“Ielu māksla ir mirusi”
Kas noticis ar ielu mākslu Kopenhāgenā?
Jakobs Stube Ostergārds
27/06/2014
Pankroks nomira 1979., bet ielu māksla – 2011. gadā.
Vismaz tā tiek apgalvots. Tie iekaroja mūsu sirdis un tad pamazām izplēnēja. Tie nodzīvojuši ilgāk par savu dabisko mūžu. Ciktāl tas attiecas uz pankroku, daudzi saka, ka tas nolicis karoti, kad The Clash iemācījušies kārtīgi spēlēt savus instrumentus. Viņu mūzika atrada melodiju, tādējādi pielāgojoties vispārpieņemtajām muzikālajām normām, un dumpim pienāca gals.
Ielu mākslas nāve savukārt pasludināta jau vairākas reizes. 2011. gadā pēdējais raksts kādā visnotaļ kompetentā un daudzpusīgā grāmatā par dāņu ielu mākslu nonāk pie secinājuma, ka nu jau nebūtībā aizgājusī ielu mākslas ēra bijusi 21. gadsimta pirmajā gadu desmitā. Raksta autors, izbijis ielu mākslinieks Jans Danebods (Jan Danebod), apgalvo, ka jebkura īsta ielu māksla tagad neglābjami savijusies ar citām, likuma svētītām vai sponsoru apmaksātām mākslinieciskām izpausmēm. To tagad saliek pa plauktiņiem un sakārto iestādes, kas pieturas pie likumiem (vienalga, cik liberāliem), kurus sargā varas elite.
“Pateicoties naratīvam, kas uzbūvēts ap pašu ielu mākslas konceptu, to ir grūti ignorēt,” viņš raksta. ““Ielu māksla” kā jēdziens kļuvusi par kaut kā pēc definīcijas progresīva un kompromisus neatzīstoša simbolu.”* Tālāk Danebods turpina ar sekojošo nikno apstāvēšanas runu:
“[Ielu māksla] jau sākusi trūdēt, bet vēl joprojām tiek ar mākslīgām metodēm noturēta pie dzīvības kā glaimojošs un plakans tēls – jau izpārdots, bet diemžēl vēl krājumā. Pieejams nocenotā versijā bez mazākajiem asumiem, gribas un rakstura. Jebkāds kritiskais potenciāls, kāds šāda veida darbiem tiek netieši piedēvēts tā sauktajā publiskajā telpā, ir zudis.”*
Un šodien paveras vēl drūmāka aina. 2013. gada nogalē pēdīgi apklusa populārais ielu mākslas blogs Streetheart; tā administrators bija aizņemts ar jaunu projektu. Ap to pašu laiku laikraksts Politiken nopublicēja rakstu par to, kāpēc ielu māksla ir mirusi (acīmredzot vairs nav nepieciešamības vaicāt, vai tā ir mirusi…). Raksts citēja Streetheart īpašnieku Sēsu Uldalu Ekmanu (Søs Uldall-Ekman), kurš esot sacījis: “[Ielu mākslas] vairs nav tik daudz kā senāk, un tā vairs nav stilīga.” Piebalsojot divus gadus iepriekš izteiktajam Jana Daneboda viedoklim, raksta autore Dite Gīse (Ditte Giese) vaino oficiālo varu, kura ielu mākslu atzinusi un integrējusi savā sistēmā.
Izlasījis šo neseno epitāfiju ielu mākslai, es mēģināju uzmeklēt paša slavenākā dāņu ielu mākslinieka HuskMitNavn vietni, lai redzētu, vai viņš vēl strādā. Tā arī paliku sēžam un blenžam uz daiļrunīgo paziņojumu 404 – Not Found sava datora monitorā.
… taču ielas ir pilnas ar mākslu
Bet tad es izslēdzu datoru, izgāju ielās un atradu šo te:
un šo:
Un man kļuva skaidrs, ka, lai kas arī būtu noticis ar “ielu mākslu”, mēs nekādā gadījumā neesam pārstājuši mākslinieciski izpausties publiskajā telpā. Drīz noskaidrojās arī, ka HuskMitNavn vietne patiesībā nemaz nav pagalam. To vienkārši bija paralizējusi īslaicīga servera problēma. Tagad tā man pavēstīja, ka HuskMitNavn darbi izstādīti Ņujorkā, Sanfrancisko, Briselē, Stokholmā, Drēzdenē, Ķelnē, Linšēpingā, Orhūsā un Kopenhāgenā. Un tas viss tikai 2013. un 2014. gadā. HuskMitNavn nav vienīgais ielu mākslinieks, kurš dzīvo itin zaļi. Papfar ir vēl viens dāņu mākslinieks, kurš sāka uz ielas un tagad izgājis starptautiskā apritē (jāpiemin, ka papfar ir slenga vārds, kas nozīmē “patēvs”, bet pseidonīms HuskMitNavn tulkojams kā “AtceriesManuVārdu”). Papfar bijušas izstādes Parīzē un Ņujorkā, kā arī daudzās citās pilsētās; viņam sarīkota liela retrospekcija ietekmīgā dāņu mākslas muzejā, bet šī mākslinieka darbus pērk par cenām, kas vienkāršam cilvēkam vispār nav sasniedzama. Un kaut kur tālu, tālu, augstu debesīs, protams, Banksijs jau sen kļuvis par globālu fenomenu.
Kāpēc tādā gadījumā par vispārpieņemtu faktu atzīts tas, ka ielu māksla ir mirusi?
Dzīparu draudi
Pašā Nerrebro (Nørrebro) rajona viducī, vietā, kur tradicionāli notiek viss, kas Kopenhāgenā nepieradināts un antiautoritārs, skatāms plakāts, kurā kāds stilizēti zīmēts vīrs noduras ar nazi; uzraksts vēsta: “Ielu māksla nav mirusi, tā tikai aizmigusi…”. Šis darbs pieder vienai no ievērojamākajiem vēl aktīvajiem Dānijas ielu māksliniekiem, Kissmama. Viņas viegli atpazīstamie uz sienām izlīmētie zīmējumi ar dažādiem saukļiem rotātos kreklos ģērbtiem cilvēkiem kļuvuši par neatņemamu Kopenhāgenas ielu vizuālā tēla sastāvdaļu.
Legāls Kissmama darbs uz metro stacijas ēkas sienas. Kopenhāgena, 2014
“Man ir pazīstama šī sajūta, ka ielu māksla savu lomu jau nospēlējusi,” komentē Kissmama, “bet domāju, ka tā atgriezīsies. Esmu pamanījusi, ka daudzi bērni un jaunieši sākuši apmeklēt dažādas studijas. Es esmu pārliecināta, ka mēs vēl piedzīvosim īstu renesansi un jaunu talantu pieplūdumu.”
“Ielu mākslā ir viegli eksperimentēt. Ja tu gribi kaut ko uztaisīt no putuplasta, vienkārši ņem un izdari. Bet ar laiku izstrādājas zināma pamatforma jeb prototips. Un tas ir tas, ar ko nodarbojos es.”
Kissmama nepiekrīt apgalvojumam, ka ielu māksla ir mirusi, bet atzīst, ka tā ir “apdraudēta”: “Paši lielākie draudi ielu mākslai,” viņa saka, “ir iespēja noslīkt adījumos un mozaīku dēļos (pegboards). Man personīgi dzelžu dzīparbumbošana [ironbombing, yarnbombing – ielas metāla objektu ieģērbšana adījumos] liekas ārkārtīgi garlaicīga.”
“Vēl vairāk, tā apdraud ielu mākslu, jo daudzi, kuriem liksies, ka ielu māksla kļuvusi pārāk “pūkaina”, pievērsīsies grafiti. Cilvēki nevēlas, ka viņus sāk saistīt ar kaut ko tādu. Beigu galā, galvenais jau tomēr ir identitāte. Ja ielu māksla visiem asociēsies ar mozaīkām un adījumiem, tad [daudzi], īpaši vīrieši, vairs nevēlēsies tai pievērsties.”
Un tik tiešām, vairāki ievērojami ielu mākslinieki, kuru vidū ir arī HuskMitNavn, pēdējos gados novērsušies no ielu mākslas un atgriezušies pie savām grafiti saknēm.
Kas tad ielu mākslā bija tik brīnišķīgs?
(Šajā brīdī valoda spiež mani izvēlēties – runāt par ielu mākslu pagātnes vai tagadnes formā. Tas bija grūts lēmums, taču es nolēmu, ka sekojošās rindkopas tomēr rakstīšu pagātnē.)
Visas šīs žēlabas par ielu mākslas nāvi vai “gandrīz nāvi” liecina par to, cik daudz tā nozīmējusi. Tas bijis kaut kas īpašs. Tas ir hiperdemokrātisks izteiksmes veids. Atsevišķām cilvēku grupām atļauts izpausties galerijās un muzejos. Taču uz pilsētas sienām tas bija aizliegts pilnīgi visiem. Visi šeit bija vienlīdzīgi, un pats pašizpausmes akts nāca taisnā ceļā no “tautas”. Tā ir demokrātiska mākslas prakse, kas turklāt izmantojusi telpu tā, kā tas nav bijis iespējams lielākajai mākslas daļai. Ielu māksla pārvērta savu apkārtējo vidi par daļu no mākslas darba – kā redzams šajā attēlā:
Vīrieti uz margas notur putni. Honolulu
Šādiem darbiem piemīt spēja runāt ar cilvēkiem par vietām, kuras viņi apdzīvo. Tie liek viņiem apzināties šo vietu īpatnības. Tāda apzināšanās parasti ir būtisks elements, kas veicina bagātas vietējās kultūras attīstību.
Ielu māksla atrodas pašā ikdienas dzīves norišu virpulī. Cilvēkiem, kas ar to saskaras, nav laika sevi īpaši noskaņot, kā to dara vairums cilvēku, ienākot muzejā, teātrī vai operā. Ielu māksla ir iztriepta taisni pašā mūsu reālās dzīves viducī.
“Es nodarbojos ar ielu mākslu, lai iekustinātu cilvēkus, kuri iet garām vietām, kur izvietoti mani darbi,” paskaidro Kissmama. “Nav viegli panākt, ka cilvēki iznāk no savas čaulas. Bet ielu māksla ir labs paņēmiens, kā cilvēkus iešūpot.”
Bet tieši tas var būt iemesls, kāpēc ielu māksla vairs nav tāda, kāda tā bija senāk. Zudis pārsteiguma elements, un tāpat arī senākā neierobežotā vienlīdzība. Pārsteiguma vairs nav tāpēc, ka pat vispiezemētākie no mums ir dzirdējuši par ielu mākslu. Mēs par to esam lasījuši avīzēs, redzējuši fotogrāfijas Facebook lapās un skatījušies tai veltītas televīzijas debates. Mēs izejam uz ielas un sagaidām ieraudzīt ielu mākslu. Tā jau kļuvusi par vispārējā fona sastāvdaļu.
Arī unikālā vienlīdzība jau pieder pagātnei (vismaz Kopenhāgenā), jo oficiālās iestādes sākušas nodarboties ar plaša mēroga ielu mākslas kūrēšanu.
Interesantā kārtā svarīgu lomu šai tendencē patlaban spēlē jaunā metro līnija, kas tiek būvēta Kopenhāgenā. Tā ir riņķveida līnija, kas aptvers iekšpilsētu, šķērsojot visus interesantākos Kopenhāgenas rajonus ārpus vēsturiskā centra, tomēr atradīsies tam pietiekami tuvu, lai nenonāktu priekšpilsētu teritorijā. Astoņpadsmit jaunas metro stacijas un astoņpadsmit būvlaukumi – tās ir astoņpadsmit garas, zaļas sienas, kas stiepjas cauri visai pilsētai, iežogojot būvlaukumus. Pašvaldība nolīgusi māksliniekus – “ielu māksliniekus”, grafiti māksliniekus, dzejniekus un citus, kuriem uzticēts šīs sienas izdaiļot. Lai gan pati doma izmantot būvlaukumu žogus kā urbānās mākslas audeklus ir visnotaļ apsveicama, tas nozīmē arī to, ka, pilsētas domei izraugoties darbu autorus pēc pašu priekšstatiem un mākslinieku līdzšinējiem sasniegumiem, iedzīvotāju radīto tīro un nerediģēto ielu mākslu aizēno organizēta māksla.
Mīlestība starp sienu zīmējumu radītāju un tirgus spēkiem nav zudusi jeb tiešā tulkojumā - “Iebāz savu naudu sev d****”. Kopenhāgena, 2014
Vienu no zaļajām metro sienām Nerrebro grezno arī Kissmama raksturīgās, saukļiem rotātajos kreklos tērptās figūras. “Bet tā nav ielu māksla,” aizrāda māksliniece. “Man nav nekādu iebildumu nodarboties ar legālo mākslu. Bet to es neuzskatu par ielu mākslu. Zaudējot nelegalitāti, zūd arī pati ielu māksla.”
Ir lietas, kas, nonākot “organizētā vidē”, šķiet, sāk nīkuļot: sekss, pankroks un, acīmredzot, arī ielu māksla.
Ielu māksla institūcijās
“Tā nav ielu māksla – tā ir māksla ielās,” teikts vienā no darbiem, kas 2008. gadā bija aplūkojami ielu mākslas izstādē Orhūsā.
No visiem cilvēkiem, kuru teikto es esmu lasījis vai ar kuriem esmu sarunājies, neviens nav izteicis viedokli, ka legāla jeb institucionalizēta ielu māksla ir tāda pati kā nelegālā jeb neatkarīgā. Valdošais viedoklis ir tāds, ka pastāv ielu māksla un divi no tās atvasināti mākslas veidi: kūrētā “māksla ielās” un ielas mākslinieku darbi izstāžu zālēm. Ne viens, ne otrs no abiem pēdējiem mākslas veidiem nevar tikt saukts par ielu mākslu, jo neatbilst diviem būtiskiem kritērijiem – tā nav brīva māksla un neaizņem publisko telpu. Kūrētā “māksla ielās” saglabā ielu mākslas izteiksmes formu un ielas telpisko kontekstu, taču zaudē nosacījumu, kas šo izteiksmes formu radījis. To var salīdzināt ar zooloģisko dārzu, kura dzīvnieki izņemti no savas dabiskās vides un savākti vienkop apskatei un apbrīnošanai.
Kad mākslinieks novelk savas āra drēbes un no ielas ienāk izstāžu zālē, tas ir savādāk.
“Dažus darbus [šie mākslinieki] rada ielām, bet dažus – galerijām, komentē Lase Korsemans Horne (Lasse Korsemann Horne) . Viņš ir grāmatas Dansk Gadekunst (“Dāņu ielu māksla”, 2011) redaktors. Šajā izdevumā apkopoti publicistiski un akadēmiski raksti, kas aplūko ielu mākslu visos iespējamajos aspektos; tas satur arī bagātīgu ilustrāciju klāstu un intervijas ar vairāk nekā trīsdesmit māksliniekiem.
“Uz ielas mākslai jābūt pieejamākai, un nepieciešama zināma atbilstība šai sabrukuma estētikai,” viņš paskaidro. “[..] Vai nu tas ir plakāts, vai kaut kas uzgleznots uz koka gabala, bet darbs kļūst patiesi stilīgs vienīgi tad, kad ticis pakļauts laikazoba iedarbībai. Bet galerijām viņi taisa kaut ko pilnīgi citu. Domāju, ka tikai pavisam nedaudzi guvuši kaut kādus panākumus, vienkārši pārceļot savus grafiti uz iekštelpām. Māksla parasti ir iedarbīgāka, ja rēķinās ar savu kontekstu.”
Galerists un ietekmīgās galerijas V1 īpašnieks Jespers Elgs (Jesper Elg) piebalso: “Pēc manām domām, ielu māksla nav pārcēlusies uz mākslas iestāžu telpām. Pārceļas mākslinieki. Vienu dienu viņi strādā publiskajā telpā, bet nākamajā izmanto audeklu.”*
Klasiska HuskMitNavn ielu māksla Kopenhāgenā - 2005. gadā. Teksta tulkojums varētu skanēt šādi: “Es nekad nespēju ieskatīties problēmai acīs”. Foto: Asbjørn Sørensen Poulsen
Tātad “ielu mākslinieki”, kas rīko izstādes galerijās un muzejos, ir gluži vienkārši talantīgi mākslinieki, kuri iet tālāk un meklē jaunas izteiksmes formas. Tas izskaidrotu, kāpēc Papfar un HuskMitNavn noturīgie panākumi nav iepūtuši jaunu dzīvību dāņu ielu mākslā. Raugoties uz to šādā gaismā, arī doma par ielu mākslu kā vērtīgu preci šķiet absurda. Ielu mākslu gluži vienkārši nav iespējams nopirkt, jo, tiklīdz tu to nopērc, tā pārstāj būt ielu māksla. Par nenoliedzami galvu reibinošajām cenām, kas samaksātas par atsevišķiem ielu mākslas darbiem, lielā mērā jāpateicas mītam. Tas man atgādina seno katoļu tradīciju – glabāt baznīcās mazus gabaliņus no īstā krusta, kurā savulaik sists Jēzus. Šis “īstā krusta gabaliņš” ir tikai koka šķēpele. Nav ne krusta, ne paša Jēzus. Toties mazajā, nevainīgajā koka gabaliņā mājo mīts par Jēzu. Šīs relikvijas vērtība balstīta uz ļodzīgiem pamatiem: tā ir vērtīga tikai tikmēr, kamēr cilvēki tic Jēzum, kamēr viņi tic, ka šis koka gabaliņš tiešām ņemts no īstā krusta un ka piedevām vēl tam, ka krusts reiz atradies fiziskā Pestītāja tuvumā, vispār ir kāda nozīme. Vismaz viens no šiem balstiem nu jau sabrucis, un tradīcija jau sen palikusi pagātnē.
Reprodukcija. Kopenhāgena, 2014
Tieši tas pats itin viegli var notikt arī ar ielu mākslu. Pārdots ielu mākslas darbs ir nepilnīgs mākslas darbs. Trūkstošo daļu veidoja pilsētas telpa. Atlikušā fragmenta vērtību var ietekmēt mākslinieka reputācija, bet tā atkarīga arī no “ielu mākslas” mīta kā tāda. Un šī mīta gaisma var apdzist, ja ielu māksla vairs nebūs dumpīgs spēks. Un arī ielu mākslinieki vairs nespēs kļūt par tādām zvaigznēm – pat, ja būs ļoti talantīgi.
Kas tad ir tas viss, kas izskatās uz mata kā ielu māksla?
Kā tad īsti paliek ar šo “post-ielu mākslu”, ko mēs šodien redzam ielās – ar šo nelikumīgo īstās “veco laiku” ielu mākslas mantinieci? Vai tā ir zaimošana, ja mēs interesējamies par šo “nocenoto” mākslas veidu?
Kissmama par “Kopenhāgenas stila” ielu mākslu izsakās, ka tā ir personības iedvesmota, humoristiska un pauž konkrētu viedokli. Zemāk aplūkojams kāds mākslinieces Blød Lykke (šis pseidonīms tulkojams kā “Mīkstā laime”) darbs, kurš, laikā, kad es rakstu šīs rindas, vēl joprojām atrodas savā vietā.
More love would be better. Blød Lykke. Kopenhāgena, 2014
Darbs tiešām ir mīksts, sievišķīgs un darināts no diegiem, bet nevar teikt, ka tas nepaustu viedokli. Brokāta tehnikā noaustais un “vecmāmiņu stilā” ieturētais darbs atsaucas uz populāru ielu mākslas tēmu – pilsētnieka ilgām pēc visa “neurbānā”: dabas, tradīcijām un tuvām, noturīgām attiecībām. Tas veido dialogu ar savu tuvāko apkārtni, kontrastējot ar rosīgo Nerrebro ielu, pa kuru sastrēgumstundās garām aiztraucas tūkstošiem divriteņu.
Brokāts ir pacietības simbols, un uz rāmajām lapām sēdošie putni arī uzvedina uz domām par mieru. Šim darbam piemīt visas trīs Kissmama nosauktās Kopenhāgenas stila ielu mākslas pazīmes. Tekstā ir humors. Putni saka: “Čiv” jeb Pip, kā dāņu valodā tradicionāli mēdz atveidot putna balsi, bet viens no tiem tomēr, šķiet, izsakās arī cilvēku valodā. More love would be better – “Vairāk mīlestības būtu labāk,” tas angliski saka. Ārkārtīgi atturīgi pausts viedoklis, kas izteikts garākos vārdos, nekā būtu nepieciešams. Neko tādu parasti negaida no putna, kura biedrs tikko nočiepstējis Pip. Visai pieklājīgs lūgums, kas krasi kontrastē ar skaļi ārišķīgo grafiti ielu valodu. Māksliniece darbu parakstījusi, un viņas stils ir viegli atpazīstams. Blød Lykke darbi papildina cits citu un iesaistās vēl plašākā dialogā ar citu mākslinieku darbiem.
Šāda tipa darbs ir visai tāls no grafiti kultūras, kas bija ielu mākslas šūpulis. Maz ticams, ka tas kādu nokaitinās vai uzprasīsies uz likuma sankcijām; tajā nav pausts arī nekāds sabiedriski vai politiski aktuāls viedoklis. Tomēr tas ir konkrētai vietai radīts, neoficiāls un jēgpilns.
Kad pavaicāju Lasem Hornem par ielu mākslas nākotni, es ar pārsteigumu atklāju, ka viņš nav pilnīgi pesimistiski noskaņots:
“Tas atkarīgs no politiskajām vēsmām,” viņš sacīja. “Senāk mums bija “izsisto logu” politika. Izsisti logi un grafiti bija divas lietas, kas lika cilvēkiem kādā noteiktā pilsētas rajonā justies nedroši. Tās bija zīmes, kas vēstīja, ka šī vieta pārvēršas par graustu rajonu. Šo tendenci jau gandrīz izdevies pavērst atpakaļgaitā. Tagad, ja jūs gribat, lai kāds pilsētas rajons tiek pieskaitīts stilīgajiem, vispirms izsūtiet uz turieni radošo brigādi, kurā ietilpst arī grafiti autori un ielu mākslinieki. Cilvēkiem rajons liekas pozitīvā izpratnē “urbānāks”, ja apkārt redzami grafiti un ielu mākslas darbi.”
Un noslēgumā viņš piemetināja: “Tā ir nemitīga spēle starp dažādiem ielās aktīviem elementiem – pašu par sevi diezgan nevadāmu un grūti definējamu faktoru – un dominējošajām politiskajām tendencēm, kas pilsētā valda attiecīgajā laikā.”
Varbūt, kad būsim beiguši sērot par dramatisko uzplaukumu un norietu, ko piedzīvoja fenomens, kuru vienu īsu, taču spožu brīdi 21. gadsimta pirmajā desmitgadē pazinām kā “ielu mākslu”, mēs varēsim atviegloti uzelpot. Varbūt tad mēs varēsim sākt izbaudīt “mākslu ielās” tā du, kāda tā ir – neanalizējot to pagātnes gaismā.
Varbūt ielu māksla vēl tikai sākas.
Var iznīkt kultūras un politikas kustības, taču ne jau mākslas veidi. Mākslas veidi nemirst. Tie nostabilizējas.
Mākslas veidu mirstības idejas atbalstītājiem jāatbild uz šiem diviem jautājumiem:
Ja pankroks nomira 1979. gadā, kas tad ir šis?
Un ja ielu māksla nomira jau 2011. gadā, kas ir šis te?
Zīmējumi un uzlīmes. Kopenhāgena, 2014
* Ar atļauju izmantoti citāti no grāmatas “Dāņu ielu māksla” (Dansk Gadekunst, 2011), redaktors Lase Korsemans Horne (Lasse Korsemann Horne). Autortiesības pieder Lasem Korsemanam Hornem un attiecīgo rakstu autoriem.
