RAKSTI  
Foto: Karlīna Vītoliņa

Kostīmu māksliniece Liene Dobrāja – mērķtiecība, krampis un zināšanas 0

Anna Iltnere
10/07/2014

Foto: Karlīna Vītoliņa

Liene Dobrāja, kuru daži atpazīst ar segvārdu Galka, šogad absolvējusi Ņujorkas universitātes Tiša skolu, kas ir viena no pasaulē izcilākajām, lai apgūtu kino un teātra mākslu. Liene ir specializējusies kostīmu mākslā, kam Latvijā nav speciālas izglītības. Vasaras sākumā uz dažām dienām viņa bija atbraukusi uz Rīgu. Arī tālab, ka patlaban strādā pie izrādes “Rigoleto”, ko rudenī pirmizrādīs Latvijas Nacionālajā operā. Režisore ir Berlīnē dzīvojošā Margo Zālīte. “Sieviete – spridzeklis,” viņu noraksturo Liene.

“Izrāde būs iedomāta pasaule ar atsauci uz renesansi un moderniem simboliem,” ieceri ieskicē Liene Dobrāja, piebilstot, ka gatavojoties daudz iedvesmojas no mūsdienu augstās modes, tostarp Aleksandra Makvīna pasakainajām kolekcijām. Kaut studijas ir pabeigtas, uz Latviju Liene Dobrāja pārcelties vēl negrasās. Turklāt paralēli darbam pie operas viņa Ņujorkā jau iesaistījusies vairākos filmu projektos. 

KĀDA IR LIENE DOBRĀJA?

Dita Rietuma, kino kritiķe un Latvijas Nacionālā kino centra vadītāja: “Liene ir vulkāniska, vitāla, fascinējoša personība, kura necieš no pašapmierinātības. Viņas interese un fanātiskā atdeve studijām un iespējām, ko deva prestižā Ņujorkas universitātes Tiša skola, šķita absolūta. Galu galā, būdama profesionāla kostīmu māksliniece ar pieredzi Nacionālajā teātrī, Liene varēja gulēt uz lauriem un nepūlēties iestāties un mācīties vienā no iekārojamākajām pasaules universitātēm. Taču viņa to izdarīja, un – ticu, ka Lienes apdāvinātībai ir klāt nākusi ne tikai unikāla pieredze, bet arī pamatīgas zināšanas. Turu īkšķi, lai Lienei izdodas sevi pierādīt starptautiskā karjerā – sākums jau ir. Un kāds!” 

Elīna Dobele, apavu dizainere: “Ar Lieni iepazinos tikai šīgada pavasarī, kad braucu uz Ņujorku. Jau e-pastu sarakstes laikā sapratu, ka mums ir līdzīgs dzīves redzējums un pozitīvisma deva. Kad satikāmies, tas protams apstiprinājās. Liene ir fantastiska! Tomēr tas, kas viņu padara ārkārtīgi īpašu, ir fakts, ka, neraugoties uz savu radošo talantu, viņa vienlaicīgi spēj būt arī racionāls darba cilvēks. Bieži nenākas sastapt māksliniekus ar vienlīdz izteiktu analītisku domāšanu un reālām darba spējām. Satiekoties Ņujorkā, uzreiz nolēmām, ka radīsim kopprojektu, kurš nesen realizējās. Viņa bija radošā direktore manai jaunākajai pavasara/vasaras fotosesijai, kuras fotogrāfs ir Ņujorkā dzīvojošais modes bloga autors Adam Katz Sinding. Fotosesija tapa tepat Rīgā!” 

Zane Čulkstēna, kim? Laikmetīgās mākslas centra vadītāja: “Liene Dobrāja ir īsta dabas un intelekta parādība – ļoti jaudīga, gudra, mērķtiecīga, godprātīga un bezgala sirsnīga. Man diemžēl vēl nav bijusi iespēja ar viņu sastrādāties profesionāli, bet tas, ko no viņas esmu redzējusi laikmetīgās mākslas un kostīmu mākslas lauciņā, atstāj pārliecinošu iespaidu. Tur ir gan “iekšas” vārda tiešajā nozīmē, gan ļoti jūtīgs saprāts un empātija.”

KĀ NOKĻŪT ŅUJORKAS UNIVERSITĀTES TIŠA SKOLĀ? 

Sākotnēji Liene Dobrāja tepat Latvijā ieguva mākslas izglītību. Latvijas Mākslas akadēmijā divus gadus mācījusies Grafikas nodaļā, viņa pārgāja uz Vizuālās komunikācijas nodaļu, kuru tolaik vadīja Ojārs Pētersons, un absolvēja ar diplomdarbu Caca Chinel – provokatīvu foto sēriju ar pašu Lieni kā modeli un vistiešākajā veidā īstenotu nosaukumu Fashion is a Piece of Shit. Seksīgi un glīti ietērpi ir papildināti ar – kakām. Nupat, pirms dažām nedēļām, Liene saņēmusi vēstuli no mūsdienu renesanses cilvēka – amerikāņu rakstnieka, aktiera un režisora Džeimsa Franko ar aicinājumu piedalīties viņa topošajā filmā. Franko bija uzgājis tieši Caca Chinel fotogrāfijas, kas viņam gauži iepatikušās. Liene gan nosmējusi un no piedāvājuma atteikusies, jo sirgstot ar neglābjamu lampu drudzi, atrodoties kameras otrā pusē…

Kaut studēja Vizuālās komunikācijas nodaļā, teātra vidi Liene iepazina jau visai agri, kopš 2006. gadā Una Meiberga uzaicinājusi viņu strādāt par asistenti Latvijas Nacionālajā teātrī. “Man tolaik Andrejsalā bija galerija “Biezpiens” – mans mīļais gadjušņiks, kur ņēmos ar lupatām, un Unai radās doma, ka kostīmi mani varētu interesēt,” atceras Liene. “Patiesībā tieši viņai man ir jāpateicas par ievilkšanu teātrī, jo pēc šīs pirmās prakses āķis bija lūpā.”

Mākslas akadēmijas pēdējā kursā, strādājot pie diplomdarba, Liene pieteikusies Erasmus studentu apmaiņas programmai un dažus mēnešus nodzīvojusi Berlīnē, kur cita starpā sapazinusies ar kādu kostīmu mākslinieci. Rezultātā piecus mēnešus Lienei bija iespēja strādāt Disney Vācijas franšīzē par asistenti kādai pilnmetrāžas filmai par tīņiem. “Tā bija ļoti vērtīga pieredze,” viņa saka. “Pirmkārt, es sapratu, kā tā mašinērija vispār strādā, un, otrkārt, – ka mierīgi varu to pavilkt.” Atgriežoties Rīgā, piedāvājumi darbiem teātrī nākuši viens pēc otra – ritenis sācis griezties. Vispirms Una Meiberga pieaicinājusi būt par asistenti Raimonda Paula mūziklā “Māsa Kerija”, bet pēcāk Gaļina Poļiščuka savākusi strādāt pie sevis Teātra Observatorijā un citviet. Ar pārtraukumiem kopumā Liene Latvijas teātros nostrādāja trīs gadus, līdz sākusi domāt, vai tas ir viss? 

“Vienā brīdī es piefiksēju – man ir 25 gadi, un es strādāju pie mūzikliem. Ok, tas ir forši, bet es zinu, ka varu labāk,” atceras Liene. “Man vienkārši trūka reālu tehnisku zināšanu, un man ļoti trūka vēriena – sitos ar pieri sienā.” Tā kā kostīmu māksliniekam Latvijā nav iespēju iegūt specializētu izglītību, Liene sapratusi, ka jābrauc studēt. “Jā, es vienmēr esmu bēgusi prom no Rīgas. Man patīk dauzīties apkārt,” atzīst Liene. “Tā kā Berlīnē biju jau padzīvojusi, tad loģiskais nākamais solis šķita – Ņujorka. Turklāt zināju, ka gribu mācīties ASV, jo tur pieejama pati labākā izglītība.”

Iepazīstoties, kuras ir pasaules labākās skolas, kur apgūt kostīmu mākslu, viņa sarakstu noreducējusi līdz trim: Jēlai, Tišai un CalArts Kalifornijā. Kad tikusi iekšā Tišā un CalArts, tad Jēlu vairs nemaz nemēģinājusi. Kaut izklausās pagalam vienkārši, jāpiemin, ka minētajās skolās ir zvērīga konkurence. “Ļoti ilgi un rūpīgi gatavojos,” saka Liene, un ir pārliecināta, ka Tiša skola lielā mērā viņu paņēmusi dēļ laba portfolio, kur esot jāpateicas tieši Ojāra iedotajai izglītībai. “Gan Caca Chinel, gan citi mani darbi bija lieliski nostrādāti. Arī līdzšinējo pieredzi teātrī varēju likt portfolio. Īsāk sakot, man bija labs portfolio un mīlestība uz literatūru,” stāsta Liene, piebilstot, ka ar to kostīmu māksla visvairāk atšķiras no modes, proti – tas ir darbs ar literatūru. Svarīgi uzsvērt, ka pieredze kino vai teātrī esot neatsverama, startējot Tiša skolā. Līdz ar ko uzreiz pēc bakalaura izglītības nemaz neesot ieteicams mēģināt iestāties – pāris gadi esot jāpastrādā savā jomā. Liene piebilst, ka viņas veiksmes atslēga esot mērķtiecība: “Man bija skaidrs mērķis, ka gribu labu izglītību savā jomā. Man ir palaimējies – es zinu, ko es gribu darīt.”

Līdzās labam portfolio, kas ļauj izturēt pirmo atlasi, tālāk seko intervija. Kā norāda Liene, puse no panākumiem esot portfolio un otra puse – saruna klātienē. “Tā kā es ļoti, ļoti, ļoti gribēju tai skolā tikt, es braucu no Latvijas uz interviju Ņujorkā. Ar trīcošām rokām un labi izdrukātu portfolio. Pusstundu mani iztirdīja par motivāciju, par manām zināšanām. Un, šķiet, es atstāju ļoti labu iespaidu, jo man jau intervijas laikā pateica: “Mums vajag vairāk tādus, kā tu!”,” atstāsta Liene. 

KO NOZĪMĒ STUDĒT ŅUJORKĀ? 

Patlaban Lienei aiz muguras ir ļoti intensīva trīs gadu programma un iegūts maģistra grāds, kas ļauj arī pasniegt, jo doktora grāda šādā izglītība nav. “Kā diena pret nakti,” saka Liene, salīdzinot iepriekšējās studijas Rīgā ar to slodzi, kas bija jāpiedzīvo Ņujorkā. Kas palīdzējis adaptēties tādam režīmam? “Man kaut kā vienmēr bijušas izcilas “izsitējas” spējas. Laikam ieaudzinātas no mammas,” smejas Liene. Bet vienīgais risinājums, kā adaptēties, esot smags darbs. “Septiņas dienas nedēļā, 24 stundas diennaktī. Pilnīgs inkubators uz trim gadiem.” 

“Kursā bijām pieci, un es biju vienīgā ārzemniece,” ainu portretē Liene. “Scenogrāfiem bija tieši otrādi – tikai viens amerikānis un pārējie bija no dažādiem kontinentiem. Kā sakrīt.” No Austrumeiropas esot ļoti maz pretendentu, atzīst Liene un skaidro to ar specifisko jomu. “Kālab lai austrumeiropieši par varītēm rautos uz Ņujorku studēt teātri! Tam pietrūkst glamūra,” viņa joko.

“Pati izglītība man par laimi bija apmaksāta,” ieskicējot tēriņus, dzīvojot un studējot Ņujorkā, atklāj Liene. “Kolīdz uzzināju, ka esmu uzņemta, tepat Latvijā lūdzu finansiālu atbalstu mācību maksai, bet neviens man to nedeva. Patiesībā pat labi, ka neiedeva, jo citādi man pēcāk būtu obligāti jābrauc atpakaļ uz Latviju. Tagad man nav nekādu saistību, kas būtu jāpilda.” 

Izglītību Lienei Dobrājai apmaksājusi pati Tiša skola, kaut visi netiekot šādi aplaimoti. Arī tas ir “jāizsit”, uzsver Liene. “No mana kursa mācības apmaksāja tikai man. Kā man tas izdevās? Es tiešām nezinu. Kā jau teicu – man acīmredzot piemīt šāda veida spējas,” smejas Liene. “Laikam viņi ticēja, ka man tā vēlme ir tik ārkārtīgi liela, un redzēja potenciālu. To es arī visu šo trīs gadu laikā centos pierādīt, ka man tiešām piemīt potenciāls. Taču saistības finansējums nekādas neuzlika. Tikai ir labi jāpārstāv sava skola, un to ir ļoti liels prieks darīt, ņemot vērā, kādi talanti ir nākuši tieši no Tišas.” Izlaidumā runu, piemēram, teicis viens no agrākajiem absolventiem – izcilais kinorežisors Mārtins Skorsēze.

Šādu spilgtu personību klātbūtne skolā ļoti iedvesmojot, saka Liene. Tajā pat laikā ikviens students apzinoties, cik smags darbs aiz šādiem panākumiem stāv. “Pabeidzot Tiša skolu, tāpat vienkārši par nākamo Skorsēzi nekļūsi.” Daudz dodot arī tas, ka visi pasniedzēji ir strādājoši profesionāļi, uzsver Liene. “Iespēja paralēli laikam, ko skolotāji pavada ar tevi, redzēt viņu paveikto gan kino, gan uz skatuves, liek nodomāt: “Forši! Es arī tā gribu spēt!”.” 

Neatsverams skolas ieguvums ir iespēja satikt nākamos darba devējus. “Trešajā kursā es strādāju pie Beketa izrādes kopā ar režisori Džoanni Akalaitis (JoAnne Akalaitis), kura ir lietuviešu izcelsmes amerikāniete un bijusī Filipa Glāsa sieva,” stāsta Liene. “Džoanne ir gigantiska kalibra sieviete, kura bija viena no pirmrindniecēm 80. gadu Ņujorkas neatkarīgajā teātrī. Nespēju noticēt, ka man tiešām tika dota iespēja ar viņu strādāt, bet kopš tā laika esam ļoti labas draudzenes, turklāt dzīvojām pāris kvartālu attālumā.” Tieši Džoanne Akalaitis Lieni iepazīstinājusi ar vairākiem talantīgiem jaunajiem režisoriem, kas ļāva attīstīt jaunus sadarbības projektus. “Protams, nebūs viens vienīgs cilvēks, kurš pavērs tev visus vārtus. Pie tīkla veidošanas ir apzināti un centīgi jāstrādā,” atzīst Liene. “Ir visu laiku jābūt laipnam pret visiem. Un ir jāgrib strādāt ar visiem, jo teātris un kino ir jomas, kur personības ir lielas, un viegli jau tas nav.”

“Muļķības,” atbild Liene Dobrāja, kad jautāju, vai tiesa, ka Ņujorka nekad neguļ? Kaut, protams, dzīves temps esot pavisam cits nekā Latvijā. Pat cilvēki ejot divtik raitāk, jo attālumi lieli, bet darāmā daudz, nosmej Liene. “Ņujorkā ļoti negatīvi izturas pret jebkādu kavēšanu, tāpēc, ka visiem ir gana daudz ko darīt, lai uz kādu vēl gaidītu.” Vēl kā spilgtu iezīmi Liene min ārkārtīgo dzīves dārdzību, ko uzskata par neadekvātu. Tomēr Ņujorku jau pirmajā apmeklējuma sajutusi kā savu pilsētu un iemīļojusi tās auru. “Ņujorka ir starptautiska un balstīta uz imigrantiem, kas man liekas fantastiski. Tas kontaktu tīkls, kas tur veidojas, ir brīnišķīgs. Nevienu neinteresē, no kādas konfesijas tu esi, kāda ir tava ādas krāsa un bekgrounds. Visi Ņujorkā šādā ziņā ir vienlīdzīgi. Vienīgais svarīgais ir tava padarītā darba kvalitāte.”

KĀDA AR DISTANCI IZSKATĀS LATVIJA?

“Rīga ir kļuvusi daudz klusāka nekā tad, kad man vēl Andrejsalā bija galerija,” novērojumos, atgriežoties Rīgā pēc trim gadiem, dalās Liene. “Ir ļoti jūtams, ka nav vairs nekādu subkultūras vietu. Jaunu tikšanās punktu, protams, ir daudz, bet ir pamatā attīstījusies tieši komercuha.” Salīdzinājumam Liene min Berlīni, kur pat pēc vairākiem gadiem joprojām dzīva ir arī subkultūra.

“Ir kaut kādas mieles, šeit atgriežoties, jo es spilgti atceros to 2008. un 2009. gadu, kad Andrejsalā ālējāmies, un valdīja optimistiskā sajūta, ka nu tikai viss sāksies,” atzīst Liene un pauž neslēptu sašutumu, ka Latvijā joprojām nav Laikmetīgās mākslas muzeja. “Jā, pasaules apriti muzejs automātiski nenodrošinās, bet vismaz būtu vieta, uz kuru aicināt cilvēkus, lai vispār kaut kāds nebūt tirgus sāktu attīstīties,” uzskata Liene.

Tajā pašā laikā esot virkne labo piemēru, kas pilnveidojas kvalitatīvā virzienā. “Piemēram, kim? Laikmetīgās mākslas centrs, kas gan pārstāv šauru vizuālās mākslas nišu, bet toties tādu, ar kuru neviena cita galerija Rīgā īsti nenodarbojas,” saka Liene. “Arī Vizuālās komunikācijas nodaļas absolventi, lielā mērā pateicoties tieši Ojāram Pētersonam, ir ar ļoti labu izglītību un savā radošajā darbībā “lien dziļumā”. Tāpat arī modē Mareunrol’s un Elīna Dobele ir mērķtiecīgi un fantastiski. Atsevišķi gadījumi ir forši, bet tādas kopējas tendences Latvijā nav. Kultūras dzīve ir pārlieku sadrumstalota bez jelkādas starptautiskas atpazīstamības zīmes.”

“Kad mēģinu savus Amerikas draugus iepazīstināt ar Latviju, tad secinu, ka viss, kas šeit notiek, ir ļoti lokāls. Kas nebūtu problēma, ja tā tiktu pasniegta kā internacionāli konvertējama vērtība. Bet ja tā nav, tad lokālais var kļūt par provinciālo,” uzskata Liene. Kā zāles pret provinciālismu Liene Dobrāja min tikai un vienīgi labu izglītību ārzemēs, turklāt nevis Erasmus apmaiņas programmu veidā, kas lielā mērā neesot nopietni, bet gan kā pilna laika studijas no pirmā līdz pēdējam kursam. Vēl viņa uzsver, ka Latvijā būtiski attīstīt prakses iespējas vietējos vai citvalstu teātros, lai sagatavotu profesionāļus, kuri spējīgi strādāt arī ārpus Latvijas. 

Teātris, kā uzskata Liene, Latvijā ir ļoti augstā līmenī. Viņa arī atklāj, ka liela problēma Ņujorkā esot ārkārtīgi dārgās biļešu cenas. “Tā ir milzīga priekšrocība Latvijā, ka opera un teātris ir pieejami jaunai publikai. Kamēr uz Metropolitēna operu labās vietās cilvēki pērk biļetes par 300 dolāriem. Līdz ar to publika pamatā ir 70 gadi un vairāk, kas savukārt atstāj savu iespaidu uz izrāžu piedāvājumu – domātu skatītājiem ar visnotaļ vecmodīgiem priekšstatiem par teātri. Te nav vietas eksperimentiem, jo biļetes ir pārāk dārgas,” stāsta Liene. “Džoanne Akalaitis man teica, ka vienīgā vieta, kur Ņujorkā eksperimentēt, ir skolas, bet, kad studenti nonāk “īstajā pasaulē”, viņiem ātri vien tiek aplauzti spārni, aizrādot, ka tas ir par traku, ka ir jāstrādā komerciālāk. Savukārt Latvijā to mierīgi vēl var darīt arī uz lielajām skatuvēm, un ir jāapzinās, kāds tas ir ieguvums. Te ir daudz vietas spēlēm, un ir arī auditorija spēlēm. Šeit publika ir daudz atvērtāka.” 

Sarunas noslēgumā Liene Dobrāja atzīst, ka līdzās tādiem grandiem kā Ričards Formens vai Bobs Vilsons, ar kuriem būtu sapnis sastrādāties, tikpat lielu laimi viņai sagādātu iespēja reiz piedalīties kādā Alvja Hermaņa izrādē.