RAKSTI  
Pie ieejas izstādē Stokholmas Modernajā muzejā. Foto: Arterritory.com


Sajs Tvomblijs. 1952. Foto: Robert Rauschenberg

EDVINS PĀRKERS ‘SAJS’ TVOMBLIJS 
(1928, Leksingtona–2011, Roma)

Saju Tvombliju (Edwin Parker “Cy” Twombly) kritiķis Roberts Hjūzs reiz precīzi definēja kā “trešo vīru, figūru ēnā, blakus saviem spilgtajiem draugiem Džasperam Džonsam un Robertam Raušenbergam”. Tvomblijs tiešām bija neparasts, bieži nesaprasts un kontraversāls gleznotājs, kas vairījās no publicitātes, taču arī viena no lielākajām un intriģējošākajām amerikāņu 20. gadsimta otrās puses mākslas figūrām, kas attīstījās paralēli lielajiem laikmeta mākslas virzieniem un kas savos darbos izdzēsa robežas starp zīmējumu, glezniecību un rakstību.

Sajs Tvomblijs dzimis Leksingtonā, Virdžīnijas štatā. Viņa tēvs, izbijis beisbolists, no kura viņš mantoja iesauku ‘Sajs’, strādāja par koledžas peldēšanas treneri. Māksla Tvombliju ieinteresēja agri. 12 gadu vecumā viņš sāka privāti mācieties pie spāņu modernisma meistara Pjēra Dauras, kurš bija emigrējis uz ASV. Pēc vidusskolas beigšanas Tvomblijs studēja dažādās mākslas skolās, no kurām nozīmīgākās bija Ņujorkas Mākslas studentu līga, abstraktā ekspresionisma epicentrs, kur viņš iepazinās ar Robertu Raušenbergu un Džasperu Džonsu, un Blekmauntinas koledža Ziemeļkarolīnā, kur viņš mācījās pie Franca Klaina, Roberta Modervela un Bena Šāna, ietekmējās no rektora Čārlza Olsona intereses par arhetepisko, simbolisko tēlainību, tomēr jutās kā autsaiders. Daudzus gadus vēlāk viņš atzinās: “Es vienmēr darīju savu lietu. Allaž brīnijos, kāpēc ir tik daudz grāmatu ar tā laika mākslinieku fotogrāfijām, bet es esmu tikai vienā! “Kur biju es?””.

Ar Modervela palīdzību 1951. gadā Tvomblijam tika sarīkota pirmā personālizstāde –Semjuela Kūtca galerijā Ņujorkā. Gadu vēlāk viņš saņēma Virdžīnijas Mākslas muzeja stipendiju, kas ļāva viņam kopā ar Raušenbergu doties ceļojumā uz Ziemeļāfriku, Spāniju, Itāliju un Franciju. Lai gan Ziemeļāfrika bija Raušenberga ideja, tā uz Tvombliju atstāja dziļu iespaidu – viņš pārveda skiču burtnīcu, kas bija pilna ar motīvu un materiālu studijām, kas  vēlāk realizējās ekspresīvos abstraktos audeklos, kuru nosaukumiem bija izmantoti Marokas pilsētu vārdi. Kopā ar Raušenbergu viņi 1953. gadā sarīkoja postceļojuma izstādi Ņujorkā, kas izpelnījās vētraini negatīvu kritiku. Herald Tribune paziņoja, ka tā bijusi viena no divām gada sliktākajām izstādēm.

Šajā laikā Tvomblijs sāka attīstīt specifisku glezniecības tehniku, kas tiecās uz totālu radošā procesa kontroles reducēšanu, savā ziņā analogu sirreālismam, ļaujoties tīriem impulsiem. Viņš sāka zīmēt tā, it kā to darītu ar kreiso roku. Tādā veidā viņš ātri attīstīja žestikulārā zīmējuma tehniku, ko raksturo smalkas, baltas līnijas uz tumša audekla, kas izskatās kā ieskrāpētas virsmā. Dienesta laikā ASV armijā viņš darbojās kā kriptogrāfs, kas vēl jo vairāk pastiprināja šo tendenci. Stāsta, ka viņš esot trenējies vilkt līnijas naktīs, pilnīgā tumsā.

No 1955. līdz 1959. gadam Tvomblijs dzīvoja un strādāja Ņujorkā, kur kļuva par nozīmīgu figūru vietējo mākslinieku kopienā. Pietuvinātība jaunajai Ņujorkas skolai attīrīja no viņa darbiem figurālo aspektu un iedrošināja strādāt vienkāršotā abstrakcijas formā. Viņu ļoti sāka fascināt primitīvā cilšu māksla, kuras stilistiku, izteiktu 50. gadu sākuma glezniecības valodā, viņš ieviesa savos darbos. Arī viņa agrīnās skulptūras, veidotas no dažādiem gataviem objektiem, līdzīgi pievērsās Eiropas un Ziemeļāfrikas mākslas tradīcijām.

1957. gadā Tvomblijs vēlreiz ieradās Romā, kur iepazinās ar itāļu mākslinieci Tatjanu Franketi, mākslas patrona barona Džordžo Franketi māsu. 1959. gadā Ņujorkā viņi apprecējās un nopirka palaco Monserato ielā Romā, lai gan vēlāk lielākoties dzīvoja Gaetas pilsētā pie jūras netālu no Neapoles.


Apollo and the Artist. 1975

Pārcelšanās uz Itāliju pastiprināja Tvomblijam jau iepriekš raksturīgo tiecību uz antīkās kultūras mantojumu kā būtisku daiļrades daļu. Viņš ir atzinis, ka “būtu gribējis būt Pusēns”, ja būtu bijusi tāda iespēja, taču tas nekādā veidā nenozīmēja neko akadēmisku, viņa atbilde bija radikāla, krāsainu traipu un enerģiska triepiena valoda ar tīri formālām atsaucēm uz mitoloģiju vai konkrētiem citātiem no pagātnes autoru darbiem. 60. gados viņš radīja darbu ciklus ar mitoloģiskiem sižetiem, piemēram, “Leda un gulbis”, “Venēras dzimšana”, arī “Atēnu skola”. Uz audekliem rakstīja citātus no Sapfo, Stefana Malarmē, Džona Kītsa vai Katulla darbiem. Piemēram, astoņu zīmējumu sēriju “Apollons un mākslinieks” veido tikai vārda ‘Vergilijs’ atkārtoti uzraksti. >>