“Manifesta 10”. Pa šauriem vārtiņiem
Sergejs Hačaturovs
30/07/2014
Mans kolēģis Gļebs Jeršovs savu pirmo publikāciju par starptautisko festivālu “Manifesta 10” noslēdza ar nopūtām par Pēterburgā vērojamo jebkādas šai pasaulē autoritatīvākajai laikmetīgās mākslas skatei veltītas informācijas un reklāmas trūkumu. Tagad pats personīgi varu apliecināt: nav pagājis ne pusmēnesis, un visā pilsētā, tajā skaitā – metro, par godu “Manifestai” jau ņirb afišas un reklāmas stendi. Ar savu pūristisko noformējumu (sīkā šriftā drukāti vārdi un skaitļi uz dzeltena fona) tie vairāk atgādina kaut kādus nodokļu inspekcijas paziņojumus vai tehniskās drošības instrukcijas. Bet reklāma tomēr ir parādījusies, un jācer, ka tā noturēsies līdz festivāla oficiālajai slēgšanai 31. oktobrī.
Atšķirībā no Maskavas Starptautiskās jaunās mākslas biennāles, Sanktpēterburgas “Manifestas” pasākumus vieno ne tik daudz kopīga, skaidri definēta tēma, bet drīzāk vispārīgā domāšanas ievirze, noskaņojums un līdz dogmu un klišeju stadijai vēl nenoformulētu ideju fluīdi. Skatītājs taustoties pārvietojas pa kaut kādiem starojumu mākoņiem, tīri intuitīvi atrodot pats savu ceļu. Lielāko daļu no pamatprojekta veido nopelniem bagātu mākslas meistaru darbi. Tāds vieds un jau padzīvojis jaunās (pēc savas sākotnējās ieceres) mākslas festivāls atgādina Mikelandželo Antonioni filmu “Aiz mākoņiem” (Al di là delle nuvole). Jaunāko, desmito “Manifestu” arī veidojis padzīvojis meistars – kurators Kaspers Kēnigs (Kasper König). Festivāla galveno izstādi viņš aprakstījis kā “kontrciklisku” – hronoloģisko un lineāro secību noraidošu, balstītu uz sasaukšanos ar dažādiem laikmetiem un tradīcijām. Visa šī intuitīvā saūjināšanās pāri gadsimtiem liek atcerēties kāda cita kuratormeistara, Žana Ibēra Martena (Jean-Hubert Martin) opusus; viņš mīl inscenēt šādas konfrontācijas starp objektiem no cilvēces dižākajām dārgumu krātuvēm un pavisam svaigiem mākslas brūvējumiem.
Luīzes Buržuā (Louise Bourgeois) projekts “Institūts”. Būris ar spoguļiem, kurā iemontēts Ņujorkas Tēlotājmākslas institūta ēkas makets
“Izfokusētais” centrs atdzīvinājis perifēriju enerģētisko aktivitāti. Kur novelkamas minētā centra robežas – tas ir liels jautājums. Tīri formāli pamatprojekts ir viss Gļeba Jeršova aprakstītais un Ģenerālštābā apkopotais. Taču arī Ziemas pilī apskatāmie darbi, kas veido zināmu intervenci respektablajās muzeja zālēs, pieder pie pamatprojekta. Un pat nomaļajā Razļivas muzeja kompleksā, kur no pagaidu valdības represijām 1917. gadā būdiņā slēpies kāds V.I.Ļeņins, ņēmusi un iemājojusi neliela daļiņa no “Manifestas” pamatprojekta. Tas ir Iļjas Orlova un Natašas Krajevskas (Илья Орлов, Наташа Краевская) radītais muzejs “Būdiņa”, kurā dekonstruēti politiskās atmiņas mehānismi attiecībā uz revolūcijas laiku un padomju ēras pagātni.
Šāda pamatprojekta pārpilnība sniedz pilnīgu brīvību, izvēloties festivāla prioritātes – to, kas tajā ir galvenais, bet kas – paralēls. Ziemas pilī un citos Ermitāžas korpusos man visvairāk patika darbi, kas gudri un iejūtīgi radīti pēc site specific principa. Pirmo vietu starp tiem es atdotu visā muzejā izvietotajiem japāņa Jasumasas Morimuras stendiem “Ermitāža, 1941–2014”. Tajos fotogrāfijas tehnikā reproducēti muzeja darbinieku Veras Miļutinas un Vasilija Kučumova zīmējumi, kas tapuši Otrā pasaules kara laikā, kad Ermitāžas kolekcijas bija evakuētas. Milzīgās zāles ar tukšiem rāmjiem un dežurantiem aitādas kažokos satriec daudz vairāk nekā Ģenerālštābā skatāmā Hiršhorna (Thomas Hirschhorn) efektīgā atrakcija – ēka ar nobrukušu fasādi un atsegtiem interjeriem, kuros nīkuļo Maļeviča, Filonova un Rozanovas oriģināli. Hiršhorna drupu melanholija ir virspusēja, turpretim Morimura iemūžinājis brīdi, kad vecajā muzejā izdīguši pirmie konceptuālās mākslas asniņi. Pievērsīsimies vēsturei. Morimura būtībā rekonstruējis reālo tukšu rāmju ekspozīciju, kas bija aplūkojama Ļeņingradas blokādes laikā. To izveidoja Ermitāžas tālaika direktors Josifs Orbeli – lai pēc kara evakuētās gleznas varētu ātrāk atgriezties savās vietās. “Tukšo rāmju ekspozīcijas” fotogrāfijas atstāj satriecošu iespaidu, pateicoties fenomenālajam piedāvātā “teksta” un tā radītā konteksta apvienojumam. Teksts būtībā ir tas, ko mēs reāli ieraugām uzņēmumos: karalaika reālijas, traģiskas savā piespiedu antiestētismā. Gleznu nav, rāmji palikuši, muzejs iztukšots. Taču pat paturot prātā fiksētā vēsturiskā fakta atklāto traģiku, fotogrāfijas piespiež būvēt arī pilnīgi citas jēdzieniskās telpas. Būtībā tās vēsta par grūto un nepieciešamo vairāku atšķirīgu mākslas zināšanu pasauļu apvienojumu. Par to, ka tukši rāmji, īpaši jau muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, iegūst tikpat lielu nozīmi kā tajos parasti demonstrētie tradicionālie šedevri. Saglabājušās liecības, ka vienā no blokādes ziemām šie tukšie rāmji kļuvuši par neparastas ekskursijas objektu. Pāvels Gubčevskis, pirms kara – gids, bet kara laikā – Ermitāžas apsardzes priekšnieks, ar ekskursiju pa šīm zālēm pateicās cilvēkiem, kuri palīdzēja sakopt muzeju pēc artilērijas apšaudes. Ekskursijā bija gan gida stāstījums, gan gleznu rāmji, bet to agrākā satura nebija.
Tas liecina ne tikai par muzeja pilnasinīgo dzīvi tam uzticīgo cilvēku apziņā, bet arī par to, cik svarīgi ar brīvo mākslu darbiem komunicēt visdažādākajos līmeņos. Būtībā Gubčevska ekskursija pa tukšo rāmju ekspozīciju ir pirmā laikmetīgās mākslas konceptuālā akcija, tikai ārkārtīgi atbildīga un arhi-nopietna. Te nu reiz valodas, vārda, teksta un komentāra klātbūtne mākslas pasaulē nostrādājusi ar uzviju. Bet Morimura šo faktu atcerējies un cieši sasējis dažādo laiku pavedienus.
Japāņu mākslinieka Jasumasas Morimuri darbi par Ermitāžas zāļu dzīvi Ļeņingradas blokādes laikā. Tās ir muzeja ainas ar tukšiem gleznu rāmjiem
Saistībā ar Krievijā oficiāli pieņemtās minoritāšu apspiešanas un pazemošanas politiku, aktuāls un sāpīgi maigs šķiet mākslinieces Marlēnas Dimā (Marlene Dumas) projekts “Dižie cilvēki”. Tie ir vieglā, visbiežāk – akvareļa tehnikā radīti slavenu un pasaules kultūrā paliekošas pēdas atstājušu homoseksuālistu portreti. Viņu vidū ir gan Nurejevs, gan Djagiļevs, Čaikovskis un Tenesijs Viljamss. Gaisīgās, gaišās un kustīgās sejas – kā atspulgu raksti uz stikla – tik un tā iespiežas atmiņā. Par to (un nebūt ne mazā mērā) jāpateicas arī tam, ka no šiem vaibstiem nolobīta izlikšanās uzspiestā oficiālā aizsargkārtiņa. Sejas ir paļāvīgas un neaizsargātas. Tās dzīvi atbalsojas skatītājā (cerībā, ka arī viņš pats ir atsaucīgs un dzīvs).
Marlēna Dimā gaisīgu portretu ciklā iemūžinājusi virkni ievērojamu Krievijas geju
Skaņu arhitektūras ziņā lieliska ir Sūzanas Filipsas (Susan Philipsz) skaņu mākslas instalācija. Uz Jaunās Ermitāžas parādes kāpnēm, ko pēc Nikolaja I pasūtījuma projektējis slavenais bavāriešu arhitekts Leo fon Klence (Leo von Klenze), korintiešu kolonnas nostiepušās kā nošu raksta rindiņas, bet starp tām veidojas akustiskas nišas, kas piepildītas ar klaviermūzikas skaņām. Muzeja telpa iegūst jaunu – ieraugāmās skaņas dimensiju. Instalācija saviļņo un iedvesmo. Un kā jau viss ģeniālais, Filipsas darbs ir ļoti vienkāršs.
Tāda pati gudra vienkāršība pārliecina arī arte povera ideju mantinieces, jaunās itāļu mākslinieces Laras Favareto (Favaretto) instalācijā. Zālē ar antīkām skulptūrām viņa ienesusi apmēram desmit rupji tēstus betona blokus. Kontrasts ir viegli saprotams, bet netverams paliek pats muļķīgo betona krāmu pārtapšana par kaut ko tādu, kas arī var ienest zināmu dzīvas radošās domas gaismu. Tā šeit dzimst katra skatītāja individuālajā apziņā un vilina ne mazāk par antīko mākslu. Ne no tādiem gružiem vien aug dzeja, kauna nepazīstot. (Когда б вы знали, из какого сора /Растут стихи, не ведая стыда…) Lai uzskatāmi pārliecinātos par Annas Ahmatovas noformulētajiem amata noslēpumiem, pēc Ermitāžas jādodas uz bijušo Pirmo kadetu korpusu Vasilija salā. Tur garās un šaurās, laika zoba skartās dažādu laikmetu telpās skatāms “Manifestas 10” turpinājums. Brīnišķīga izdevība pavērot gan “pienenīti dzelteno pie žoga”, gan “dadžus un balandas”, kā arī “niknu uzsaucienu, darvas smaržu svaigo” un “pelējumu mīklaino uz sienas”…
Ieeja uz “Manifestas 10” izstādi Kadetu korpusā
Kadetu korpusu ieņēmuši krievu mākslinieki. Viens no vadmotīviem ir traumētās atmiņas tēma. Kādreiz skaistajā kolonnu zālē zemē mētājas Irinas Korinas cilvēks globuss. Viņš nokritis uz grīdas caur polietilēna caurumu. Smailija ģīmītī lasāma pastulba infantila padevība. Globuss pie mums atripinājies no oficiāli optimistiskajiem 60. gadiem. Uz tā rakstīts “Eirāzija”, kas, savukārt, ir šī gadsimta padsmito gadu oficiālā optimisma iemīļotais vārdiņš. Līdz asarām žēl šīs mazās, vājās pasaules, kas jau nez kuro reizi kļūst par rotaļlietu godkārīgu politiķu rokās. Zālē, kur 1917. gadā sanāca 1. Strādnieku un kareivju deputātu kongress, Ivans Pļuščs (Иван Плющ) nostiepis sarkanu grīdceliņu – no grīdas līdz karnīzei, bet zem tā novietojis deputātu krēslu atlūzas. Līdzās šai telpai savā starpā pārklājas dažādu skaņu mākslas projektu audiolauki; turpat redzami arī vēja plivinātu palagu viepļi (grupas MišMaš darbs). Atsevišķa ekspozīcija veltīta veco ēku un dzīvokļu drupām pilsētas ainavā (projekts “Optimisma etīdes”). Šāda drupu arheoloģija un jūsma par Esamības drūpošo substanci ir īsti vietā šai pilsētā pie Ņevas, kur daudzi intelektuāļi apzināti atsakās no sociāli aktīvas pilsoniskās pozīcijas, dodot priekšroku eskeipismam un laika zoba apgrauztu virsmu kontemplācijai.
Grupa MišMaš. “Kamēr nepateiks STOP”. Vēju viepļi, ventilatoru kori, populāru operu āriju notis
Tāpat šajā pilsētā labprātāk ceļ pieminekļus paši savai mākslas zinātnes mitoloģijai, atsakoties uz mākslas fenomenu paraudzīties no malas. Pēc zināmu mākslas zinātnes maksimu mitoloģizēšanas principa veidota ārkārtīgi interesanta izstāde “Lieliskā Monro dzīve” (“Жизнь замечательного Монро”) un tās katalogs (“Manifestas 10” paralēlā programma Jaunajā muzejā). Kuratori Oļesja Turkina un Viktors Mazins detalizēti un talantīgi izklāstījuši visus kopā ar mākslinieku Vladislavu Mamiševu-Monro (Владислав Мамышев-Монро) izdomātās mītiskās “monroloģijas” zinātnes postulātus. Rezultāts ir greznā un vinjetēm rotātā rullī satīts garš folklorisks eposs, kas ik uz soļa atgriežas pie savām sākotnējām tēzēm (atspulgs, binaritāte, signālu sistēma). Pēc pasaku grāmatas principa maketēts arī izstādes katalogs: lieliem burtiem iespiests vienots, tomēr nodaļās sadalīts teksts, ko papildina interesantas ilustrācijas un Biļibina stila ornamenti. Pirmais lielais Mamiševam-Monro veltītais izstāžu projekts izdevies ļoti sirsnīgs, lādzīgs un mazliet vientiesīgs – gluži kā viņa māksla. Turpmāk gaidīsim centienus aplūkot lieliskā mākslinieka daiļradi, jau ievērojot skaidri artikulētu pētniecisko distanci, un pievērsties Mamiševa-Monro mākslas saskarsmes punktiem ar tai radniecīgu citu mākslinieku (kaut vai katalogā pieminētās Sindijas Šērmenas – Cindy Sherman) veikumu.
Aslans Gaisumovs. Eliminācija
Visvairāk paralēlajā programmā pārliecina projekti, kas sasaucas ar jaunas estētikas dzimšanas tēmu, viešot cerības, ka jaunā pasaule tomēr tiks pilnībā pieņemta, bet vienlaikus paliekot atvērti vecajai kultūrai. Šādā kontekstā patika daudzi jauno mākslinieku programmas START projekti Kadetu korpusā (Tatjanas Ahmetgalijevas, Kirila Makarova, Igora Samoļota, Taisijas Krugovihas un citu darbi). Ar virtuozo jaunā un vecā apvienojumu spēcīgu iespaidu atstāja projekta “Tulkošanas māksla” ietvaros aplūkojamās Jegora Košeļova (Егор Кошелев) gleznas, kuras nepavisam ne nepamatoti vēlas būt freskas milzīgā kupolu zālē. Lieliska ir arī Olgas Černišovas (Ольга Чернышева) foto instalācija “Domestication”. Var piekrist kuratorei Jekaterinai Andrejevai, ka necilajā jauno mikrorajonu celtniecības procesā māksliniece gluži brīnumaini saskata dzīves enerģiju, kas piešķir dvēseliskumu nožēlojamajai ikdienai, pilnīgi pārvēršot to – uz mata kā Annas Ahmatovas dzejoļu ciklā “Amata noslēpumi” (Тайны ремесла). Nez kāpēc atmiņā palikusi ieeja uz “Manifestas 10” izstādi Pirmajā kadetu korpusā: divi gigantiski cipari un necilas durvis, kādas varētu ieraudzīt visparastākajā dzīvoklī vai klasē. Pagaidām vēl pavisam jaunā māksla Sanktpēterburgā iejūtas ļoti piesardzīgi, un nevarētu teikt, ka tās rezonanse sabiedrībā būtu īpaši spēcīga. Un tomēr pat tik šauru “laikmetīgo” vārtiņu parādīšanās ļoti iepriecina.
