RAKSTI  
No Kim? laikmetīgās mākslas centra mājaslapas

LABDARĪBA KĀ IEKŠĒJA NEPIECIEŠAMĪBA

Dzintars Zilgalvis:

- Nodarboties ar labdarību ir gan privātpersonas, gan arī uzņēmuma personīgi izvēlēts uzstādījums: ziedot regulāri vai neziedot vispār. Kad labdarība ir iekšēja nepieciešamība, tad privātpersona to dara aiz laba prāta. Nedomāju, ka izvēlē, piemēram, kultūru atbalstīt, kaut reizi kā iemesls nospēlētu jelkādi nodokļu atvieglojumi. Turklāt valsts dara visu, lai tos iegūt būtu pēc iespējas sarežģītāk. Es pat neredzu lielu vajadzību ko tādu mākslīgi popularizēt un uz to mudināt, jo viena cilvēka vēlēšanās atbalstīt otru cilvēku vai ļaužu grupu veidojas dabiski. Un šodien situācija Latvijas sabiedrībā veselīgi uzlabojas.

Padomju valsts uzņēmās visas lomas – gan atbalstīt, gan rūpēties, – indivīdam nebija nekādas teikšanas, katra iniciatīva tika sodīta. Šodien situācija ir mainījusies, taču tas nenotika uzreiz. Būtiskas izmaiņas nenotika gandrīz visus pēdējos 20 gadus. Tikai līdz ar ekonomisko krīzi ir sācis attīstīties jauns sabiedrības klimats, kurā ar prieku noraugos. Ekonomiskā uzplaukuma laikā jeb t. s. “treknajos gados” notika privātīpašumu uzpirkšana, mājas stāvēja tukšas, netika izīrētas, viss maksāja ārkārtīgi dārgi. Recesija ir pavērusi iespēju brīvi izvēlēties, kur dzīvot, īrēt kopā lepnus dzīvokļus centrā vai ārpus tā. Ir iespēja vadīt vakarus garās sarunās mazajās kafejnīcās, kas iemājo tukšajās telpās. Aktīvā un radošā saskarsmē veidojas noteikts draugu un atbalstītāju loks. Lūk, tas ir svarīgi. Savukārt brīdī, kad raugāmies uz anonīmo ziedotāju, mēs patiesībā skatāmies uz Padomju valsts skeletu, uz miroņa, spoka pusi. Un to es nevienam nenovēlu.