RAKSTI  
Evelīna Deičmane

Kas ir pašportrets? 1

Tomass Pārups
07/07/2014

Ja būtu jānosauc mākslas vēsturē vērienīgākie pašportreti, tad noteikti nāk prātā dažādu pasaulslavenu vecmeistaru darbi: Van Gogs, Kurbē, Rembrants u.c. Šie mākslinieki iemūžināja vizuālo paštēlu, atbilstoši savam gleznotāja rokrakstam. Savukārt 20. gadsimta iespaidīgākie mākslinieki kā Baskjā, Bēkons vai Pikaso sevi portretēja lielākoties kā abstrakciju.

21. gadsimtā, lielā mērā pateicoties selfiju popularitātes uzplaukumam, ar pašportretiem sastopamies diendienā – apmeklējot sociālos tīklus. Pašportreti ir izplatījušies krietni ārpus vizuālās mākslas robežām. Nu tos var uztaisīt jebkurš, kura rīcībā ir fotoaparāts, vai mobilais telefons ar iebūvētu kameru. Atliek tikai izstiept roku un nospiest pogu. Protams, šādi uzņemtu bildi nekādā ziņā nevar salīdzināt ar Rembranta meistardarbu, bet pieļaujams, ka pēc vairākiem gadsimtiem antropologi un vēsturnieki atskatīsies uz selfiju blāķiem ar neviltotu izbrīnu un interesi.

Tomēr ko māksliniekam nozīmē pašportrets – atšķirībā no sadzīviskas atzīmēšanās publiskā tīmeklī?

Tā kā līdz 27. jūlijam izstādē “Rīgas paš/portreti” Tabakas fabrikā ir apskatāmi vairāk nekā 500 rīdzinieku pašportreti, kas uzņemti dažādos veidos un kuru mērķis ir portretēt Rīgas apkaimes iedzīvotājus, nolēmām tēmu abstrahēt un izvērst plašāk, vizuālās mākslas pārstāvjiem vaicājot, kas tad īsti ir pašportrets? 

Jautājām Kasparam Podniekam, Evelīnai Deičmanei, Kristīnei Luīzei Avotiņai, Aivaram Vilipsōnam, Andrim Vītoliņam, Aigaram Bikšem, Karlīnai Vītoliņai un Ģirtam Muižniekam. 

Kaspars Podnieks

Savos darbos es sevi nemaz nesaskatu un patiesībā nekad neesmu tos līdz galam izpratis. Nekad savas fotogrāfijas neesmu uzskatījis par pašportretiem. Tie man atgādina pozu “69”. Pašportretus taisa tikai geji un lezbas.

Evelīna Deičmane

Vieglākā atbilde ir, ka pašporters ir iespēja iejusties jebkāda objekta formā. Vai tas būtu koks, kristāls, mākonis, akmens – jebkas. Es ieņemu citu formu un caur to mēģinu izklāstīt savas tābrīža sajūtas. Konkrētā forma un izpausmes veids ir mans pašportrets. Reizēm mākslinieka ego ir tik liels, ka jebkurš viņa darbs ir savveida pašportrets.

Kristīne Luīze Avotiņa 

Man šķiet, ka gleznotājam katra glezna ir kā pašportrets, jo tu vienmēr tajā ieliec daļu no sevis. Tikai šogad sajutu, ka esmu gatava uzgleznot savu portretu. Par būtiskāko portretā es uzskatu acis, jo tās parāda cilvēka dziļumu. 


Aivara Vilipsōna studiju laika pašportrets

Aivars Vilipsōns 

Pašportrets ir mākslinieka pieejamākais modelis – vienmēr pa rokai un par brīvu. Studiju gados – gaļkaulu gabals, kas tev netraucēti ļauj apgūt tevi interesējošās problēmas kā krāsas, gaismēnas, formas. Vairāk nekas, vismaz man. 

Andris Vītoliņš 

Pirmkārt pašportrets vai atspulgs ir tēls, ko cilvēks savā dzīvē redz visvairāk. Tas ikdienā norit nemanot – spoguļojoties veikalu vitrīnās, ūdens atspulgos, smartphone ekrānos utt. Šajā laikmetā līdz ar selfiju milzīgo satricinājum pašportretam vairs nav nekādas vērtības, jo tos ražo gan skolnieki, gan mājsaimnieces un pat politiķi. Pašportrets šodien kalpo kā instruments sevis pieteikšanai digitālo mediju pasaulē. Intelektuāla iedziļināšanās vai sevis izpēte pieder pagātnei.

Aigars Bikše

Nekad neesmu tos taisījis, bet domāju, ka jebkurš mākslinieka darbs varētu būt pašportrets, jo cilvēks vienmēr un tikai saskata pats sevi. Pašportrets mani nekad tā īsti nav interesējis. Galva un seja man nešķiet pārāk interesantas, drīzāk kompozicionāli ierobežojošas. Portrets kā tāds man vienmēr ir šķitis ierobežojošs. 

Karlīna Vītoliņa

Varētu jau aizfilozofēties un piesaukt Sindijas Šērmenas, Nanas Goldinas un citu izcilu fotogrāfu vārdus, bet pašportrets ir kaut kas grūti aprakstāms – tā ir domas vai idejas manifestēšana caur savu fizisko ķermeni.

Ģirts Muižnieks 

Iespējams, pašportretā ir saturisks populisms – papildus skatītājā izraisīta interese – kādu mākslinieks sevi parāda. Man pašam nekad nav gribējies taisīt pašportretu, varbūt tālab, ka man tas šķiet pārāk konkrēti. Es gleznoju galvas un sejas, bet tie nav konkrēti personāži. Vispār uzskatu, ka mākslā saturs ir pats mākslinieks, tādējādi katrs darbs zināmā mērā ir tā radītāja pašportrets. Tas nebūs viņa vizuālais atspulgs, bet gan mentālais, jēgas, garīgais, dvēseliskais vai emocionālās pasaules pašportrets. Kurš tad cits, ja ne viņš pats tur ir iekšā?

Reiz gan “Māksla XO” galeriste Ilze Žeivate kādu manis uzgleznotu galviņu nosauca par manu pašportretu. Tā tiešām līdzinājās tam, kāds es izskatījos bērnībā, taču bērnībā viņa mani nav redzējusi. Tā ka nosacīti arī man ir radies nejaušs pašportrets.

Jā, un ir vēl viens – tāds drusku mežonīgs un piesmakuši spīdīgs. To es vairāk ar sevi asociēju. 

Kārlis Romanovskis - 07.07.2014 22:35
Gejiem un lezbām? Hah