RAKSTI  
Gal Weinstein. Fire Tires. 2011

No degošām pasēm līdz saules apdegumam. Priecīgus svētkus! 0

Anna Iltnere
23/06/2014

Jāņu nakts stihija ir uguns. Pie upes vai kalna galā Jāņu bērni kurina ugunskuru, jo uguns šajā naktī tiek uzskatīta par veselības un dzīvības simbolu. Turklāt “ugunskura pelnos Dieviņš naudu ber”, tā rakstīts latviešu ticējumos. Īpaša ugunij veltīta nakts tiks sarīkota Pedvāles brīvdabas muzejā, kur solīti grandiozākie Jāņi, kādi jebkad Pedvālē piedzīvoti. Jau no 20. jūnija te notiek 7. starptautiskā laikmetīgās čuguna mākslas konference, piedaloties 150 māksliniekiem no dažādām pasaules valstīm. Čuguna mākslas simpozija kulminācija notiks līgošanas pasākumā “Čuguna vainags”. Programma sāksies 23. jūnijā jau plkst. 20.00. No saules rieta līdz saules lēktam Pedvāles pļavās degs ugunsskulptūras, notiks performances un rituāli, kuros kā galvenais mākslinieciskais materiāls tiks izmantots kausēts čuguns.

Mākslinieki Jāņu svinību laikā demonstrēs neparastus čuguna liešanas paņēmienus, radot Jāņu svinēšanas tradīcijām veltītus mākslas darbus. Vairāki mākslinieki īpaši šai naktij veido performances, kurās māksla savienojas ar rituālu. Tāpat skatītāji varēs redzēt arī ugunsskulptūras un čuguna liešanu reakcijas formās, kas ir savdabīga uguņošana metāla kausēšanas ietvaros. Viens no centrālajiem svinību objektiem būs amerikāņu tēlnieces Karolas Penelopes Lambertes veidotais “Vulkāns”, kurš piedzīvos īstus kausētas dzelzs izvirdumus. Šim objektam būs veltīta arī mākslinieces Denīzes Snaeres Gauderes veidota performance, kurā attēlota tumsas un gaismas cīņa gada īsākajā naktī. Performances tēli radušies Amerikas pamatiedzīvotāju mitoloģijas iespaidā, un autore tos saista ar Jāņu nakts tradīcijām. 

UGUNS RADĪTIE MĀKSLAS DARBI 

“Mākslinieki ir radīti no uguns,” reiz teicis vācu klasiskās mūzikas komponists Ludvigs van Bēthovens. Ne par velti latviešu mēlē par īsteni kaismīgiem un aizrautīgiem cilvēkiem mēdz teikt, ka viņi ir iedegušies, ka tiem piemīt degsme un acīs mirdz uguntiņas. Uguns ir viena no dabas pamatstihijām līdzās zemei, ūdenim un gaisam. Tās pirmatnējo spēku un simbolisko nozīmi izmanto arī laikmetīgās mākslas meistari.


Bill Viola. Martyrs. 2014

Viens no spilgtākajiem piemēriem nenoliedzami ir amerikāņu video mākslinieks Bils Viola (Bill Viola, 1951), kurš savos darbos pievēršas smagsvara pamatjautājumiem – dzīvei, nāvei, mīlestībai, emocijām un garīgumam. Šīgada maijā Svētā Paula katedrālē Londonā atklāta Violas radītā modernā altārglezna. Tas ir video darbs “Mocekļi” (Martyrs) uz četriem vertikāliem plazmas ekrāniem, kuros atveidoti četri pamatelementi – zeme, gaiss, uguns, ūdens, – un četri mocekļi. Video darbam nav skaņas, un tas ilgst septiņas minūtes. Ar šīm stihijām, tostarp uguni, Viola strādājis jau izsenis. 2015. gadā Svētā Paula katedrālē tiks izvietots vēl viens mākslinieka darbs.


Marc Quinn. Matter into Light. 2011

Britu māksliniekam Markam Kvinnam (Marc Quinn, 1964), kurš savulaik bijis viens no YBA jeb Jauno britu mākslinieku grupas dalībniekiem, ir ne vien virkne sasaldētu mākslas darbu, piemēram, saldētu ziedu dārzs (Garden, 2000), kas sastindzis pilnā plaukumā, kamēr vien mākslas darbs pieslēgts pie elektroenerģijas padeves, kas nodrošina aukstumu, bet arī skulptūru sērija Matter into Light (2011), kur līdzās skeletiem, kas ieņēmuši dažādas pozas, liesmo bioetanola šķidrums.


Aron Demetz

Savukārt itāļu tēlnieks Ārons Demecs (Aron Demetz, 1972) no koka tēš dabiska izmēra cilvēka figūras, kuras pēcāk aizdedzina, līdz iegūst pārogļojušos melnus tēlus, tādējādi paužot cilvēka dzīvības trauslumu. Uguns spēj ne vien koku pārvērst oglē, bet citus materiālus kausēt, piemēram, vasku. Šo īpašību izmanto šveiciešu izelsmes tēlnieks Urs Fišers (Urs Fischer, 1973), kurš dzīvo un strādā Ņujorkā. 2011. gada Venēcijas mākslas biennālē bija skatāms lielizmēra darbs – renesanses mākslinieka Džambolonjas skulptūras “Sabīnietes nolaupīšana” (1583) versija, kas gluži kā gigantiska svece pamazām izkusa, biennāles norises gaitā dramatiski mainot mākslas darba aprises.


Urs Fischer. The rape of the sabine women. 2011

2012. gadā turpat Venēcijā, Palazzo Grassi, notika Ursa Fišera personālizstāde Madame Fisscer, kurā varēja iepazīties ar mākslinieka daiļradi no 90. gadiem līdz mūsdienām, tostarp vairākām kūstošām vaska skulptūrām, kuras atveidoja mūsdienu cilvēkus, kas pamazām pazaudēja galvu, pēcāk visu ķermeni...

Pāragri mirušais franču mākslinieks Īvs Kleins (Yves Klein, 1928–1962) ir nozīmīga figūra Eiropas pēckara mākslā, kurš par savām gleznām un skulptūrām mēdza teikt, ka tās ir vien viņa mākslas pelni. Savukārt viņa intensīvo septiņu gadu karjeru (līdz trim sirdstriekām 34 gadu vecumā) var pielīdzināt spožam uzliesmojumam. Kleinu līdzās mākslai aizrāva “gaisa arhitektūras” (architecture de lair) izziņa. Ar virkni skiču, projektu un eseju viņš ilustrēja utopisku arhitektūru, kuras pamatmateriāli būtu gaiss, vējš un uguns. Vairāku gadu garumā sadarbojoties ar arhitektiem Werner Ruhnau, Claude Parent un dizaineru Roger Tallon, Īvs Kleins izpētīja, kādas ir iespējas īstenot nemateriālo arhitektūru, jumtus un sienas izgatavojot no gaisa, bet tā, ka tiktu regulēta temperatūra un aizsargātas iekštelpas. Šo ieceru vidū bija arī uguns strūklakas publiskos laukumos.


Yves Klein

Viens no autoriem, kuru Kleins īpaši iemīļoja, bija franču filozofs Gastons Bakelards (Gaston Bachelard). Viena no Bakelarda zināmākajām grāmatām ir The Poetics of Space (1958), bet tiek uzkatīts, ka tieši The Psychoanalysys of Fire (1938), kas ir Bakelarda antropoloģisks pētījums par uguns rašanos un nozīmi cilvēces vēsturē, Kleinu pamudināja 1961. gadā īstenot slavenās “Uguns gleznas”. Togad mākslinieka rīcībā nonāca gāzes ugunsmetēji, ar kuriem Kleins nolēma, jā, gleznot!


Yves Klein. Fire Painting. 1961

Vispirms viņš noklājis sievietes ķermeni ar aizsargājošu vielu un lūdzis nostāties aiz lielas papīra loksnes. Pēc tam ar ugunsmetēju apsvilinājis šo loksni, un vietā, kur aiz papīra stāvējusi sieviete, iegūts viņas ķermeņa aprišu tumšs nospiedums. 

Te nevar nepieminēt lietuviešu mākslinieku Jonu Gasūnu, kurš tēlu līnijas uz audekla velk ar sveces kvēpiem. Bet Amerikā dzīvojošais ķīniešu mākslinieks Cai Guo Qiang savas gleznas rada ar šaujampulveri, kamēr vislielāko auditoriju – aptuveni miljardu acu pāru – viņš piedzīvoja 2008. gadā, kad Pekinas Olimpisko spēļu atklāšanā gaisā tika uzšauts mākslinieka režisēts salūts.

UGUNS SADEDZINĀTIE MĀKSLAS DARBI

Uguns spēj kalpot ne vien kā instruments kā jauna radīšanai vai esošā pārveidei, bet var kļūt par postu un nest iznīcību. Daļa mākslinieku to pamanās izmantot simboliskos nolūkos. Spilgts piemērs ir The Burning Man uguns skulptūru festivāls, kas tiek rīkots Black Rock tuksnesī Nevadas štata ziemeļos. Festivāls sākas augusta pēdējā pirmdienā un beidzas septembra pirmajā pirmdienā. Tā priekšvēsture meklējama tieši saulgriežu tradīcijā – dedzināt ugunskuru. Festivāla dibinātāji Lerijs Hārvijs, Džerijs Džeimss un vēl daži draugi – kopā 20 cilvēki – 1986. gada saulgriežos satikās Sanfrancisko pludmalē un nodedzināja nepilnus trīs metrus augstu koka vīriņu un nedaudz mazāku koka suni. Hārvijs to raksturoja kā “spontānu vēlmi pašizteikties”. Nākamajā gadā koka tēls bija “izaudzis” jau līdz 4,6 metriem, bet 1988. gadā – līdz 12 metriem.

90. gadu sākumā pasākums pārcēlās uz tuksnesi, mainījās arī norises laiks – vasaras izskaņa, un interesentu pulks pamazām auga. Tikai 1996. gadā tika patentēts nosaukums The Burning Man. Tā kā viesu skaits bija izaudzis līdz astoņiem tūkstošiem un norise kļuvusi samērā bīstama, 1997. gadā pasākumā tika ieviesti noteikumi, kas kontrolēja tā drošību. Pērn The Burning Man apmeklēja 68 tūkstoši cilvēku. Līdzās galvenajam koka vīriņam festivāla laikā top vairāki simti skulptūru, kuras pēc pasākuma izskaņas turpina dzīvot vien aculiecinieku atmiņās, jo festivāla noslēgumā tiek simboliski sadedzinātas.


Alfredo JaarOne Million Finnish Passports. 1995/2014

Vēl līdz 7. septembrim Helsinku Laikmetīgās mākslas muzejā Kiasma apskatāma Čīlē dzimušā un Ņujorkā dzīvojošā mākslinieka Alfredo Džāra (Alfredo Jaar, 1956) retrospekcija Tonight No Poetry Will Serve ar vairāk nekā 40 darbiem, kas tapuši pēdējo 40 gadu laikā. Mākslinieks ir no jauna radījis 1995. gadā Helsinkos izstādīto darbu One Million Finnish Passports, kas toreiz pēc izrādīšanas tika sadedzināts. Darbs bija veltīts Somijas imigrantiem, kuri nebija izturējuši stingro naturalizācijas pārbaudi, ņemot vērā to, ka pilsonību Somija – salīdzinot ar citām kaimiņvalstīm – izsniedz tikai nelielai saujiņai imigrantu. Džārs nodrukāja miljons pasu, kurās lasāmi to cilvēku vārdi, kuriem vajadzētu būt Somijas pilsoņiem, bet diemžēl joprojām ir imigrantu statusā. Tā kā milzīgā pasu kaudze varētu sagādāt galvassāpes, ja kāda no pasēm pazustu, darbs tika eksponēts aiz bieza stikla, bet pēc izrādīšanas visas miljons (viltotās) pases sadedzinātas. Tas pats sagaida darba rekonstrukciju, kas patlaban skatāmas muzejā.

Uguns tāpat kā citas dabas stihijas var kļūt par ekstrēmu postu. Ne par velti to bieži izmanto tieši ekstrēmu uzskatu paušanai. Tā Neapoles Laikmetīgās mākslas muzeja (Cam) direktors Antonio Manfredi 2012. gadā ar mākslinieku piekrišanu nolēma dedzināt pa trim mākslas darbiem nedēļā, kamēr valsts uzklausīs viņa lūgumu un piešķirs finansējumu, kas muzejam akūti trūkstot. Tā kā muzeja kolekcijā ir ap 1000 darbiem, tad, kā norādīja direktors, šo akciju viņš varot turpināt ilgi. Valdība tomēr palika mēma un nelokāma un neatkāpās no budžeta apcirpšanas kultūrai, savukārt Manfredi savu iznīcinošo akciju ar laiku pārtrauca. Tomēr Manfredi centieni iestāties pret kultūras pabērna lomu mudina atminēties to, ko savulaik teica sengrieķu filozofs Aristotelis. Proti, ka labos laikos kultūra ir ornaments, bet sliktos – liels patvērums.


Dennis Oppenheim. Reading Position for Second Degree Burn. 1970

Jāņu naktī uguns simbolizē arī sauli. Cerot uz labākiem laikapstākļiem, nevar nepieminēt izcilā amerikāņu konceptuālista Denisa Openheima (Dennis Oppenheim, 1938–2011), kurš ir arīdzan viens no lendārta pionieriem, 1970. gada darbu “Lasīšanas poza otrās pakāpes apdegumam” (Reading Position for Second Degree Burn). Darbu var īstenot ikviens, ja vien rīcībā ir grāmata, kaila āda un saules enerģija, kā arī piecas brīvas stundas, kuras nozvilnēt pludmalē. Denis Openheims to paveica un iemūžināja Ņujorkā. Priecīgus svētkus!