RAKSTI  

Igauņu mākslinieces Jānikas Pērnas vēstule no Ņujorkas 0

Jānika Pērna
12/09/2014

Jānika Pērna (Jaanika Peerna, 1971) ir igauņu māksliniece, kura Ņujorkā dzīvo jau kopš 1998. gada, bet nupat gadu aizvadījusi Berlīnē. Savos darbos māksliniece apvieno grafiku un mīlestību uz līniju ar performancēm, pieaicinot dejotājus un mūziķus. Jānikas Pērnas darbi izrādīti Ņujorkā, Parīzē, Dubajā, Honolulu, Sofijā, Lisabonā, Novosibirskā, Romā un, protams, Tallinā.  

Es sēžu uz balta plastmasas saliekamā krēsla ar metāla rāmi, kājas uzstutējusi uz greiza finiera soliņa, kas izraibināts ar sīkiem baltas krāsas pleķīšiem. Garaiņi no manas ellišķīgi stiprās melnās tējas ir gandrīz neredzami – tik karsts un smags ir gaiss, kas šorīt ieplūst pa manas Bruklinas darbnīcas logu. Pagājis neparasti vēsais augusts, un tik pazīstamā Ņujorkas vasaras tveice piedāvā man papildus ieganstus pastiept šo gadalaiku garumā – par spīti izstāžu atklāšanu, publisku diskusiju un sev dotu solījumu sarakstam, kas strauji aug arvien garāks.


Jānikas Pērnas Bruklinas darbnīca. Foto no personiskā arhīva

Vai es drīkstētu izbaudīt vēl tikai VIENU PAŠU DIENU, kas rāmi ritētu pati savā gaitā?! Bez kādiem plāniem. Ar efektivitāti, kas līdzinātos nullei. Ar vēl vienu nesteidzīgu tasi tējas, vērojot, kā gaisma maina krāsu, un ļaujot, lai kravas auto trokšņi tur lejā uz ielas saplūst vienā nebeidzamā simfonijā, kam nav ne sākuma, ne gala. Vai es drīkstētu, lūdzu?

Taču vai Ņujorka, kāda tā šodien ir, vispār SPĒJ pieskaņoties, teiksim, Berlīnes nesaspringtajam tempam? Pēc gada, ko tikko pavadīju, strādājot Berlīnē, ir tik skaidri saskatāma atšķirība starp atmosfēru, kāda valda abās lielpilsētās. Viena piedāvā neierobežoti daudz laika, lai dažādās valodās vissīkākajās detaļās apspriestu gaismu, ko atstaro biezā grafīta kārta zīmējumā uz acetāta loksnes. Otra skubina izstrādāt plānu, kā labāk pārdot savus darbus. Viena dāsni atvēl četras stundas “dzīvai” zīmēšanas performancei ēkā, kas uzbūvēta no veciem logiem, bet otra – liek bažīties, vai cilvēkiem vispār būs laiks noskatīties tavu performanci, ja tā ilgs vairāk par 15 minūtēm. Viena – nekad nesola padarīt tevi bagātu. Otra – krampjaini turas pie šī solījuma, lai ko tas prasītu. Abas baro tavas idejas, ik dienas iemetot tevi raibi multikulturālā ļaužu gūzmā – piedāvājot tev vietu, kur patverties vienatnē, kad tev tas vajadzīgs, un ar prieku uzņemot tevi savā pulkā tādu, kāds tu esi. 

Taču visādā ziņā daudz vieglāk ir kļūt par ņujorkieti nekā par berlīnieti. Jāteic gan, ka man paveicās, un es KĻUVU par berlīnieti, kad biju šai pilsētā pavadījusi gadu – un dienu pirms aizbraukšanas kāds nozaga manu Silence Deore divriteni. Kad tev nosper velosipēdu, tā esot droša zīme, ka tu esi uzņemts berlīniešu rindās.


Jānikas Pērnas izstādē Exercises for Lines, kas augustā un septembra sākumā skatāma Vaal galerijā Tallinā. Foto: Ave Talu

Turpretim kļūt par igauni ir praktiski neiespējami, ja vien šī iespēja tev nav dāvāta jau piedzimstot. Tā nu var teikt, ka man paveicies veselas divas reizes. Un lai gan es Igaunijā nedzīvoju jau vairāk nekā 16 gadus, tomēr jūtu tādu īpaši maigu saikni ar šo zemes pleķīti un jūras krasta strēķīti. Un šovasar man bija tā iespēja izstādīt Tallinas galerijā Vaal zīmējumu ar pašu garāko līniju, kādu man gadījies novilkt [izstāde Exercises for Lines apskatāma vēl tikai līdz 13. septembrim – red.]. Man likās – ja es paņemtu visas līnijas no visiem izstādē parādītājiem darbiem un piesietu tās citu citai galā, tad visas kopā tās būtu tik garas, lai stieptos no manas pirmās darbnīcas viduslaiku Tallinas sirdī – līdz šai vietai te, Bruklinā. Un saikne būtu nodibināta. Pavisam vienkārši un droši. Tā BŪTU. 

Šo daudzo Savienotajās Valstīs pavadīto gadu laikā man reti gadījies izbraukt ārpus Ņujorkas un tās apkārtnes. Tāpēc daudz kas no tā, ko mans kolēģis, mākslinieks Džo Deividsons no Losandželosas stāsta par savu dzīvi un visu, kas viņam apkārt, izklausās visai eksotiski. Nesen, uzturoties Ņujorkā APT Institūta un Berlin Collective piešķirtajā rezidentūrā, Džo tika iesvētīts īsta mākslinieka kārtā, kad viņam radās nepieciešamība aizgādāt uz savu darbnīcu Bruklinas Sansetparka rajonā zināmu daudzumu īpašas kvalitātes ģipša. Vienīgā vieta, kur viņš šādu ģipsi atrada, bija Manhetenas Vestvilidžā. Un Ņujorkā tādas lietas pārvadā, stiepjot ar rokām un braucot ar metro. Ne ar auto. Man šķiet, tas prasīja viņam kādus nieka pāris vai trīs braucienus abos virzienos, kādu stundu metro, tad gabalu ar kājām, ieskaitot kāpelēšanu un ģipša staipīšanu augšā un lejā pa Ņujorkas metro kāpnēm…


“Šo daudzo Savienotajās Valstīs pavadīto gadu laikā man reti gadījies izbraukt ārpus Ņujorkas un tās apkārtnes. Tāpēc daudz kas no tā, ko mans kolēģis, mākslinieks Džo Deividsons (attēlā) no Losandželosas stāsta par savu dzīvi un visu, kas viņam apkārt, izklausās visai eksotiski.”

Ciemojoties Džo darbnīcā, man bija iespēja pārlaist roku pāri sevišķi gludajam ģipsim, kas nu bija kļuvis par skulptūru. Es biju apmierināta. Viņš tāpat. Esmu pārliecināta, ka viņš jau bija aizmirsis, cik grūti nācies pārvadāt ģipsi, salīdzinot ar to, cik vienkārši būtu to transportēt no vienām durvīm līdz otrām ar savu auto Losandželosā. 

Un te nu es esmu – Bruklinā, Ņujorkas daļā, kas, kā runā, šodien ir aktuālākais mākslas un kultūras centrs. Lai gan augošās nekustamā īpašuma cenas pamazām spiež izvākties no zināmiem kvartāliem tieši tos cilvēkus, kuri te apmetušies pēdējo 15 gadu laikā un padarījuši šo vietu tādu, kāda tā šodien ir mākslas koncentrācijas ziņā, palicis vēl daudz vietas, ko apgūt. Bruklina ir plaša. Un tā vēl aug – no Atlantijas okeāna krastiem līdz Bušvikai un Hudzonas krastmalai. Mākslinieki iekārto darbnīcas jaunajos industriālajos rajonos un pārceļas uz citurieni, kad vairs nevar atļauties īres maksu. Jau labu laiku par daudzu mākslinieku darbnīcu mājvietu kļuvusi Redhuka. Īsti pionieri te bija Kentlera Starptautiskā zīmēšanas telpa (Kentler International Drawing Space), kas te atvērās pirms 25 gadiem – toreiz pavisam nelielos mērogos. Šogad viņiem jau notikušas un vēl ieplānotas vairākas tiešām jaukas izstādes. Un es pēc savas dienas darbnīcā ņemšu divriteni un došos taisnā ceļā uz turieni. Bet Bruklinas Sansetparkā ir pāris mākslinieku rezidences un vesela virkne darbnīcu ostas apkaimes ēkās. Viena no tām ir šī, kurā es patlaban sēžu un jūtu, kā niez nagi mazliet pastrādāt. 


Jānika Pērna. Foto no personiskā arhīva

Tēja ir izdzerta… Arvien vairāk sāku ilgoties pēc lielas glāzes ūdens: tveice, kas ienāk pa atvērto logu, piepildījusi darbnīcu līdz pēdējam kaktiņam. 

Un tā es velku pirmo garo līniju uz jutekliskās acetāta loksnes virsmas un tikai pēc tam sākšu svinēt Ņujorkas mākslas pasaules jaunās sezonas sākumu tur ārā, aiz logiem.

Arhīvā lasi arī citas vēstules:
30/05/2014 - Annikas Vītolas vēstule no Kopenhāgenas
04/03/2014 - Ivetas Vaivodes vēstule no Helsinkiem
29/01/2014 - Martas Mannebach vēstule no Sanfrancisko
11/12/2013 - Emmi Valves vēstule/komikss no Rīgas
20/11/2013 - Helvija Savicka vēstule no Vīnes
20/09/2013 - Kristīnas Rubīnes vēstule no Florences
22/08/2013 - Sintijas Šmites vēstule no Grācas
12/04/2013 - Evitas Vasiļjevas vēstule no Amsterdamas
05/04/2013 - Krišjāņa Rijnieka vēstule no Helsinkiem
22/03/2013 - Ilzes Orinskas vēstule no Berlīnes
01/03/2013 - Oļas Vasiļjevas vēstule no Amsterdamas
01/08/2012 - Annas Salmanes vēstule no Londonas
28/05/2012 - Flēras Bīrmanes vēstule no Nepālas

21/05/2012 - Kristīnes Alksnes vēstule no Berlīnes

01/05/2012 - Zanes Mellupes vēstule no Šanhajas
26/04/2012 - Mārtiņa Eņģeļa vēstule no Liepājas
13/03/2012 - Matīsa Groskaufmaņa vēstule no Maskavas
25/01/2012 - Andas Kursišas vēstule no Kremsas
13/01/2012 - Andas Bolužas vēstule no Londonas
29/12/2011 - Artas Tabakas vēstule no Tokijas

06/12/2011 - Baibas Teteres vēstule no Londonas
23/11/2011 - Maijas Miķelsones vēstule no Parīzes
27/10/2011 - Anetes Meleces vēstule no Lucernas

07/10/2011 - Alises Tīfentāles vēstule no Ņujorkas
02/10/2011 - Evitas Gozes vēstule no Braitonas
27/09/2011 - Baibas Ladigas vēstule no Šanhajas
08/06/2011 - Ilzes Strazdiņas vēstule no Londonas
31/05/2011 - Lindas Ruciņas vēstule no Ņujorkas
13/05/2011 - Jāņa Nottes vēstule no Melburnas

13/05/2011 - Ilzes Vanagas vēstule no Londonas
13/05/2011 - Margaritas Ziedas vēstule no Berlīnes
13/05/2011 - Zanes Čulkstēnas vēstule no Ņujorkas
11/05/2011 - Mārtiņa Vanaga vēstule no Čikāgas

10/05/2011 - Mika Mitrēvica vēstule no Gentes