JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
RAKSTI  
Pie ieejas izstādē Stokholmas Modernajā muzejā. Foto: Arterritory.com

1964. gada personālizstādē Ņujorkā bija izstādīts Tvomblija deviņu darbu cikls “Deviņas sarunas par Komodu” (1963) ar sižetu par Romas imperatora Komoda dzīvi un nāvi. Izstāde tika ārkārtīgi negatīvi nokritizēta. Mākslinieks-minimālists un rakstnieks Donalds Džads bija īpaši peļošs, nosaucot izstādi par fiasko. “Ir dažas piles un šļaksti, pāris zīmuļa vilktas līnijas”, viņš rakstīja recenzijā, “šajās gleznās nav nekā”. Viņam sekoja arī citi kritiķi, nosaucot darbu par nostalģiski atpakaļrāpulīgu. Kāds raksturoja gleznas kā “neizšķiramus rozīgu kricelējumu laukumus, kas pārplūst viens otrā”. Līdz ar to Tvomblija karjera sasniedza zemāko punktu, vairāku nākamo gadu laikā viņš gleznoja stipri mazāk kā parasti. Iespējams, šajā laikā radās arī viņa pretreakcija uz presi, jo neilgi pēc izstādes žurnālā Vogue tika publicēts viņam veltīts raksts, ko dāsni ilustrēja viņa elegantā Romas dzīvokļa fotoattēli. Raksts it kā mēģināja norādīt uz to, ka turība un komforts likuši Tvomblijam krist par upuri izsmalcinātam dzīves stilam, ko kritiķi savukārt uztvēra kā nodevību pret mākslu.


Skats no ekspozīcijas ar darbu ciklu “Nine discourses on Commodus”. Guggenheim Bilbao Museoa. 1963

Visas dzīves garumā Tvomblijs turpināja izvairīties no publicitātes un gandrīz pilnībā ignorēja kritiķus, kuri pastāvīgi apšaubīja to, vai viņš pelnījis vietu 20. gadsimta abstraktās mākslas priekšgalā. Patiesībā tas viņu pat iepriecināja: “Man bija brīvība, un tas bija jauki”. Turklāt par spīti savai attieksmei pret atzinību (“Tas ir kaut kas, par ko es nedomāju. Ja tā notiek, tad notiek, bet netraucējiet mani ar to. Man tas ir pilnīgi vienaldzīgi”) un atsvešinātībai no tagadnes, viņš diezgan agri atrada savas mākslas atbalstītājus, jo piedāvāja gudru alternatīvu abstraktajam ekspresionismam un paspēja darboties pietiekoši ilgi, lai piedzīvotu savu atgriešanos modē. Tas notika ap 80. gadu beigām, kad Tvomblija māksla lielā mērā rezonēja ar to, ko tajā laikā darīja jaunie, modīgie mākslinieki. Nākamajā desmitgadē viņa darbus sāka aktīvi pirkt gan muzeji, gan kolekcionāri. Kā izteicās kādas mākslas galerijas direktors, kad bija iegādājies Tvomblija darbu “Trīs Temeraire studijas”(1999), : “Dažkārt cilvēkiem vajag nedaudz piepalīdzēt, lai viņi varētu atzīt izcilu, lai arī svešādu, mākslas darbu”.


Three studies from the Temeraire. 1999

Tvomblija karjera uzplauka tieši 90. gados. 1995. gadā Hjūstonā pat tika atklāts speciāli viņa darbiem veltīts muzejs, ko bija projektējis slavenais arhitekts Renco Piano. Vairākkārt viņš piedalījās arī Venēcijas mākslas biennālē, pēdējoreiz – 2001. gadā. Interesanta bija viņa ekspozīcija Venēcijā 1988. gadā: iedvesmojoties no lagūnas un pilsētas kanāliem, viņa darbu ciklu veidoja ar akrila krāsu apšļākti audekli barokālu plafonu formātā, kas izskatījās tā, it kā Monē būtu saticies ar Džeksonu Polloku un Tjepolo.

Īpašu godu Tvomblijam izrādīja Luvras muzejs, uzaicinot viņu radīt griestu gleznojumu vienai no muzeja zālēm, kas tika atklāts 2010. gadā. Viņš bija trešais mākslinieks muzeja vēsturē, kas izpelnījās šādu pasūtījumu (iepriekšējais bija bijis Žoržs Braks 50. gados). Plafona gleznojums ir rāms un klasisks – uz intensīvi zila fona uzgleznoti tādi kā planētu diski un imitēti akmens uzraksti ar sengrieķu tēlnieku vārdiem.

Runājot par Saja Tvomblija mākslu, nepastāv vienota viedokļa, jeb drīzāk vienīgais kopīgais viedoklis ir, ka tā nav viegli saprotama. Tate Modern direktors Nikolass Serota atzina, ka “Tvomblija māksla ir nenotverama, un daudziem cilvēkiem, pat laikmetīgās mākslas entuziastiem tā liekas neizdibināma”. Savukārt kurators Kērks Verndo raksturojis Tvomblija darbus kā “ietekmīgus mākslinieku vidū, mulsinošus daudziem kritiķiem un agresīvi smagus ne tikai plašai publikas daļai, bet arī pašiem izsmalcinātajiem pēckara mākslas aizsācējiem”.

Ir eksperti, kas uzsver, ka Tvomblija īstenais spēka punkts slēpjas veidā, kā viņš darbojās ar krāsu, citi min viņa konsekvento uzticību kultūrvēsturiskām atsaucēm, kas piedod darbiem pārlaicīgu dziļumu, vēl kādi izceļ rakstību kā viņa unikālo mediju, caur ko viņš “no lakoniskām grafiskām zīmēm, svītrām, cilpām un vienkāršam piktogrammām attīstījis sava veida metarakstu”. 

Pats Tvomblijs ar savas mākslas teoretizēšanu nenodarbojās. Īsa eseja kādā 1957. gada itāļu mākslas žurnālā ir vienīgais viņa paša rakstītais materiāls par savu darbu. Tur viņš uzsvēra tieši līnijas nozīmi savā radošajā procesā. “Katra līnija, ko es uzvelku, ir patiesa pieredze līnijas uzvilkšanā. Tā neilustrē. Tā ir izjūta par savu realizēšanos. Vairāk pieredzēšana kā bildes radīšana. Pēc katra darba pabeigšanas es atrodos ekstātiskā stāvoklī. Tad parasti man jāliekas gultā uz pāris dienām.” >>