JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
RAKSTI  
Pie ieejas izstādē Stokholmas Modernajā muzejā. Foto: Arterritory.com

Šajā laikā strauji pieauga Tērnera mākslas kritizētāju skaits. Viņa akvareļi tika saukti par “primitīviem traipiem”, bet eļļas gleznas – par “rupju apvainojumu”. Viņš konstanti tika zākāts par ārprātīgu, kas viņu jo īpaši sāpināja, ņemot vērā mātes likteni. Taču visi šie pārmetumi rezumējās vienā – Tērners bija padarījis gaismu taustāmu, bet lietas – neskaidras. Jeb kā tolaik rakstīja esejists Viljams Heizlits savā ironiskajā komentārā, viņš bija radījis “gleznas no nekā”.Tomēr, neskatoties uz to, daudzi joprojām atzina Tērneru par ģēniju un sava laika lielāko angļu gleznotāju. 1840. gadā viņš iepazinās ar mākslas kritiķi un patronu Džonu Raskinu, kurš kļuva par galveno viņa atbalstītāju un slavinātāju. Raskins raksturoja Tērneru kā mākslinieku, kurš spēj “vissaviļņojošāk un vispatiesāk novērtēt Dabas noskaņojumus”.

Kļūdams vecāks, Tērners kļuva arvien ekscentriskāks. Viņš atteicās no sabiedrības un dzīvoja noslēgti kopā ar savu tēvu, kurš bija viņa tuvākais draugs un asistents vienlaikus. Kad 1829. gadā tēvs nomira, Tērners to ļoti smagi pārdzīvoja un viņam sāka uznākt depresijas lēkmes. Lai arī viņš nekad oficiāli nebija precējies, viņam bija attiecības ar gados vecāku atraitni Sāru Denbiju, kuras divu jaunāko meitu tēvs, kā tiek uzskatīts, bijis Tērners.

Gleznotājs nomira savas mīļākās Sofijas Kerolainas Būtas namā Čelsijā 1851. gada 19. decembrī. Kā stāsta leģenda, viņa pēdējie vārdi esot bijuši atbilstoši viņa “gaismas gleznotāja” tēlam: “Saule ir Dievs”. Pēc paša lūguma viņš tika apglabāts Sv. Pola katedrālē, kur viņš atdusas blakus seram Džošua Reinoldsam. Bēru organizēšana bija uzticēta arhitektam Filipam Hārdvikam, draugam un bijušā skolotāja Tomasa Hārdvika dēlam. Visiem, kas pazina Tērneru, viņš esot aizrakstījis: “Man jūs jāinformē, ka esam viņu zaudējuši”.

Lai gan savu naudu, kas nebija maza, Tērners bija novēlējis “postā nonākušu mākslinieku” atbalstam un pats jau izprojektējis nespējnieku namu Tvikenhemā, kur būtu arī galerija ar dažiem viņa darbiem, tam nebija lemts realizēties. 1856. gadā viņa testaments tika apstrīdēts tiesā – vienu daļu naudas saņēma Tērnera brālēni, bet otru  – Karaliskā Mākslas akadēmija. 

Tērnera grandiozais daiļrades mantojums – vairāk nekā 20000 zīmējumu, skiču un uzmetumu, ap 600 eļļas gleznu un ap 800 grafiku orģinālu – tika atstāts valstij. Tērnera nosacījums prasīja, lai darbi tiktu glabāti un izstādīti vienkopus īpašā, viņa mākslai veltītā muzejā, taču dažādu birokrātisku šķēršļu dēļ tas nav noticis vēl joprojām. 22 gadus pēc Tērnera nāves britu parlaments izdeva likumu, kas ļāva viņa darbus aizdot muzejiem ārpus Londonas, tādā veidā sākot gleznu izkaisīšanas procesu un ignorējot mākslinieka vēlmi saglabāt darbus vienkopus. 1910. gadā lielākā daļa Tērnera mantojuma tika pārvesta uz Teita galeriju, 1987. gadā muzejā pat tika atvērta Klora galerija speciāli Tērnera darbu izstādīšanai, tomēr nozīmīgākās viņa gleznas joprojām atrodas Nacionālajā galerijā, un darbi bieži tiek izdoti ārzemju muzejiem.


The Fighting Temeraire tugged to her last berth to be broken up. 1839. National Gallery, London

Par gaismas gleznotāju dēvētais Tērners šobrīd ir vismīlētākais angļu mākslinieks, par ko liecina kaut vai tas, ka 2005. gadā BBC organizētajā sabiedriskajā aptaujā par Lielbritānijas visu laiku izcilāko gleznu tika atzīts viņa darbs “Karakuģis Temeraire dodas uz pēdējo ostu” (1839). Savukārt 1984. gadā dibinātā prestižākā britu ikgadējā mākslas balva tika nosaukta tieši Tērnera vārdā.

Tērnera karjera, kā viņš pats izteicies, bija nepārtraukts “sasodīti smags darbs un tiekšanās uz perfekciju”. Viņa laikmetam neraksturīgie meklējumi koloristikā un kaislīgā interese par gaismas un gaisa atmosfēriskajiem efektiem daudzējādā ziņā paredzēja franču impresionisma glezniecību. Nav šaubu, ka impresionisti, jo īpaši Klods Monē, rūpīgi studēja Tērnera tehniku. Par to liecina impresionistu Ežēna Budēna, Mērijas Kasatas, Edgara Degā, Kloda Monē, Bertas Morizo, Kamila Pisaro, Ogista Renuāra un Alfrēda Sisleja 1877. gadā rakstītā vēstule, kurā ir šādi vārdi: “Franču gleznotāju grupa, kurus vieno līdzīgas estētiskas tendences, kura desmit gadus cīnījusies pret konvencionalitāti un rutīnu, lai vestu mākslu atpakaļ pie skrupuloza un precīza dabas vērojuma, kura aizrautīgi un kaislīgi nodevusies formas kustībā un pārejošā gaismas fenomena attēlojumam, nespēj aizmirst, ka šajā ceļā viņiem pa priekšu gājis angļu skolas lielais meistars – izcilais Tērners”. Iespējams, mākslas vēsture nav pieredzējusi lielāku cieņas izpausmi, ko viena laikmeta mākslinieki veltījuši pagātnes meistaram. >>