RAKSTI  
Pie ieejas izstādē Stokholmas Modernajā muzejā. Foto: Arterritory.com

Var piekrist, ka savos ielizmēra stilizēti kaligrāfiskajos darbos Tvomblijs ir centies notvert līnijas būtību un tās radīšanas pieredzi. Viņa īpatnējajos audeklos saplūst zīmējums, glezniecība un simboliski žesti, tiecoties uz tiešu, intuitīvu izteiksmes formu. Šīs gleznas savā ziņā ir improvizējošas rakstības forma. Neatdarināmā skricelējumu, skrāpējumu un ķeburu vizuālā valoda, kas ir vairāk performatīva kā ilustratīva, tiek izmantota, lai sasniegtu suģestējošu diženuma efektu.

50. gados cenšoties izvairīties no abstraktā ekspresionisma vilinājumiem, Tvomlblijs no dažādām ietekmēm konsekventi destilēja personisku antiestētiku: švīkājumi bija zīmēšanas prasme, grebšana un skrāpēšana – žestikulārā glezniecība, bet neirozes – iedvesma. Viņš izdomāja pārdošu, simterisku kompozīciju, kas, viņaprāt, bija raksturīga gan primitīvajai, gan klasiskajai mākslai. Gleznās tika ieskrāpētas rupjības, antīko dievu vārdi, citāti no romiešu epikas, fragmenti no romantisma dzejas, kā izteiksmes līdzekļus izmantojot  zīmuļus, otas, pirkstus, industriālo krāsu, guašu, lodīšu pildspalvas. Tas izskatījā tā, it kā Rietumu kultūras vēsture atklātos uz tualetes kabīnes sienām. Tomēr par spīti savam haotiskajam, mežonīgajam izskatam, darbi balstījās stratēģiskā slāņu izkārtojumā ar apslēptiem dziļumiem un rūpīgi kontrolētu pieeju. Vārdi un tēli bija iegremdēti, tie atradās uz pašas nesalasāmības robežas. Tvomblija “netīro”, neskaidro, kareivīgo agrīno mākslu var uztvert kā kritisku reakciju uz amerikāņu kultūras pašpietiekamību. Viņš pats uzskatīja, ka, lai arī viņa agrīnie darbi vizuālu līdzinājās aizvēsturiskiem sienu grafiti, viņa nolūki bija daudz “liriskāki”, vērsti agrīnā neoklasicisma un Nikolā Pusēna virzienā.

60. gados pēc pārcelšanās uz Itāliju Tvomblija stils kļuva daudz atturīgāks, monohromāks. Gleznas un darbi uz papīra ievirzījās “simboliskā romantisma” virzienā. Tēmas viņš interpretēja caur kontūrām, formām un vārdiem, ļoti aktīvi iekļaujot jau minētos  klasisko mītu un literatūras citātus. Darbos ienāca arī erotiski simboli: falli un sieviešu ķermeņa daļas, kas viņam bieži bija tikai veids, kā parādīt sievišķo un vīrišķo klātbūtni.


Cold Stream. 1966

60. gadu beigās liriskums attīstījās viņa tā saucamajās “tāfeles gleznās”. Uz pelēka fona bija uzvilkti koncentrēti, bezkrāsaini kricelējumi, kas atgādināja skolas tāfeles, uz kurām kāds ar krītu būtu bezgalīgi trenējies rakstīt burtu ‘e’. Šos darbus Tvomblijs veidoja neparastā tehnikā – viņš sēdēja uz kāda drauga pleciem, kurš savukārt virzījās turp un atpakaļ visā audekla garumā, tādējādi ļaujot māksliniekam radīt šīs plūstošās, nepārtrauktās līnijas.

1976. gadā Tvomblijs atgriezās pie tēlniecības, ko bija pametis 50. gadu beigās. Līdzīgi kā iepriekš, viņš skulptūras radīja no gataviem objektiem – koka gabaliem, iepakojumiem, ar krāsu nosmērētām lupatām, tagad tām piešķirot klasiskas formas un krāsojot viegli baltas.

Sākot no 80. gadiem, Tvomblija stils atkal izteikti mainījās. Cenšoties notvert dzīvi tās visgaistošākajā un efemērākajā izpausmē, formveide bija uzticēta gandrīz tikai krāsai, jeb drīzāk, krāsu traipiem, pilieniem, plašiem triepieniem. Rakstītie vārdi bija kļuvuši liriski vai pazuduši pavisam. Viņš strādāja ar ātri žūstošo akrilu, izmantojot pirkstus. Tas bija kā sava veida novēlots abstraktais ekspresionisms, bet savādi mirdzošā, izskaistinātā versijā, kas radīja uztveramas formas (puķes, ainavas, kuģus, mākoņus) un vieglas, prozaiskas emocijas (prieku, bēdas, kaprīzumu). Tvomblija raupjā antiestētika bija pārvērtusies aristokrātiskos vingrinājumos, rupjība – barokā, taču gleznu izpildījums un izteiksmes līdzekļi uzrādīja nemiera sajūtu. Šie darbi uzskatāmi par visspontānākajiem Tvomblija karjerā.

Savukārt pēdējo divu desmitgažu stils iezīmīgs ar bagātīgi izkrāsotiem, sulīgi trieptiem ziedu un abstraktu ainavu tēliem, kas šķiet izdalām organiskās dzīvības esenci. Šeit var nolasīt saistību ar Viljamu Tērneru, Gistavu Morē, Džeimsu Maknīlu Vistleru un vēlīno Monē, un darbus var uztvert kā vecmodīga elēģiska sensuālista radītus.


Camino Real II. 2010

Tvomblijs ļoti daudz izmantoja literatūras un mītu avotus, izvēršot kriptiskas tēlojošas metaforas, kas ievietoja individuālu pieredzi Rietumu tradīcijas lielajos naratīvos. 1978. gadā viņš sāka darbu pie monumentālas vēsturiskas desmit darbu grupas “Iliamas piecdesmit dienas”, ko bija inspirējis Aleksandra Poupa “Iliādas”tulkojums. Savukārt monumentālā sērija “Četri gadalaiki”,pabeigta 1994. gadā, ar jutekliskām krāsām un raksturīgajiem noslēpumainajiem uzrakstiem attēlo četrus gadalaikus kā dažādu cilvēka dzīves posmu metaforas: pavasaris ir jauns un vitāls, vasara juteklīga, rudens laisks, bet ziema ir laiks, kad ielaužas nāve.

Tvomblijs ir teicis, ka “gleznošana iever sevī zināmu krīzi vai vismaz izšķirošu sajūtas vai atbrīvošanās mirkli. Krīze nekādā gadījumā nenozīmē tikai neveselīgu stāvokli, bet tikpat labi var būt ekstātisks impulss”. Šis “ekstātiskais impulss” regulāri parādījās viņa darbos, bieži iemiesojoties vīna dieva Bakha jeb Dionīsa tēlā. Viņa glezniecības galvenā tematika, neskatoties uz atšķirīgām stilistiskām interpretācijām vai piesaisti visamaz nosaukuma līmenī mitoloģiskiem vai vēsturiskiem notikumiem, patiesībā nebija plaša, toties dziļa – laika aiztecēšana, dabas pasaule, gadalaiku mija. Dabā viņu īpaši interesēja ainava un jūras skati, ko viņš, protams, traktēja savā unikālajā, ne līdz galam izprotamajā manierē. Viņam, piemēram, ir 24 zīmējumu sērija “Poēmas jūrai”, kurā zilā krāsa tikpat kā neparādās, tomēr slīpās līnijas un punkti rada jūru iztēlē – pārdomu stundas ir transformējušās dažās mistiskās zīmēs. Kā viņš pats teicis: “Vidusjūra ir vienmēr balta, balta, balta”.


(Fragments no fotogrāfijas) Sajs Tvomblijs. Foto: Francois Halard

Lai gan erudītā un dažkārt mazliet neirotiskā mākslinieka Saja Tvomblija greizie kricelējumi un poētiskā nodarbinātība ar antīkajiem laikiem viņu spītīgi atstāja ārpus pēckara amerikāņu mākslas kustībām, galu galā viņa radītā māksla kļuva par īpašu, mūsdienīgu romantisma zīmolu – juteklisku, pastorālu, daiļu. Viņa panākumu pamatā bija sava aizraujošā stila apvienojums ar asu, orģinālu intelektu, lielu ticību sev un savu daļu šarma un veiksmes. Tvomblijs nomira Romā 2011. gada augustā pēc ilgas slimības. Iespējams, ka viņa daiļrades patiesais novērtējums vēl ir nākotnes ziņā, taču jau tagad var droši teikt, ka viņš kopā ar Robertu Raušenbergu un Džasperu Džonsu bija savas paaudzes nozīmīgākie gleznotāji, kas darbojās ārpus abstraktā ekspresionisma.