RAKSTI  
Vijas Maldupes un Jura Baklāna darbnīcā Mežciemā

Žanis un virves dejotāja 2

Inga Bunkše par māksliniekiem Viju Maldupi un Juri Baklānu

Inga Bunkše
15/07/2014

Visi foto no mākslinieku ģimenes arhīva

Mūkusalas Māksla salonā līdz 26. jūlijam notiek divu talantīgu mākslinieku un dzīvesbiedru Vijas Maldupes (1947–1996) un Jura Baklāna (1947–1989) izstāde “Dubultportrets” – pirmā pēc piecpadsmit gadu pārtraukuma, kurā atkal skatāmi salona un mākslinieku ģimenes īpašumā esošie darbi.

Pa logu var redzēt pretējās daudzstāvu nama netīro sienu un gaismu, kas, iespīdot logos, padara tos aklus. Virs plakanajiem jumtiem vīd debess strēmelīte, ko iekrāso tāls saulriets. Nav horizonta. Tā ir viena no zināmākajām Jura Baklāna pilsētas ainavām. Mierīga un harmoniska. Lai gan tai būtu jābūt bezcerīgai un bezpersoniskai kā dažkārt jauno mikrorajonu videi. Iespējams, pateicoties Baklānam, jaunie rajoni iegūst tādu pat pārlaiciskuma un mūžības pieskaņu kā Jēkaba Kazaka “Bēgļi”. Kad, personības apmirdzētas, ikdienas vienmuļās ainas piepilda cilvēka dvēseles vibrācijas un kļūst par kaut ko vairāk kā vienkāršu realitātes atveidojumu.

Foto ieskats Jura Baklāna un Vijas Maldupes izstādē Mūkusalas Mākslas salonā

Baklāns gleznoja tur, kur dzīvoja, un to, ko redzēja sev apkārt. Sākumā tie ir ūdeņi – Lielupe, jūra, vēlāk pilsētas ainava. Mākslinieks ilgi vēroja un ilgi strādāja, labos gados tapa “pat septiņi darbi”, viņš teicis. Daudzkārt gleznota viena un tā pati ainava, kā redzams arī izstādē apskatāmajos darbos “Nakts” un “Mežciems”. Mainījies tikai skatu punkts, gaisma, gadalaiks, un noskaņa jau ir pavisam cita. Mākslinieks šķietami attēlojis to, ko redzējis. Tomēr ne visu. No attēlojamās vides fragmenta atlasītas tikai tās ārējās pazīmes, kas visprecīzāk atklāj gleznotāja iecerēto nodomu, un pakļautas nodomātajai kompozīcijai. Nez vai ir bijusi tāda reize, kad dienas vidus saules un ēnas kontrastainajā šķēlumā kāds puika stāvējis tieši ēnas slīpajā līnijā (“Skvošš”), turklāt abu attēloto zēnu figūriņas ir mazākas, nekā tām būtu jābūt attiecībā pret mājas sienu. Bet mēs šo mākslinieka skatījumu pieņemam kā īstenības atveidu un iztēlojamies, ka tā jaunajos mikrorajonos patiešām notiek. Gleznotājs ir apvienojis dažādas konkrētās vides pazīmes un izveidojis vispārinātu tēlu, lakoniskā ārējā veidolā ieliekot tikai tās īpašības, kas skaidri atklāj saturu.

Vienā no intervijām, jautāts, kas atšķir īstu mākslinieku no cilvēka, kurš iemācījies zīmēt un gleznot, Baklāns atbild, ka tā ir spēja “asāk saredzēt”. Tā nav tikai asāka redze, tā ir prasme ieraudzīt. Šī spēja Jurim Baklānam bija dabas dota. Saredzēt skaidru kompozīciju mikrorajona bezpersonisko  māju jūklī un ar izkliedētas gaismas maigo spēku tās apvienot saskaņotā salikumā. Saskatīt krāstoņu bagātību tur, kur cits redz netīru sniega kaudzi. Ieraudzīt vāru ēnu, kas pārvērš ainavu un piešķir tai citu gaisotni. Un spēt ieraudzīto realizēt gleznā amata visaugstākajā pakāpē.


Juris Baklāns 1970. un 1980. gadu mijā

Kas zina, varbūt gleznotājs strādāja tik lēni tieši tāpēc, ka katrs jauns darbs bija sarežģīts glezniecisks uzdevums, kurus mākslinieks sev izvirzīja. Kā tumsā parādīt telpas dziļumu un izcelt formu; kā izmantot gaismu un ēnu; kā likt uzmirdzēt gleznai, tonāli niansētā krāsu gammā iesviežot kādu tīras krāsas akcentu? Kā dūmakaini zilās, pelēkās, zaļganās mājas pretstatīt spožai saules apmirdzētai sienai? Agrākā perioda tumšo paleti ar laiku nomaina dzidrākas, skanīgākas krāsas, bet vēl aizvien mākslinieka galvenais sniegums ir to smalkā harmonija. Kādas mazas meitenītes portrets (1981) kā porcelāna lelle no vecmeistaru darbiem mirguļo uz niansēti melna fona, kurā tikko jaušamas telpas aprises. Vēlāko gadu darbos perspektīvi, telpas dziļumu gleznotājs risina citiem līdzekļiem, kā gleznā “Nakts” vairakkārt lazējot debesis, to mirdzumu pretstatot nakts tumsā blāvi balsnējošām daudzstāvu ēkām. Telpas dziļumu gleznās pastiprina kāda, it kā nejauša, horizontam perpendikulāra mākoņu svēdra debesīs (“Rīgas pasažieru osta”). Līdzīgas švīkas pavairo kustības iespaidu vientuļam skrituļotājam vai atpūtniekam citādi it kā tukšajā ainavā (“Spēle Jūrmalā”).

Baklānam ir arī savs kompozīcijas veids, ko Indulis Zariņš salīdzināja ar Jāzepu Grosvaldu un Jēkabu Kazaku. Darbi, kuros redzami neparasti kadrējumi un kontrastainas gaismēnas, atsauc atmiņā amerikāņu gleznotāja Edvarda Hopera darbus. Spriegums Baklāna darbos panākts ar diagonāles palīdzību – citur tā ir tikai ēna (“Laukums”), citur kompozīcijas pamatelements (“Skvošs”).

“Gleznot kaut ko izdomātu es nemaz nevarētu,” reiz teicis mākslinieks. Viņa pilsētas ainavas, kurās cilvēkam bija ierādīta margināla loma, izteica sava laika noskaņu daudz vairāk nekā kādas daudzfigūru kompozīcijas. Paradoksāli ir daudzdzīvokļu rajonu tukšie laukumi un logi, kuros atspoguļojas gaisma. Nami ir anonīmi, sveši un auksti. Gleznās nav horizonta, tātad nav kurp tiekties. Te nekas neliecina par cilvēku klātbūtni un vienlaikus nekas nepaslīd garām citu uzraudzībai un tenkām. Dabiska ir cilvēka vēlme pasargāt savu privātumu, un klusēšana tad šķiet vienīgā aizsardzības forma. Baklāns ievieš klusumu un tukšumu daudzdzīvokļu namu pagalmos.  Amerikāņu sociologs Ričards Senets (Richard Sennett) to sauc par “izolācijas paradoksu redzamības vidū”. Tā ir parādība, kas ienāk pilsētās līdz ar daudzdzīvokļu māju rajoniem un stiklotajām biroja ēkām, un cilvēku pūli, kurā visi viens otru redz, bet paliek sveši. Dzimis un audzis klusajā Pārdaugavā, Baklāns jaunajā pilsētvidē saskata urbanizācijas necilvēcīgumu, antihumānismu, bet reizē atzīst, ka pilsēta ir “neizstājams kultūras centrs”. Tāda pilsēta, “nīstama un mīlama”, arī parādās viņa gleznās.


Juris Baklāns Venēcijā 1982. gadā

Talantīgo gleznotāju jau studiju laikā ievēroja Indulis Zariņš. Kā augstākais novērtējums skan profesora allaž jokojot skandētā frāze “es esmu ģēnijs… un vēl Baklāns ir mazliet ģēnijs”. Tieši Zariņš iesaka izvirzīt Baklānu PSRS Mākslas akadēmijas stipendijai (1977–1978), vissavienības komjaunatnes prēmijai (1981) (Vija Maldupe: “Par to mēs nopirkām saliekamo piepūšamo poļu jahtiņu. To mums nozaga.”) un braucienam uz Itāliju, lai mēnesi pavadītu PSRS Mākslas akadēmijas villā (1982). No Itālijas Baklāns pārved saulainās zemes iespaidus, vecmeistaru mākslas atziņas un The Beatles plates – viņš bija fanātisks grupas cienītājs. Padomju gados par šīs mūzikas klausīšanos, starp citu, varēja apsūdzēt Rietumu propagandā.

Jura Baklāna darbu skati Mūkusalas Mākslas salona otrā stāva zālē noslēdz mākslinieka pašportrets (1977). Pašapzinīgs, apņēmības pilns, gatavs cīņai ar grūtiem dzīves un glezniecības uzdevumiem. Ne velti arī pašportretam izvēlēts sarežģīts glezniecisks apgaismojums – ar muguru pret Strēlnieku ielas dzīvokļa loga gaismu, kurā iezīmējas tikai siluets. Aiz loga redzamie jumti ir gleznotāja iemīļotā tēma. Iekštelpa, ārtelpa un vidū cilvēks. Mākslinieka klātesamība, viņa iekšējās pasaules, dvēseles klātbūtne darbos ir vienmēr. Arī tad, kad paša mākslinieka vairs nav.

***

Juris un Vija bija kaimiņbērni, kopā mācījās pamatskolā, kopā devās uz Rozentāla skolu. Viņi abi nāca no strādnieku ģimenēm, kā tolaik bija pierasts rakstīt biogrāfiskajās anketās, no Pārdaugavas koka mājiņām, un varbūt tieši tas deva papildus stimulu izsisties, pierādīt sevi salīdzinājumā ar mākslinieku atvasēm. Bet varbūt viņus vadīja kāds nepārvarams instinkts, kas ģēnijiem liek nevilšus apzināties savu darbu nozīmīgumu un strādāt, nepakļaujoties ne sadzīviskām grūtībām, ne bohēmas vilinājumiem. “Juris bija tāds par kuriem saka – “ar raksturu”. Viņam bija savas domas, stingri uzskati, un, ja viņš kaut ko pateica, tad tas bija kā akmenī iecirsts. Uz viņu varēja paļauties,” atceras klases un studiju biedrs, mākslinieks Juris Dimiters. Mērķtiecības un nelielā auguma dēļ skolas puikas Juri Baklānu saukuši par Napoleonu un kā klasē sīkāko reizēm arī iedunkājuši, kas tikai vairojis viņa milzīgo iekšējo sparu un apņēmību.


Vija Maldupe un Juris Baklāns. Foto: Gunārs Janaitis

Arī viņš pats uz delverībām nebijis mudināms, jau skolas laikā agri sācis pīpēt, iedzert, bet tikpat ātri no bohēmiskās vides atturējies – Juris bērnībā trenējies riteņbraukšanā, vēlāk airētāju astoņnieka republikas izlasē viņam bija ierādīta stūrmaņa vieta. Abiem ar Viju patika burāt, tāpēc uzdzīve nešķita rosinošs laika kavēklis. Juris ar Viju bija kopā jau no vidusskolas pēdējām klasēm. “Vienmēr visur kopā, kā cimds ar roku,” atminas Dimiters. Viņam ir arī sava versija par to, kāpēc draugu lokā Juris sauca tikai par Žani: “Tas radās no uzvārda: Baklāns – baklažāns – Žanis.”

Uzreiz pēc Rozentāla mākslas vidusskolas Juris Baklāns iestājās Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (1965), talantīgā, bet spurainā kursā. “Nenokārtojām pirmās ieskaites, Žanis paralēli studijām strādāja, laika nebija, pie vainas bija arī stiprāki dzērieni, bet nekas pretpadomisks, kā tagad to kāds gribētu proponēt, gan tur nebija. Mēs ātri saņēmāmies, vasarā daudz gleznojām un rudenī iestājāmies atkal,” tos laikus atmiņā atsauc Juris Dimiters. Vija pirmajā gadā akadēmijā netika. “Pēc tam es strādāju “Laimā” par mākslinieci un ēdu šokolādi. Dzīve likās ļoti laba.” Tomēr redzot Jura apņēmību, arī Vija sasparojās un nākamajā vasarā iestājās akadēmijā.


Akadēmijas laiks. No kreisās: Osvalds Zvejsalnieks, Baiba Vegere, Vija Maldupe un Juris Baklāns

Vijas Maldupes glezniecību nosacīti var iedalīt trīs periodos, un, lai gan pirmais posms parasti tiek ietilpināts realitātes rāmjos, māksliniece realitāti pakļauj savam redzējumam, savai kompozīcijai.  Gatavojoties diplomdarbam, gleznot iznācis Rundāles pils parkā, jo Baklāns restaurēja pils sienu gleznojumus. Toreiz parkā vēl bija lielie, vecie koki, un Vijai bija daudz laika studēt dabu. Tās vasaras studijas ar savecējušo koku zariem un vainagu veidoliem vēl daudzus gadus kalpoja kā izejmateriāls gleznām. Gleznotāji parasti teic, ka vasarā ir neinteresanti gleznot, jo visapkārt ir tikai zaļais, bet Vija jau Rozentāla skolas laikā gleznotāja Gunāra Ezernieka mudināta pētīja vasaras krāsas, atzīstot, ka zaļā ilgu laiku bijusi viņas labākā krāsa. Niansēta zaļo toņu daudzveidība  atklājas arī gleznā “Badmintons mežā”. Te viss ir pakārtots kustībai – ceļš, koku zari, saules gaisma tiecas tajā pašā virzienā, kurā pēc mirkļa lidos badmintona volāniņš.


Vija Maldupe ar meiu Annu Baklāni, neilgi pēc Jura Baklāna aiziešanas

Izstādē skatāms vēl kāds pirmā perioda darbs “Būris” (1978), kas acīmredzami neiederas šī posma stilistikā. Uz Strēlnieku dārza ainavas fona dzīvo gluži sirreāli radījumi. Vējā plīvojošs plēves gabals, eņģelītis, rietoša saule ar vertikālu gaismas stabu aplido no smalkām stieplēm vītu būru krāvumu, kurā ieslodzīta sieviete. Ainava, kas šoreiz simbolizē realitāti un sievietes emociju dzīvi – tās ir divas paralēlās pasaules, kas kā caurspīdīgas lapas klājas viena otrai pāri, tā īsti nekad nesaskaroties un nesaplūstot. Izrādās, būris un pārējie tēli pāri ainavai pārgleznoti krietni vēlāk, jau deviņdesmitajos gados, ko iezīmē Jura Baklāna sirds slimība un aiziešana (1989), kad pārmijas visa dzīve. Tas iezīmē trešo periodu mākslinieces radītajā, no tā arī ir lielākā daļa izstādē skatāmo darbu. Gleznotāja pārdzīvoto tiecas atklāt uz audekla, viņas “pēdējo gadu darbi faktiski ir viņas dienasgrāmata, kas vēl gaida atšifrēšanu”, atzīst gleznotāja Laima Eglīte. Gleznās ienāk līdzību spēles, zemapziņas tēli, metaforas. “Vija fantastiski mācēja savienot iespaidus no daudziem gleznotājiem, sapludināt tos ar saviem pārdzīvojumiem, emocijām un pārstrādāt mākslas tēlos. Otras tādas mākslinieces mums nav,” stāsta Laima Eglīte. Vija Maldupe smēlās iedvesmu Georga Šēnberga, Anrī Ruso, Marka Šagāla darbos, radniecīgs mākslinieciskajā izpratnē bija ungāru autodidakts Čontvari (Tivadar Csontváry Kosztka, 1853–1919). Māksliniece reiz bija izplēsusi lapiņu ar viņa darba reprodukciju no Ogoņok žurnāla, piespraudusi pie sienas un laiku pa laikam to uzlūkoja. Vēlāk, jau deviņdesmitajos, Vijai Maldupei radās iespēja apmeklēt Čontvari muzeju un redzēt gleznas, kuras viņu saviļņoja un iedvesmoja.


Vija ar meitām Lienu un Ievu

Pēdējos dzīves gados māksliniece strādāja ļoti daudz, kā bēgot no realitātes. Iespējams, visprecīzāk to gadu sajūta atspoguļojas darbā “Katastrofa” (1992). Bojā iet kuģis “Lāčplēsis” (tāds ledlauzis patiešām bijis Latvijas flotē), tomēr tā ir metaforiska bojāeja. Starp dzelmē pazudušajiem ir lelle ar gleznotājas vaibstiem. Kāda daļa no mākslinieces gājusi bojā, bet čaula dzīvo tālāk un smaida kā priekšplānā stāvošā, it kā bērna rokas zīmētā princese. “Tajā laikā es pirku sev dzīvi bez skumjām,” kādā vēlāko gadu intervijā atzīst gleznotāja. Viņa tiekas ar draugiem, ceļo, ved meitas uz Parīzi, visu mākslinieku sapņu pilsētu, uz Luvru, māca viņām analizēt gadsimtiem senus glezniecības amata noslēpumus, māca redzēt asāk. Tomēr drīz zūd arī šīs iespējas. Mainās laiki, un mākslinieku darbus vairs nepērk. Ja arī nopērk, tad par grašiem. Maldupes gleznās ienāk jauna krāsu gamma, kas atgādina Pola Gogēna Taiti perioda darbus – dominē sarkanais un dzeltenais. Tam ir visai prozaisks iemesls – citas krāsas ir beigušās.

Vijas Maldupes krāsu skanējums ir dzidrs, spožs un krāsains kā viņas trauksmainā dzīve. Kāds reiz salīdzināja Maldupes darbu spriegumu ar “virves dejotājas bezbailīgumu” zem cirka kupola. Tā viņa arī dzīvoja – pārgalvīgi, azartiski un ātri.

uka klibaa - 16.07.2014 15:55
Vilni, kur Tava iztēle ?!
Vilnis Vējš - 16.07.2014 13:41
Tomēr dīvaini - tik smalki aprakstīt katru gleznu, bet likt bildes no privātā arhīva. Iešu uz izstādi, mēģināšu atcerēties rakstīto, mājās pārlasīšu, mēģināšu atcerēties redzēto. Vai bakstīšos pa izstādi kā hiprsteris, ik pa brīdim lūrot mobilajā