Marika Agu: Igauņu ielu māksla komerciālisma mutulī
Marika Agu
21/08/2014
Varētu pieņemt, ka jau pašos komerciālās ielu mākslas pamatos ir ielikts paradokss. No ielu māksliniekiem tiek sagaidīts, ka tie altruistiski kalpos sabiedrībai, kļūs par tādiem kā betona džungļu Robiniem Hudiem – cīnīsies pret komerciālo korporāciju sacelto vizuālo troksni un norādīs uz netaisnībām varas un autoritātes situācijās, paši par to neko neprasot. Tas ir ārkārtīgi ideālistisks uzskats; šādi pieņēmumi ir tuvredzīgi un naivi, jo ne mazākajā mērā nerēķinās ar pašpietiekamības nepieciešamību šodienas neoliberālajā sabiedrībā. Pēdējo 7–8 gadu laikā ielu māksla arī Igaunijā sākusi sevi apzināties un tikt uzlūkota kā patstāvīga joma. To varētu uzskatīt par postgrafiti, ņemot vērā, ka daudzi ielu mākslinieki savu motivāciju definē, vadoties no atšķirībām salīdzinājumā ar grafiti māksliniekiem.
Edward von Lõngus
Igauņu grafiti mākslinieks TAIK uzskata, ka šī autonomā mākslas prakse Igaunijā aizsākusies ar pirmajiem ar krāsas baloniņu uzpūstajiem uzrakstiem uz viesnīcas “Viru” sienas 1994. gadā. Kopumā 90. gadi iezīmēja būtisku atspēriena punktu, jo pirmo reizi jauniešu dzīvojamajās istabās ar kabeļtelevīzijas starpniecību ienāca Rietumu subkultūru vizuālā pasaule. Pateicoties interneta pieejamībai, igauņu ielu mākslas un grafiti sfēra piedzīvojusi uzplaukumu, daudzos aspektos ietekmējot publiskajā telpā mītošās vizuālās mākslas attīstību. Tiesa gan, svarīgi atzīmēt, ka grafiti Igaunijā nav nekas savā būtībā oriģināls; tā ir ārzemju subkultūras imitācija. Grafiti žanrs, līdz ar citiem hiphopa kultūras elementiem, sākot jau ar mūziku, apģērbu un žargonu, tika pieņemts bez kritiskas pieejas, bez konkrētajai videi un kontekstam specifiski raksturīgiem nosacījumiem.
Edward von Lõngus
Arī igauņu ielu mākslinieki piesavinājušies šajā sfērā vispārpieņemto attieksmi, kam daudzējādā ziņā trūkst stingra pamata – lai pieminam kaut vai nebeidzamo dumpošanos pret reklāmu publiskajā telpā. Dažiem, piemēram, igauņu ielu māksliniekam Edvardam fon Lengusam (Edward von Lõngus) tas pat bijis galvenais arguments, kas pamudinājis pievērsties tieši šim mākslas žanram. 2007. gadā šis tolaik vēl mazpazīstamais ielu mākslinieks publicēja dziļi personisku, manifestam līdzīgu eseju ar nosaukumu “Kāpēc es kļuvu par ielu mākslinieku”. Tajā EvL iztirzā savu vēlēšanos “atkarot” ielas un cīnīties ar vizuālo troksni, jo publiskajai telpai vajagot kļūt par vietējās kopienas komunikāciju platformu, nevis reklāmu ģenerējošo kapitālistisko iniciatīvu rensteli.
Arhīvā lasi:
Kas noticis ar ielu mākslu Kopenhāgenā?
Īss ievads Stokholmas grafiti kultūrā
Ekspresintervija par Rīgas ielu mākslas festivālu Blank Canvas
Ekspresintervija par Malmes ielu mākslas festivālu ARTSCAPE 2014
Recenzija: Pirmoreiz Krievijā ielu māksla ienāk muzejā
Edvards fon Lenguss dzīvo Tartu, pilsētā, kas iemantojusi Igaunijas ielu mākslas galvaspilsētas slavu. Tartu nekad nav bijusi nopietna biznesa pilsēta, tāpēc tās ielās vērojams daudz mazāk reklāmas – pat salīdzinājumā ar Tallinu. Tartu ir tālu no jebkāda kosmopolītisma; tā ir rāma universitātes pilsēta ar 100 000 iedzīvotāju. Lai gan Tartu ielās vērojama ārkārtīgi augsta gan anonīmu, gan parakstītu un visdažādākajās manierēs un tehnikās tapušu ielu mākslas darbu koncentrācija, šī pilsēta nav starp pievilcīgākajiem ceļojumu galamērķiem: tagad taču lētāk nekā jebkad agrāk iespējams apbraukāt kultūras ziņā daudz bagātākās, bet vizuāli piesārņotās Eiropas galvaspilsētas.
Tartu Hiphopa kluba biedri Bach, Marx un Laser 1996. gadā
“Igauņu Marta Kūpere” Agnese Joala (Agnes Joala) ievērojusi kontrastu, kas publiskajā telpā iezīmējies pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā. Ielu reklāma, kādu mēs to pazīstam šodien, līdz deviņdesmitajiem gadiem Igaunijā būtībā nepastāvēja. Tartu Hiphopa kluba biedrs, kurš sevi dēvē par Bahu (Bach) un 90. gadu vidū pievērsies grafiti, apliecina, ka uz reklāmu tolaik raudzījās kā uz kaut ko stilīgu, tālab to nevis noraidīja, bet uzņēma visai silti – neraugoties uz to, ka tālaika reklāmas valodai bija raksturīga klaji kovbojiski kapitālistiska retorika, kas nepievērsa uzmanību ne morāles, ne dzimumu sociālo lomu jautājumiem.
2014. gada pavasarī Igaunijas pilsētā Võru notika ielu mākslas festivāls Stencibility. Attēlā redzamā darba autori ir Kairo & MinaJaLydia, pēdējā no kurām piedalās Tartu grafiti scēnas veidošanā jau kopš 2006. gada
MinaJaLydia
Daži grafiti mākslinieki, ieskaitot to pašu Bahu, izmantoja uzplaukstošā komerciālisma piedāvātās iespējas un piekrita pasūtījumdarbiem – gleznojumiem uz dažādu komerciestāžu fasādēm un iekštelpu sienām. Arī pati grafiti uzrakstu prakse iesākumā tika uzņemta ar veselīgu ziņkārību un iecietību. Tomēr, pienākot gadsimtu mijai, reklāma jau bija pārsātinājusi publisko telpu un to sāka uztvert kā “vizuālo troksni”, bet grafiti iemantoja vandalisma slavu, kas savukārt noveda pie altruistiskās ielu mākslas uzplaukuma; tās galvenā motivācija ir vēlme komunicēties ar skatītāju, smeļoties saturu no viegli pieejamiem tematiem. Mākslinieki, kurus pārsvarā iedvesmo vēlēšanās piedāvāt alternatīvu ielu reklāmai, reizēm saņem gluži absurdus darba piedāvājumus. Ironiskā kārtā – jo lielāku ievērību un popularitāti ielu mākslinieki izpelnās ar saviem kritiskajiem darbiem, kas skatāmi ielās, jo biežāk viņus aicina noformēt skaistuma salonus, bārus un tamlīdzīgas caurcaurēm komerciālas iestādes. Tiesa gan, ir novērota arī visnotaļ pretrunīga tendence: izbijuši grafiti mākslinieki arvien biežāk pievēršas grafiskā dizaina studijām un pēc tam strādā dažādās reklāmas aģentūrās…
Pat, ja mēs pieņemam, ka ielu mākslai nevajadzētu novest pie komerciālas karjeras, tas tomēr šķiet visai maz ticami; galu galā, nepieciešams taču kaut kā kompensēt ielās skatāmo darbu izmaksas. Tieši tāpat, kā koncertu norises vietās vienmēr atrodami arī suvenīru stendi, tā arī ielu mākslas festivālos un izstādēs allaž ir iespēja iegādāties visdažādākās reklāmas preces: uzlīmes, t-kreklus, cepures, maskas, plakātus, utt. Tāpat kā citi, arī igauņu ielu mākslinieki piedāvājuši savus darbus vietējās mākslas izsolēs; nesen kāds jau pieminētā Edvarda fon Lengusa darbs tika pārdots par plaši apspriestu summu – 1400 eiro. Tas viss atbilst tendencei, kas vērojama arī jebkur citur: pastāv romantizēts priekšstats par mākslinieku, kurš izliek savu darbu ielās vienkārši tāpat; tiklīdz vienādojumā tiek iejaukta arī nauda, sākas vispārējs apmulsums un neizpratne par to, kā vērtēt viņa darbu.
