RAKSTI  
Foto: Dace Lamberga

Trimdas mākslas kolekcijas veidošana – izaicinājums un grūtības 0

Agita Salmiņa
30/07/2014 

Foto no PLMC galerijas arhīva

Šovasar Cēsīs tika atvērts Pasaules latviešu mākslas centra (PLMC) galerija, kas ir vienīgā galerija Latvijā un, iespējams, visā pasaulē, kura orientējas tieši uz trimdas mākslu. Taču kolekcijas izveide ir sarežģīts process – tajā ietilpst spēcīgu mākslinieku vārdi, gan maz atpazīstami, un  centram nav līdz galam izstrādāta koncepcija, kā šos darbus strukturēt.

“Trimdas mākslas aina ir ļoti daudzveidīga arī savā ziņā eklektiska. Makslinieku likteņi un radošā darbība veidojusies ļoti atšķirīgi, tāpat jārunā par atškirīgām mākslinieku paaudzēm, kas arī nosaka iekļaušanos vai tieši pretēji būšanu ārpus aktuālās makslas valodas. ,” Arterritory.com komentē Andra Silapētere no Laikmetīgās Mākslas centra, kura patlaban veic pētījumu par Latviešu trimdas mākslu, apzinot Amerikas diasporu. “Visefektīvāk būtu kolekciju veidot, vadoties pēc nozīmīgiem vārdiem mākslas vēsturē, taču, tā kā galerijas kolekciju veido dāvinājumi, to nodrošināt uzreiz nevar,” apgalvo mākslas zinātniece Dace Lamberga, kura 2013. gada vasarā LNMM  izstāžu zālē “Arsenāls” kūrēja izstādi “Latviešu māksla trimdā”.

“Šobrīd kolekciju viedo ļoti daudz mākslinieku – pašdarbnieku darbi, tāpat maz ir jauno autoru darbu. Tajā pašā laikā izstādē koncentrējas daudz abstrakcionismā balstītu mākslinieku darbi, kurus vienkāršajai tautai saprast būtu grūti,” izstādi raksturo Lamberga.

Dace Lamberga apgalvo, ka trimdas mākslā veikti pārāk maz pētījumi, un ieguldīto darbu, veidojot izstādi 2013. gadā, viņa nosauc tikai par aisberga pašu virsotni. Šajā ziņā uz PLMC izveidi viņa raugās pozitīvi, liekot cerības uz pamatīga krājuma izveidi un iespējas, ka PLMC kādreiz varētu pārvērsties par Trimdas mākslas muzeju. Taču tajā pašā laikā viņa retoriski jautā – vai vispār ir nepieciešamība atsevišķi izdalīt trimdas mākslu laikā, kad trimda būtībā vairs neeksistē? Uz šo jautājumu daļēji atbild pati Lamberga, sakot, ka šāds centrs galvenokārt ir nepieciešams pašiem trimdiniekiem: “Tā viņiem ir iespēja izstādītes, jo mītnes zemēs tikt pamanītam ir sarežģīti mākslas pārblīvētības dēļ. Tas ir arī nozīmīgs punkts ceļā uz informācijas par latviešu trimdas māksliniekiem apgūšanu.”

“Iespējams, šībrīža situācijā, kad ir izveidots centrs ar nākotnes plāniem, varētu  veicināt kolekcijas patstāvīgāku, vienmērīgāku veidošanos, protams, raugoties pēc prioritātēm un iespējām,” prognozē Andra Silapētere. Viņai pievienojas arī Dace Lamberga, cerot, ka līdz ar reāla centra eksistenci, interese pastiprināsies un dāvinājumi centram būs biežāki.

Par trimdas māksliniekiem bieži vien zinām maz, lai neteiktu, ka vispār nemaz.  Par to sākotnēji raksta paši trimdinieki, kopš no 1955. gada ASV iznāk žurnāls “Jaunā Gaita”, kuras redaktors ir Juris Žagariņš. Nozīmīgs izziņas avots ir no 1975. līdz 2006. gadam Amerikā iznākušais žurnāls “Latviju Māksla”, bet savukārt visaptverošu un konstruktīvu rakstu par latviešu trimdas mākslu Latvju enciklopēdijā publicējis Jānis Siliņš. Taču sākotnēji šie izdevumi vairāk kalpoja par informācijas avotu pašu trimdas mākslinieku vidū. “Dzimtenei tāli kļuva vecākās paaudzes meistari, bet jauno, mītnes zemēs profesionālo izglītību guvušo vārdi bija pilnīgi sveši,” grāmatā  “Latviešu māksla trimdā” raksta Dace Lamberga.

Trimdas māksliniekus var iedalīt trīs paaudzēs. Tie, kas pieder pie pirmskara māksliniekiem, kas izglītību guvuši Latvijā vai Sanktpēterburgā. No PLMC kolekcijas tie ir Niklāvs Strunke un Jānis Kalmīte. Otro paaudzi viedo mākslinieki, kas izglītību guvuši mītnes zemē. Tajā laikā populāra trimdinieku vidū bija Ņujorkas mākslas līga, kas deva augsta ranga izglītību. Šai paaudzei raksturīga ir abstrakcionisma māksla un pie tās pieskaitāms Anglijā dzīvojošais Laimonis Mieriņš un Amerikā bāzētie mākslinieki Gerda Roze un Voldemārs Avens. Bet pie trešās paaudzes – trimdā dzimušajiem latviešu izcelsmes māksliniekiem – varam pieskaitīt Austrālijā dzīvojošo Jāni Rūdolfu Nedēļu un Amerikā dzīvojošo Ingu Leimani.

Kā jau tika minēts, iespēja izstādīties jo īpaši svarīga ir pašiem trimdas māksliniekiem, jo tikt pamanītam ārzemēs ir daudz grūtāk. Taču ir daži veiksmes stāsti, piemēram, Vija Celmiņa, kad trimdas mākslinieks kļūst atpazīstams arī mītnes zemē. No PLMC kolekcijas autoriem tādi ir Laimonis Mieriņš, Jānis Nedēļa un Pēteris Cinītis. Kā spilgtākos autorus Lamberga izceļ arī Ilzi Leimani, Jāni Kalmīti, Voldemāru Avenu un Jāni Annusu, Jāni Nedēļu, Gerdu Rozi un, protams, Niklāvu Strunki. Ar dažiem no tiem, kuru darbi atrodami PLMC galerijas kolekcijā, Arterritory.com iepazīstina tuvāk.

 

Jānis Kalmīte (1907–1996)

Jānis Kalmīte pieder pie paaudzes, kas paguva izglītoties Latvijā un spert pirmos soļus Latvijas mākslas pasaulē, vēl pirms devās trimdas gaitās. Viņš darbojās Mūkusalas mākslinieku biedrībā. Tās principos ietilpa latviskas mākslas kopšana, un Kalmītes lauku ainavu motīvi un zemnieku dzīves ikdienas tēlojumi gluži labi iederējās. Taču 1944. gadā viņš emigrēja uz Vāciju, lai pēcāk, 1950. gadā, pārceltos uz ASV, kur pavadīja visu savu turpmāko mūžu. Amerikas dzīvi viņš pieņēma nelabprāt un centās no tās izolēties. Taču savu ietekmi un savveida impulsu šī vide deva arī viņa daiļradei. Proti, Amerikas spožie lielpilsētu reklāmas stendi un to pompozums, kas viņam derdzās, lika māksliniekam izkopt un koncentrēties uz sev tik raksturīgo stilu ar tumšo, atturīgo krāsu kolorītu un robusto krāsu uzliecienu, skaidru samēru un telpas izpratni. Galarezultātā mākslinieks izkopa sev raksturīgu stilu, kurā galvenie motīvi bija rija, arkls un žēpuri.

Par gleznu “Arkls” 1966. gadā Kalmīte ieguva Ziemeļamerikas latviešu KF goda balvu; darbs kļuvis par PLMC galerijas simbolu. 1987. gadā viņš tika ievēlēts par Amerikas latviešu mākslinieku apvienības goda biedru. Viņa darbi uz Latvijas teritoriju pēc gandrīz 40 gadu pārtraukuma atceļojuši 1980. gadā, kad dažus no tiem viņš uzdāvināja Valmieras muzejam (mākslinieka dzimtās mājas ir Kauguru pagasts, kas atrodas bijušajā Valmieras rajona teritorijā), bet četri  darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rīcībā. PLMC izstādīti vairāki viņa darbi, tajā skaitā “Rija”.

 

Laimonis Mieriņš (1929–2011)

Laimonis Mieriņš darbojās hard edge novirzienā un visu savu atlikušo dzīvi trimdā pavadīja Lielbritānijā. Viņa daiļradi var iedalīt trīs dažādos posmos, kuri visi grupējas zem abstrakcionisma mākslas zīmes. Pirmais posms, kurā mākslinieks sāka noformēt savu individuālo stilu, ir Ševrona posms (“V” formas), kas ilga septiņus gadus. Tajā tapa dinamiski darbi, kuros ne tikai forma, bet arī krāsas nonāca asā kontrastā. Tika uzskatīts, ka ar šiem darbiem viņš pauž bezkompromisa attieksmi pret pasaulīgo mieru un komfortu. Līdz ar darbu “Atvadas Ševronam” iezīmējas mākslinieka nākamais daiļrades posms, kas zīmīgs ar daudz brīvāku pieeju, tīras krāsas laukumiem, maigām pārejām, notecējumiem un kaligrāfiski ekspresīviem pretkrāsas uzliecieniem. Šie darbi šķiet iegūst papildus dimensiju, kas pietuvojas zemapziņas līmenim. Viņa darbos raksturīgi, ka jau divas pretnostatītas krāsas rada tēmu. Savukārt forma tiecas krāsu apvaldīt, tās savstarpēji cīnās. “Figuratīvā māksla kalpo verbālai domu gaitai, bet abstraktā – emocionālai. Abstrakcija ar krāsu mijiedarbi, atbrīvota no priekšmetības, ir man piemērots izteiksmes līdzeklis. Es reaģēju vienlaicīgi kā diriģents – uz visu gleznas virspusi – tur viss ir svarīgs,” tā Laimonis Mieriņš. Šim posmam pieder arī darbs “Kvadrātu izkārtojums” (1982), “Veidols” (1985) un “Sarkanais trijstūris” (1987), kas aplūkojami PLMC kolekcijā.

Trešais posms, kas attiecas uz 90. gadiem, ir krasi atšķirīgs. “Darbos jūtama klasiska atturība, striktais laukumu kārtojums tiek pretstatīs notecējumiem vai ekspresīviem pretkrāsas apļojumiem, pilinājumiem. Šeit idejas skaidrība tiek pretstatīta jūtu izvirdumiem,” Mieriņu raksturo glezniecības kolekcijas “Arsenāls” glabātāja Ilze Putniņa. Lielisks piemērs šim posmam ir PLMC galerijā aplūkojamais darbs “Baltā līnija”.

Laimonis Mieriņš aktīvi darbojās arī mākslas kritikas jomā un veltīja vairākus rakstus tieši latviešu mākslas norisēm izdevumā “Jaunā Gaita”, un līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu, ik gadu pāris nedēļas pavadīja Latvijā un apmeklēja dažādus kultūras pasākumus, pēcāk tos atspoguļojot trimdiniekiem.

2004. gadā māksliniekam piešķirta trimdas rakstnieka Anšlava Eglīša un viņa dzīvesbiedres Veronokas Janelsiņas fonda balva mākslā, bet 2012. gadā Mieriņa darbi tiek izstādīt LNMM galvenajā ēkā, kas ir viņa piemiņai veltīta izstāde.

 

Voldemārs Avens (1924)

Vidzemē dzimušais, lielāko mūža daļu Ņujorkā pavadījušais latviešu mākslinieks Voldemārs Avens ir viens no tiem māksliniekiem, kam savos darbos ir svarīgi paust piederību Latvijai. Viņa darbi signalizē ar smeldzīgi skaistu krāsu salikumu, viņam raksturīga ir tiekšanās uz vienkāršotām formām un apzināta perspektīvas likumu neievērošana. Mākslinieka darbos nereti var saskatīt atsauces uz viņa pamatnodarbošanos – projektēšanu Ņujorkas arhitektūras birojos – koncentrējoties uz arhitektoniskiem priekšmetiem. Taču mākslā viņu nebūt neinteresēja metropoles iespaidīgās būves, bet gan latviešu lauku sēta. Hipertrofētās klēts durvīs, eņģēs, logos vai atslēgās mākslinieks tiecas piekļūt to emocionālajai semantikai, runāt par reiz notikušo, par atmiņām. Tie ir nozīmīgi un dziļi simboliski objekti ne tikai Avenam pašam, bet lielai daļai trimdinieku. Pats sevi Avens nodēvējis par “ekspresionistu ar noslieci uz abstrakto”. Viņam raksturīgi ir lakoniskās formas izvērst pastozos triepienos.

Avens savas emocijas – alkas, smeldzi, skumjas – paudis ne tikai vizuālā formā, bet arī dzejā un publicējies tādos izdevumos kā “Jaunā Gaita”, “Tilts”, “Treji Vārti” un citos, dzejoļu krājums izdots arī apgādā “Mansards”. Viņš bijis aktīvs publicists un pēcāk arī līdzredaktors trimdas latviešu izdevumam “Jaunā Gaita”.

 

Jānis Annuss (19352013)

Latvijas glezniecības klasiķa un profesora Augusta Annusa dēls Jānis Annuss ir viens no vispusīgākajiem trimdas māksliniekiem, kurš attīstījis sev unikālu glezniecības valodu, nebūt ne līdzīgu tēva daiļradei. Nokļuvis trimdā, Augusts Annuss visas savas pūles veltīja bērnu izglītošanai, un glezniecība vairs nebija primāra. Ieguldītās pūles attaisnojās, jo viņa dēls Jānis Annuss kļuva par veiksmīgu mākslinieku, kas darbojās ne tikai glezniecībā, bet arī ar panākumiem scenogrāfijā. Aprakstot Annusa glezniecības manieri, nevar nekļūt mazliet poētisks. Kā viņu reiz raksturojusi galerijas “Daugava” vadītāja Anda Treija: “Viņa krāsu palete ir mirdzoša, iekšējās kvēles, gara gaismas un emociju uzlādēta. Sarkanīgā un dūmakainā atmosfēra, panorāmas, kuras apņem iznīcinoša gaisma, tās priekškari un foni, fantastiski kā Vāgnera opera ceturtā cēliena beigās!” Mākslinieks nepiekrīt teicienam, ka nekas nav mūžīgs, uzsverot, ka māksla ir cilvēka gara lielums, kas rada mūžību. Mūžība, senu, pirmatnēju un mazliet transcendentālas noskaņas pasauļu atkalparādīšanās uz zemes virsmas, samtaini un mirgojoši sarkanā krāstoņi ir raksturīgi viņa darbiem.

Annusu interesēja senas kultūras un civilizācijas – Roma, Pompeji, Sirakūzas, Noto u.c. Un tas ir tikai pašsaprotami, jo Annuss savā dinamiskajā mūžā  esot paspējis mainīt dzīvesvietu ap 40 reizēm un tajā skaitā uz ilgāku laiku apmeties  Itālijā, Jaunmeksikā, Dubajā un arī Latvijā.

Romas periods mākslinieka biogrāfijā saistās ar kino un scenogrāfiju. Academia di Belli Arte e Liceo Artistico Romā viņš apguva scenogrāfijas mākslu un ticis novērtēts pat kino režisora Frederiko Fellini skatījumā, kad mākslinieks saņēmis uzaicinājum sadarboties. Tiesa, neskaidru apstākļu dēļ šī sadarbībā tā arī neesot piepildījusies. Taču pēcāk viņš veiksmīgi darbojās Romas un Ņujorkas teātros un filmu studijās.

2009. gadā LNMM, atzīmējot mākslinieks 85 gadu jubileju, atklāta viņa darbu retrospektīva, bet tagad viņa darbi, tajā skaitā “Labirints” (1987), pastāvīgi apskatāmi PLMC.

 

Niklāvs Strunke (1894–1966)

Niklāvs Strunke ir viens no atpazīstamākajiem un daudzveidīgākajiem māksliniekiem, kas ietilpst PLMC kolekcijā. Savā mākslinieciskajā karjerā viņš paspējis darboties gan kubismā, gan futūrismā, kur radījis konceptuālus darbus. Savukārt žanriskajos ietvaros viņš strādājis ainavā, portretos un klusajā dabā, kā arī grāmatu grafikā, kas ir viens no nozīmīgākajiem elementiem viņa radošajā darbībā, kā arī neatsverams ieguldījums Latvijas kultūras mantojumā. Pateicoties viņam, attīstījās latviskā stila etalons grāmatu grafikā. Strunke radījis vairākas ilustrācijas grāmatām, kas iznākušas apgādā “Valters un Rapa”, kā arī ilustrējis Aleksandra Čaka grāmatu “Umurkumurs” un Viļa Plūdoņa “Eža kažociņu”. Strunke prasmīgi darbojies ksilogrāfijas, linogriezuma, litogrāfijas u.c. tehnikās, kā arī veidojis plakātus. Jau no agrām jaunības dienām Strunke mīlēja ceļot un izglītoties. Studējot Sanktpēterburgā, Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā, viņš sadraudzējies ar izsmalcināto grafiķu un scenogrāfu grupu Mir iskusstva – krievu mākslinieku apvienība, kas darbojās grafikā, scenogrāfijā  un izdeva  žurnālu ar tādu pat nosaukumu Mir iskusstva. Grupa nostājās pret 20. gadsimta sākuma, viņuprāt, antiestētisko moderno un industriālo sabiedrību un pasaules uzskatu. Šī draudzība spēcīgi ietekmēja Strunki un ir zīmīgs punkts viņa daiļrades attīstībā. Taču laikā, kad latviešu mākslinieku elite devās uz Parīzi, Strunke iemīlējās Itālijā un aizrāvās ar tur radušos futūrisma kustību. Šī aizraušanās bija liktenīga. Līdzās futūrismam viņš studēja 13. un 14. gadsimta itāļu protorenesanses vecmeistarus, bet pēcāk, iespaidojies no Itālijas ainavām un arhitektūras, aizrāvās ar kubismu, kurā attīstīja sev raksturīgu rokrakstu, kas kļuva par Strunkes mākslu raksturojošu motīvu. Itālija un Roma māksliniekam bija nebeidzams iedvesmas avots, un tās kļuva par viņa otrajām mājām arī tad, kad viņš un viņa ģimene bēgļu gaitās devās uz Zviedriju. Niklāvs Strunke strauji un dabiski iekļāvās Eiropas internacionālā avangarda apritē.

 

 

Jānis Rūdolfs Nedēļa (1955)

Jānis Rūdolfs nedēļa pieder pie jaunākās trimdas latviešu paaudzes, kurš dzimis un skolojies Austrālijā. Viņam simpatizējoša ir konceptuālā māksla, darbojas glezniecībā un tēlniecībā. Viņš ir viens no retajiem trimdas māksliniekiem, kurš pats vadījis arī savu galeriju. Lai arī Nedēļa dzīvo Austrālijā, pateicoties viņa visnotaļ veiksmīgajai radošajai karjerai, viņa darbi vairākkārt tikuši izstādīti Eiropā, tostarp arī Latvijā. Piemēram, Diseldorfas galerijā Vācijā 2012. gadā tika atklāta Jāņa Rūdolfa Nedēļas 30 gadu radošai darbībai veltīta izstāde. Zīmīgi, ka saikne ar Latviju nav pazudusi, atsevišķos viņa darbos jūtamas spēcīgas atsauces uz senatni, attālinātu latvisko. Nedēļa vienmēr ir uzsvēris, ka ir latviešu mākslinieks.

Zīmīgākais Nedēļas daiļrades posms saistīts ar tekstu, darbojoties ar savstarpēji saistītām vai nesaistītām frāzēm, no kurām liela daļa ir arī latviešu valodā. PMLC galerijā izstādītai darbs Ephemera 1 sastāv no roku rakstītiem izvilkumiem no Suzi Gablika grāmatas Has Modernism Failed?. Šifrēšana – kā pats mākslinieks to nodēvējis, viņu aizrāvusi, iedvesmojoties no Džona Keidža darbiem mūzikā, kur lielu lomu spēlē nejaušība. Viņš darbojies un starptautisku atzinību guvis radošās pašizpausmes veidā, ko sauc artist’s books – radījis trīsdimensionālus objektus no grāmatām. Latvijā Nedēļas darbi izstādīti vairākkārt, nesenākā izstāde bija 2013. gada vasarā galerijā “Bastejs”, kuru viņš atklāja ar ekspresīvu performanci.

 

Gerda Roze (1925)

Gerda Roze aktīvi piedalījusies izstādēs gan Amerikas, gan latviešu kopienās. Šobrīd Roze ir pazīstama kā gleznotāja, grafiķe, kas darbojas abstraktā un brīvā formā, bet savā mākslinieciskajā izaugsmē izmēģinājusi gan kubismu, gan viņas jaunībā tik populāro abstrakto ekspresionismu. Šobrīd Gerdas Rozes darbus varam atpazīt pēc māksliniecei raksturīgajām vienspiedēm jeb monotipijām, kurām “raksturīga izsmalcināta krāsu tonalitāte, krāsu dziļums un reizē arī vieglums. Kompozīcija ir  rotaļīga un nesagādā mokas gleznu vērotājam. Krāsu uzspiedumi ir kontrolēti, bet netrūkst arī nejauši plūdinājumi un virtuozi līniju ievilkumi,” tā mākslinieci raksturo trimdinieks Voldemārs Avens izdevumā “Jaunā gaita”. Mākslinieci kādā no grupas izstādēm ievērojis arī The New York Times mākslas kritiķis Dominiks Lombardi, atzīstot, ka viņas darbiem piemīt izteikta vitalitāte un neparasta kompozīcija, kas rada skatītājā reizē pacēlumu un uzbudinājumu, īpaši izceļot viņas darbu Enigma II (1998). Savukārt SoHo Focus mākslas kritiķis Viljams Zimmers (William Zimmer) uztver mākslinieces 2001. gadā izstādītās apgleznotās konstrukcijas kā kosmosa un bezgalības attēlojumus. “Bezpriekšmeta abstrakcijas ir manas mākslas dziļi personīga izpausme, kas dod manu darbu vērotājam brīvību izprast un atzīt, vai arī noliegt; manu darbu skatītājam jāpieņem tīras krāsas un formas kā vienīgais vērtējamais objekts un stils,” tā Gerda Roze par savu mākslu. PLMC izstādīts viens no viņas spilgtākajiem darbiem  “Venēcija pēc pusnakts” (2000), kā arī “Svētki”(1985), Mardi Gras (2007) un Action, Opus VII (2005).