RAKSTI  
Pie ieejas izstādē Stokholmas Modernajā muzejā. Foto: Arterritory.com


Klods Monē. Pašportrets. 1886

KLODS OSKARS MONĒ 
(1840, Parīze–1926, Živernī)

Droši vien rets ir cilvēks Rietumu pasaulē, kurš kaut reizi dzīvē, kaut reprodukcijā vai uz paskartes nebūtu redzējis kādu Kloda Monē (Claude Monet) gleznotu ainavu. Gleznotājs, kuram, kā saka, “bija tikai redze, toties kāda Redze!”, bija viens no franču impresionisma glezniecības izveidotājiem un viskonsekventākais šī virziena filozofijas praktizētājs. Monē savā ziņā var pat uzskatīt par paša “impresionisma” termina autoru, jo tas tika atvasināts no viņa gleznas  “Impresija. Saullēkts” nosaukuma.

Klods Oskars Monē piedzima 1840. gada 14. novembrī Lafita ielā Parīzē kā tirgotāja Kloda Ādolfa Monē un dziedātājas Luīzes Obrē Monē otrais dēls. Kad Klodam bija pieci gadi, Monē ģimene pārcēlās uz Havru Normandijā, kur tēvs atvēra pārtikas preču tirgotavu un strādāja par provianta piegādātāju kuģiem. Tā kā šis bizness bija visai veiksmīgs, Klods vecākais vēlējās, lai dēls seko viņa pēdās, taču tas jau bija atradis pats savu aizraušanos – mākslu.

1851. gadā Monē iestājās Havras mākslas vidusskolā, un vietējie iedzīvotāji drīz iepazina viņa ogles karikatūras, kuras viņš pārdeva par desmit vai divdesmit frankiem gabalā. Zīmēšanu Monē sāka apgūt pie Žaka Luī Davida skolnieka Žaka Fransuā Ošāra, taču būtisku pavērsienu viņa attīstībā noteica sastapšanās ar mākslinieku Ežēnu Budēnu – ap 1856. gadu viņi iepazinās gleznojot Normandijas piekrastē. Budēns kļuva par jaunā Monē skolotāju, iemācīja viņam gleznot ar eļļu, kā arī iepazīstināja ar plenēra tehniku, ko Monē pārņēma pilnībā kā savu un attīstīja līdz pat mūža beigām. Atklājis plenēra tehniku, viņš sāka gleznot arvien ambiciozākus un naturālistiskākus darbus.

Kad 1857. gadā nomira Monē māte, viņš pameta skolu un pārcēlās uz dzīvi pie savas tantes. Divus gadus vēlāk, saniedzis 18 gadu vecumu, viņš devās uz Parīzi, kur kādu laiku apmeklēja Sīza mākslas akadēmiju. Kā stāsta leģenda, pirmoreiz nonākot Luvrā, Monē atšķirībā no citiem gleznotājiem neesot vis kopējis vecmeistaru darbus, bet apsēdies pie loga un gleznojis to, ko redzējis ārpusē.

Parīzē Monē uzturējās vairākus gadus, iepazinās ar citiem jaunajiem gleznotājiem, tostarp Eduāru Manē, kurš uz viņu atstāja ārkārtīgi spēcīgu iespaidu. Taču 1861. gadā, trūkuma un nepārliecinātības dzīts, Monē iestājās armijā uz septiņiem gadiem un devās uz Alžīriju. Kad pēc diviem gadiem viņš saslima ar vēdertīfu, viņa tante panāca viņa atbrīvošanu no dienesta. Atgriezies Parīzē un vīlies tradicionālajā mākslas izglītībā, Monē iestājās Šarla Glēra studijā, kur iepazinās ar Ogistu Renuāru, Frederiku Bazilu un Alfrēdu Sisleju, gleznotājiem, kuriem bija līdzīgi uzskati par mākslu un līdzīga pieeja glezniecībai – gleznot gaismas efektus plenērā ar biezām krāsām un ātru triepienu. Tā izveidojās topošās impresionistu grupas kodols.


La Femme a la Robe Verete. 1866

Sākotnēji Monē veicās tīri labi, divi viņa darbi pat tika izstādīti 1865. gada Salonā, arī gleznas ar draudzeni Kamillu Donsjē, piemēram, “Sieviete zaļajā kleitā” (1866) atnesa viņam zināmu atpazīstamību. Tomēr finansiālās grūtības lika Monē atgriezties Havrā, pametot Kamillu Parīzē, kura drīz pēc tam dzemdēja viņu kopīgo dēlu Žanu.

1870. gadā Monē un Kamilla Donsjē apprecējās. Sākoties franču-prūšu karam, viņi aizbēga uz Angliju, kur Monē studēja Džona Konstebla un Viljama Tērners darbus – šo mākslinieku ainavas spēcīgi iespaidoja Monē, atstājot lielu ietekmi uz viņa innovācijām krāsas lietojumā. Londonā viņš iepazinās arī ar Polu Dirānu-Ruelu, kas vēlāk kļuva par viņa galeristu un vienu no redzamākajiem impresionisma aizstāvjiem. 1871. gada pavasarī Monē pat iesniedza darbus Karaliskās Mākslas akadēmijas ikgadējai izstādei, taču tika noraidīts.

1872. gadā Monē ar ģimeni atgriezās Francijā un apmetās uz dzīvi Arženteijā – ciematā pie Sēnas netālu no Parīzes, kas bija populāra parīziešu svētdienas pastaigu vieta. Šeit viņi nodzīvoja septiņus gadus, un Monē uzgleznoja daudzas no savām slavenākajām ainavām ar Sēnu. Arī turpmāk Monē izvēlējās dzīvot un strādāt laukos, bet ne pārāk tālu no Parīzes, kur viņš meklēja draugu, mākslas dīleru un atsevišķu kolekcionāru atbalstu. >>