RAKSTI  
Foto no Cafè Osiris arhīva

“Osirisam” – 20! Leģendārās Rīgas kafejnīcas viesu atmiņas un kuriozi 1

Agnese Čivle, www.anothertravelguide.com
05/09/2014

Foto no Cafè Osiris arhīva

Parīzei ir sava La Coupole kafejnīca, uz kuru no Monparnasas ielām kā piltuvē reiz saplūda visa Parīzes intelektuāļu klientūra, tostarp Simona de Bovuāra un Žans Pols Sartrs; vai Les Deux Magots, ko regulāri apmeklēja Pikaso, Hemingvejs, Bretons un Kamī. Sanktpēterburgai ir sava Le Literary Cafe, kurā laiku kavējuši vairāki krievu literatūrklasiķi, tostarp Černiševskis un Dostojevkis, un kas tiek uzskatīta par pēdējo vietu, ko pirms savas sakāves duelī apmeklējis Puškins. Vīnei ir sava Café Centra, kurā ap 1913. gadu vienuviet varēja novērot Trocki, Ļeņinu, Tito, Hitleru un Freidu... 

Lai gan iepriekšminētās kafejnīcas savu iedibināšanas gadskaitli datē ar pagājušā gadsimta sākumu vai aizpagājušā beigām, arī mūsdienās katrai Eiropas metropolei ir savas intelektuāļu un radošo personību iemīļotākās tikšanās vietas, kā arī aizvien darbojas jau leģendas statusu iemantojušas vēsturiskas institūcijas. 

Rīgai tāda ir Cafè Osiris. Ņemot vērā pilsētas vēsturisko kontekstu, arī tās divdesmitgade, kas aprit šodien, viennozīmīgi ir vērā ņemams raksturlielums. Kā iezīmē “Osirisa” līdzīpašnieks Andrejs Žagars: “Rīgai diemžēl nav nedz pirmskara, nedz pēckara gadu kafejnīcu kultūras mantojuma, kā tas ir citās Eiropas pilsētās. Rīgai pat nav mantojuma no 50. un 60. gadiem, kā arī neatkarības atgūšanas laika pirms 20 gadiem. Iespējams, vienīgi Cafè Osiris sevī tur daļu tā Rīgas tēla, kāds tas bija 90. gadu sākumā. Šī vieta ar savu vizualitāti un vēstures paragrāfu, ko tā glabā, ir autentiska liecība par laika periodu, kad mainījās Rīga, kad mainījās Latvija. Rīgas veidolā Cafè Osiris ir kaut kas pastāvīgs un nemainīgs.” 

Tieši pirms 20 gadiem – 1994. gadā ar Džordža Sorosa klātbūtni tika atklāta Cafè Osiris, kas sākotnēji bija kā blakusinstitūcija Sorosa fonda iedibinātajai akadēmiskajai grāmatnīcai Aperto libro. Jau 20 gadus noapaļoto ēkas stūri Lāčplēša un Barona ielas krustā, tieši virs kafejnīcas ieejas pārskata seno ēģiptiešu dieva Osirisa visuredzošā acs. Tā ir bijusi lieciniece arī tajā, kas notiek aiz šīm durvīm – jaudīgām prāta vētrām un ambiciozu ideju dzimšanai. Citas no tām novestas līdz galam, citas palikušas pusceļā, bet citām bijis lemts palikt turpat pie kafejnīcas galdiņiem – kafijas biezumos vai vīna glāzes pēdējā lāsē.

Taču, nenoliedzami, tā pastāvēšanas divu dekāžu laikā – “Osirisā” dibinātās ne mazums auglīgas kopdarbības, kuru rezultāti pēcāk vēl ilgi atbalsojušies Rīgas kultūras telpā un ne tikai. Šeit notikušas jauniepazīšanās un negaidītas atkalsastapšanās – Cafè Osiris ir vieta, kur lielākā daļa klientu – politiķi, mākslinieki, mūziķi, uzņēmēji un aktieri – viens otru pazīst. Šī ir vieta, kurā intelektuāla domapmaiņa mijusies ar ķertāko izrunāšanos “ārpus rāmjiem” – bohēmiski ieilgušās vīna vakariņās. Reiz pabijuši pilsētas viesi šeit atgriežas atkal un atkal, jau būdami soli tuvāk īstajam Rīgas sociālās dzīves koncentrātam. 

Lakonisko “Osirisa” interjeru, kurā nav vairāk par desmit galdiņiem, veidojuši mākslinieki Varis Dzērve un Dace Zeltiņa. Un, ja jāizceļ kāds skaļrunīgāks interjera izteiksmes līdzeklis, tad tās noteikti būtu galdu un bāra letes zaļās akmens virsmas un stiklotais kamīns, kurā rudens un ziemas dienās un vakaros deg lielo sveču ugunis.Turklāt kafejnīca savā veidolā līdz šim neko būtiski nav mainījusi. Vienīgais mainīgais lielums ir Latvijas mākslinieku ekspozīcijas pie sienām, kuras agrāk rotāja latīniski uzraksti, kas tagad ir aizkrāsoti. Izstāžu maiņas “Osirisā” ierasti notiek ar radošu un spontānu pieeju. Ilgstošākā sadarbība kafejnīcai bijusi ar gleznotāju Ilmāru Blumberguun grafiķi Vilipsōnu, kura darbu sērija šobrīd akcentē Cafè Osiris sienas. 

Arī Arterritory.com darbībā kafejnīcai ir īpaša loma, un atzīmējot divdesmitgadi, uzrunājām tos, kuru dzīvēs “Osiriss” ir ne mazāk būtisks. Jautājām kafejnīcas pastāvīgajiem klientiem: ko “Osiriss” katram personiski nozīmē un kādas spilgtas atmiņas saistās ar šo Rīgas leģendu?

Jānis Borgs, mākslas kritiķis

Es biju iesaistīts Cafè Osiris tapšanas gaitā. Savulaik izveidoju tā logotipa grafisko dizainu. Un, protams, atmiņas par šo vietu ir jo daudzas un dažādas. Tolaik biju Sorosa fonda darbinieks, un “Osiriss” bija ar to cieši saistīts – tā bija galvenā Sorosa fonda gastronomiskā bāze. Deviņdesmitajos gados Sorosa fonds atradās tās pašas ēkas otrajā stāvā, tāpēc tur arī notika visas pieņemšanas un citi pasākumi. Arī tā atklāšanā klātesošs bija pats Soross, un tas bija skaists un liels pasākums.

Ideja par kafejnīcu piederēja toreizējās Sorosa fonda – Latvija izpilddirektorei Vitai Matīsai, vēlāk uzņēmuma vadīšanu uzticēja jau tolaik veiksmīgajam restoratoram Andrejam Žagaram.

Tas bija viens no pirmajiem iestādījumiem Rīgā, kurā tika kultivēta rietumnieciska kafejnīcas kultūra – tā bija tāda pirmā bezdelīga, un drīz vien kļuva, tā sacīt, trendy.

Tā kļuva ļoti iemīļota, kā savulaik jokojām, “plānā galdiņa urbējiem” jeb visādiem intelektuāļiem, tajā skaitā arī Rīgas Rietumu sabiedrībai, kas šeit dzīvoja un strādāja.

Vita Matīsa tolaik arī domāja par to, lai kafejnīcā kultūra būtu atbilstoša. Viens piemērs, ko viņa kategoriski nepieļāva bija “uga-buga” balagāna mūzika. Tolaik Cafè Osiris bija viena no retajām Rīgas vietām, kur skanēja pieklusināta klasiskā mūzika, un bija iespējams sarunāties. Mūzika patiesi kalpoja tikai fonam. Tas, protams, atbaidīja attiecīgu publiku, kas tur varēja būt nepiederīga un sveša. Tā nu tolaik neiztika arī bez spilgtiem kurioziem...

Deviņdesmitajos gados aktuāla bija mafiju būšana, un kādu dienu kafejnīcā ienāca divi melnās ādas jakās tērpti skūtgalvji. Vajagot parunāt par “jumtu”. Pārbijušies darbinieki uz sarunu izsauca Sorosa fonda menedžeri Brigitu Borgu, kura visu šo lietu pārvērta par joku: “Ziniet – nē, jūsu pakalpojumi mums nav vajadzīgi, jumts šai mājai pavisam nesen tika labots. Uz to tipi iebilda, ka ne par labošanu, bļin, ir runa:
- “Ā, jūs gribat pieteikties uz projektu konkursu? Kādā programmā? Varu jums tūdaļ izsniegt pieteikumu veidlapas...”
- “Nē, nē, nē taču. Mēs gribam apspriest jūsu aizsardzības jautājumu...”
- “Ak to! Nē, tas mums nerūp. Ja kas, mēs saucam no ASV vēstniecības jūras kājniekus...”
- “Nē, jūs galīgi neko nesaprotat. Kas te ir īstais saimnieks?”
- “Džordžs Soross.”
- “Nu tad ātri pasauciet viņu!”
- “Viņš tagad Ņujorkā.
- “A kad ta’ būs Rīgā?”
- “Parasti viņš te gadā reizi iebrauc...”
- “A kas viņš tāds? Ar ko nodarbojas?”
- “Nu kā jūs Sorosu nepazīstat! Aizejiet uz bibliotēku, palasiet...”
- “Nu labi, mums jāiet apspriesties... Tad atnāksim atkal...”
Tā ne pie kādas sarunas nenonāca, gāja prom un vairs arī netuvojās.

Šad tad tur iegriežos. Vecais gars tur aizvien ir saglabājies un iekonservējies. 

Aivars Vilipsōns, grafiķis un tēlnieks

“Osiriss” man ir katru dienu! Šo kafejnīcu es apbrīnoju par tās ilgdzīvošanu. Savu 20 gadu pastāvēšanas laikā lielos vilcienos nekas nav mainījusies. Interjers ir tāds, kāds tas bija, kad sāku turp iet. Mēs zinām daudzas kafejnīcas, kas ar savu ekstrainterjeru spējušas pastāvēt vien labi, ja pusgadu.

Pie bāra, man atvēlētajā vietā [Vilipsōna iecienīto vietu bāra tālākajā stūrī iezīmē metāla plāksnīte ar viņa vārdu – A.Č.], ir radušies ļoti daudzas grafikas un tēlniecības darbu skices. Deviņdesmit trīs procenti grāmatiņas “Sumpurņa suneti” ilustrāciju ir tapušas pie “Osirisa” bāra letes. Kafejnīcai, kā redzams, manā dzīvē ir liela nozīme, un es ceru, ka tas tā turpināsies līdz krematorija laikam. Es domāju – manam krematorija laikam!

Ja man jautā par kādām īpašākām atmiņām no “Osirisa”, koncentrātu būs grūti izvilkt – to būtu daudz. Nora Ikstena nesen atsauca atmiņā to, kas viņai saistās ar “Osirisu” un mani… Proti, viņai esot bijis ne sevišķi lādzīgs laika periods. Viņa esot sēdējusi pilnīgi tukšā kafejnīcā un malkojusi vīnu. Ir atvērušās durvis, pa tām esmu iesteberējis es, pa taisno devies pie bāra letes, paņēmis nu ne jau plūmju sulu, devies pie viņas (toreiz vēl nebijām pazīstami), papliķējis pa plecu un teicis: “Viss būs kārtībā, vecīt…!”

Baiba Rubess, Citadeles Bankas padomes locekle

Esmu “Osiriss” kliente no pirmās tā atvēršanas dienas. “Osiriss” ir mana iecienītākā vieta Rīgā, kur ieskriet uz tasi kafijas vai vakariņām. Tā ir pietiekami plaša, bet reizē maza vide. Kafejnīcai ir lieliska neuzbāzīgas mūzikas izlase un labs ēdiens. Svarīgākais, protams, ir kompānija. Šeit allaž iespējams sastapt paziņas – “Osiriss” ir tāda savējo vide. Tādas Rīgā varbūt ir tikai divas vai trīs, un “Osiriss” ir viena no tām, turklāt vienīgā ar tik pastāvīgu vēsturi.

Vērts piebilst, ka “Osirisa” personāls vienmēr ir bijis ļoti draudzīgs pret bērniem, liekot tiem justies kā mājās. Un šajās mājās jau ir izaugusi vesela paaudze jauniešu, kas tagad ir šīs vietas jaunie klienti.

Vēl spilgti prātā saglabājušās atmiņas no pirmajiem gadiem... ir dejots ap galdiem un uz galdiem – brīnišķīgās pēcizrāžu svinībās kopā ar cilvēkiem, kas tagad ir ļoti atpazīstami Latvijas sabiedriskajā vidē. Dzīve tur ir situsi augstu vilni!

Tā arī bija mīļākā vieta, kur pusdienās tikties manam tēvam Bruno Rubesam un Imantam Ziedonim. Es atceros, kā kāds no ilggadīgā personāla man reiz teica, cik skaisti ir bijis redzēt, kā šie abi kungi ar katru gadu lēnāki un lēnāki, tomēr labprāt nāca, šeit sēdēja un kopā uzlaboja pasauli.

Jānis Jenzis, vīna bāra “Garage” un restorāna HOT’E līdzīpašnieks

Būtiskākais, kas jāpiemin, atgriežoties divdesmit gadus senā pagātnē, ir Cafè Osiris revolucionārā ienākšana tirgū. Tas notika, pateicoties Andreja Žagara visnotaļ lielajai aizrautībai, spējai iedvesmot, ceļotpriekam un baudīšanas priekam, kā arī Vitas Matīsas ļoti augstu uzliktajai kvalitātes un stila latiņai. “Osiriss” iekaroja zīmīgu vietu uz Rīgas restorānu un kafejnīcu skatuves.

Ir tik pārsteidzoši, ka ļoti daudzi viesi, kas apmeklēja “Osirisu” pirms divdesmit gadiem, šo gadu laikā ir palikušu lojāli un apmeklē to joprojām. Esmu viens no viņiem.

Savulaik, pašā savas restorānu biznesa karjeras sākumā, man bija iespēja “Osirisā” darboties, un es vēl joprojām ar labām atmiņām atceros gan to laiku, gan komandas darbu. Daudzi no šīs komandas ir veidojuši dažādas veiksmīgas karjeras, tas nozīmē, ka ne tikai man šis laiks bijis iedvesmojošs un priecīgi izzinošs.

Atceros, ka ilgāk ievilkušies vakari bija regulāri, jo laikā, kad es strādāju – mēs bijām tāda ļoti priecīga komanda, un viesiem, kas gribēja svinēt dzīvi un aizkavēties ilgāk – nekad neliedzām to darīt. Gadījās arī tā, ka paši piedalījāmies šajās svinībās. Tā aura, kas tika radīta pirms divdesmit gadiem, “Osirisa” sienās dzīvo aizvien, tāpat kā atmiņas par šo gadu pieredzi visu prātos ir dzīvas.

Edgars Skulte, reklāmas aģentūras DDB Latvia valdes priekšsēdētājs

Cafè Osiris ir nozīmīgākais restorāns manā dzīvē. Par to nav pat mazāko šaubu. Mēdzu tur iegriezties brokastīs, visbiežāk pusdienās, taču arī vakarā tur ir labi. Tur notiek liela daļa manas sociālās dzīves, arī lielais vairums manu draugu mēdz iegriezties tur regulāri. 

Agrāk es mēdzu piestāt pie bāra letes, lai nobaudītu kokteili. Vēlāk man iepatikās pirmais vai otras galdiņš pie loga – sēdēt ar skatu uz durvīm. Agrāk mani dzērieni bija vodka/bitter lemon, tad Sangiovese sarkanvīns, tagad esmu kļuvis izvēlīgāks, un mana izvēle visbiežāk krīt uz glāzi ūdens ar citronu. 

Kāpēc šī kafejnīca ir tik īpaša? Domāju, ka tas, pateicoties cilvēkiem, kas to veidojuši – ar savu gaumi un skatu uz lietu kārtību.

Cafe Osiris ir neticami labs interjers – vienkāršs, bez mazākās ārišķības, taču ļoti elegants. Katrs restorāns varētu sapņot par interjeru, kurš nav bijis jāmaina 20 gadus un joprojām izskatās lieliski! Tāpat Osiris māksla pie sienām – neuzbāzīga, nemanāma, bet tikpat nozīmīga baudas sastāvdaļa kā ēdiens, vīns un cilvēki apkārt.

“Osirisā” arī mūzika ir laba. Leģenda vēstī, ka to pati Vita Matīsa savulaik esot izvēlējušies un uzraudzījuši, lai tā pareizi tiek atskaņota.

Tas, protams, radījis velmi kādreiz darīt ko citādāk... Neatceros kad, bet ļoti sen, jau krietni vēlā vakara stundā, pēc daudzām kokteiļu glāzēm un laba kompānija pēkšņi radās vajadzība paklausīties krievu popmūziku. Pats sarežģītākais, protams, bija pārliecināt oficianti, ka tagad noteikti ir jāuzliek šis līdzatnestais Andželikas Varum albums un dziesma Višņa, višņa… nez kāpēc es to atceros tik skaidri, laikam tālab, ka tas tobrīd likās jautri…  

Mans mīļākais “Osirisa” ēdiens? Grieķu plate, kuras ēdienkartē vairs nav. Vai vīnogu lapu rullis ar jēra gaļu. 

Un visbeidzot pats svarīgākais – oficianti un personāls. Šajos gados, protams, cilvēki ir mainījušies, bet esence palikusi nemainīga – saprot tevi no pusvārda, un vienmēr ir patīkama, atsaucīga kompānija. Nezinu, kā viņi atrod “Osirisu” (vai otrādi), bet labāku Rīgā nav!!! 

Pērs Bogomazovs, frizieris

Cafè Osiris savā ziņā ir daļa manas identitātes. Pirmoreiz tajā iegāju pirms tiem pašiem 20 gadiem. Man bija 19, es biju puisis, kas nesen Rīgā bija ieradies no laukiem un man mugurā bija tāda siltā Aļaskas kurtka. Es apsēdos pie bāra letes un domāju, cik viss šeit ir tik ārkārtīgi smalki – cilvēki sēž taisnām mugurām, aiz letes bārmenis un bāra palīgi... Tas viss man tolaik likās pilnīgs kosmoss! Toreiz pie manis pienāca tālaika Modeļu asociācijas vadītāja Daira Silava un aicināja pievienoties aģentūras modeļiem. Tas mani nošokēja vēl vairāk!

Tā, nu, lēnā garā es “Osirisā” arī paliku, un redzu, ka kopš tā laika klientūra maz ir mainījusies.

Kad vienubrīd dzīvoju netālu – Blaumaņa ielā, tad “Osiriss” man bija pirmā vieta vēl pirms dušas apmeklējuma. Kad divus gadus dzīvoju Amsterdamā, tad nekas cits man no Rīgas tā netrūka kā “Osiriss”.

Lielos vilcienos nekas šo 20 gadu laikā kafejnīcā nav mainījies; ja mainās, tad lēnām un saudzīgi. Varbūt vienīgi pēdējā laikā personāls ir tā straujāk nomainījies... Līdz šim, ja ienāca kāds jaunais, viņu lēnā garā “iegrūstīja” kafejnīcas atmosfērā, bet ja visi ir jauni... It kā sveši un nezināmi, bet, patiesībā, sākam jau pierast.

Linda Leen, dziedātāja

Ja godīgi, pat neatceros sākumu manām un “Osirisa” attiecībām... Tikai zinu, ka šobrīd tur esmu vēl biežāk nekā agrāk. Man tur ir gan savi mīļākie ēdieni, gan dzērieni, gan mīļākā vietiņa. Zinu, ka vienmēr tur varēšu satikt Vilipsōna kungu, parunāties, apskatīt viņa darbus.

Tā patiesi ir vieta, kur vienmēr gribas atgriezties, kur ir sajūta, ka esi gaidīts. Nemainot dizainu un ēdienkarti, nemainoties apmeklētāju loka klasikai, tā nav zaudējusi ne kripatiņas savas pievilcības, gluži otrādi – tā kļuvusi vērtīgāka – jau tādā kā leģendas statusā.

Man personīgi “Osiriss” nozīmē ienākšanu mākslas sajūtas vidē un pieslēgšanos tam, ka es atceros arī pati savu sūtību.

Raimonds Tiguls, mūziķis

Pirmās reizes tur ienācu un pusdienoju kopā ar savu mammas brālēnu Jāni Borgu. Tagad tā ir vieta, kur satiekos ar saviem draugiem, un dažkārt savā starpā “Osirisam” veltām tādu terminu kā “svētvieta”. Tā nu mēs satiekamies mūsu svētvietā jau no deviņdesmito gadu beigām. Tur notiek gan vienkāršas tikšanās – pusdienošanas un vakariņošanas, gan tā vienmēr bijusi vieta, kur dzimuši visdažādākie projekti. Jā, patiešām tik daudzi!

Viss šeit palicis tāds kā vienmēr. Kad norisa remonts, ar lielām bažām gaidījām, vai kafejnīcā ko pārlieku neizmainīs, taču, paldies Dievam, viss bija palicis kā bija. Aura ir izveidojusies, un tāda arī saglabājusies. Tā ir vieta, kur vienmēr iespējams sastapt kādu pazīstamu cilvēku. Arī mēs taču tur esam satikušies, vai ne? Un vienmēr taču runājuši par Lietu… 

Elita Patmalniece, modes dizainere un māksliniece

Atceros, kad “Osiriss” atvērās, gājām tur ēst grieķu salātus, kas toreiz bija īsts atklājums!

“Osiriss”... tā ir vieta, kur sajūties kā mājās, otras tādas Rīgā nav! Tā ir vieta, kur vienmēr iespējams satikt interesantus cilvēkus. Tur arī tiekos ar savām glaunajām draudzenēm, un mēs vienmēr droši zinām, ka iesim tieši uz “Osirisu”.

It kā ir tik daudz jaunu vietu, taču turp kaut kā nevelk... Par “Osirisu” skaidri zināms – tur vienmēr saņemsi kādu miera un prieka devu, tāpat arī labu ēdienu un godīgu attieksmi.

Tā ir vieta, kur ir zolīdi, bet reizē var izrunāties un izsmieties līdz grīdai!

Šobrīd ir pamainījies personāls un nedaudz arī ēdienkarte… kaut kur tomēr bija forši, ka šie lielumi bija nemainīgi.

Helēna Demakova, mākslas zinātniece un kuratore  

Man “Osiriss” ir Latvijas kultūras institūcija, kura samērojama ar Andreja Žagara gaumi, personību un vērienu. Tā ir vieta, kas ir reizē smalka un demokrātiska, reizē kā mājas un vieta, kur iziet sabiedrībā. Nekad nav bijis tā, ka šajā telpā nebūtu kāds paziņa. Te ierodas Jaunā Rīgas teātra brīnišķīgie aktieri, arī Māris Sirmais, Dāvis Sīmanis, Uldis Tīrons un daudzi citi. Te manai Džekijai (Džeka Rasela terjers) ir savs spilventiņš, uz kā gulēt. Te vienmēr ir kartupeļi, siļķe un biezpiens. Un vistas akniņas ar mazajiem kartupelīšiem, bekonu un ledus salātiem. Un brokastīs putra, omlete un lielā krūze kafijas ar pienu.

“Osiriss” ir vēsturiska vieta Latvijas kultūrā. Deviņdesmitajos gados te tika apspriesti svarīgi Sorosa fonda lēmumi kultūrā. 1996. gadā uz tā dīvāna, kas vistuvāk bāra letei, es, kā ministru prezidenta padomniece, pierunāju Andreju Žagaru kļūt par Latvijas Nacionālās operas direktoru.

2005. gadā, jau citā statusā, trīs stundas “Osiriss” pierunāju Ojāru Rubeni kļūt par Nacionālā teātra direktoru.

Te 90. gadu vidū notika jēgpilnas sarunas ar Alvi Hermani – kad viņš vēl nebija tik slavens un aizņemts. Bet arī šogad – siltā maija pievakarē kopā ar Alvi un Andri Vilku risinājām visglobālākās iespējamās problēmas.

Te ir notikušas vairākas (topošā Laikmetīgās mākslas muzeja) Starptautiskās ekspertu komisijas pusdienas.

Te pēdējos gadus ir risinājušās konstruktīvākās sarunas ar Borisa un Ināras Teterevu fonda vadītāju Mareku Indriksonu, kuru rezultātā radās programma “Māksla publiskajā telpā”. Tomēr mans visneaizmirstamākais piedzīvojums ir operas atklāšana pēc rekonstrukcijas – 1995. gada rudenī. Es mīlu operu ne mazāk kā to dara Andrejs Žagars. Tonakt viņa te nebija. Taču es piecos no rīta kopā ar vēl pieciem citiem cilvēkiem, kas bija saistīti ar Sorosa fondu, dejoju ar savām mežģīņu kurpēm uz “Osirisa” galdiņiem. Bija tāda laime, ka Rīgā atkal ir atvērts Baltais nams!!!

Vilnis Vējš - 05.09.2014 20:04
Hiacintes smalkais stils - vakariņas sveču gaismā - istaba ponijam