RAKSTI  
Laboratorijā Biofilia. Foto: Mauricio Montalti. Ar Aalto Biofilia un Mauricio Montalti atļauju

Tēma: Biomāksla – mākslinieki zinātniskajās laboratorijās 0

Lizete Riņķe
11/08/2014

Kāds sakars Petri traukiem, dažādām kolbām un mēģenēm un cita veida laboratorijas inventāram ar mākslu? Daži teiks, ka visai mazs. Un tomēr pēdējos gados arvien vairāk mākslinieku tradicionālo mediju vietā par saviem izteiksmes līdzekļiem izvēlas instrumentus, tehnikas un materiālus, ko parasti izmanto ar bioloģijas jomu saistītās zinātnēs. Šie mākslinieki strādā ar visplašāko bioloģiskas izcelsmes materiālu klāstu, piemēram, baktērijām, cilvēku un dzīvnieku audiem, augiem un cita veida dzīvo matēriju. Daudzi no viņiem pametuši savas darbnīcas un pārcēlušies uz zinātniskām laboratorijām, kur bieži vien strādā ciešā sadarbībā ar zinātniekiem. Šie mākslinieki jau atkal, varbūt pat vairāk nekā jebkad, tiecas nojaukt robežas un mest izaicinājumu vispārpieņemtajiem priekšstatiem par mākslu, liekot daudziem uzdot mūžīgo jautājumu: vai tā ir māksla?

Visizplatītākais šīs mākslas nozares apzīmējums ir “biomāksla”, taču to bieži sauc arī citos, radniecīgos vārdos, tādos kā “biotehnoloģiskā māksla”, “transģenētiskā māksla” un “ģenētiskā māksla”, iezīmējot plašo daudzveidību, kas vērojama šajā jomā – tiklab tehnikas, kā konceptuālā līmenī. Robežas starp šīm kategorijām mēdz būt visai izplūdušas, un tās bieži vien pārklājas. Tāpēc reizēm ir visai grūti šāda veida darbus klasificēt, ievietojot vienā vai otrā “plauktiņā”. Daudzi mākslinieki savā darbā apvieno vairākas disciplīnas, jaunradē izmantojot organiskas izejvielas, ko apvieno ar vairāk uz tehnoloģiju balstītu praksi, teiksim, mākslīgo dzīvību, robotiku un jauno sintētiskās bioloģijas nozari, kurā inženierzinātņu principi tiek pielietoti bioloģijas jomā, būtībā padarot iespējamu jaunu dzīvības formu izveidošanu. Plašāk runājot, māksliniekus, kuri pievērsušies biomākslai, var iedalīt divās kategorijās – tādos, kurus nodarbina cilvēka bioloģija, un tādos, kuru uzmanības lokā ir apkārtējā vide, daba, augi, dzīvnieki un citi dzīvi organismi, lai gan šīs kategorijas bieži saplūst. 

Mākslas un bioloģijas krustpunkti 

Kaut biomāksla pastāv jau vairākus gadu desmitus, tā vēl joprojām ieņem visai nelielu vietu gan izstāžu zālēs, gan laikmetīgās mākslas jomā vispār un pagaidām nav nonākusi līdz daudzu visādā citādā ziņā par mākslu interesējošos cilvēku acīm un ausīm. Biomāksla lielākoties rāmi eksistējusi universitāšu laboratoriju un medicīnas un dabaszinātņu muzeju sienās. Pēdējos gados biomāksla tomēr sākusi biežāk parādīties arī dažādos jauno mediju mākslas fesstivālos, tādos kā Ars Electronica Austrijas pilsētā Lincā (Ars Electronica 2014 notiks no 4. līdz 8. septembrim, www.aec.at ), vienā no lielākajiem šāda veida forumiem, kā arī atsevišķos muzejos un mākslas galerijās, lai gan tikai nedaudzas no tām ir komerciālas. Lielākā daļa no izstāžu telpām, kurās apskatāma šāda tipa māksla, tomēr vēl joprojām saistītas ar lieliem zinātniskiem institūtiem. 

Daļēji to iespējams izskaidrot ar faktu, ka dzīvu bioloģisko materiālu izmantojošu mākslas darbu demonstrēšana un uzglabāšana var būt tehniski komplicēta. Galerijā vai muzejā bieži nepieciešami noteikti apstākļi un attiecīgais laboratorijas inventārs, nemaz nerunājot par neizbēgamajiem juridiskas un ētiskas dabas jautājumiem, kas rodas ik reizi, kad mākslas darbā izmantota dzīva matērija, piemēram – tās likvidēšana pēc izstādes. Daudzi no šajā jomā radītajiem mākslas darbiem ir performatīvi un orientēti uz procesu, tāpēc grūti saglabājami. Tāpēc izstādēs lielākoties tiek piedāvāts tikai tas, kas no paša projekta palicis pāri fotogrāfiju, filmu, video un teksta formā, visai reti iekļaujot arī atsevišķus fiziskus objektus, kuros izmantota dzīva matērija.

Dublinas galerija Science, kas ir Dublinas Trīsvienības koledžas iniciatīva, ir viena no izstāžu telpām, kuras kopš 2008. gada piedāvājušas daudzas izstādes, darbnīcas un izpētes projektus, kā arī plašu izglītojošu programmu klāstu ar mērķi apvienot mākslu un zinātni. Pēdējo gadu laikā notikušas vairākas nozīmīgas izstādes ar šīs jomas ievērojamāko pārstāvju līdzdalību. 2012. gadā tika nodibināts Globālais zinātnes galeriju tīkls (Global Science Gallery Network), un tiek plānots, ka tas paplašināsies, iekļaujot vairākas citas pasaules valstis.


Nikijs Pasats (Niki Passath) “Robots kā tūrists subarktikā” (A Robot as a Tourist in the Subarctic). No radošās darbnīcas Field_Notes – Cultivating Ground, 2011. gada septembrī. Robots izgājis pastaigā pa subarktiskās joslas ainavu netālu no Kilpisjervi bioloģiskās stacijas. Nikijs Pasats dzīvo Austrijā un pievērsies robotu skulpturālajiem nosacījumiem, mākslīgās dzīvības idejai un attiecībām starp cilvēku/mašīnu un apkārtējo vidi. Ar Nikija Pasata atļauju 

Darbu sākuši arī vairāki biomākslas klubi un biedrības, kas piedalās starptautiska mākslinieku un zinātnieku tīkla izveidošanā un rīko darbnīcas, projektus un rezidentūras programmas. To skaitā ir arī 2008. gadā Kilpisjervi (Kilpisjärvi) nodibinātā Somu biomākslas apvienība, kas šodien darbojas Helsinkos. Tā atbalsta un veicina dažādu jomu mākslinieku un dabaszinātnieku sadarbību. Apvienības uzmanības centrā ir daba un apkārtējā vide. Tās iniciatīvu vidū ir Ars Bioarctica, ilgtermiņa projekts sadarbībā ar Kilpisjervi Bioloģisko staciju, kas pieder Helsinku universitātes Bioloģijas fakultātei. Projekts pievērsies arktiskajai videi, tās unikālajai dabai, bioloģijai un ekoloģijai, kā arī tam, kā to iespaido vides un klimata izmaiņas.


Nikijs Pasats “tūrists – inficēts ar sūnām – 1-03” (the tourist – infected with moss – part 1-03). No Field_Notes – Cultivating Ground, 2011. gada septembrī. Pēc atgriešanās mājās uz robota struktūras un virsmas izaudzis liels daudzums dažādu sēnīšu un baktēriju. Daba robotu inficējusi. Ar Nikija Pasata atļauju

Pie jaunākajām aktivitātēm Ars Bioarctica ietvaros pieder izbraukuma laboratprija Field_Notes, kurā grupai dažādu valstu mākslinieku un zinātnieku ir iespēja sadarboties teorētiskajā un praktiskajā darbā, izpētot apkārtni un vācot darbu izejmateriālus un datus. Somu biomākslas apvienība spējusi piesaistīt dažus no šīs jomas vadošajām personībām, kas savos projektos apvieno zinātni un mākslu, un savest kopā praktiķus ar visdažādāko izglītību. 

Dažas no iniciatīvām, tādas kā dažādas radošās darbnīcas, “pašdarbības” bioloģijas laboratorijas un biohakeru kolektīvi bieži vien ir pieejami arī plašākai publikai un to mērķis ir demistificēt zinātni – padarīt zinātniskos procesus un tehnoloģiju pieejamākus un saprotamākus arī nespeciālistiem, tādējādi pie viena arī pamudinot cilvēkus veltīt zināmas pārdomas jautājumiem, kas radušies līdz ar dzīvības formu izpētei veltīto zinātnes jomu straujo attīstību un pieaugošo ietekmi uz mūsu dzīvi.

 
pavillon_35 “Raugogrammas” (Yeastograms). 2013. gadā Helsinkos sadarbībā ar Pixelache un Somu biomākslas apvienību tika sarīkota pašdarbības biomākslas darbnīca. Tās dalībniekiem bija iespēja strādāt ar Vīnes biomākslas kluba pavillon_35 mākslinieku un zinātnieku izstrādāto “raugogrammas” metodi. Tā ļauj fotografēšanai līdzīgā procesā radīt dzīvus attēlus no rauga šūnām. Rauga mikroorganismiem ir šūnas kodols, tāpēc to uzbūve ir tuvāk augstāk attīstītām dzīvības formām nekā tas ir baktērijām. Raugs ir nozīmīgs organisma modelis bioloģijas un biomedicīnas zinātniskajā darbā; to jau gadsimtiem izmanto eksperimentālos pētījumos. Darbnīcas mērķis bija pievērsties dzīvu organismu izmantošanai mākslinieciskos nolūkos, izmantojot bioloģijas amatieru līmeņa zinātniskās metodes. Ar pavillon_35 atļauju

Piekļuve laboratorijas inventāram, materiāliem un finansējumam vienmēr bijusi viena no galvenajām biomākslas jomā strādājošo mākslinieku problēmām. Tas nozīmē, ka mākslinieki, kuri izmanto tradicionālās zinātniskās laboratorijas, bieži vien var strādāt tikai nedēļas nogalēs vai vēlu vakaros. Turklāt viņi lielā mērā atkarīgi no biologu labās gribas un gatavības ļaut māksliniekiem izmantot laboratorijas, sniegt palīdzību un dalīties savā pieredzē. Tomēr mākslinieku dzīves apstākļi ir uzlabojušies, pateicoties tam, ka arvien vairāk zinātnisko laboratoriju atver savas durvis māksliniekiem un liela daļa no biotehnoloģijas inventāra un materiāliem kļuvuši lētāki un vieglāk pieejami. Lielākā daļa laboratoriju vēl joprojām ir zinātnisko institūtu pakļautībā, taču tagad izveidotas arī dažas neatkarīgās laboratorijas, kuras māksliniekiem piedāvā iespēju uzkrāt nepastarpinātu pieredzi darbā ar biotehnoloģiju. 

Eiropas kontekstā Somija neapšaubāmi ir viena no tām vietām, kur patlaban vērojams mākslas un zinātnes sadarbības uzplaukums. Turklāt Somija izaudzinājusi arī vienu no biomākslas celmlaužiem, Antero Kari (Antero Kare), kurš jau kopš 80. gadiem no mikrobiem audzē  “dzīvas” skulptūras un gleznas. 2012. gadā Helsinku Ālto universitātes Mākslas, dizaina un arhitektūras fakultātes paspārnē tika izveidota bioloģisko mākslu bāze Biofilia – pirmā pilnvērtīgi funkcionējošā bioloģijas laboratorija mākslas skolas ietvaros. Tā tapusi sadarbībā ar Jonatu Zurru (Ionat Zurr) un Oronu Katsu (Oron Catts), diviem biomākslas pionieriem. Laboratorija Biofilia sniedz māksliniekiem, studentiem un pētniekiem iespēju nodarboties ar biozinātnēm tīri mākslinieciskos nolūkos un piedāvā platformu starpdisciplināriem pētījumiem un studijām. Laboratorijas mērķis ir arī veicināt diskusijas par dzīvības zinātnēm jau plašākā kulturālā un socioloģiskā kontekstā.


Jonata Zurra ar studentiem Ālto laboratorijā Biofilia. Foto: Susanna Kekonena. Ar Aalto Biofilia un Susannas Kekonenas atļauju 

Celmlauži – dzīvības inženierija 

Zinātne un tehnoloģija vienmēr bijušas mākslinieku intereses un fascinācijas objekti, vai nu kā iedvesmas, vai arī kā jaunu izteiksmes līdzekļu avots. Daži mākslinieki, zinātkāres dzīti un vēloties izpētīt dabu un dzīvību, arī paši pievērsušies eksperimentiem, izmēģinot jaunākās zinātniskās metodes un izgudrojumus. Biomāksla ir tikai daļa no plašākas mākslas jomas starp tehnoloģiju un zinātni. Tāpat kā pati zinātne, tā ir nemitīgai attīstībai pakļauta sfēra, kas reaģē uz jaunākajiem zinātniskajiem un biotehnoloģiskajiem sasniegumiem un diskursu maiņu zinātnē, kā arī ir pakļauta visdažādākajām estētiskajām ietekmēm. Būtu grūti vai pat neiespējami šī raksta ietvaros izsekot biomākslas attīstībai līdz pat tās pirmsākumiem vai saprast, kad cilvēki pirmo reizi sāka izmantot dzīvu matēriju, lai radītu mākslu.

Cilvēki vienmēr ilgojušies kontrolēt dabu un manipulēt ar to; gadsimtu gaitā tas izpaudies dzīvnieku un augu sugu selekcijā. Nav trūcis pat mēģinājumu radīt jaunu dzīvību ar mākslīgiem līdzekļiem vai iedvest dzīvību mākslīgi radītos objektos. Neskaitāmus piemērus tam var atrast ne tikai zinātnē, bet arī mākslā. Atcerieties kaut vai mītu par Pigmalionu, kurš radīja statuju, kas pēc tam atdzīvojās. Un tomēr šādiem centieniem vienmēr līdzi nāk aizlieguma aura un pārmetumi, ka cilvēks mēģina tēlot Dievu. 

Mūsdienās, līdz ar gēnu inženierijas, klonēšanas un sintētiskās bioloģijas attīstību, cilvēka spēja un vēlēšanās ietekmēt dabu un dzīvību sasniegušas jaunus augstumus; tas piedāvā jaunas izpētes jomas arī māksliniekiem. 

Fotogrāfu un augu selekcionāru Edvardu Steihenu (Edward Steichen) šodien uzskata par pirmo īsto biomākslinieku. Pagājušā gadsimta 30. un 40. gados viņš sāka eksperimentēt ar jaunām augu hibridizācijas metodēm, taču nodarbojās ar to tikai un vienīgi kā ar mākslas veidu. Viņa ģenētiski manipulētās delfīnijas 1936. gadā Ņujorkas MoMA tika demonstrētas izstādē kā “māksla”, tādējādi paplašinot līdzšinējās mākslas robežas. Steihena pēdās vēlāk gājuši daudzi mākslinieki, viņu vidū arī Džordžs Geserts (George Gessert), kurš 80. gados atkal ķērās pie augu selekcijas kā mākslas formas. 

Citu biomākslas pionieru vidū jāmin Džo Deiviss (Joe Davis), kuru šodien uzskata par šīs mākslas nozares vectētiņu. Līdz ar jaunu DNS manipulāciju metožu parādīšanos, Deiviss pievērsās molekulārajai bioloģijai un sāka izmantot šos jaunos instrumentus savā darbā. Īpaši viņu interesēja manipulācijas ar baktēriju gēniem, tiecoties radīt “dzīvu kodu”. 1986. gadā sadarbībā ar molekulārbiologiem Deiviss radīja savu slaveno darbu “Mikrovenēra” (Microvenus), kura ideja bija izveidot “ziņnesi”, kas spētu ceļot kosmosā un nodot informāciju ārpuszemes civilizācijām. “Mikrovenēra” tapa ar molekulārajā bioloģijā plaši pielietotu metodi, kas ļauj nodot ģenētisko materiālu no viena organisma citam, pārgrupējot E.coli baktērijas DNS. Tas ir paņēmiens, ko biomākslinieki šodien liek lietā ļoti bieži. Šādā veidā DNS kalpo kā informācijas krātuve; šai metodei veltīti zinātniskie pētījumi turpinās arī šodien. DNS pārgrupēšanas metode iezīmē pavērsienu molekulārajā bioloģijā; tā padarījusi iespējamu jaunu dzīvības formu radīšanu, kombinējot atšķirīgu organismu ģenētisko materiālu. 

Vēl viena ievērojama personība biomākslas jomā ir Eduardo Kacs (Eduardo Kac), kura darbs turpina iedvesmot jaunāko paaudžu biomāksliniekus. Tāpat kā Deivisu, arī Kacu interesēja transģenētika. Viņa slavenākais darbs laikam gan ir “GFP trusītis” (GFP Bunny), transģenētiskais trusis vārdā Alba. Ar franču zinātnieku palīdzību Kacs radīja “luminiscentu” dzīvnieku, iejaucot albino truša DNS īpašas sugas medūzas gēnus. Tā rezultātā, aplūkots zilā gaismā, trusis ir luminiscējoši zaļā krāsā. Projekts izraisīja samērā lielu rezonansi, kaut arī pati metode zinātniskā kontekstā ir gluži ikdienišķa.

 
Eduardo Kacs “GFP trusītis”. 2000. Ar Eduardo Kaca atļauju 

Savā projektā “Enigmas dabas vēsture” (Natural History of the Enigma) Kacs jau atkal ķērās pie augu selekcijas mākslas kontekstā, taču ar atšķirīgu pieeju nekā savulaik Steihens un Geserts. Kacs izveidoja jaunu dzīvības formu, ko nosauca par “edūniju” un aprakstīja kā “augdzīvnieku” (plantimal); tā bija ģenētiski inženierēta petūnija, auga un cilvēka DNS hibrīds. Cilvēka DNS bija ņemta no Kaca asinīm un nodota augam; tā atrodama zieda sarkanajās dzīsliņās. Projekta mērķis bija nodemonstrēt , cik tuvas savā starpā ir dažādu sugu dzīvības formas.


Eduardo Kacs “Enigmas dabas vēsture”. 2003–2008. Ar Eduardo Kaca atļauju   

Jau pieminētie Jonata Zurra un Orons Katss ir vēl divi vārdi, kurus neiespējami nepiesaukt biomākslas kontekstā. Viņi pieder pie pirmajiem, kas savā mākslā izmantojuši audu kultivēšanu un audu inženieriju, un darbojas šajā jomā kopš 90. gadu sākuma, kad izveidoja savu Tissue Culture & Art Project jeb TC&A (“Audu kultivēšanas un mākslas projektu”). 

Savā darbā viņi lielākoties pievēršas, kā paši to apzīmē, “daļēji dzīviem” (semi-living) objektiem – skulptūrām, kas izaudzētas no dzīviem audiem. Pie tādām pieder Zurras un Katsa projekti “Pa pusei dzīvās raižu lellītes” (Semi-Living Worry Dolls) un “Bezķermeņa gastronomija” (Disembodied Cuisine). Pirmais projekts balstīts uz leģendu par gvatemaliešu “raižu lellītēm” (muñecas quitapenas), kuras pa nakti it kā spējot atrisināt visas bērnu raizes. Tās ir septiņas mazas leļļveidīgas ”miesas” skulptūriņas, kas izaudzētas bioreaktorā no dažāda tipa cilvēka šūnām uz biodegradablu polimēru struktūras bāzes. Projekts demonstrēts Dublinas galerijā Science un citur. Izstāde noslēdzās ar ”nogalināšanas rituālu”, bez kura neiztiek gandrīz neviens TC&A pasākums.


The Tissue Culture & Art Project “Pa pusei dzīvās raižu lellītes”. 2000. Ar TC&A projekta atļauju 

Otrs projekts, performatīva instalācija, bija mēģinājums iegūt gaļu, nenogalinot dzīvniekus; tā mērķis bija pievērst uzmanību problēmām, ko rada mūsdienu masu mēroga industrializētā lopkopība. Projekta gaitā no vardes muskuļa šūnām tika izaudzēts “steiks”; noslēgumā “gaļas” gabals tika izcepts un pasniegts nelielam skaitam izmeklētu viesu – brīvprātīgajiem degustatoriem. Ir ziņas, ka kulinārais baudījums tomēr bijis stipri apšaubāms. 

Savos darbos TC&A izvirza daudzus ētiskas dabas jautājumus, kas saistīti ar cilvēka centieniem manipulēt ar dzīvību, alternatīvu dzīvības formu radīšanu, mūsu it kā neapšaubāmo pārākumu pār citām dzīvības formām, ģenētikas bumu (pieņēmumu, ka dzīvība ir vienlīdzīga ar gēnu kodu, kas tātad atzīstams arī par cilvēka kā radības noteicošo elementu), kā arī dilemmu, kas ir neatņemama biomākslas sastāvdaļa – vai dzīvu organismu izmantošana mākslas jaunradē ir ētiski attaisnojama?


The Tissue Culture & Art Project, “Bezķermeņa gastronomija”. 2003. Izstādes L’Art Biotech ietvaros Nantē (Francija). Ar The Tissue Culture & Art Project atļauju 

Jonata Zurra un Orons Kats bija arī starp kādas citas ikoniskas biomākslas institūcijas dibinātājiem; tā ir Rietumaustrālijas universitātes Anatomijas un cilvēka bioloģijas fakultātes mākslas laboratorija SymbioticA Pērtā. Kopš savas atklāšanas 2000. gadā, SymbioticA neapšaubāmi bijusi viens no galvenajiem dzinējspēkiem, ceļot tiltu starp mākslu un zinātni, tajā skaitā tādām disciplīnām kā cilvēka bioloģija, bioinženierija, audu inženierija, neiroloģija, botānika un ekoloģija. SymbioticA piedāvā plašu rezidentūras programmu un aizsākusi daudzus projektus, no kuriem daži tiek uzņemti visai neviennozīmīgi; laboratorija sarīkojusi daudzas izstādes ar ievērojamu mākslinieku līdzdalību un sadarbojas ar citām šāda veida organizācijām visā pasaulē. 

TC&A veidojuši arī kopīgu projektu ar slaveno austrāliešu performances un ķermeņa mākslinieku Stelarku (Stelarc), kurš ar dažādu mehānisku protēžu un bioloģisku implantu palīdzību eksperimentē pats ar savu ķermeni. Stelarks sevi pasludinājis par dzīvu kiborgu – dabas un kultūras, cilvēka un mašīnas hibrīdu. Savā slavenajā projektā “Trešā auss” (Extra Ear) Stelarks pievērsās aaudu inženierijai. Projekta tapšana prasīja vairākus gadus un sasniedza savu kulmināciju, kad lēna un komplicēta procesa gaitā uz mākslinieka rokas tika izveidota auss (“Auss uz rokas” – Ear on Arm). Sadarbībā ar Stelarku un SymbioticA, TC&A radīja projektu ar nosaukumu “Trešā auss ¼” (Extra Ear 1/4), izaudzējot no cilvēku un dzīvnieku šūnām miniatūru Stelarka trešās auss kopiju. Ar savu darbu Stelarks apšauba un paplašina pastāvošos priekšstatus par to, kas ir dzīvs un nedzīvs, cilvēcisks un ne-cilvēcisks vai par cilvēka ķermeņa robežām: ķermenis ir bezgalīgi veidojams un paplašināms – tehnoloģijas un kultūras iespaidots, tas vienmēr ir tapšanas stadijā.


Stelarks “Auss uz rokas”. Ar Stelarka atļauju       

Biomāksla izraisa arvien lielāku interesi ķermeņa mākslas (body art) adeptu vidū, tajā skaitā piesaistot tādus māksliniekus kā Orlana (Orlan), Kira O’Railija (Kira O’Reilly) un duetu Art Orienté Object. Tāpat kā daudzi biomākslinieki, viņi izmanto mākslā paši savu ķermeni. Ķermeņa mākslā paša mākslinieka ķermenis kalpo kā medijs un mākslinieciskās izteiksmes dzīvā matērija. Ķermenis tiek pakļauts pārveidošanai un manipulācijām, būtībā pats kļūstot par mākslas darbu. Starp abām nozarēm velkamas daudzas paralēles; arī tīri konceptuālā ziņā tās bieži pievēršas vieniem un tiem pašiem jautājumiem.


Art Orienté Objet, “Lai zirgs dzīvo manī” (Que le cheval vive en moi). 2011. gada maijs. Performance galerijā Kapellica Ļubļanā (Slovēnija). Performance un medicīnisks pašeksperiments ar asinsbrālību ārpus sugu robežām 

Visi šie piemēri liecina, ka māksliniekus, šķiet, vairāk nekā jebkad nodarbina dzīvība un tās definīcijas. Izmantojot visplašāko bioloģisko materiālu un biotehnoloģisko metožu klāstu, biomākslinieki spēj radīt būtībā dzīvu mākslu. Ar savu darbu mākslinieki risina daudzus būtiski svarīgus jautājumus, kas skar jaunākos pavērsienus dzīvības zinātnes attīstībā, piemēram, kā zinātne šodien iespaido cilvēka dzīvi un mūsu apkārtējo vidi vai arī – kādas sekas nākotnē varētu būt cilvēka mēģinājumiem manipulēt ar dzīvību un dabu ar gēnu inženierijas, klonēšanas, augu un dzīvnieku selekcijas, ģenētiski modificētas pārtikas, sintētiskās bioloģijas, transģenētisku organismu un jaunas dzīvības veidošanu medicīniskām vajadzībām.

Risinājumu meklējumos 

Daļa no māksliniekiem, kuri pievērsušies zinātnei, tās jaunākās tendences uzņem ar zinātkāri, dedzīgu entuziasmu un ticību visam jaunajam, būdami pārliecināti, ka zinātnes un tehnoloģijas progress spēs uzlabot mūsu dzīvi. Tikmēr citiem raksturīga kritiskāka pieeja un tieksme šaubīties par to, cik pozitīva būs jaunāko zinātnes sasniegumu ietekme uz cilvēces nākotni un vidi, kurā mēs dzīvojam. Lai gan šāda kritiska pieeja šodien ir aktuālāka nekā jebkad, tā tomēr sakņojas mūžsenajās bailēs, kas vienmēr pavadījušas jebkādu tehnisko un zinātnisko progresu un plaši atspoguļotas literatūrā un zinātniskās fantastikas filmās, kurās zinātniski eksperimenti beidzas katastrofāli un tehnoloģija, iemiesojusies visdažādākajos monstros, mutantos, robotos, nāvējošos vīrusos un citos neparedzētos cilvēka darbības rezultātos, kļūst nekontrolējama. 

Cilvēka un tehnoloģijas attiecības vienmēr bijušas neviennozīmīgas un pakļautas pastāvīgai analīzei, kas seko zinātnes un tehnoloģijas evolūcijai un parasti mudina mainīt uzskatus par dabu un dzīvību kā tādu. 

Šodien šķiet, ka biomākslā sācies jauns pavērsiens: mākslinieki sākuši tiešā veidā iesaistīties un piedalīties zinātnisko pētījumu un jaunievedumu procesos. Vērojami centieni veidot konstruktīvu dialogu starp māksliniekiem un zinātniekiem. Uzmanības centrā tagad ir jautājums, kā mākslinieki varētu dot savu ieguldījumu zinātniskajā pētniecībā un varbūt pat norādīt zinātniekiem uz jauniem pētījumu laukiem un jauniem problēmu risinājumiem. 

Daži mākslinieki pat sāk darboties izgudrotāju un dizaineru lomā, veicot pētījumus un eksperimentus, kas, iespējams, varētu piedāvāt risinājumus dažām no problēmām, ar ko mēs sastapsimies nākotnē, vai ģenerēt jaunas idejas tālākiem izgudrojumiem, kas varētu uzlabot mūsu dzīvi.


Natālija Jeremijenko “Tauriņu tilts”. Projekts aizsākts 2010. gadā. Ar Natālijas Jeremijenko atļauju  

Māksliniece, inženiere un izgudrotāja Natālija Jeremijenko (Natalie Jeremijenko) pievēršas tādām tēmām kā vide, augi, cilvēka dzīvība un veselība, īpaši pilsētas kontekstā, kā arī cilvēku un dzīvnieku saskarsme. Viņas jaunākais projekts “Fermokoloģija” (Farmacy) ir urbāna lauksaimniecības sistēma, kas radīta, lai uzlabotu vides veselību un biodaudzveidību, kā arī ražotu jauna tipa pārtiku grūti izmantojamas pilsētvides apstākļos. Projekta ietvaros tapis arī “Tauriņu tilts” (“Butterfly Bridge”) – izgudrojums, kura mērķis ir palīdzēt tauriņiem pārvietoties pilsētas apstākļos, ar īpaši konstruētu ziedu un augu tiltu palīdzību aizvilinot tālāk no bīstamās satiksmes.


Natālija Jeremijenko “AgSomas”. Projekts aizsākts 2010. gadā. Ar Natālijas Jeremijenko atļauju

Arī AgBags jeb “AgSomas” – pieder pie šī paša projekta; sabiedrība tiek aicināta iesaistīties urbānās dārzniecības eksperimentā, palīdzot apputeksnētājiem, uzlabojot gaisa kvalitāti un pievēršoties iespējai izmantot ziedus pārtikā. Ziedi tiek uzskatīti par bagātīgu uzturvielu avotu. Projekta pamatā ir viegli kopjama zemas izmaksas sistēma, ko viegli integrēt jau eksistējošajās pilsētvides struktūrās.  


Laura Belofa “Vienība”. 2012. Ar Lauras Belofas un Somu biomākslas apvienības atļauju

Vide, augu dzīve un cilvēku un augu attiecības tehnoorganiskā pasaulē ir galvenie mākslinieces un pētnieces Lauras Belofas (Laura Beloff) interešu objekti. Viņas darbs “Vienība” (A Unit) iecerēts kā ilgtermiņa projekts, kura uzdevums ir pētīt dabas labvēlīgo ietekmi uz cilvēka veselību un iespaidu, kādu uz organismiem atstāj vides izmaiņas. Paredzēts, ka “Vienībā” ievietots kāds ģenētiski modificēts vai citāds postbioloģisks cilvēka radīts augs, un tā nēsājama kā miniatūra zaļā vide. Šis objekts iecerēts kā ierīce, kas māca veidot attiecības ar organisko dabu apstākļos, kad gan cilvēki, gan daba ir mākslīgi modificēti vai konstruēti. Pētījuma adresāti ir pilsētvides plānotāji, arhitekti un veselības aprūpes sektors.


Sonja Boimela “tamborētā membrāna” (crocheted membrane). 2008/09. Ar Sonjas Boimelas atļauju

Sonja Boimela (Sonja Baümel) strādā teritorijā starp mākslu, zinātni un modi – starp dizainu un zinātni. Viņas uzmanības centrā ir cilvēka āda un tās potenciāls. Boimela pēta neiedomājami bagātīgo uz cilvēka ādas virsmas dabiski mītošo baktēriju dzīvo universu. Šādā veidā viņa mēģina pievērst cilvēku uzmanību tam, ka mēs esam hibrīdi superorganismi. Katram no mums uz ādas ir unikāls un ļoti sarežģīts baktēriju mikrokosms, kas eksistē un transformējas simbiozē ar apkārtējo vidi; tādējādi tiek apšaubīti pastāvošie priekšstati par to, kas mēs esam kā indivīdi. Cita starpā Boimela pievēršas arī jautājumam, kā šīs baktērijas varētu izmantot, lai radītu jauna veida tekstilu un apģērbu, kas reaģētu uz mūsu ķermeņa temperatūru un apkārtējo vidi. Šāds apģērbs kalpotu kā dzīva mūsu ķermeņa virskārta, kas mijiedarbojas gan ar indivīdu, gan to, kas atrodas tam visapkārt. 

Arhīvā lasi interviju ar Amsterdamas biomākslinieci un dizaineri Sonju Boimelu

Turpretim mākslinieks Gints Gabrāns ar savu jaunāko projektu Foood ķēries pie problemātiskā jautājuma, kā nodrošināt pārtiku arvien augošajam planētas iedzīvotāju skaitam. Pārtikas trūkums ir arvien nopietnāka problēma; tās ir pārapdzīvotības un lauksaimniecībai piemērotas zemes un dzeramā ūdens trūkumu izraisošu vides izmaiņu sekas un prasa steidzami pievērsties jaunu pārtikas avotu meklējumiem. Gabrāna piedāvātais risinājums ir ģenētiski modificētas bifidobaktērijas, kuras ieguvušas spēju sintezēt enzīmu, kas noārda augu šūnu sieniņas veidojošo celulozi, ko citos apstākļos cilvēks negremo. Enzīmi ļautu daudz efektīvāk izmantot augu valsts izcelsmes pārtiku, kā arī gluži jaunus uzturvielu avotus, ieskaitot pat koksni un papīru. 


Gints Gabrāns Foood. Ar mākslinieka atļauju

Tie ir tikai daži piemēri tam, kā dažādi zinātnisko pētījumu un atklājumu aspekti kļūst par būtisku biomākslas jomā strādājošu mākslinieku darba sastāvdaļu, ļaujot tiem sniegties krietni tālāk par mākslu. Šie projekti būtu uzskatāmi par kaut ko vidēju starp fikciju un realitāti un šodien reizēm atgādina visneticamākos zinātniskās fantastikas scenārijus. Un tomēr būs interesanti pavērot, vai kāds no tiem dos kādu ieguldījumu mūsu nākotnes dzīvē un vai, atšķirībā no pašreizējās vienpusīgās situācijas, nākotnes zinātnieki varēs kaut ko mācīties arī no māksliniekiem.

Sonjas Boimelas projekts “Paplašinātā patība” (Expanded Self) un Ginta Gabrāna “Metaboliskā dominance” patlaban aplūkojami galerijā “Alma”, izstādē “Molekulārās dzīves metamorfozes”, kuras viena no kuratorēm ir raksta autore Lizete Riņķe no Kopenhāgenas. Izstāde atvērta līdz 15. augustam