RAKSTI  

Rīgu pārņem laikmetīgais cirks! 0

“RE RE RĪGA!” cirka mākslinieku uzskati, stāsti un piedzīvojumi!

Arterritory.com
07/08/2014

Atklāšanas foto: Inese Kalniņa

Ar Ņujorkas projekta “TālaMana” koncertuzvedumu vakar tika atklāts Baltijā vērienīgākais laikmetīgā cirka, ielu mākslas un pasaules mūzikas festivāls “RE RE RĪGA”, kurš notiek jau otro vasaru. Vizuāli košas, iespaidīgas, asprātīgas un galvu reibinošas izrādes notiek šodien, rīt un parīt! Kopumā šogad dalību apstiprinājuši 20 kolektīvi ar 65 māksliniekiem no 12 valstīm. 

Uzreiz pēc koncerta “TālaMana” notika “kliedzošā ielu prinča” Brama Grāflanda performance, kura piesaistīja plašu publikas uzmanību. Festivāla centrālā norises vieta ir Kongresu nams un festivāla laukums, kurā izvietojies arī žonglieru bārs. Festivāla kulminācija gaidāma piektdien un sestdien, kad bez iekštelpu un brīvdabas izrādēm, cirka darbnīcām un meistarklasēm notiks arī ielu izrādes - laukumā pie Laimas pulksteņa un Kaļķu/Vaļņu ielu stūrī. 

Šodien, 7. augustā, plkst. 19.30 Kongresu nama Lielajā zālē “RE RE RĪGA!” sadarbībā ar Ziemeļu Ministru padomes programmu “Kultūra un māksla” piedāvā franču-norvēģu dueta Magmanus priekšnesumu. Manū Taigera un Magnusa Bjora vīzija ir izplatīt prieku un iedvesmot publiku sekot saviem sapņiem. Mākslinieki ir pārliecināti, ka iespaidīgas cirka prasmes, humors un aktīva publikas iesaistīšana izrādē ir lieliski ieroči šī mērķa sasniegšanai. Šī pieeja ir savaldzinājusi publiku, un šogad Rīgā duets piedāvā savu jauno izrādi Attached.

Attached par pieķeršanos un attālināšanos, par nekontrolējamo domino efektu cilvēku dzīvē – kā cilvēka rīcība var izkrāsot kāda cita dzīvi. Abi mākslinieki ir neatraujami saistīti – kad viens krīt, otrs lido. Viņu atsevišķās darbības rada vienotu ritmu, un skatītāji kopīgi ietekmē to, kas notiek tālāk. Izrāde vieno publiku aizkustinošā, smieklīgā un pārsteidzošā pieredzē.


Māra Pāvula un “RE RE RĪGA!” producents Mārtiņš Ķibers. Foto: Inese Kalniņa

Laikmetīgā cirka speciāliste Māra Pāvula, kura cieši iesaistīta arī “RE RE RĪGA!” pasākumu rīkošanā, Arterritory.com stāsta, ar ko laikmetīgais cirks atšķiras no klasiskā – līdzās zināmākajai atšķirībai, proti, dzīvnieku neizmantošanai? “Visnozīmīgākā atšķirība starp laikmetīgo un tradicionālo cirku, manuprāt, ir vēstījums,” saka Māra. “Mākslinieku spējas vairs nav pašpietiekamas – tās kļūst par valodu un izteiksmes līdzekli. Ļoti svarīga atšķirība ir arī izrādes forma. Tradicionālā cirka izrādes seko kanonam, kurā ir izrādes vadītājs un atsevišķi nodalīti numuri, kas vēlamā gadījumā pārstāv visas disciplīnas: žonglēšanu, dzīvnieku dresūru, akrobātiku un burvju trikus. Laikmetīgajā cirkā kanonam vairs nav nozīmes.” Kā trešo atšķirību Māra Pāvula izceļ estētisko noformējumu, kas laikmetīgā cirka gadījumā nav akmenī cirsts. “Tradicionālais cirks asociējas ar piegulošiem triko, spozmi, vīrišķību un sievišķību izceļošiem tērpiem, apgaismojumu, kas izceļ triku sarežģītību. Laikmetīgajā cirkā izrādes estētiskais noformējums tiek veidots pēc tādiem pašiem principiem kā laikmetīgajā teātrī. Tie ir arvien meklējumi, kas pakļauti izrādes vēstījumam.” 

Skandināvija ir jau izdaudzināta ar laikmetīgā cirkus skolām un māksliniekiem. Bet kāda ir Baltijas aina? “Laikmetīgā cirka kustība Baltijā vēl ir pašos aizsākumos,” atzīst Māra. “Šobrīd tikai Igaunijā ir laikmetīgā cirka skolas. Toties divas un lielas, turklāt pietiekami profesionālas, lai sagatavotu jaunos censoņus prestižām cirka augstskolām pasaulē. Lietuvā, lai arī nav īpašas infrastruktūras izglītības jomā, ir radusies jauna entuziastu paaudze. Lielākoties tie ir izbijušie ielu mākslinieki, kas redzējuši izrādes un piedalījušies meistarklasēs “Cirka Nedēļas nogales” (New Circus Weekend) laikā Viļņā. Pēdējos gados Lietuvā tikušas uzvestas vairākas laikmetīgā cirka izrādes.” Situācija Latvijā esot grūtāka, saka Māra Pāvula, jo pie mums ļoti spēcīgs ir tradicionālais cirks un tā infrastruktūra. “Ir mazāka nepieciešamība pēc laikmetīgā cirka skolas, jo prasmes var apgūt tradicionālā cirka studijās.” Pāvula par nožēlu atzīst, ka, par spīti viesizrādēm, kas ir notikušas Latvijā, vēl joprojām neesot izveidojies priekšstats par to, kas laikmetīgais cirks tāds ir. Līdz ar to esot vēl grūti runāt par tā attīstību vietējajā līmenī. “Liepājas trupa “Beztemata” vismaz sākotnēji pretendēja uz jaunā cirka statusu un cerēja attīstīt šo žanru, bet diemžēl tas izrādījās daudz sarežģītāk nekā iecerēts.” 

Lūdzām Māru Pāvulu ieskicēt nākamo galamērķi, kas īstenam laikmetīgā cirka interesantam būtu jāieplāno pēc “RE RE RĪGA” festivāla baudīšanas. Kā izrādās, tā ir kaimiņvalsts Lietuva: “Es noteikti ieteiktu septembra sākumā doties uz Viļņu.  No 11. līdz 14. septembrim tur notiks New Circus weekend, kas tiek rīkots jau astoto gadu un izceļas ar īpaši izmeklētu programmu, piedaloties tādām Ziemeļvalstu leģendām kā Maksims Komaro un Jani Nutinen. Turklāt gandrīz pusi no programmas sastāda meistarklases un lekcijas profesionāļiem un entuziastiem. Tieši šis festivāls ir iemesls straujai laikmetīgā cirka attīstībai Lietuvā pēdējajos gados.”

Kā uzsver Māra, lietuviešu pieredze varētu būt interesanta ne tikai laikmetīgā cirka entuziastiem, bet arī kultūras darbiniekiem, kas cīnās par kāda jauna žanra ieviešanu. 

*** 

Tā kā šobrīd Rīgā sabraukuši vairāki desmiti laikmetīgā cirka mākslinieku, Arterritory.com izmantoja izdevību, lai uzzinātu, kāda ir viņu pašu izpratne par to, ar ko viņi nodarbojas, kā viņi vispār nonāca šajā jomā, un ko nākotnē vēlētos sasniegt, proti, kāds ir ideālais laikmetīgā cirka priekšnesums?  


Clunker Circus 2013. gadā nodibināja trīs jauni cirka mākslinieki no Somijas. Kompānijas rokrakstu veido radošs gars, spilgtas personības, trakas idejas, pārsteidzošas cirka prasmes un nesaspringta pieeja dzīvei. Viņu mērķis ir būt savas paaudzes spogulim. Clunker Circus nodarbojas ar cirku, dara to pa īstam un izbauda katru mirkli. 

Piektdien, 8. augustā, plkst. 17.30 un 20.30 laukumā pie Kongresu nama Cluncer Circus uzstāsies ar izrādi Fuzzy Dice Circus, kas ieradusies taisnā ceļā no deviņdesmito gadu lielveikala autostāvvietas. “Vecs, knapi kustošs auto atrod savu ceļu uz notikuma vietu. Mazs, bet pilnasinīgs cirka šovs var sākties! Deviņdesmito gadu deju mūzikas ritmos un laba humora noskaņās jaunie mākslinieki rāda akrobātiskus trikus, dejo ar apli un ālējas ar skrituļslidām,” pauž izrādes apraksts. 

Kāpēc jūs izvēlējāties cirku kā pašizpausmes formu un dzīvesveidu? 

Sāna Peura: Man liekas, ka tā nemaz nebija apzināta izvēle. Drīzāk jau tā vienkārši notika.

Jori Reunanens: Man patīk likt cilvēkiem smaidīt.

Rasmuss Vitika: Manā gadījumā bērnības hobijs kļuva par profesiju. Cirks man vienmēr bijis aizraujošs un daudzveidīgs ceļš, kā pārbaudīt sevi – gan fiziski, gan garīgi. 

Kas ir laikmetīgais cirks? Ar ko tas atšķiras no klasiskā?

Sāna: Klasiskais cirks tiecas pārsteigt publiku ar izpildītāju meistarību un izraisīt cilvēkos citas tikpat spēcīgas emocijas. Laikmetīgais cirks dara tieši to pašu, tikai ne tik uzkrītoši un izmantojot citu estētiku.

Jori: Laikmetīgajā cirkā ar tradicionālo cirka iemaņu palīdzību tiek interpretēts kāds stāsts vai kāda tēma. Atšķirība no klasiskā cirka ir tāda, ka reti tiek izmantoti dzīvnieki.

Rasmuss: Klasiskais cirks ir tieši tāds, kādu cilvēki to parasti iztēlojas: tīrā izklaide. Laikmetīgais cirks to visu dažādi apspēlē un sajauc kopā, meklējot jaunus veidus, kā pasniegt priekšnesumu. Un varbūt to var nosaukt par mākslu. 

Kāds ir jūsu ideālais cirka priekšnesums? Ko jūs gribētu sasniegt nākotnē? 

Sāna: Man izcils cirka numurs ir kaut kas tāds, kā pasaulē vēl līdz šim ir pietrūcis, un tad es priecājos, ka to kāds ir atradis un tagad to iespējams noskatīties. Es ļoti ceru, ka reiz kādam tādas izjūtas radīsies arī pēc mana priekšnesuma noskatīšanās.

Jori: Savā sapņu numurā es varu izdarīt visu to, ko pagaidām vēl tikai mēģinu apgūt. Un es ar to varu uzstāties visā pasaulē.

Rasmuss: Papildus darbam Clunker Circus trupā, es gribētu arī doties turnejā kopā ar kādu klasisko cirku – ar kādu satriecošu virves staigāšanas priekšnesumu!

 

Duetu Lusco e Fusco veido harizmātiskākie laikmetīgā cirka un fiziskā teātra pārstāvji no Galisijas autonomā reģiona Spānijā – Pablo Reboleiro jeb Trasno un Alfredo Perezs jeb Circanelo. Iepriekš viņi darbojušies kā ielu mākslinieki, izmantojot cirka, teātra un laikmetīgās dejas elementus, liekot uzsvaru uz tiešu kontaktu ar publiku. Abi mākslinieki ir ne tikai izrādes izpildītāji, bet arī idejas autori. Kopš 2007. gada viņi sadarbojas ar režisoru Pablo Sančesu (Pablo Sánchez).

Piektdien, 8. augustā, plkst. 18.00 Kongresu nama Jaunajā zālē notiks izrāde “Satikšanās” (Encontros). Mākslinieki tajā meklē jaunus skatuves kodus, jaunu kustību valodu un saziņas kanālus. “Izrāde vēsta ne tikai divu cilvēku tikšanos, bet arī saskari ar citu valodu, pretstatu satikšanos, fizisku un emocionālu piedzīvojumu. Tā ir multi-disciplināra izrāde, kur fiziskais teātris un cirks tiek apvienoti, lai radītu jaunu pašizpausmes kodu. Visa šī eklektiskā maisījuma pamatā ir virtuozitāte un humors.” 

Uz Arterritory.com jautājumiem atbildēt piekrita Pablo Reboleiro jeb Trasno. 

Kāpēc jūs izvēlējāties cirku kā pašizpausmes formu un dzīvesveidu? 

Man patīk domāt, ka cirks izvēlējās mani… Man patīk mācīties un pilnveidot savas prasmes. Kopš bērnības man patīk nospraust sev uzdevumus un tad tos izpildīt. Kad es atklāju cirku, tad sapratu, ka tas ir tieši tas, ar ko es gribu nodarboties. Tas arī bija viss. Tas ir nebeidzams mācību process, kurā tu sacenties pats ar sevi, ar savām bailēm, savām pretrunām un savu spēju robežām. Tā ir spēle, kurā neviens neuzvar un nezaudē, taču vienmēr ir ārkārtīgi aizraujoši. Un ir liela laime sasniegt kaut ko tādu, kas tev likās neiespējams. Man patīk trenēšanās. Mācību process man patīk vēl vairāk nekā fakts, ka es kaut ko spēju izdarīt. Cirks ir pati labākā spēle. Tas ir mans hobijs, kas kļuvis par darbu. Es nolēmu, ka nestrādāšu, lai dzīvotu, bet izdzīvošu savu darbu. Dzīvošu savu dzīvi tā, kā man to gribas – spēlējot cirku. 

Kas ir laikmetīgais cirks? Ar ko tas atšķiras no klasiskā? 

Man nepatīk īpaši nošķirt cirka mākslas. Es domāju, ka šīs atšķirības rodas no tā, ka dažās valstīs, tādās kā mana (Spānijā), cirks ir ļoti atpalicis, un tradicionālais cirks gandrīz pilnīgi izzudis. Kad cirkam pievērsās tādi cilvēki kā es, tas, protams, bija pavisam savādāk, jo mēs nenācām no cirka ģimenēm un mums nebija savas telts. Mēs uzstājāmies uz ielas un teātros, vispār – kur vien varējām savākt publiku, kas vēlas skatīties mūsu priekšnesumu. Mēs izmantojām dažādas pieejas, jo katram no mums pirms tam bija cita dzīve un cita pagātnes pieredze. Es pats nāku no fiziskā teātra, un man vienmēr patīk ielikt savos numuros kaut kādu stāstu. Tradicionālais cirks parasti ir visdažādāko prasmju un triku demonstrācija, kā arī ceļojošs zoodārzs…

Teātrī iespējamas daudzas un dažādas pieejas lugas iestudēšanai. Tomēr mēs tik stingri nenošķiram tradicionālo teātri no laikmetīgā, lai gan pastāv milzīga atšķirība starp mūziklu un Pinas Baušas deju izrādi. Biežāk runā par evolūciju. Tas ir vārds, kas man patīk labāk – evolūcija. Nav stingru robežu starp tradicionālo un laikmetīgo, ir tikai dažādas pieejas, dažādas šifra atslēgas un tam visam pa vidu – idejas. 

Kāds ir jūsu ideālais cirka priekšnesums? Ko jūs gribētu sasniegt nākotnē? 

Man gribētos sajaukt kopā lieliskus jocīgus tēlus, kas kustētos tik skaisti kā modernā baleta dejotāji ar akrobātu iemaņām. Tur būtu dzīvā mūzika, un cirka tehniku sajaukums palīdzētu atklāt numura iecerēto pamatideju. 

Jūsu labākais cirka stāsts? 

Mani labākie stāsti par cirku un, galvenais, par klauna darbu, ir par to, ko es pieredzēju gan Beslanā (Osetijā, Krievijā), gan Palestīnā, kur rādīju savu priekšnesumu daudz izcietušiem bērniem. Krievijā bērni bija saņemti par ķīlniekiem kādā skolā, un 300 cilvēki gāja bojā. Palestīnieši katru dienu saskaras ar nāvi un nelaimēm un dzīvo bēgļu nometnēs. Uzstāties tur viņu priekšā un dzirdēt šo bērnu smieklus bija spēcīgākais pārdzīvojums manā mūžā. Tas, kā viņi priecājās, kā viņi uz stundu aizmirsa visas savas problēmas un savu nelaimi… Šie smiekli man vēl joprojām skan ausīs. Tā bija reize, kad es sajutu, cik ļoti nepieciešams ir mans darbs.

 

NUUA ir laikmetīgā cirka un vizuālā teātra trupa, kura par savu mītnes zemi izvēlējusies Somiju. Būdami ar dažādām pieredzēm un katrs no citas pasaules malas, žonglieri Luiss no Brazīlijas un Oli no Somijas kopā rada poētisku valodu, kurā ķermenis kopā ar žonglējamajiem objektiem kļūst par manipulācijas rīku un izteiksmes līdzekli. Viņu veikumu jau novērtējusi ne tikai publika, bet arī profesionāli kritiķi, kas tieši NUUA izvēlēja par  jauno talantu programmas Circus Next 2012/2013 laureātu, bet prestižajā pasaules jauno mākslinieku festivālā Cirque de demain 2014 Parīzē viņi ieguva žūrijas simpātiju balvu.

Piektdien, 8. augustā, plkst. 19.30 Kongresu nama Lielajā zālē būs skatāma NUUA izrāde LENTO. Skatītāji kļūst par lieciniekiem, kā savdabīgā, hēliju balonu apdzīvotā visumā divi mākslinieki sarunājas ar sevi un objektiem. “Neparastie priekšmeti – baloni – šeit dzīvo paši savu dzīvi. Šķiet, ka mākslinieki ne tikai runā, bet tiešām mijiedarbojas ar šo priekšmetu fizisko gribu. Poētiskajās etīdēs apvienojot objektu manipulāciju, žonglēšanu, akrobātiku, fizisko teātri ar aizguvumiem no burvju trikiem, LENTO ir riska, kontroles, apsēstības un nostaļģijas meklējumi,” izrādes esenci atklāj festivāla rīkotāji.

Uz Arterritory.com jautājumiem atbildēt piekrita Luišs Sartori du Valle.

Kāpēc jūs izvēlējāties cirku kā pašizpausmes formu un dzīvesveidu? 

Vienmēr, kad es pievēršos kaut kam tādam, kas man tiešām patīk, es jūtu, ka varētu pamest visu citu savā dzīvē un koncentrēties tikai uz šo vienu lietu. Tā notiek, kad es sāku zīmēt, lekt, žonglēt, dejot, fotografēt, kāpt kalnos, spēlēt mūziku, šaut ar loku… Un laikmetīgajā cirkā es atradu iespēju visas šīs dažādās aizraušanās un dažādās mākslas formas apvienot vienā, liekot tām savā starpā mijiedarboties, lai izkoptu pats savu māksliniecisko skatījumu – veidotu savus numurus un izpaustos. Pēc manām domām, laikmetīgais cirks vēl tikai meklē un veido pats savu identitāti. Tas vēl joprojām ir ļoti atvērts dažādām “valodām” un dažādiem piedāvājumiem. Man kā cirka māksliniekam patīk izmantot savas tehniskās iemaņas kā izteiksmes līdzekļus. Tās ir drīzāk veids, kā izraisīt cilvēkos dažādas emocijas, nevis mana numura svarīgākais elements. 

Kas ir laikmetīgais cirks? Ar ko tas atšķiras no klasiskā?

Tā sauktais laikmetīgais cirks parādījās 90. gados kā pieeja, kas ļauj apšaubīt un lauzt dažus no tradicionālā cirka standartiem. Starp šiem diviem cirka “paveidiem” pastāv vairākas būtiskas atšķirības, kuras varētu apkopot šādi:  Laikmetīgā cirka numurā pārsteidzoša tehnisko iemaņu demonstrācija nav būtiskais. Izrāde tiek veidota kā vienots un viendabīgs priekšnesums ar savu dramaturģiju, nevis atsevišķu triku vai numuru virkne. Cirka tehnika tiek apvienota ar citām mākslas formām, reizēm nojaucot starp tām robežas, tā ka kļūst grūti tās kaut kā klasificēt. Pārskatīta arī attieksme pret priekšnesuma fizisko telpu. Cirka izrādēm vairs nav obligāti jānotiek teltī, publikas apļa ielenkumā. Tās var tikt veidotas teātra skatuvei, ielai vai īpaši kādai konkrētai vietai. Laikmetīgajā cirkā mēs varam vērot arī to, ka rodas daudz mazākas trupas, kurās uzstājas trīs vai četri mākslinieki; reizēm ir arī tikai solo. Tāpat laikmetīgajā cirkā ir iespējams izveidot veselu izrādi, balstoties uz vienu vienīgu cirka tehniku; tradicionālajā cirkā tā vienkārši nenotiek. 

Kāds ir jūsu ideālais cirka priekšnesums? Ko jūs gribētu sasniegt nākotnē?

Man patīk doma par cirka numuriem, ko grūti klasificēt un nosaukt kaut kādā vienā vārdā. Mani interesē iespēja apvienot dažādus cirka aspektus ar deju, teātri, mūziku, tēlotāju mākslu, instalācijām utt. Nākotnē es gribētu turpināt veidot personīgākus un individuālākus darbus.

Jūsu labākais cirka stāsts?

Reiz Brazīlijā mani uzaicināja parādīt vienu no maniem numuriem kādas viesizrādēs atbraukušas tradicionālā cirka trupas izrādē. Trupa saucās “Krievu cirks”. Bet ieradies es atklāju, ka izrādē neviens krievs nemaz nepiedalās! Tas vienkārši bija mēģinājums pievilināt publiku. Un izrādes beigās, kad māksliniekus izsauc uz pēdējo paklanīšanos, mani stādīja priekšā kā “Juriju, izcilo žonglieri no Ukrainas”! Pēc izrādes viņiem vajadzēja kādu laiciņu slēpt mani aizkulisēs, jo ar mani par katru cenu gribēja parunāt kāda vietējā ukraiņu ģimene…

 

Spāņu trupu CIRCO EIA veido pieci mākslinieki. Četri no viņiem runā ar saviem ķermeņiem, kamēr piektais liek runāt mūzikas instrumetiem. Viņi reiz satikās Madridē, kur zem vienas telts dzima kopīgā mīlestība uz cirku. Dzīves ceļi viņus aizveda katru uz savu Eiropas malu, lai dzīvotu, mācītos un atkal satiktos pēc četriem gadiem. Kādreizējie trupu Cirque Vague, Shadow Circus, Le Grand Osim Orchestra un Celso and Frana dalībnieki, katrs ar savu pieredzi, prasmēm, atšķirīgu stilu atkal apvienojušies jaunas cirka valodas meklējumos. Dažādība, kas citus biedē un šķir, ir viņu trumpis. 

Sestdien, 9. augustā, plkst. 19.30 Kongresu Nama Lielajā zālē notiks CIRCO EIA izrāde Capas, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē “slāņi”. Šī ir trupas pirmā izrāde, un savu dienasgaismu ieraudzīja 2011. gada maijā. “Viens mūziķis un četri akrobāti mums atklāj komunālā dzīvokļa ikdienu caur cirka prizmu. Mājīgā un ģimeniskā atmosfērā, poētiski jokojot un dejojot, spēlējot teātri un cirku, viņi ar skatītājiem dalās savas dzīves komiskākajos, skumjākajos un intīmākajos brīžos.” 

Uz Arterritory.com jautājumiem atbild trīs no trupas māksliniekiem.

Kāpēc jūs izvēlējāties cirku kā pašizpausmes formu un dzīvesveidu?

Selso Pereira Arisaga: Es teiktu, ka cirks drīzāk izvēlējās mani nekā es – cirku. Laikam jau mans pašizpausmes veids un dzīves stils bija kā radīti cirkam, tāpēc tā vienkārši notika – kā mīlestība no pirmā acu uzmetiena. 

Frančeska Lisija: Pašā sākumā es izvēlējos cirku vienkārši tāpēc, ka man tas likās ārkārtīgi jautri. Bet pamazām es sāku saprast, ka tas ir veids, kādā es, darot darbu, ko mīlu, varu kaut ko dot arī citiem.

Fabricio Džannīni: Cirks mani vienmēr ir interesējis – kopš bērnības. Es mēdzu rīkot nelielas cirka izrādes savu vecāku draugiem, kopā ar viņu bērniem. Mani vienmēr valdzinājis vecais ceļojošais cirks. Cirka cilvēku dzīvesveids ir viena no patiesākajām savstarpējas palīdzības un ģimeniskuma izpausmēm.

Kas ir laikmetīgais cirks? Ar ko tas atšķiras no klasiskā?

Selso: Pašos pamatos, manuprāt, nav nekādas atšķirības. Pastāv estētiskas atšķirības, arī strukturālas/dramaturģiskas atšķirības un cita pieeja dzīvnieku izmantošanai. Bet pats cirka kodols paliek nemainīgs. Pienāks laiks, kad tas, ko mēs tagad saucam par laikmetīgo cirku, tiks uzskatīts par klasisko.

Frančeska: Laikmetīgais cirks manā izpratnē ir cirks, kuru veido mākslinieki, kas šo mākslu izvēlējušies kā izteiksmes līdzekli. Viena no atšķirībām, salīdzinot ar tradicionālo cirku, ir tāda, ka vairums mākslinieku nenāk no cirka ģimenēm. Tas nozīmē, ka viņi nolēmuši pamest savu agrāko dzīvi, lai pievērstos cirkam. Tas atspoguļojas tajā, ko viņi (mēs) dara (darām) – tādā ziņā, ka visumā mūsu mākslinieciskā izvēle ir apzinātāka. Laikmetīgais cirks nav nekas vairāk kā mūsdienu cirks – tikpat dažāds, cik dažādi ir tajā strādājošie mākslinieki.

Fabricio: 1970. gadu beigās Francijā dzima jauns priekšstats par to, kas ir cirka izrāde. Klasisko principu – atsevišķu numuru virkni, ko piesaka cirka konferansjē – nomainīja strukturētāka dramaturģija, kas vairāk koncentrējas uz iespēju ar dažādo cirka iemaņu palīdzību kaut ko pastāstīt vai izveidot dzīvu attēlu, kā teātra vai deju izrādē. Mūsdienās šis jaunais koncepts (to iesākumā sauca par Nouveau Cirque jeb Jauno cirku) mūs atvedis līdz šim daudzšķautņainajam un bagātajam laukam, ko mēs, cirka priekšnesumu veidotāji, turpinām apgūt savās mākslinieku gaitās. 

Kāds ir jūsu ideālais cirka priekšnesums? Ko jūs gribētu sasniegt nākotnē?

Selso: Kā mākslinieks es gribētu, lai cirks vairāk iziet ielās – gribētu rīkot kaut kādas negaidītas cirka izrādes vietās, kurās parasti norisinās pilnīgi citas aktivitātes.

Frančeska: Patlaban mans ideālais cirka numurs ir tāds, kurā es jūtu, ka starp mani un manā priekšā sēdošajiem cilvēkiem rodas patiess kontakts.

Fabricio: Es jau tagad uzstājos savā ideālajā numurā! Ir brīnišķīgi, ka man ir pašam sava cirka trupa un es kopā ar to radu gabaliņu no laikmetīgā cirka vēstures. Un tas ir satriecošs piedzīvojums. Es no sirds ceru, ka varēšu tāpat arī turpināt…

Jūsu labākais cirka stāsts?

Selso: Pērn es uzstājos Brazīlijā. Pēc izrādes paņēmu dažas brīvdienas un nedaudz paceļoju. Vienā no pilsētām, kurās es iegriezos, uz ielas sastapu kādu draugu, ar kuru biju iepazinies pirms dažiem gadiem Itālijā. Es vispār pazinu kādus 3 vai 4 cilvēkus no Brazīlijas, un man paveicās pilnīgi nejauši vienu no viņiem satikt uz ielas. Viņš mani paņēma līdzi mācīt vietējiem bērniem šādas tādas cirka iemaņas. Tā bija lieliska tikšanās.

 

Animal Religion cirka mākslinieks spānis Kims (Quim Girón) sevi definē kā līdzsvara, skaņas, klaunādes, perkusiju, dzīvnieku kustību un astronomijas pētnieku. Viņa izrādes radītas, lai iedrošinātu mežonīgo un neloģisko skatītājā un izgaismotu dīvainības mūsdienu laikmeta rutīnā. Publika pēta mākslinieku uzvedību līdzīgi kā zoodārzā – sakārtotā vidē, kur var pazibēt kaut kas mežonīgs.

Izrāde Indomador, kas piektdien, 8. augustā, plkst. 21.00 būs skatāma Kongresu nama Jaunajā zālē, “ir par cilvēku, kurš atklāj savus dzīvnieciskos instinktus un pārvērš skatuvi par zvērnīcu, atgādinot par mūsos dziļi apslēpto nekontrolējamo spēku. Piedzīvojumu un pārdzīvojumu pasaulē jūs ievedīs starpsugu būtnes, stāja uz rokām, akrobātika augstpapēžu kurpēs, gaiļu kaujas un rituālās dejas!” 

Kāpēc jūs izvēlējāties cirku kā pašizpausmes formu un dzīvesveidu? 

Tāpēc, ka tajā ir tik daudzi veidi un dažādas disciplīnas, kādās var izteikt to, ko tu vēlies pastāstīt. Man patīk izmantot sava ķermeņa iespējas līdz galējai robežai. 

Kas ir laikmetīgais cirks? Ar ko tas atšķiras no klasiskā?

Manā izpratnē klasiskais cirks ir bezgalīgi gadiem ilgi demonstrētas izrādes atkārtojumi. Laikmetīgais cirks vēlas meklēt jaunus ceļus, apvienojot cirka iemaņas ar citām mākslām un pievēršot vairāk uzmanības savai individuālajai dramaturģijai.

Kāds ir jūsu ideālais cirka priekšnesums? 

Man patīk, ka jūs lietojat vārdu “priekšnesums”, jo tam tomēr nav tā pati nozīme kā vārdam “izrāde”. Priekšnesums man patīk labāk, jo tas piedāvā vairāk iespēju. Mans sapnis ir apvienot emocijas un ekstrēmas fiziskās spējas, lai radītu priekšnesumu, kurā skatītāji varētu saskatīt arī paši sevi un savu dzīves pieredzi.

Ko jūs gribētu sasniegt nākotnē? 

Parādīt uz skatuves citas realitātes, kas atšķiras no mūsu ikdienas pieredzes, un panākt, lai skatītāji sāk uzdot jautājumus sev kā cilvēkiem – par to, kāda ir viņu motivācija dzīvē.

Jūsu labākais cirka stāsts? 

Cirks palīdz man pašam saprast, kas īsti es esmu – pārvarēt bailes un paraudzīties uz pasauli ar citām acīm. Domāju, ka to pašu izjūt ikviens, kas strādā uz skatuves. Un man jāteic, ka tās ir vienas no labākajām zālēm, kas palīdz cilvēkam kļūt pieaugušam.

rereriga.lv