RAKSTI  
Foto: Artūrs Šlosbergs

Viedokļi: Ko vecmeistaru darbiem dod un ko laupa 3D formāts? 0

Agita Salmiņa
05/08/2014

Jūlija Federa Gaujai (“Gaujas ieleja”, 1886) pāri lido lidmašīna? Padega Madonna (“Madonna ar ložmetēju”, 1932), kas pa īstam šauj ar ložmetēju? Ar šādām un citām neierastām ainām līdz 24. augustam var sastapties Mākslas muzejā “Rīgas Birža”. Sadarbībā ar multimediju aģentūru PARUS studio un LG Electronics Latvia realizēts projekts – latviešu mākslas vecmeistari 3D jeb “kustīgās gleznas”, kas aplūkojamas izstādē “Latvijas glezniecības meistardarbi. 19. gs. beigas–20. gs. vidus. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija”.

Projekta kuratore Anna Balandina Arterritory.com stāsta, ka šis bijis sadarbības projekts, kurā savu ieguldījumu devušas abas puses – gan tehnoloģiju guru, gan muzejspeciālisti. Darbi tapuši, vadoties pēc kopīgām diskusijām, kuru gaitā izkristalizējušās galvenās idejas, kā interpretēt vecmeistaru darbus, ņemot vērā tehnoloģiju un finanšu iespējas. Galvenā “kustīgo gleznu” mērķauditorija esot ģimenes ar bērniem, un vēlme ir palielināt muzeja apmeklētāju loku.

“Projekta mērķis ir ar skaņas un kustības efektiem atklāt gleznieciskās un kompozicionālās nianses, tādējādi radot jaunas emocijas, pārsteidzot un mudinot vērīgāk ieskatīties mākslas darbos. Svarīgs nosacījums tapšanas procesā, bija, lai kustīgais attēls nenomāktu oriģināldarbu,” stāsta projekta kuratore. Vadoties pēc pašas novērojumiem un LNMM brīvprātīgo veiktās aptaujas, kuratore secina, ka iecere ir izdevusies, jo ir sasniegta mērķauditorija – 3D darbus visvairāk ieinteresē jauniešus un bērnus, bet pieaugušajiem tā kalpo kā saturīga atslodze pēc pamatekspozīcijas apskates.


Foto: Andris Barbans 

Anna Balandina Arterritory.com stāsta par dažiem piemēriem, kad muzeja apmeklētājiem 3D projekcijas palīdzējušas mākslas darbā saskatīt ko jaunu: “Projekcija mudina atgriezties pie oriģināldarba vai pat atklāj skatītājam ko jaunu un raisa asociatīvo domāšanu, fantāziju. Piemēram, Kārļa Padega gleznas “Madonna ar ložmetēju” kustīgajā attēlā daudzi skatītāji atklāja līdz šim neievēroto, proti, to, ka mākslinieka gleznotā Madonna sēž uz karavīru pleciem. Savukārt Kārļa Hūna gleznas “Jaunā čigāniete” (1870) animācijā atklājas, ka čigānietei tamburīnā krīt monētas.”

Balandina atzīst, ka daži darbi pārveidoti veiksmīgāk, citi mazāk, taču “nākotnes perspektīvā domājot, jāsecina, ka 3D virzienam muzejā ir potenciāls, un pie tā būtu jāturpina strādāt. Neapgūtās iespējas ir ļoti plašas, jo īpaši muzejpedagoģijas laukā, strādājot ar jaunāko paaudzi, kas ir pieradusi pie ekrāna un kustīga attēla kā ikdienas dzīves sastāvdaļas. Tas ir jaunajai paaudzei saprotams un simpātisks formāts. Manuprāt, muzejam ir jāmeklē iespējas, kā piedāvāt arī laikmeta garam atbilstošas izglītojošas aktivitātes, veiksmīgi iesaistot jaunākās tehnoloģijas, bet nenomācot uzmanību no unikālā, oriģinālā muzeja priekšmeta.” 

Dmitrijs Ščegoļevs, PARUS studio direktors stāsta, ka ne katru gleznu var efektīvi pārvērst 3D formātā. Svarīgi, lai tās kompozīcijā būtu vairāku slāņu plānojums un izceltas detaļas. Par pamatu ņemot oriģināldarbu un muzejpedagogu stāstu, latviešu vecmeistaru darbi rūpīgā darbā tiek pārkonvertēti stereoformā, kas Eiropā ir inovatīva parādība. Ščegoļevs atzīst, ka ar klasiku strādāt ir liela atbildība, taču uzsver, ka vadmotīvs šim projektam bijusi vēlme stimulēt jaunās paaudzes interesi par Latvijas mākslas klasiku.

Izstādi apmeklēja arī multimediju mākslinieks Mārtiņš Eņģelis, mākslas zinātniece Laima Slava, Dd studio radošais direktors Jānis Mitrēvics, topošais gleznotājs, Jaņa Rozentāla mazdēls Ansis Rozentāls, skolnieks Tomass Pārups, mākslas zinātnieki Inga Šteimane, Anna Salmiņa Salma un Jānis Kalnačs , kā arī muzejpedagoģe Ineta Zelča Sīmansone un dalījās Arterritory.com savās pārdomās par to, kā, viņuprāt, izdevies pārveidot Latvijas mākslas klasiķu darbus trīsdimensiju formā, un vērtēja, ko tas mākslas darbam dod un ko atņem. 

Laima Slava, mākslas zinātniece

Šīs vecmeistaru darbu trīsdimensionālās pārvērtības uztveru kā tādu amizantu jociņu, ne vairāk! Klāt mākslai, nudien, tas nekā nedod. Bet publikas uzjautrināšanai – par ko ne! Taču tad diezgan rūpīgi jāizvēlas “upuri” – piemēram, Purvīša ainavai tas par labu nenāca, taču Liberta Zālem – gan.

Inga Šteimane, mākslas zinātniece un kuratore

3D formāts mākslai kā tādai neko nedod un neko arī neatņem, jo šī “parādība” ir jauns darinājums. Mani būtībā interesē tikai viens jautājums – cik pamatoti vai naivi ir ticējumi, ka šādas kaverversijas ir izglītojošas un mākslu popularizējošas? Lai gan patiesībā mani interesē, cik ilgi vēl turpināsies mūsu nesaprātīgā laikmetīgās mākslas muzeja neesamības situācija. Tas, ka šāds projekts Biržā ir veiksmīgs pasākums 3D atrakcijas izplatītājiem, ir jauki.


Foto: Andris Barbans 

Mārtiņš Eņģelis, multimediju mākslinieks

Lai arī izstādes veidotāji mēģinājuši panākt trīsdimensionālu efektu latviešu vecmeistaru darbos, ir aizmirsta pati ceļošana telpā. Ar pāris izņēmumiem telpiskais risinājums netiecas tālāk par plānos sadalītām plaknēm. Šis piegājiens man drīzāk atgādina 1950.–70. gados populāro izklaidi ar stereoskopu. Tādēļ domāju, ka šāda izklaidēšanās ar plakanu telpiskas vides atdarināšanu ir interesanta un uzjautrinoša cilvēkiem, kas ir par vecu, lai būtu paspējuši spēlēties ar stereoskopiem vai, tieši otrādi, ir par jaunu, lai zinātu, kas tie tādi vispār ir. Reizēm šāda vēlme uzjautrināt var radīt pat sašutumu. Iecere atveidot latviešu mākslas klasiķu darbus trīsdimensionālā vidē ir rezultējusies parastā scenogrāfijas efektā. Vēl ļaunāk – šķiet pazaudēta pati mākslas darbu aura. Daudz aizraujošāka un nesalīdzināmi vērtīgāka, taču darbietilpīgāka un sarežģītāka būtu gleznu telpiska izplešana, kad ar kameras palīdzību skatītājas varētu “doties iekšā” aktuālajā gleznā, lidot pāri Purvīša paliem un mežos, garām Federa krūmājiem vai apkārt Grosvalda baltajiem krustiem.

No otras puses, trīsdimensionālu pieeju vecmeistaru darbiem var raksturot kā veiksmes stāstu, domājot par parasto, ar mākslu nesaistītās sabiedrības informēšanai. Piemēram, jauniešiem. Esmu pārliecināts, ka tieši šādā nepieradinātā un nenopietnā, pat uzjautrinošā veidā viņi iegaumēs Latvijas mākslas klasiķu darbus daudz labāk un neviena stunda skolā nespēs aizvietot to iespaidu, ko uz jaunieti atstājusi Federa Gaujai pāri lidojošā lidmašīna vai Padega Madonna, kas šauj ar ložmetēju.

Personīgi mani pašu sajūsmināja Niklāva Strunkes darba interpretācija – domājot par gleznas estētisko, netveramo, aurisko baudījumu. Šāda fiziskas telpas, krāsu un ēnu imitācijas estētika šobrīd ir ļoti aktuāla 3D digitālās tēlotājmākslas darbu vidū – tā strādā, piemēram, latvietis Eltons Kūns un gleznotāja Erīna Okīfoja (Erin O’Keefe).

Tomas Pārups, skolnieks un mākslas entuziasts

Neesmu liels 3D entuziasts, tāpēc, jau dodoties uz izstādi, biju diezgan skeptisks. Jāatzīst, ka arī pēc tās aplūkošanas nebiju īpašā sajūsmā. Domāju, ka pārveidotie vecmeistaru darbi ir gana efektīvi jau savā oriģinālajā formā un tos nav nepieciešamība kā papildināt. 3D formāts gleznai atņem autentiskumu. Šie centieni  “modernizēt” un “atsvaidzināt” vecmeistaru darbus, manuprāt, padara tos tikai sintētiskus.”

Ansis Rozentāls, LMA glezniecības 3. kursa students 

Vispār izstādes es apmeklēju maz. Jo īpaši – labi zināmu klasiķu izstādes, kuru darbi neskaitāmas reizes ir jau redzēti grāmatās un izstudēti no sākta gala. Tas kaut kādā mērā ierobežo jaunradi. Šo “Rīgas Biržas” izstādi uztveru kā tīru PR gājienu. Vecmeistars, gleznotājs savu darbu glezno, apzinoties vai instinktīvi nojaušot, ka tas tiks izstādīts publikai, un viņš to ir iecerējis un izpildījis caur tīru glezniecību. Tā ir viņa valoda, nevis 3D. Mūsdienās ir tendence domāt, ka muzejam jābūt stilīgam un modernam, taču 3D atņem gleznai pašu svarīgāko – izjauc gleznotāja ieceri, būtībā sabojājot tīro glezniecību. Ja glezna ir tapusi ar eļļas krāsām, tam ir jābūt uzskatāmam.

Anna Salmiņa Salma, mākslas zinātniece, domnīcas Creative Museum blogere

Izstādi apmeklēju kopā ar cilvēku, kas ar mākslu ikdienā nav uz “tu”. Pēc 3D noskatīšanās ievēroju, ka tieši “kustīgo gleznu” ekspozīcijā redzētos darbus viņš atcerējās ne tikai izstādē, bet arī jau pēc muzeja apmeklējuma pilsētvidē – uz LNMM būvlaukuma nožogojuma izliktajās reprodukcijās. Savukārt man bija saistoši vērot asprātīgos risinājumus, kas sen pazīstamās gleznas parāda citā gaismā. Izpildījums, manuprāt, ir atbilstošs “Rīgas Biržas” videi, pietiekami mūsdienīgs. Protams, praktizējot šādu konceptu ilgtermiņā, vajadzētu labāk nostrādāt tādu lietu kā krēslu izvietojums, kā arī zonu vairāk nodalīt (vai tieši otrādi, iekļaut) no pārējās ekspozīcijas, jo šobrīd 3D “zāle” it kā “karājas” starp izstādi Lielajā un Boses zālē. Kopumā šis ir interesants eksperiments, kas, to pilnveidojot, mūsdienu digitālajā laikmetā noteikti attaisnotos.


Foto: Artūrs Šlosbergs

Ineta Zelča Sīmansone, muzeoloģe, domnīcas Creative Museum vadītāja

Es to sauktu par apsveicamu soli līdz šim diezgan tradicionālas interpretācijas metodes izmantojoša muzeja praksē. Kādam tas noteikti būs piedzīvojums – ne tikai pašiem muzeja speciālistiem, bet arī apmeklētājiem. Tomēr mēģinājums vienlīdz arī norāda uz to, cik pašam muzejam ir svarīgi sekot līdzi jaunākajām tendencēm tehnoloģiju, dizaina un satura interpretēšanas jomā. Manuprāt, šim “eksperimentam”, lai tas nepaliktu vien jūsmīga mēģinājuma statusā, bija jābūt daudz pārdomātākam un, piedodiet, arī, stilīgāk integrētam ne tikai kopīgajā izstādes, bet arī visa muzeja koptēlā. Citādi, domāju, ka šis ir labs sākums! Novēlu muzejam profesionālu izvērtēšanu un projekta idejas pilnveidošanu. Līdz LNMM Galvenās ēkas atklāšanai vēl visas iespējas eksperimentiem, pēc tam gan ceru uz plānotiem un kopējā scenogrāfijā integrētiem risinājumiem! 

Jānis Mitrēvics, Dd studio radošais direktors

Ar multimedijiem var spēlēties, taču, pirmkārt, ir svarīgi saprast, kāda ir tā jēga un pamatojums. Otrkārt, ne mazāk nozīmīga ir kvalitāte, kādā to paveic. Domāju, ka tieši jaunā paaudze ir izvēlīgāka tehnoloģiju snieguma ziņā. Ja tehniskais risinājums šajā izstādē ir veikts labā līmenī, tad estētiskā ziņā ir saskatāmi savi mīnusi. Taču, iespējams, ka mūsdienu tehnoloģiju paaudzei šāda pieeja der, jo jaunieši vairs nemāk mierīgi iedziļināties gleznā, ir nepieciešama cita pieeja. Šāds skats no malas, manuprāt, var pievērst jaunas mērķauditorijas uzmanību.

Jānis Kalnačs, mākslas zinātnieks

Šīs rotaļas ar vecmeistaru darbiem man atgādina Džokondu Dišāna interpretācijā, taču, manuprāt, tas gleznai tomēr nodara pāri. Man personīgi pēc 3D variāciju apskatīšanas radās vēlme doties vēlreiz aplūkot klasiķu oriģināldarbus. Šī ir tāda bērnišķīga paspēlēšanās ar tehnoloģijām. Taču no otras puses, tā ļauj palūkoties uz gleznām no mazliet citādāka skatu punkta, kas var pievērst jaunu mērķauditoriju. Saskatīju gan atsevišķus tehniskus mīnusus, piemēram, darba sadalījums plānos  dažkārt izskatās mehānisks vai, piemēram, krāsas pēc pārvēršanas 3D kļuvušas sintētiskas. Viena no veiksmīgākajām transformācijām, manuprāt, bija Niklāva Strunkes darbam, kur dalījums plānos gleznai devis papildus efektu.