis Kaspars Zariņš. Citkārtējais Pedanta stāsta vērpējs jau kādu laiku dara visu ko citu. Pirms ne pārāk ilga laika viņam miera nelika vientuļa sala, tagad viņš klejo nosacītu, bet vienlaikus itin kā reālistisku dabas formu biežņā. Nevar saprast, vai rotaļāšanās ar krāsu pleķīšiem, kas skatītājam var asociēties kā ar mikropasauli, tā ar augu, dārzu, puķu motīvu atblāzmām, ir ar skaidri apzinātu mērķi, vai, kas zina, tāda mērķa nemaz nav. Iespējams, ka mākslinieks tiecas vienkārši gleznot, veidot kaut ko, kas ir glezns.

Vēl izstādē ir akvarelisku portretu sērija – ilustrāciju cikls Džona Banjana kristīgajai alegorijai „Svētceļnieka gaita” (The Pilgrim's Progress from This World to That Which Is to Come; Delivered under the Similitude of a Dream, 1678), kas nule kā nonākusi uz grāmatnīcu letēm jaunā latviešu tulkojumā. Grāmatā Kristietis savā ceļā sastopas ar Emblēmām, ceļo pa simboliskām vietām utt. Vienkārši runājot, runa ir par dvēseles ceļojumu pretī mūžīgajai dzīvei un par peripetijām, ar kādām cilvēkam šajā ceļā nākas sastapties. Kaspara Zariņa darinātie, nosacītie raksturu un attieksmju portretējumi, kaut kādā ziņā atsevišķu, savulaik populāru Kurta Fridrihsona paņēmienu līdzinieki, protams, neaptver visu grāmatā atrodamo personāžu klāstu. Skaidrs, ka izstādē šiem darbiem ir viena dzīve un uzrunātspēja, grāmatā – gluži cita.


Ivars Heinrihsons. Klavieru darbi

Galerijā „Māksla XO” Ivara Heinrihsona „Klavieru darbi”. Ja kim? šābrīža piedāvājumā var saskatīt provokatīva kiča vai pat antihumānas traģikas apvienojumu ar tiešiem aicinājumiem uz cilvēcisku līdzdalību; ja „Almā” Kaspars Zariņš godprātīgi atrāda, kur atrodas savā šīszemes svētceļnieka gaitā, tad Ivars Heinrihsons gluži vienkārši glezno tā, kā grib un prot jau daudzus gadus.  Pirms nedēļas tepat Arterritory varēja lasīt ekspresinterviju ar mākslinieku. Faktiski jau tur ir pateikts viss, kas jāzina, pirms doties apskatīt lielās klaviergleznas un mazos akvareļus. Respektablai eiropeiskai kultūrtelpai piederīgais melni lakotais koncertflīģelis, kas Heinrihsona redzeslaukā diendienā atrodas vismaz pusi no mūža, ar savu klātbūtni nenoliedzami ir veidojis un stabilizējis mākslinieka vizuālo priekšstatu ‘būvmateriālu noliktavu’. Iespējams, ka tieši šis melnais lakojums, vienmēr klātesošs viņa pasaules ainā, ir viens no iemesliem, kāpēc Heinrihsons konsekventi strādā melnbalto toņu gradācijās. Tāpat kā zem klavieru vāka slēpjas visas Eiropas mūzikas iespējas, tā arī teritorijā starp dziļi melno un žilbinoši balto satilpst visa emociju gamma. Ja vajadzīgs asinssarkanas kaisles trieciens, Heinrihsons to panāk – ar raupju, melnu žestu. It kā ar blīkšķi aizcērtot klavieru vāku. Bet citreiz augšup no stīgu rāmja un rezonanses dēļa kā upurdūmi augšup vijas rēnu skaņu pelēkās nianses. 

sosa sola - 10.10.2014 12:13
CIk ļoti apnikusi tolerantā "jautājumu uzdošana".
Varbūt bez smalkajiem jautājumiem var arī pateikt kas ir slikti,
kas ir labi un kapēc un tā tad būtu viena skaidra balss
ar skaidru valodu. Konstatēt, ka "antihumāns" ir tikai sākums
intriģējošajam redzējumam. Gluma laipošana apnikus,i, nav jau politka, ar ko Jūs, Pēteri, riskējiet, nebūdams tiešāks un mazāk
miglains kā pilnīgi viss Latvijā, gan māksla, gan plāni, gan valaodiņas utt