JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
RAKSTI  
No Kim? laikmetīgās mākslas centra mājaslapas

NEINFORMĒTĪBAS FANTOMS UN PRIVĀTAIS MECENĀTISMS

Zane Čulkstēna:

 - Latvijā ir svarīgi informēt sabiedrību, ka ziedot un saņemt nodokļu atlaides var ne tikai uzņēmumi, bet arī privātpersonas, un ka ir iespējams ziedot arī kultūras organizācijām. Turklāt šī sistēma mūsu valstī darbojas jau sen.

Ojārs Pētersons:

- Neinformētība ir tāds kā fantoms, kas uzaudzis pie mums pēdējos divdesmit gados. Vairs jau nav iespējams saprast, kā vēl īpašāk cilvēki būtu jāinformē par dažādām lietām – laikā, kad ir internets un būtībā nav nekādu informācijas izplatības problēmu.

Jebkurš, kam ir kaut minimāla interese, informāciju par nodokļu atlaidēm un par to, ka atbalsts mākslai un kultūrai ir nepieciešams, var atrast – turklāt ļoti vienkārši.

Privātpersonu atbalsts jaunajiem māksliniekiem balstās uz privātām attiecībām. Atbalstu saņem tie mākslinieki, kuri paši spējuši atrast savus atbalstītājus.

Protams, ir atsevišķi cilvēki, kuri ir ieinteresēti mākslas procesos un iespēju sniegt palīdzību rod paši pēc savas iniciatīvas.

Manuprāt, valsts – ar kuru saprotam likumus un Ministru kabineta noteikumus, jau ir izdarījusi visu, kas ir tās iespējās. Neko vairāk par nodokļu atlaidēm es neredzu kā iespējamu. Diez vai valsts varētu simtprocentīgi atteikties no privātpersonu vai uzņēmumu nodokļu summas, attaisnojot to ar ziedojumu. Un vai tas būtu valsts pienākums speciāli meklēt kādu veidu, kā stimulēt privātpersonu atbalstu mākslai?! Manuprāt, šīs iespējas atbalstīt tā jau ir radījusi.

Māra Lāce:

- Runājot par privātpersonu aktivitāti, man personīgi šķiet, ka virzītājspēks ir vēlēšanās to darīt nevis sagaidāmās atlaides nākotnē. Tā ir labā griba atbalstīt mākslu un kultūru, kuru motivē interese par procesu. Vai tas ir sirds aicinājums, vai tā ir lielāka vēlme iesaistīties procesos ar tālejošu domu un būt šīs spēles dalībniekam.

Muzeja gadījumā šī atbalstīšana var būt ļoti dažāda – tie var būt naudas ieguldījumi vai privātpersonu palīdzība izstāžu veidošanā, dodot savās privātkolekcijās esošos darbus.

Kas attiecas uz finansiālo ziedojumu jeb mecenātismu, jāatzīst, ka muzejam lielāka pieredze ir tieši ar uzņēmumu atbalstu.

Visas muzeja un atbalstītāju attiecības veidojas savstarpējā saskarsmē un dialogos. Muzejs ierasti iet šo oficiālo ceļu, vēršoties pie uzņēmuma vai kāda fonda, taču vienmēr pastāv horizontālā saite starp konkrētiem cilvēkiem muzejā un privātpersonām. Tālāk viss atkarīgs no tā, cik lielā mērā izdodas ieinteresēt par konkrētu projektu un cik atvērtas sarunām ir abas puses. Arī tur, kur ir runa par uzņēmumu ziedojumiem, daudz kas ir atkarīgs tieši no uzņēmuma vadītāja vai citas amatpersonas ieinteresētības.

Jānis Zuzāns:

- Uzskatu, ka mecenātisms nebalstās uz iespējamiem finansiāliem atvieglojumiem nākotnē, pārliecība par mecenātisma vajadzību – vai nu ir, vai nu tās nav. Lai gan iespēja ieekonomēt var darboties kā motivators, ar kuru pavairot cilvēku interesi. Taču tas noteikti nebūtu tas labākais motivators. "SIA Alfor" atbalstu kultūras projektiem, muzejam, teātrim vai laikmetīgās mākslas parādībām sniedz, neskatoties uz iespējamiem atvieglojumiem, bet vadoties pēc ieinteresētības un patikas.

Uzskatu, ka ir vērts mēģināt darīt visu, kas kaut kādā veidā var stimulēt kultūras attīstību, mākslas parādības. Arī niecīgais privāta sektora ieguldījums nav peļams. Varbūt cilvēkiem pusmūža vecumā to grūtāk saprast, bet jaunieši to sapratīs daudz labāk, tādēļ, ka daļa jaunās paaudzes ļoti ātri kļūst turīgi un arī krietni ātrāk saprot kultūras pozitīvo pienesumu. Domāju, katrs veids, kādā palielināt šo pienesumu, ir labs, un nevajag ignorēt gadā ienākušos summu, kas varbūt neko īpaši rezultatīvu nav devusi. Tā nedod pagaidām, bet ar laiku cilvēki jutīs rezultātu. Katrs finansiāla atbalsta piesaistes mēģinājums ir tikai veicināms – šobrīd tas varbūt dīgst tādā neauglīgā zemē, taču tradīcijas veidojas tikai ar laiku.

Solvita Krese:

- Atzīstos, es nezināju, ka daļu sava ienākuma nodokļa var ziedot arī privātpersonas. Tādām nelielām organizācijām, kāds ir arī Laikmetīgās mākslas centrs (LMC), būtu akūti svarīga iespēja minētā veidā saņemt līdzekļus. LMC līdzīgi virknei citu kultūras institūciju ir savs lojālu cilvēku loks, kas labprāt izrādītu atbalstu. Turklāt, raugoties, kā mehānisms ir izstrādāts, ziedotājiem tas ir arī izdevīgi. Ja iespēju popularizētu un procedūru – atvieglotu, tad domāju, ļoti daudzi labprāt to izmantotu, tai skaitā arī es.

Vērojot, kā valsts izlieto nodokļu maksātāju naudu, zem līdzekļu sadales ne vienmēr gribas parakstīties; rodas bezspēcības sajūta, cik maz ir mūsu varā. Savukārt privātpersonu ziedojumu sistēma īsteno demokrātiskās sabiedrības pamatu – iespēju izvēlēties. Tā sniedz kaut nelielu kontroli, kā nodokļu naudu novirzīt. Ikvienam rodas iespēja iesaistīties kultūrpolitikas, kultūras infrastruktūras attīstībā.

Rasa Šmite:

- Jau 15 gadus strādāju kultūras organizācijā, un RIXC vēl nekad privātu finansējumu nav saņēmis. Tālab ir grūti iedomāties, ka privātpersonas ar tādu mecenātismu pēkšņi varētu sākt aktīvi nodarboties. Taču atsevišķus gadījumus varu iztēloties. Piemēram, ja privātpersona ar lielākiem ienākumiem ir organizācijai personīgi pazīstama un tās izaugsmē varētu būt ieinteresēta. Teiksim, man ir kāds bagāts draugs, kuram patīk tas, ko darām, un viņš to labprāt atbalstītu. Jāatceras, ka vienmēr būtiska ir komunikācija: nenogurstoši skaidrot, kas mēs tādi esam, pirms uz individuāliem ziedojumiem cerēt. Pieļauju gan, ka tā vienkārši ziedot kultūras organizācijām, kurās liela daļa līdzekļu tiek tērēti administrācijai, varētu nebūt tā rosinošākā motivācija. Privātpersonas noteikti vieglāk būtu pārliecināt, ja mērķis būtu publiski redzams pasākums vai izstāde. >>