“Kā es iemācījos neraizēties un mīlēt vandalismu” jeb grafiti Stokholmā
Isis Marina Graham
30/05/2014
Foto: Isis Marina Graham
“Beidziet domāt par mākslas darbiem kā objektiem; sāciet par tiem domāt kā par pārdzīvojuma katalizatoriem. [..] Tas atrisina daudz problēmu: mums vairs nav jāstrīdas par to, vai fotogrāfija ir māksla, vai performance ir māksla, vai Karla Andrē ķieģeļi vai Endrjū Serano čuras, vai Mazā Ričarda Long Tall Sally ir māksla, jo mēs sakām: “Māksla ir kaut kas tāds, kas notiek – process, nevis kvalitāte, un to izprovocēt var visdažādākās lietas.” [..] Mākslas darbu “labu” padara ne jau tas, kas tajā jau “iekšā”, bet gan tas, kas notiek jūsos. Tātad darba vērtība meklējama tai mērā, kādā tas jums palīdz izjust to pārdzīvojumu, ko jūs saucat par mākslu.” (Braiens Īno)
Pretrunīgi vērtēta Tomasa Brackes (Thomas Bratzke) instalācija Stokholmas kultūras centra Kulturhuset izstādē Street Smart (2012)
“Te ir tik... tīrs,” kāds no maniem amerikāņu draugiem atkārtoti atzīmēja, kad viņa nesenā apciemojuma laikā bijām devušies pastaigā pa Stokholmas centru. Viņam bija taisnība. Stokholma ir tīra; tā ir gandrīz pārāk tīra – tik tīra kā paraugpilsēta. Zināmā mērā par Stokholmas nevainojami spodro ārieni jāpateicas pilsētas nolltolerans (“nulles tolerances” jeb absolūtās neiecietības) politikai attiecībā uz grafiti. Minētās programmas būtība, vismaz vairuma cilvēku izklāstā, izpaužas tā, ka jebkuru grafiti pilsēta likvidē 24 stundu laikā pēc tā identificēšanas. Tomēr patiesībā tas ir daudz sarežģītāk par šo vienā teikumā izteikto pamatprincipu, un tieši to grafiti autors un Stokholmas universitātes Mākslas vēstures fakultātes doktorantūras students Jakobs Kimvalls (Jacob Kimvall) aplūko savā grāmatā “Nulles tolerance – cīņa ar grafiti” (Nolltolerans: Kampen Mot Graffiti), secinājumus apkopojot īsākā rakstā ar nosaukumu “Skandināvu nulles tolerance pret grafiti” (Scandinavian Zero Tolerance on Graffiti). Rakstā Kimvalls apgalvo, ka skandināvu nulles tolerances politika balstīta uz četriem stūrakmeņiem:
“*Likvidēšana. Nulles tolerances politikas pamatā ir ideja, ka gan organizācijas, gan privātpersonas, kam pieder nekustamais īpašums, iegulda vairāk līdzekļu grafiti likvidēšanā. Tās mērķis ir no grafiti pilnīgi brīva publiskā telpa, jo, saskaņā ar nulles tolerances politikas viedokli, jebkuri grafiti ir neglīti un rada cilvēkos nedrošības sajūtu.
Piedevām tiek apgalvots, ka ātra un efektīva grafiti likvidēšana – kā rezultātā tie kļūtu publiskajā telpā gandrīz nemanāmi – panāktu, ka grafiti autoriem apniktu pastāvīgi atjaunot savus uzrakstus vai zīmējumus, un ar laiku viņi pārtrauktu ar to nodarboties vispār.
*Likumdošana. Nulles tolerances programma arvien lielāku uzmanību velta centieniem pieprasīt no aizdomās turētajiem grafiti “vandaļiem” tiesisku atbildību un panākt stingrāku likumu pieņemšanu. Stingrāka likumdošana cita starpā nozīmē arī to, ka kļuvis bargāks maksimālais sods, ko var piespriest par normālas pakāpes vandalismu.
Policija ieviesusi īpašu kodeksu “krimināli sodāmiem postījumiem ar grafiti”; policistiem dotas tiesības cilvēkus izkratīt, meklējot marķierus un krāsas aerosolus. Būtiski, ka šāda rīcība leģitimēta kā “pasākumi nozieguma novēršanai”, un kratīšana pieļaujama pat gadījumos, kad nav aizdomu par iespējamu nodarītu pārkāpumu. [..]Tātad šāda veida pasākumi kārtības uzturēšanai balansē uz likuma robežas, reizēm to pat pārkāpjot.
Arhīvā lasi arī par Kopenhāgenas grafiti scēnu
*Aizliegums. Nulles tolerances programma mēģina panākt arī legālo grafiti ekspozīciju aizliegumu uz tā sauktajām brīvajām, atklātajām jeb legālajām sienām, uz kurām pagaidām oficiāli atļauts zīmēt un rakstīt. Nulles tolerances programma cenšas aizliegt arī saglabāšanai paredzētu grafiti sienas gleznojumu – mākslas darbu – veidošanu publiskajā telpā.
Tieši šis aspekts – grafiti sienu gleznojumi publiskajā telpā – izsaucis vislielākās domstarpības un radījis vislielākās problēmas gan nulles tolerances atbalstītājiem, gan pretiniekiem. [..] Kritiski izanalizējot šo tendenci cīnīties par absolūtu grafiti aizliegumu, jāsecina, ka bez jebkādām likumīgām izpaušanās iespējām grafiti (un grafiti autori) būtu pilnīgi atkarīgi no policijas un antigrafiti kampaņas redzespunkta un tās piedāvātajām problēmu definīcijām. Ar šo argumentu [Kimvalls nonāk] pie pēdējā un vissvarīgākā nulles tolerances aspekta, no kura atkarīgs viss pārējais – propagandas.
*Propaganda. Iesākumā [Kimvalls] šo vārdu tā spēcīgās negatīvās nokrāsas dēļ [izmantoja] ļoti negribīgi. Tomēr, izmēģinājis dažādas alternatīvas, [viņš secināja], ka tas tomēr ir pats piemērotākais termins. Nulles tolerances programma Skandināvijā balstās uz propagandu, ar šo vārdu saprotot “atlasītas informācijas izplatīšanu ar nolūku popularizēt noteiktu viedokli”.
Pirms programmas ieviešanas tai tika sagatavota augsne, sistemātiski tiecoties ietekmēt iedzīvotāju uzskatus un rīcību tā, lai augstāk aprakstītie pastiprinātie ierobežojošie noteikumi liktos ne tikai iespējams, bet arī saprātīgs veids, kā atrisināt situāciju, ko cilvēki uztver kā problēmu, kam nepieciešams risinājums. Augsne tika sagatavota, izmantojot retoriku, kas sistemātiski vedināja uz domām par grafiti saikni ar vardarbību, noziedzību un narkotiku lietošanu.”*
Lai kā nulles tolerances programma pūlas apkarot grafiti, nav grūti saskatīt, ka šie četri stūrakmeņi tikai nostiprina un atbalsta tieši to kultūru, kuru cenšas novērst. Vai gan daudziem grafiti rakstītājiem šīs nodarbes satraucošais valdzinājums nav saistīts ar domu par politisku un kulturālu apvērsumu, cīņu ar oficiālo varu un pašu ego sacensību par to, kurš būs drosmīgākais un nodemonstrēs savu māku biežāk un grūtāk pieejamās vietās? Kad geto rajona metro stacijā uzrodas liels grafiti, salasās pūlis, un Instagram vietne pildās ar fotogrāfijām un minējumiem, cik gan ilgi jaunais uzraksts vai zīmējums noturēsies.
Grafiti metro stacijā Universitetet Station, 2013. Cunt Club un Sorry att vi fuckade de mansliga rättigheterna / Reva (“Atvainojiet, ka sadirsām cilvēktiesības / Imigrācijas dienests”)
Turklāt nulles tolerances programmā apgalvots, ka, uzturoties vietā, kur redzami grafiti, cilvēks jūtas nedroši, jo viņam rodas iespaids, ka šajā apkārtnē apsardze vai policija nepatrulē. Tomēr šis arguments veido tādu kā apburto loku, jo Stokholmas centrā ir rajoni, kur grafiti tiek likvidēti nekavējoties, un nomaļāki nostūri, kur tie saglabājas vēl krietnu laiku, un nulles tolerances programma tikai pastiprina šo nedrošības sajūtu rajonos, kur grafiti netiek veikli novākti.
Grafiti pilsētā. Paint it Black, 2013
Grafiti pilsētā. Bitch Please, 2012
Grafiti pilsētā. Fame, HSK, TIRSS, Crip, Diges un citi autori
Tags and Throws, Bombing Alone
Turklāt nulles tolerances programma uzņemas novērtēt konkrēta grafiti vizuālā stila māksliniecisko kvalitāti, un Kimvalls uzskata, ka tādā veidā ar propagandas palīdzību tiek iespaidots tas, kā sabiedrība uztver konkrēto grafiti stilu vai vispār jebko, kas tapis ar krāsas aerosola palīdzību. Un būsim godīgi – lai gan taisnība, ka debates par tēmu “kas ir māksla?” reizēm var novest pie zināmām daudz maz interesantām filozofiskām pārdomām, visa šī klaigāšana un brēkāšana par to, ka “grafiti nav māksla” liekas nedaudz novecojusi un nodeldēta. Jā, grafisko vandalismu var iedalīt vairākās apakškategorijās, tādās kā kricelējumi, autogrāfi, daudzkrāsaini darbi un ielu māksla; daļai no tā visa nav nekāda mērķa, daļai – politiski un daļai – mākslinieciski mērķi. Tomēr diez vai kādam būtu tiesības izdarīt plašus vispārinošus secinājumus par to, kāda mākslinieciskā vērtība piemīt fenomenam, ko tik daudzi cilvēki uztver un vērtē kā mākslu.
Plaši pazīstama siena – fame – Brommā, 2014. Dažādi autori
Kaos intervija Highlights TV. (Ieslēdziet angļu subtitrus, nospiežot uz captions video apakšējā labajā stūrī)
“Ielu māksla”, ko savā ziņā varētu definēt kā grafiti ar tiešāku māksliniecisko vai politisko virsuzdevumu un lielākoties estētiski tīkamāku plašākām masām, izsprukusi no apkarošanas kampaņas nagiem, kā arī sabiedrības un valsts iestāžu nelabvēlības – un tas uzvedina uz neviennozīmīgiem secinājumiem.
Grafiti un ielu mākslas sajaukums Stokholmas geto rajonā, 2014. Dažādi autori
Grafiti un ielu mākslas sajaukums Stokholmas geto rajonā, 2014. Speisijs
Akeja instalācija “Robotvaravīksne” kultūras centra Kulturhuset izstādē Street Smart (2012)
Pētera Odevalla un Osiana Ekermana instalācija izstādē “Ašās līnijas” viesnīcā Clarion (2012)
Un paralēli legālo grafiti sienu un iespēju apkarošanas kampaņai Stokholma cildina publisko mākslu kā vienu no saviem nacionālajiem lepnumiem, bieži lieloties ar to, ka pilsētas metro esot “Pasaules garākais mākslas muzejs”. Lai cik sīvi sabiedrības acu priekšā Stokholmas sabiedriskā transporta sistēma SL cīnītos ar grafiti, tā ir vairāk nekā gatava pārdot savu platību katram, kas to var atļauties. Regulāram pasažierim reklāmas ir neatņemama dienas sastāvdaļa, un reizēm ar plakātiem nolīmētas visas pieejamās virsmas, vienalga – vilcienā vai stacijas ēkā. Daži ielas un grafiti mākslinieki uz to reaģējuši, paziņojot, ka vēlēšanās “atgūt publisko telpu” esot viens no viņu darbības dzinuļiem.
Reklāmas Estermalmstorgā (2013)
Metro reklāmas reizēm novāc un aizstāj ar ielu mākslu
Daudziem nav ne jausmas, ka plašākai sabiedrībai nepieejamā Stokholmas metro tuneļu telpa ir īsta pilsētas grafiti vēstures dārgumu krātuve. Vairākas grafiti mākslinieku paaudzes apguvušas Stokholmas tuneļu tīkla labirintus, pa ceļam atstājot aiz sevis kādu piemiņu. Šie darbi sabiedrības acīm nav pieejami, tāpēc vairāku gadu desmitu laikā tapušie grafiti palikuši neskarti.
Kobra, “Grafiti metro”. Video ir zviedru valodā, taču tas ļauj gūt lielisku vizuālu priekšstatu par šo pazemes transporta tīklu
Stokholmas mīlas-naida, naida-naida attiecības ar grafisko vandalismu ir lai nu kādas, tikai ne garlaicīgas. Pateicoties savai oficiālajai politikai, Stokholma atģidusies mītam līdzīgā scenārijā – pilsēta cīnās ar vandaļiem – un līdz ar to kļuvusi par aizraujošu pētījuma objektu, ciktāl tas attiecas uz vandalisma apkarošanas programmu stiprajām un vājajām pusēm, centieniem aptvert dažādo viedokļu spektru šajā jautājumā, kā arī šajā pilsētā aktīvo ielu mākslinieku un grafiti autoru subkultūras izpēti. Vēsture, kas tiek pierakstīta un saglabāta Stokholmas pazemes tuneļu sistēmā, kā arī tā, kas tiek atkal un atkal pierakstīta un nodzēsta Stokholmas publiskajā telpā, ir tēma, kas pelnījusi iedziļināšanos, zinātkāru attieksmi un atklātību. Un tālab šovasar es piedāvāšu virkni rakstu par šo jautājumu – sākot ar foto esejām un intervijām un beidzot ar dziļāku Stokholmas grafiti kultūras un tās galveno figūru vēstures izklāstu cauri gadu desmitiem.
* Kimvall, Jacob, ”Scandinavian Zero Tolerance on Graffiti”, 106-108 lpp., Kontrolle öffentlicher Räume. 2013
