JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
RAKSTI  
Pie ieejas izstādē Stokholmas Modernajā muzejā. Foto: Arterritory.com

1926. gadā, kad Monē nomira, impresionisma māksla jau bija kļuvusi par vispāratzītu, bet senu mākslas vēstures laikmetu, kad likās, ka to uz visiem laikiem nogrūduši pagātnē jaunie mākslas virzieni, kas radās Pirmā pasaules kara un pēckara laikā. Taču Monē mākslinieka karjera bija bijusi vētraina un spilgta. Viņš bija nodzīvojis ļoti ilgu mūžu, daudz garāku par visiem pārējiem impresionistiem, un piedzīvojis visu – gan nopēlumu un bezcerīgu nabadzību, gan vispasaules slavu un pielūgsmi.  Lai gan ilgus gadus Monē radošā ziņā bija cieši saistīts ar citiem impresionistiem, vēlāk viņš tomēr izvēlējās pats savu īpašo ceļu, kas lielā mērā atšķīrās no pārējiem.


Water-Lilies. 1905

Daiļrades sākumposmā lielu ietekmi uz Monē atstāja Gistava Kurbē un Kamila Koro vēlīnā glezniecība, kā arī teorija par to, ka mākslinieka pienākums ir tiešā veidā attēlot apkārtējo vidi bez personiskas attieksmes pret to. Satuvināšanās ar Budēnu un Manē mainīja Monē glezniecības stilu – tas kļuva daudz gaišāks, ainavās ieplūda gaiss un parādījās arī attieksme pret gleznoto, būtiski kļuva notvert gaismas mainību un krāsu bagātību, saglabājot pirmā vizuālā iespaida svaigumu. Kopš tā laika Monē gandrīz pilnībā pievērsās tikai ainavas žanram, cenšoties panākt gaismas un gaisa vibrācijas sajūtu.

70. un 80. gadu pirmās puses ainavas, kas tika gleznotas Sēnas krastos Arženteijā un Veteijā vai Atlantijas okeāna piekrastē (Etretā un Belilā), ir pilnas gaismas, gaisa, kustības. Gaišās, mirdzošās krāsas, ēnas, kas iekrāsotas citās spektra krāsās, viegla, ātra un kustīga gleznošanas maniere – šīs spilgti izteiktās kvalitātes radīja Monē kā viprincipiālākā un uzticīgākā impresionistu grupas pārstāvja reputāciju.

Monē galvenokārt interesēja mainīgās gaismas spēles dienas garumā vai dažādos gadalaikos. Viņš nekoncentrējās uz fizisku objektu attēlošanu, bet centās notvert ātri gaistošos gaismas momentus, kas atspoguļojas uz objekta virsmas. Šādus darbus nevarēja pabeigt darbnīcā no laukā radītām skicēm, tāpēc lielākā pret viņu vērstā kritika bija par to, ka viņa darbi nav “pabeigti”. Taču tas, kas izskatījās kā “nepabeigtas”, pavisam “nejauši” notvertas ainas, patiesībā bija pamatīga, konsekventa darba rezultāts – Monē sasniedza šādu iespaidu rūpīgi komponējot motīvus, tādējādi spējot radīt tādu skaistumu un harmoniju, kādu nespētu sniegt fotoreālistisks attēlojums.

19. gadsimta 80. gadu sākumā Monē pievērsās tādai kā kampaņai dokumentēt Francijas laukus, gleznojot ainavu un jūras ainavu grupas, kas vēlāk izvērtās viņa slevenajās gleznu “sērijās”, pie kurām viņš turpināja strādāt līdz pat dzīves beigām. Cenšoties iemūžināt daudzveidīgos, mainīgos dabas stāvokļus dažādos diennakts laikos, gadalaikos un laikapstākļos, Monē radīja gleznu-variāciju sērijas par vienu tēmu, vienu motīvu, pārdomāti eksperimentējot ar daudzveidīgu apgaismojuma efektu kaleidoskopu. Pirmā sērija, kas tika izstādīta, bija no dažādiem skata punktiem un dažādos diennaksts laikos gleznotas siena gubas. Vēlāk sekoja “Ruānas katedrāle”, “Papeles”, “Rīti pie Sēnas”, vairākas Živernī īpašumā gleznotās “Ūdensrožu” sērijas, kā arī Temzas sērijas Londonā – ar Čeringkrosas tiltu un Parlamenta ēku. Pirmā pasaules kara (kurā bija iesaukts arī Monē jaunākais dēls Mišels) laikā radās sērija ar sēru vītoliem kā veltījumu kritušajiem franču kareivjiem.


Grandes Décorations. Oranžērijas galerijā Parīzē. Mūsdienas

20. gados Monē sāka darbu pie milzīgu izmēru ūdensrožu sērijas (Grandes Décorations), ko turpināja līdz mūža beigām. Daudzus no šiem darbiem viņš novēlēja valstij, lai tie tiktu izstādīti īpaši būvētā galerijā Parīzē. 1927. gadā, piecus mēnešus pēc Monē nāves, Oranžērijas galerijā tika atklāta grandioza 22 šo gleznu instalācija, kas joprojām ir viena no populārākajām ekspozīcijām Parīzē.

Savos vēlīnajos sērijveida darbos Monē izteikti attālinājās no impresionisma uzstādījumiem, tiecoties tīra formālisma un abstrakta dekoratīvisma virzienā. Mirdzošās krāsas, izšķīdinātas spilgtos, izsmalcinātos gaismas efektos, lika izzust ne vien dabas realitātei, bet arī formai, telpai, masai, apjomam, kustībai. Šo abstrakto līniju un spilgto triepienu savienojumus var uzskatīt par nozīmīgu augsni daudz abstraktākiem meklējumiem glezniecībā, par 20. gadsimta abstrakcionisma priekšvēstnesi. >>