RAKSTI  
Andrei Molodkin. Putin. 2014. Lodīšu pildspalva, audekls. 160x 200 cm. Ar mākslinieka & Galerie Blue Square atļauju

Krievija pret Ukrainu: Kā situācija ietekmēs mākslas pasauli? 0

Saimons Hjūits (Simon Hewitt)
08/09/2014

Pirmā pārbaude, kam vajadzēja liecināt par iespaidu, kādu uz mākslas tirgu atstājis Krievijas un Ukrainas konflikts un prezidenta Putina režīmam uzliktās starptautiskās sankcijas, bija jūnijā notikusī Krievu mākslas nedēļa Londonā. Augstās izsoļu cenas vedināja domāt, ka tirgu šī politiskā krīze, iespējams, neskar vai pat tieši otrādi – nāk tam par labu, mākslai pildot droša ieguldījuma lomu. Kopš tā laika bijis grūti izdarīt kādus secinājumus, jo gan izsoļu nami, gan galerijas baudījušas vasaras brīvdienas. Taču tagad, kad darījumu pasaulē atsākas rosība un politiskā krīze kļūst arvien dziļāka, optimisms pamazām noplok. 

Kad izsoļu nami Sotheby’s un Christie’s – atsaucoties uz nemierīgās politiskās situācijas izraisītajām apdrošinātāju bažām – atcēla pirms krievu mākslas izsolēm plānotās skates Maskavā, daudzi baidījās, ka Krievu mākslas nedēļa no tā smagi cietīs. Taču kopējā darījumu summa – augstākā kopš 2008. gada – pārsniedza 60 miljonus mārciņu; Aleksandra Kindermane no Christie’s izsakās, ka nauda lielākoties nākusi no krievu makiem. 

Kāds krievu izcelsmes pircējs bijis gatavs šķirties no 8 miljoniem mārciņu  (40 reizes pārsniedzot ekspertu lēsto summu), lai Christie’s izsolē iegūtu savā īpašumā piecus Vladimira Borovikovska gleznotus aristokrātu portretus, bet Sotheby’s vienpadsmit krievu avangarda darbu kolekciju izsolīja par galvu reibinošām cenām; tas īpaši attiecas uz Maļeviču, Stepanovu un pat mazpazīstamo Vasiliju Jermilovu, kura kubisma manierē gleznotā “Pašportreta” cena uzlidoja līdz pat 986 500 mārciņām (pirms izsoles tika spriests, ka gleznas vērtība varētu būt 30 000 – 50 000 mārciņas). 

“Ne vienmēr vērojama skaidra sakarība starp sociopolitisko stabilitāti un to, cik spēcīgs ir mākslas tirgus,” apgalvo Frānsisa Eskvita (Frances Asquith), Sotheby’s Krievu glezniecības nodaļas vadītāja. “Krieviem vēl joprojām uzkrāta ievērojama bagātība, un nauda jau kaut kur jāliek,” piemetina Viljams Makdugals (William MacDougall), kura firmai Maskavā ir sava izstāžu telpa (kur, atšķirībā no konkurentu galerijām, skate pirms jūnija izsolēm notika – kā tas būtu vienmēr). 

Agrāk Maskavā strādājušā Londonas mākslas dīlera Džeimsa Batervika (James Butterwick) specializācija ir krievu un ukraiņu avangards; viņš nesekmīgi pūlējās Sotheby’s izsolē iegādāties gan Maļeviču, gan Stepanovu: “Par pirmo es solīju sešreiz vairāk par zemāko vērtējumu, par otro – trīsreiz, tomēr netiku ne pie viena, ne pie otra. Tas liecina, ka pieprasījums nav zudis!"


KRĪZE? KĀDA KRĪZE? Pārpildītajā Sotheby’s izstāžu zālē jūnijā avangarda šedevru cenas uzkāpa līdz septiņciparu summām 

Lai gan Baterviks jūt, ka viņa kolēģus Krievijā krīze skārusi vairāk, viņš turpina saņemt “nopietnu gleznu pasūtījumus par nopietnām cenām – es vienkārši nespēju tās sagādāt. Ja būtu pieejams augstākās kvalitātes izsoļu materiāls, es to pārdotu.” Pēc Batervika domām, tas liecina, ka “nauda vēl apgrozās”; viņš optimistiski piemetina: “Varbūt krievu pircēji mākslu uzskata par drošu noguldījumu.” 

Šādi pircēji neparādās nekādos melnajos sarakstos, vismaz pagaidām ne. “Neviena no sankciju tieši skartajām personām nav plaši pazīstama kā mākslas kolekcionārs,” atzīmē Viljams Makdugals, “un neviena no Krievijas bankām, kam uzliktas sankcijas, nav izmantota, lai norēķinātos ar mums par iegādātajiem mākslas darbiem, tāpēc tiešu iespaidu uz mūsu izsolēm tas nav atstājis.” Taču viņš neaizmirst arī brīdināt: “Galveno iespaidu sankcijas atstājušas uz pārliecību par nākotni. Krievijas ekonomika palēnina apgriezienus; iespējams, ka tā jau nonākusi negatīvā zonā. Galvenais iemesls tam ir Eiropas recesija, taču sankcijas piedevām tam visam īpaši nepalīdz.” 

Tirgus lejasgals un viducis jau sajutuši grūtības; jūnija izsolēs nepārdoto mākslas darbu skaits pieaudzis par 10 % salīdzinājumā ar iepriekšējo krievu mākslas izsoli 2013. gada novembrī. Īpaši maz eiforisku noskaņojumu Londonas izsoļu zālēs veicinājusi laikmetīgā māksla. Izsolēs tika piedāvāti nieka 127 darbi, bet darījumu kopējā summa sasniedza tikai 1,66 miljonus mārciņu; augstākās cenas tika samaksātas par Ērika Bulatova 2001. gada darbu “Свобода естьChristie’s izsolē (“Brīvība ir”, 242 500 GBP) un Komara un Malamida “Ленин ловит такси в Нью-ЙоркеMacDougall’s izsoļu namā (“Ļeņins Ņujorkā ķer taksometru”, 161 800 GBP). Sotheby’s atturējās no mēģinājumiem pārspēt savu relatīvo veiksmi 2013. gada novembrī, kad izsolē “Contemporary East” (“Laikmetīgie Austrumi”) 90 darbi tika pārdoti par kopējo summu 2,4 miljoni GBP. 

Pēdējo mēnešu laikā slēgtas vairākas krievu laikmetīgās mākslas galerijas, tādas kā Frolova galerija Maskavā vai Lazareva galerija un AL Pēterburgā, tiesa gan – drīzāk vārgulīgās ekonomikas nekā Ukrainas notikumu dēļ. Maskavas mākslas tirgā lejupslīde patiesībā vērojama jau kopš 2012. gada, kad savu galeriju slēdza Aidana Salahova, bet Gelmana galerija un XL pārveidojās par kaut kādiem miglainiem “fondiem”. Galerijas “Regīna” Londonas filiāle noturējās mazliet ilgāk par gadu. 

Neviena no šīm galerijām vairs nepiedalās starptautiskajās mākslas mesēs, bet “Triumfs”, Maskavas lielākā galerija, pārstāvēta tikai vidējas nozīmes pasākumos, tādos kā Art 14 Londonā vai Viennafair, apgalvojot, ka Putina Krievijas katastrofālās starptautiskās reputācijas dēļ tai neesot nekādu izredžu tikt uzņemtai Londonas Frieze vai Art Basel. “Mēs esam no Maskavas, tātad mūs tur neviens negaida,” “Triumfa” galva Dmitrijs Hankins rausta plecus. “Ja mēs būtu no Prištinas, Timišoaras vai Kauņas, problēmu nebūtu.” 

Tomēr ne viss ir tik drūmi. Maskavas galerijas “1.12” īpašnieks Alekss Šarovs atvēris plaukstošu filiāli Singapūrā un apgalvo, ka ne sankcijas, ne Krievijas un Ukrainas konflikts nekādā veidā neietekmē viņa biznesu. Šarovs pat pieļauj, ka “pret Krieviju vērstās sankcijas veicinājušas papildus interesi par krievu mākslas tirgu… Tā būtu lieliska izdevība krievu mākslas popularizēšanai visā pasaulē.”


Dvīņumāsas Mariana un Madina Gogovas, kuras sevi pieteikušas kā divas no starptautiskās mākslas ainas dinamiskākajām personībām

Šāda prognoze varbūt ir pārspīlēta, taču optimisma netrūkst arī citiem krieviem, kuri ar entuziasmu cenšas ienākt mākslas tirgū par spīti nemierīgajiem laikiem. Pēdējo 24 mēnešu laikā 29 gadus vecās dvīņumāsas Mariana un Madina (pa labi) Gogovas sevi pieteikušas kā divas no starptautiskās mākslas ainas dinamiskākajām personībām. Šovasar Maskavas Jaunās mākslas biennāles laikā viņas satelītprogrammas ietvaros kūrēja izstādi Skrjabina muzejā, bet tūlīt pēc tam jau devās uz Kazahstānu. Tur Almati laikmetīgās mākslas festivālā ArtbatFest viņas izstādīja jaunas gleznas, kuru autore Oksana Masa ir viena no šībrīža ukraiņu mākslas skaļākajiem vārdiem. Šoruden dvīnes plāno Maskavā atvērt pašas savu galeriju, “Artwin”. Bet tālāk no Maskavas, Vladivostokā, pērn atvērtajam laikmetīgās mākslas centram “Zarja” no pašreizējās politiskās krīzes pat atlecis savs labums: “Dažu pret Krieviju vērstajās sankcijās iesaistīto valstu vēstniecības lūgušas mūs uzņemties valsts iestāžu atcelto kultūras pasākumu rīkošanu,” stāsta galvenā kuratore Alise Bagdonaite. 

Tikmēr Maskavā ilggadīgās laikmetīgās mākslas meses Art Moskva panīkums nav atturējis konkurējošā mākslas gadatirga CosMoscow rīkotājus; tas Krievijas galvaspilsētā norisināsies septembrī. Un Ņujorkas mākslas dīlere Oksana Salamatina (kura apgalvo, ka pašreizējā krīze viņu “ne mazākajā mērā nav skārusi”) drīzumā atgriezīsies savā dzimtajā Maskavā ar vērienīgu izstādi, kas veltīta Naumam Medovojam. Tāpat viņa ķērusies pie kataloga, kas apkopos Maskavas gleznotāja Andreja Šarova līksmi krāsaino daiļradi.


FAŠISTISKS REŽĪMS? Andreja Šarova panka stilā ieturētā parodija par Repina gleznu “Zaporožjes kazaki raksta vēstuli turku sultānam” liek domāt, ka krievu mākslinieki nav zaudējuši savu ironisko humora izjūtu 

Sanktpēterburgā Marina Štagera, bijusī tagad jau slēgtās Lazareva galerijas direktore, iecerējusi atvērt pati savu mākslas galeriju, kas atradīsies pavisam netālu no Ermitāžas. Viņa savas cerības saista ar jauna klientu loka, krievu vidusšķiras pakāpenisko veidošanos, un ar pārliecību apgalvo, ka “labvēlīgā vidē mākslas tirgus var attīstīties”, nedaudz fatālistiski ticot apgalvojumam, ka “dzīvē viss norit cikliski”. Tomēr viņa atzīst, ka “situācija krievu mākslas tirgū šobrīd ir ļoti nomācoša; cilvēki nevēlas pirkt mākslu, ja viņus nogurdinājušas nebeidzamās sliktās politiskās ziņas”. Tādēļ Štagera savas jaunās galerijas atklāšanu atlikusi “līdz labākiem laikiem”, kas pienākšot “varbūt pēc sešiem mēnešiem vai gada”. Tikmēr viņa pošas uz MIA&D gadatirgu Singapūrā šī gada oktobrī. Atdarinot savu politiķu mēģinājumus nostiprināt sakarus ar Ķīnu, arī saujiņa krievu mākslas dīleru, šķiet, met acis uz Āzijas tirgu kā savu potenciālo Eldorado.


RŪPJU ZIEMA? Krievu kolekcionāri pēdējos gados pulkiem vien devušies uz Briseles Tour & Taxis, lai iepirktu mākslas darbus un antīkus priekšmetus. Bet cik no viņiem atgriezīsies janvārī? Un kādas summas būs gatavi tērēt?

Tikmēr Vecajā Eiropā Jekaterina Limonāda de Rošambo (Limonad de Rochambeau), Briseles Antīko lietu un mākslas gadatirga (BRAFA) pārstāve Krievijā, atzīst, ka  “pāragri spriest, cik krievu piedalīsies mūsu mesē nākamā gada janvārī”, bet ziņo, ka “viena kolekcionāru grupa savu līdzdalību jau apstiprinājusi, un lielu vēlēšanos atbraukt izrāda arī vairāki krievu interjera dizaineri”. Lai gan šāda tipa krievi “iespējams, iepirksies mazāk spontāni,” grāfiene piemetina, “BRAFA turpina aktīvi popularizēt gadatirgu Krievijā un NVS valstīs”. 

Džons Varoli, kurš Ņujorkā vada kultūras sabiedrisko attiecību aģentūru, saka, ka viņam zināmie superbagātie kolekcionāri Krievijā (kur viņš nodzīvojis daudzus gadus) “vēl joprojām pērk, taču aprobežojas ar ļoti drošiem un viegli realizējamiem ieguldījumiem, tādiem kā augstākās klases krievu meistari, Faberžē, impresionisti, vecmeistari un plaši pazīstami laikmetīgie mākslinieki.” Turpretim vidējais tirgus “pēc visa spriežot, nīkuļo”, un krievu pēckara un mūsdienu mākslinieki, “kuru darbus vēl pirms dažiem gadiem pirka par 30 000 – 50 000 dolāriem, tagad saka, ka pārdod ļoti maz vai vispār neko.”

 Ukrainā situācija ir sliktāka. “Galvenie ukraiņu pircēji vairs neko nepērk,” ziņo Varoli. “Kijevā visi nervozē. Politiska nestabilitāte vienmēr destabilizē arī tirgu.”

Viljams Makdugals, kura firma ir vienīgais Rietumu izsoļu nams ar pastāvīgu pārstāvi Kijevā, piekrīt Varoli bažām. “Ukrainas ekonomikā valda smaga krīze,” viņš izsakās visai tieši. “Liela daļa no valsts līdzekļiem atkarīga no separātiski noskaņotajos rajonos saražotā un ienākumiem no naftas tranzīta, un tas situāciju sarežģī jo sevišķi. Tiesa gan, jūnijā mūsu izsolē bija arī pircēji no Ukrainas, taču, salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem, viņu skaits ievērojami samazinājies.”

Šīgada sākumā Daienu Bīlu (Dianne Beal), Vašingtonas galerijas Blue Square īpašnieci, kuras specialitāte ir Krievijas un Austrumeiropas māksla, uzaicināja piedalīties otrā ukraiņu jauno (līdz 35 g.) mākslinieku konkursa Grant UART žūrijā; konkursa galvenā balva ir EUR 20 000. Aprīlī viņa Parīzes mākslas mesē Art Paris rādīja 2013. gada uzvarētāja, deviņpadsmitgadīgā Mikolas Tolmačova darbus. Taču jūnijā Ukrainas krīze padziļinājās, un 2014. gada konkurss tika atcelts. Savukārt ukraiņu māksliniece Larisa Zvezdočotova pēc asiņainajām sadursmēm viņas dzimtajā Odesā atteicās no piedalīšanās izstādē pie Marinas Štageras Sanktpēterburgā, paskaidrojot galeristei, ka “šādā brīdī mēs nevaram domāt par mākslu”.


MAZĀK VIETAS MANEVRIEM: Ivana Pļušča un Irinas Drozdas darbi Gridčinhollā, šīsvasaras Maskavas Jaunās mākslas biennālē – taču pat tādi naudīgi mecenāti kā Sergejs Gridčins tagad samazina apgriezienus 

Daudzi krievu mākslinieki nav mazāk noraizējušies. “Cilvēki sākuši mazāk pirkt, jo visi domā par citām lietām nekā par mākslu,” saka elegantā Sanktpēterburgas māksliniece Irina Drozda (Ирина Дрозд). “Visur valda bailes no pārmaiņām – no sliktām pārmaiņām. Un, kad neviens nezina, kas tālāk notiks ar valsti, cilvēki vienkārši nepērk mākslu.” 

Pateicoties tam, ka par Drozdas partnera Ivana Pļušča (Иван Плющ) darbiem interesējas Rietumeiropas kolekcionāri, mākslinieku pāri “krīze nav skārusi – pagaidām”. Bet Drozda ir pārliecināta, ka “mēs visi cietīsim, ja tas drīz nebeigsies”.


NEVAR NOTIKT UN NENOTIKS: Mākslas arsenāls gatavojās šoruden rīkot Otro Kijevas Biennāli – taču tā nenotiks 

Nekomerciālie pasākumi smagi cietuši jau tagad. Šīgada Otrā Kijevas biennāle, kam vajadzēja norisināties Mākslas arsenāla kompleksā (Мистецький Арсенал), atcelta. Drozdas dzimtajā Pēterburgā gan pilnā sparā norit Eiropas Laikmetīgās mākslas biennāle Manifesta (par spīti aicinājumiem to pārcelt vai atcelt), taču britu valdība, reaģējot uz Krievijas aktivitātēm Krimā un Austrumeiropā, paziņojusi, ka nepiedalīsies plānotā Lielbritānijas–Krievijas Kultūras gada programmā. Atcelta krievu supergrupas AES+F izstāde Londonas Karaliskajā akadēmijā, kā arī britu ielu mākslas superzvaigznes Banksija darbu izstāde Maskavas Manēžā. Tāds pats liktenis piemeklējis Jauno britu mākslinieku (YBA) grupai veltīto izstādi, ko Britu padome Maskavā bija plānojusi sarīkot Jekaterinas Kultūras fondā: neizdevās atrast cerētos sponsorus. Un ja nu pat bagātais fonda vadītājs (un ievērojamais laikmetīgās mākslas kolekcionārs) Vladimirs Semjonihins sajutis līdzekļu šaurību (viņš nesen atteicās no iespējas iegādāties svarīgāko no tirgū pieejamajiem gleznotāja Oļega Vasiļjeva darbiem), tad katram skaidrs, ka pienākuši skarbi laiki.


NE PĒC NOPELNIEM: patlaban tirgū nonācis viens no svarīgākajiem nelaiķa Oļega Vasiļjeva darbiem, “Mākslinieki Ņujorkā” (1990) – taču tam pagaidām nav atradies pircējs 

Neraugoties uz to, Teodora Klārka, dzirkstošas enerģijas pārpilnā Londonā bāzētās interneta vietnes russianartandculture.com dibinātāja, nezaudē optimismu un izsaka viedokli, ka “situācijā, kad politiskās attiecības starp valstīm ir saspīlētas, kultūra spēlē vēl nozīmīgāku lomu, veidojot platformu dialogam un komunikācijai”. Viņa ir pārliecināta, ka “viedoklis par Krieviju un par krievu kultūru ir divas pilnīgi dažādas lietas: pietiek ielūkoties jebkura liela britu laikraksta recenziju vai kultūras sadaļā, lai uzzinātu par Marijas teātra baleta trupas veiksmīgajām viesizrādēm Londonā vai to, cik populāra ir Maļeviča izstāde Teita galerijā – un saprastu, ka krievu kultūru te vēl joprojām tur lielā cieņā.”

Džons Varoli izsakās niansētāk. “Daudzi krievi patlaban jūt, ka viņu pasākumi Rietumos netiks uzņemti ar atplestām rokām,” viņš skumji konstatē. Vairums no viņa krievu un ukraiņu klientiem “atlikuši vai atcēluši savus 2014. gadā iecerētos kultūras projektus” un gatavojas “nākamo gadu nogaidīt, lai redzētu, kas notiks tālāk”. Varoli saka, ka esot “lielā mērā samierinājies ar to, ka līdz 2015. gada nogalei īpaši daudz jauna biznesa no Krievijas vai Ukrainas nebūs. Šo valstu ekonomikā turpināsies stagnācija vai pat sāksies lejupslīde. Reti kurš vēlēsies rīkot dārgus starptautiska mēroga pasākumus.” 

Runājot Daienas Bīlas vārdiem: “Jo ilgāk Ukrainā plosīsies karš, jo mazāk komunikācijas un apmaiņas būs mākslas pasaulē.”