JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
RAKSTI  
Pie ieejas izstādē Stokholmas Modernajā muzejā. Foto: Arterritory.com

1874. gadā Monē kopā ar citiem gleznotājiem nodibināja Mākslinieku anonīmo biedrību un sarīkoja grupas pirmo kopīgo izstādi. Šī bija pirmā lielā impresionistu izstāde, kas sacēla negatīvas kritikas vētru. Monē piedalījās ar vairākiem, nu jau par impresionisma klasiku atzītiem darbiem, tostarp slaveno Havras ostas ainavu “Impresija. Saullēkts” (1872, tagad atrodas Marmotāna muzejā Parīzē) un skatu no fotogrāfa Nadara dzīvokļa loga ar nosaukumu “Kapucīniešu bulvāris”. Izmantojot Monē “Impresiju”, kritiķis Luī Leruā radīja, viņaprāt, nievājošo terminu ‘impresionisms’, taču drīz vien to kā pilnībā adekvātu nosaukumu pārņēma paši jaunā glezniecības virziena pārstāvji.


Impression: Soleil Levant. 1872

1876. gadā Kamilla Monē saslima ar tuberkulozi. Monē tajā vainoja sevi, jo uzskatīja, ka slimību izraisījusi viņu trūkuma pilnā dzīve. Kad pēc otrā dēla Mišela dzemdībām 1878. gadā Kamillas vārgā veselība vēl jo vairāk pasliktinājās,  Monē izveidoja neparastu savienību ar bagāto tirgotāju un mākslas patronu Ernstu Ošedē un ar ģimeni pārcēlās uz viņa namu Veteijas ciemā. Kad Ernsts Ošedē bankrotēja un aizbēga uz Beļģiju un Kamilla nomira, Veteijas mājā palika tikai Monē un Ošedē sieva Alise. Viņai jau bija seši bērni aprūpējami, tagad tiem pievienojās arī abi Monē dēli.


Klods Monē savā dārzā Živernī. 19. gs. beigas

1883. gada aprīlī, braucot vilcienā, Monē pa logu atklāja Živernī ciemu – apkārtējā ainava viņu tik ļoti apbūra, ka drīz vien viņš Živernī noīrēja namu, kur pārcēlās ar visu plašo ģimeni (ar Alisi viņš gan apprecējās tikai 1892. gadā pēc viņas pirmā vīra nāves). Tur bija šķūnis, kas tika pārveidots par darbnīcu, augļu dārzs un divi akri zemes, kuros Monē sāka rūpīgi iekopt dārzu. Finansiālajam stāvoklim uzlabojoties, 1890. gadā viņš varēja iegādāties namu un apkārtējo zemi savā īpašumā. Viņš izbūvēja siltumnīcu un otru darbnīcu – plašu ēku ar jumta apgaismojumu, taču galvenā viņa aizraušanās bija dārza kopšana, kur tika izveidots slavenais ūdensrožu dīķis ar japāņu stila tiltiņus. Monē sastādīja precīzus stādījumu plānus un shēmas, iepirka puķu stādus un botānikas grāmatas un katru dienu deva rakstiskus norādījumus dārzniekam. Monē turībai augot, auga un attīstījās arī viņa dārzs. Tomēr viņš arvien palika tā galvenais arhitekts, pat pēc tam, kad bija noalgojis jau septiņus dārzniekus dārza uzturēšanai.

Monē turpināja neregulāri izstādīties kopā ar pārējiem impresionistiem, dažreiz viņš izstādījās arī Salonā un Žorža Petita starptautiskajās gleznu izstādēs. 1889. gadā Žorža Petita galerija sarīkoja plašu mākslinieka retrospektīvu, izstādot 145 viņa gleznas. Taču viņa īstais galerists bija Pols Dirāns-Ruels, kura galerijā Monē rīkoja personālizstādes. Pateicoties Dirāna-Ruela aktīvajai darbībai, Monē gleznas kļuva ļoti pieprasītas. Kad 1891. gadā galerijā tika sarīkota izstāde Monē pirmajai gleznu sērijai ar siena gubām, tā izpelnījās lielu kritikas atzinību.

Lai gan vislabāk Monē patika strādāt Živernī dārzos vai Sēnas krastos, laikā no 1883. līdz 1908. gadam viņš devās arī vairākos ceļojumos – uz Vidusjūras piekrasti, kur gleznoja ainavas, vēstures pieminekļus, jūras skatus, vairākkārt arī uz Venēciju un Londonu.

1911. gadā nomira Alise, 1914. gadā – vecākais dēls Žans. Pašam Monē šajā laikā attīstījās katarakta. Par viņa galveno aprūpētāju palika Alises meita un Žana sieva Blānša, kuru gleznotājs bija ļoti iemīļojis. 1923. gadā viņš pārcieta divas katarkatas operācijas, kas stipri ietekmēja viņa krāsu izjūtu: darbiem pazuda sarkanīgā nokrāsa, kas raksturīga kataraktas slimnieku redzei, tā vietā nāca pavisam atšķirīga tonalitāte: pastāv uzskats, ka pēc operācijām Monē spējis redzēt ar parastu aci nesaskatāmus noteiktus ultravioletās gaismas viļņu garumus.

Klods Monē nomira 86 gadu vecumā; viņš apglabāts Živernī baznīcas kapsētā. Dēls un vienīgais mantinieks Mišels 1966. gadā novēlēja Živernī  īpašumu Francijas Mākslas akadēmijai, 1980. gadā tas tika atvērts publiskai apskatei. >>