RAKSTI  
No Kim? laikmetīgās mākslas centra mājaslapas

- Kā jūs raksturotu šībrīža situāciju?

- Ir vairāki fondi, kas savu mērķu sarakstā ir iekļāvuši kultūras sektoru, tostarp tādu lielu banku kā "Aizkraukles banka" un "Rietumu banka" sabiedriskā labuma fondi, tāpat arī "SIA Alfor", kas aktīvi atbalsta vizuālo mākslu, un Borisa un Ināras Teterevu fonds, kas atbalsta Rundāles pils atjaunošanu, un citi.

Protams, ka šī aina varētu būt daudz, daudz aktīvāka, taču ziedošanas tradīcija Latvijā ir rašanās stadijā. Šobrīd nodokļa atlaižu formā valsts atgriež 110 000–150 000 latu gadā. Tā nav liela summa, tātad arī privātpersonu ziedotās summas nav lielas. Jāņem vērā arī situācija, ka daudzas privātpersonas, reģistrējušās kā pašnodarbinātās personas, individuālie komersanti un mikrouzņēmumi, faktiski strādā kā privātpersonas.

Tomēr jāatzīst, ka Latvijas Nacionālā opera, Latvijas Nacionālais teātris un citu kultūras iestāžu budžetos ļoti lielu daļu sastāda ziedojumi un sponsoru līdzekļi. Domāju, ka šīs institūcijas būtu pavisam citādākas, ja nebūtu tik laba sadarbība ar uzņēmumiem un privātajiem ziedotājiem. Piemēram, opera katru gadu piesaista ap pusmiljonu latu lielus līdzekļus – šī daļa ir ievērojama, ja parēķina, ka valsts devums ir 3,8 miljoni.

Atšķirībā no anglosakšu zemēm, kur jau tradicionāli kultūra un daudzas citas parādības pastāv tikai tāpēc, ka pastāv ziedošanas prakse, mums gan no Padomju laikiem, gan no Eiropas tradīcijas iesakņojies uzskats, ka kultūra ir tā, kuru pienākas atbalstīt tikai valstij.

- Kādas tad ir iespējamās kultūras finansēšanas formulas?

- Ja domājam, kā sakārtot kultūras vidi, palieku tajā pozīcijā, ka labāk nodokļus iekasēt sapratīgi caur valsts pārvaldes institūcijām, budžetu sadalot vienmērīgi.

Ir valstis, kur iespējams daļu savu nodokļu novirzīt sev interesējoša virzienā, taču mūsu budžeta situācijā šāds risinājums tuvākajā laikā nav gaidāms, bet tālākā nākotnē tā varētu...

Ja mēs kultūras attīstību pilnībā nodotu sabiedrības rokās – mēs ātri pazaudētu tādas sfēras, kas nav tik populāras un varbūt nav tik redzamas, bet ir ārkārtīgi nozīmīgas. Piemēram, ASV šis atbalsts fokusējas uz sfērām, kuru rezultāts ir ātri redzams, bet ne vienmēr tās ir saturiski dziļākais un nacionāli nozīmīgs. Manuprāt, nevajadzētu iet to ceļu, kuru iet ASV, visu novirzot pilsoņu iniciatīvai. Domāju, Eiropas kultūras nācijai svarīgi kaut daļu tomēr veikt caur valsti. >>