RAKSTI  
Pie ieejas izstādē Stokholmas Modernajā muzejā. Foto: Arterritory.com

Mākoņu gleznotāji – Tērners, Monē un Tvomblijs 0

Tabita Sīmane
08/10/2011 

No 8. oktobra līdz nākamā gada 15. janvārim Stokholmas Modernā muzejā skatāma vērienīga izstāde “Tērners, Monē un Tvomblijs. Vēlīnie darbi”. Kas šos trīs dažādu laikmetu māksliniekus vienoja?

Viljams Tērners, Klods Monē un Sajs Tvomblijs ir trīs no izcilākajiem pēdējo 150 gadu gleznotājiem. Visi trīs mākslinieki tikuši uzskatīti par sava laika radikāļiem, jo katrs no viņiem savā veidā mēģināja lauzt konvencionālās glezniecības robežas. Taču viņus vieno ne vien šis “nesaprasto” statuss, bet arī atrašanās priekšā savam laikam, spēja piešķirt glezniecībai radikāli jaunu perspektīvu, kas realizējās jau pavisam citā laikā. Tas, ko Tērners bija darījis 19. gadsimta sākumā, bija svarīgi impresionistiem 19. gadsimta beigās. Abstrakcijas pakāpe, ko sasniedza Monē gleznas pašā 20. gadsimta sākumā, priekšvēstīja abstraktā ekspresionisma pieeju gadsimta vidū. Savukārt Tvomblija specifiskais, idiosinkrātiskais stils, kas attīstījās 50. gados, guva lielu rezonansi 80. gadu konceptuālistos. Ja, piemēram, apskatās visu trīs autoru gleznotās Venēcijas ainavas, tās, lai arī formāli atšķirīgas, rada līdzīgas un vienlīdz spēcīgi uzlādētas emocijas.

Un vēl ir šī romantisma stīga – tieksme pēc spēcīgiem efektiem, krāsu un gaismu dramatisma, dabas, un Tvomblija gadījumā – pagātnes, diženuma apdziedāšana. Tieši tas un arī šo mākslinieku stāvēšana pāri (vai malā) laikmeta modēm un virzieniem, uzticīga sekošana savai individuālajai glezniecības izjūtai viņus padara aktuālus jebkurā laikā.


Dž. M. V. Tērners. Pašportrets. 1799. Tate Britain

DŽOZEFS MELORDS VILJAMS TĒRNERS
(1775, Londona–1851, Londona)

Viljams Tērners (Joseph Mallord William Turner), izcilākais angļu romantisma ainavas pārstāvis, kurš pacēla ainavu glezniecību nebijušos augstumos, dzīvē bija gluži neizskatīgs vīrs – īss, drukns un ar uzkumpušu degunu. Pat kļuvis turīgs, viņš staigāja ar netīriem, krāsas pieķepušiem nagiem, vienu no tiem tīši atstājot garu, lai varētu nokasīt krāsu. Visu mūžu viņš runāja ar stipru koknija akcentu, tāpēc viņa lekcijas Karaliskajā mākslas akadēmijā daudziem palika diezgan neskaidras, jeb, kā  1816. gadā rakstīja New Monthly Magazine: “Viņa gandrīz nesaprotamā runas maniere un izrunas vulgaritāte ir ļoti pārsteidzoša šāda ranga un stāvokļa māksliniekam.” Taču, kā stāsta, starp draugiem viņš esot bijis lielā cieņā un mācējis izklaidēt visdažādāko sabiedrību.

Džozefs Melords Viljamas Tērners piedzima Koventgārdenā, Londonā, bārddziņa un parūku meistara ģimenē. Tā kā viņa mātei Mērijai diezgan agri sāka izpausties garīga rakstura traucējumi, desmit gadu vecumā Viljams tika nosūtīts pie mātes brāļa Džozefa Māršala, kurš dzīvoja Brentfordā, nelielā pilsētiņā Temzas krastā rietumos no Londonas. Šeit Tērneram radās pirmā interese par mākslu, un zīmējumus ar Brentfordas ainavām Viljama tēvs izstādīja sava veikala logā. Mērija Tērnere nomira 1804. gadā Bedlamas garīgi slimo patversmē, kur bija pavadījusi vairākus gadus.


Fishermen at Sea. 1796

14 gadu vecumā Tērners iestājās Karaliskās mākslas akadēmijas sagatavošanas skolā, bet gadu vēlāk jau tika uzņemts akadēmijā. Tā kā viņa pirmais skolotājs bija bijis arhitekts Tomass Hārdviks, arī Tērnera intereses sākotnēji saistījās ar arhitektūru, taču Hārdviks viņu pārliecināja tomēr izvēlēties glezniecības studijas. Agrīnās daiļrades periodā Tērners pārsvarā gleznoja akvareļus, 1790. gadā viens viņa akvarelis jau tika izstādīts Vasaras izstādē. Eļļas glezniecībai viņš pievērsās tikai 1795. gadā, un gadu vēlāk – pirmā eļļas glezna “Zvejnieki jūrā” tika pieņemta ikgadējā akadēmijas izstādē. Kopš tā laika viņš turpināja piedalīties akadēmijas izstādēs gandrīz katru gadu.

Vēlākos gados leģendāras kļuva viņa virtuozās performances  pirms izstādes atvēršanas – viņš mēdza atsūtīt nepabeigtus audeklus (kāds laikabiedrs tos raksturoja kā tādus, “kam nav formas, kas ir tukši kā haoss pirms radīšanas”) un tad tos veikli pabeidza jau izstādes zālē pēdējā dienā pirms atklāšanas jeb tā saucamajā “lakošanas dienā”. Atšķirībā no daudziem citiem tālaika britu māksliniekiem, Tērners saglabāja saistību ar akadēmiju visas dzīves garumā: 1802. gadā viņš kļuva par Karaliskās akadēmijas locekli (lai gan akadēmiķa statusam pastāvēja strikts vecuma cenzs – 40 gadi, Tērners to izpelnījās 27 gados), 1811. gadā par perspektīvas pasniedzēju, bet 1845. gadā tika nozīmēts par prezidenta vietas izpildītāju.


The Grand Canal, Venice. 1835. The Metropolitan Museum of Art, New York

Tā kā Tērnera spožais talants nebija noliedzams, jau salīdzinoši ātri viņš guva ievērību un finansiālu stabilitāti. 1803. gadā viņš iegādājās namu Hārlijstrītā, kur bija plaša galerija, kas tika izmantota gan kā darbnīca, gan sava veida izstāžu zāle. Šāda turības demonstrācija kalpoja kā laba reklāma, plašās telpas ļāva gleznām elpot un izskatīties daudz pievilcīgāk kā uz akadēmijas izstāžu zāles pārbāztajām sienām. Finansiālā neatkarība bija ļoti būtiska arī tajā ziņā, ka sniedza radošu brīvību, ļaujot Tērneram eksperimentēt un attīstīt savu brieduma gadu neparasto stilu, kas savu īsto novērtējumu guva gan daudz vēlāk.

Jaunībā lielu iespaidu uz Tērneru atstāja  Vilema van der Veldes jūras ainavas ar burukuģiem, kā arī Kloda Lorēna un Ričarda Vilsona itāliskās ainavas. No Kloda Lorēna, 17. gadsimta franču ainavista, Tērners pārņēma idealizētās ostas motīvu – šai vietai, ko ieskauj antīkas drupas un kur norietošā saule maigi pazūd aiz horizonta,  viņš piešķīra angļu romantisma nostaļģiju un melanholiju. >>