RAKSTI  

“Wake up Riga!!” 0

Cik pretimnākoša ārvalstu viesiem ir Rīga kā Eiropas kultūras galvaspilsēta? 

Anna Iltnere
18/06/2014

Rīga šogad nav tikai Latvijas, bet gan visas Eiropas kultūras galvaspilsēta, un šo statusu bauda jau nepilnus sešus mēnešus. No tā var secināt, ka pasākumu programmas auditorija nav tikai latvieši, bet gan visas Eiropas iedzīvotāji, kuriem Rīgā šogad vismaz teorētiski ir iespēja vienlaikus baudīt gan kultūras notikumu intensitāti, gan iepazīt Rīgas esenci.

Ja kāds rīko balli, kā viesi par to uzzina? Saņemot ielūgumu, kam var būt dažādi formāti. Kā arī izliekot visas nepieciešamās norādes, lai viesību mītni varētu ērti atrast. Vai “Rīga 2014” ir ielūgusi citvalstu viesus? Vai kāds, kas ir iebraucis Rīgā, acumirklī saprot, ka ir nonācis Eiropas kultūras galvaspilsētā, un uz kuru pusi viņam jādodas, lai baudītu kādus no pasākumiem? Par šo aizdomājos, reiz izstaigājot daļu Rīgas pa tās mugurkaulu - no Vecrīgas līdz Dailes teātra rajonam. Centos iztēloties, ka nezinu, ka Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, un secināju, ka tā arī paliktu nezinot, jo īpaši, ja Esplanādes parkam, kur atrodas “Rīga 2014” vasaras terase, paietu garām pa otru Brīvības bulvāra pusi.  

Tas mudināja veikt aptauju, uzrunājot ārvalstu viesus, turklāt kultūrai tuvus, kas pēdējo mēnešu laikā Rīgu ir apciemojuši. Vai viņi jutās ielūgti? Jautājām režisoram un operatoram Arnaram Toram Torisonam, gaismotājam Kevinam Vinam Džonsam, māksliniekam Mišelam Kasteņē, kultūras laikraksta redaktorei Helēnai Tamemmē, bijušajam Japānas vēstniekam Latvijā Takaši Osanai, blogerim Mihaelam Edstrēmam un muzeju studiju lektorei Dacei Demir. 

***

Pirms atbild viesi, trīs konkrētus jautājumus uzdevām svinību rīkotājai - nodibinājuma “Rīga 2014” vadītājai Diānai Čivlei. 

Aprīlī medijos parādījās ziņa, ka “Rīga 2014” starptautiskā reklāmas kampaņa tiks sākta tikai rudenī - īsi pirms kultūras galvaspilsētas gada beigšanās. Vai šāda situācija nav absurda? 

Ar starptautiskās kampaņas organizēšanu nodarbojas Tūrisma attīstības valsts aģentūra (TAVA). Jā, šāda situācija ir absurda, un esam savu neizpratni par TAVA organizētās starptautiskās kampaņas iepirkumu plānošanu pauduši gan “Rīga 2014” Uzraudzības padomei, gan mūsu programmas patronam valsts prezidentam. Uzskatu, ka nodibinājuma “Rīga 2014” un Latvijas institūta kopīgi paveiktais darbs ar ārvalstu medijiem ir nesis ļoti lielu rezonansi starptautiskajos medijos.  

10. jūnijā “Rīga 2014” izplatīja relīzi par to, ka Eiropas kultūras galvaspilsētas vārds plaši izskan ārvalstu medijos. Bet vai, jūsuprāt, tepat Rīgā ir gana piedomāts pie “Rīga 2014” pamanāmības, ja esi iebraucējs? Rīgā ir ārkārtīgi maz vides reklāmu, kas spilgti iezīmētu Rīgas šīgada statusu. 

Esam daudz par to domājuši, un mūsu aktivitātes pilsētvidē ir bijušas ļoti pamanāmas, piemēram, urbānās mākslas festivāla BLANK CANVAS fasādes. Tiesa, tās nav tradicionālās reklāmas, kas no vienas puses ir mūsu stila, no otras - arī naudas jautājums. Taču cilvēku uztvere ir ļoti atšķirīga. Piemēram, par Eiropas kultūras galvaspilsētas reklāmu lidostā ir diametrāli pretēji viedokļi. Vieni saka - neko neredzu, citi saka - nu gan visu lidostu ar savu imidžu piekarinājuši… 

Vai nodibinājuma “Rīga 2014” prioritāte ir vietējā vai ārvalstu auditorija? 

Abas. No pasākumu viedokļa primāri tā ir vietējā auditorija un potenciāli aktīvais kultūras pasākumu apmeklētājs. 

***

Jautājumi Rīgas ciemiņiem: Cik pretimnākoša ārvalstu viesiem ir Rīga kā Eiropas kultūras galvaspilsēta? Cik pamanāma un pieejama jums šķita tās notikumu programma? Vai Rīga atstāj iespaidu kā visas Eiropas kultūras galvaspilsēta? 

Arnar Thor Thorisson, islandiešu kinorežisors un operators, sadarbojas ar Latvijas filmu studiju TASSE FILM

Pēdējā pusgada laikā Rīgu esmu apciemojis trīs reizes, un man jāteic, kaut labi zinu, ka Rīga ir 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsēta, tas pilnīgi noteikti nav pamanāms. Savas karjeras laikā dzīvojot Losandželosā, Čikāgā, Parīzē un pat Reikjavikā, esmu pieradis pie krietni blīvākām mārketinga metodēm, ja tiek īstenots šāda mēroga pasākums. 

Wake up Riga!! Tu esi brīnišķīga un neaptverami pievilcīga pilsēta! Un tu spēj daudz labāk, tici man. Un tev ir jāspēj daudz labāk, lai visas ieguldītās pūles reiz atmaksātos. Un tās atmaksāsies, ja arvien vairāk un vairāk cilvēku pasaulē aptvers, kādu mākslas, kultūras un tradīciju bagātību tu vari piedāvāt! Rīga, tu rullē, jo esi ziemeļu īstenā Parīze. Saņemies!

Kevin Wyn-Jones, gaismotājs no Stokholmas, strādājis pie vairākām LNO izrādēm

Būdams regulārs Rīgas viesis, es spēju novērtēt aktivitātes, kas mudž ap “Rīga 2014”. Ja atrodies notikuma vietā, ir grūti ko palaist garām. Man ļoti patika gliemeži, kas bija izsijāti viscaur Rīgai, kaut nezināju, ko tie simbolizē, līdz pajautāju draugam, un tad man tie iepatikās vēl jo vairāk. 

Lidojot uz Rīgu, lidmašīnas žurnālā varēju uzzināt par vairākiem pasākumiem, bet mājās Stokholmā informācijas tikpat kā nav, izņemot par Latvijas Nacionālās operas festivālu, bet, iespējams, tālab, ka tas ir ikgadējs pasākums. 

Lai vai kā, Rīgai ir daudz ko piedāvāt, vienalga, vai tā ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, vai nē. Četrus gadus pēc kārtas kopā ar sievu apmeklējam ikgadējo Latvijas Brīvdabas muzeja tirdziņu, kur rokdarbu standarts ir ļoti augsts, un to allaž novērtējam. 

Michel Castaignet, mākslinieks no Parīzes, pavasarī Rīgā piedalījās izstādes Till The End Of It rīkošanās galerijā “Māksla XO”

Iespējams, neesmu īstais cilvēks, kuram to jautāt, jo es neskatos televizoru, tik cik reizēm caur telefonu. Pirmkārt Rīga nav vienīgā Eiropas kultūras galvaspilsēta, jo statusu vienmēr iegūst pāris pilsētas. Un uzskatu, ka šim statusam drīzāk ir nacionāla, nevis internacionāla ietekme, jo tas palīdz pilsētai sevi no jauna definēt, kā varējām redzēt Marseļas gadījumā pērn. Bet cik daudzi par to ir dzirdējuši? Tomēr pašai pilsētai šis jau aizvadītais gads nāca tikai par labu. Ja runājam par Rīgu, - nē es nekur īpaši nemanīju kultūras programmas ceļvežus, kaut visa gada laikā Francijā, cik zinu, tiek translēti vairāki televīzijas raidījumi par Baltijas valstīm, kur tiek pieminēts arī fakts, ka Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta. Pats esmu redzējis vienu šādu raidījumu, bet pamatā tur tika runāts tikai par mūziku. Vēl lasīju kādu žurnālu, kurā bija atspoguļota Rīgas tehno scēna. Tas ir viss, ko esmu pamanījis, kā redziet - ne pārāk daudz… 

Helen Tammemäe, igauņu kultūras laikraksta Müürileht galvenā redaktore

Kaut esmu ļoti atvērta un ieinteresēta uzzināt par dažādiem kultūras pasākumiem, biju pārsteigta secināt, ka, domājot par Rīgu, “Eiropas kultūras galvaspilsēta” nav tas, kas man nāk prātā. Jā, es zinu, ka Rīgai ir šis statuss, bet diemžēl man nav ne jausmas, kas te šogad notiek, jo mediji acīmredzot mani vienkārši nesasniedz. Jābilst, ka neko nepamanīju, arī pavisam nesen Rīgu apciemojot. Tā ka, godīgi sakot, šajā gadījumā komunikācijai ir izdevies man veiksmīgi paslīdēt garām, līdz ar ko sliecos izdarīt secinājumu, ka varbūt “Rīga 2014” nav domāta man? 

Takaši Osana, bijušais Japānas vēstnieks Latvijā, kurš kopā ar sievu Keiko Osanai vasarās regulāri apmeklē Rīgu

Mēs ar sievu Rīgā ieradāmies maija vidū, un jau nākamajā dienā es devos uz “Rīga 2014” informatīvo biroju, kur paņēmu visus pasākumu bukletus, lai būtu lietas kursā, līdz ar to par savu informētību sūdzēties nevaru. Arī programma ir sagatavota, piedomājot par tūristiem, jo kopā ar pasākumu plānu ir pieejama pārskatāma pilsētas karte, kas nav mazsvarīgi! Tas, ko vēlos no “Rīga 2014” programmas redzēt, galvenokārt notiek vasaras mēnešos, līdz ar ko notikumu vērtējumu vēl nevaru sniegt, jo viss ir vēl priekšā!

Michael Edström, pāris gadus dzīvo Rīgā un vada blogu foodinriga.com 

Tiklīdz uzzināšu, kura būs mana nākamā mītnes zeme, nekādā gadījumā nepieļaušu kļūdu (un tā tiešām ir kļūda, varat man ticēt), tūlīt pēc ierašanās nesākot mācīties jauno valodu. Angļiem ir teiciens: The world is your oyster – “Pasaule ir tava austere” – bet tas nav domāts kā ieteikums paslēpties savā čaulā.

Vienas no šādām durvīm, kas man paliek slēgtas, ved uz Rīgu kā 2014. gada kultūras galvaspilsētu. Es negribu teikt, ka būtu nelūgts viesis pašos svētkos, taču jebkāda iekšējā informācija vai aizkulišu sarunas man paliek noslēpums. Un to es pieminu tāpēc, ka iepriekšējos 10 gadus nodzīvoju Zviedrijas pilsētā Ūmeo (Umeå) – otrā no abām 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētām. Kaut arī pilsētiņa ir neliela, tā nopietni ietekmējusi radošo jomu arī starptautiskā mērogā. Teiksim, tāda Ūmeo grupa kā Refused veidoja hardcore mūzikas kodolu, saceļot viļņus visā pasaulē. No šīs pilsētas nācis arī pasaulslavenais rakstnieks Stīgs Lārsons (Stieg Larsson), plaši pazīstamās Millenniumtriloģijas autors.

Patlaban Ūmeo aktuāls ir konflikts starp pilsētas māksliniekiem un vietējiem politiķiem. Tas izvērsies gan tradicionālajos medijos, piemēram, laikrakstos un televīzijā, gan, protams, sociālajos tīklos. Un pat paviršam vērotājam nav grūti saprast, kāpēc. Paralēli 2014. gada kultūras galvaspilsētas pasākumiem Ūmeo vai nu jau slēgti, vai apdraudēti daudzi vietējie kultūras centri ar senu vēsturi. To skaitā ir arī Scharinska Villan (Šārina villa), vieta, kur ne tikai darbojas vairums no Ūmeo māksliniekiem, bet savulaik satikušies arī viņu vecāki. Varat iedomāties, cik dziļas ir šī mūzikas dzīves centra saknes un kāds niknums uzbangoja, kad vietējie politiķi sagribēja to slēgt.

Un Scharinska Villan ir tikai viens gadījums. Citu piemēru vidū var minēt, teiksim, draudus slēgt veco un ļoti mīlēto teātri “Sāga”, arī populāras pulcēšanās vietas un oratoru stūra (tautā saukta par Mērkaķu kalnu) nojaukšanu, atbrīvojot vietu jaunam tirdzniecības centram, utt. Daudziem liekas, ka komerciālās aprindas tagad ērti vizinās uz smagu darbu paveikušo mūziķu un mākslinieku saceltā viļņa. Hardcore un straight edge kustību, kuras priekšgalā bija jau minētā grupa Refused, tās izteikti sabiedriski aktīvās nostājas dēļ savulaik dēvēja par teroristiem. Taču tagad, kad hardcore kustība palīdzējusi iezīmēt Ūmeo kultūras kartē un neizpaliek arī komerciāli panākumi, piepeši izrādās, ka ir pilnīgi pieņemami iedzīvoties uz tās rēķina. 2013. gadā grupa Refused saņēma Zviedrijas valdības īpašo mūzikas eksporta balvu kā starptautiski ietekmīgākā zviedru grupa kopš ABBA laikiem. Kā jums liekas – nav slikts veikums tādam teroristu bariņam, vai ne?

Tāpat skan dusmīgi iebildumi arī pret netaisnīgo mākslinieku un citu radošo cilvēku neiesaistīšanu kultūras galvaspilsētas svinību plānošanā un rīkošanā. Valda uzskats, ka lēmumi šajos jautājumos pieņemti nedemokrātiskā ceļā un uzspiesti no augšas. Varbūt tieši tāpēc lielā kultūras galvaspilsētas atklāšanas ceremonija varēja lepoties ar tādiem (manā izpratnē) smieklīgiem elementiem kā uguni spļaujoši sniegmobīļi un pulciņš importētu sāmu (Zviedrijas pirmiedzīvotāju, kuri nemājo ne tuvu Ūmeo; domājams, ka vairums no Ūmeo iedzīvotājiem nevienu sāmu dzīvē nav pat satikuši). Tā bija īsta pašparodija, bet televīzijā noteikti izskatījās aizraujoši.

Rīgā neesošo latviešu valodas zināšanu dēļ tamlīdzīga informācija man iet secen.

Dace Demir, muzeju studiju lektore Oklahomas universitātē ASV, pavasarī un vasaras sākumā viesojās dzimtajā Latvijā

Jau laicīgi plānojot savu braucienu, es ļoti nopriecājos, ka šogad mans Rīgas apmeklējums sakrīt ar Rīgas kā Eiropas galvaspilsētas gadu. Jau laicīgi apmeklēju “Rīga 2014” portālu, lai apskatītu pasākumu piedāvājuma klāstu un jāatzīst, ka “ēdienkarte” ir visai daudzveidīga. Domāju, ka sūdzēties nevar nevienas nozares cienītāji. Profesionālu apsvērumu dēļ es uzmanību savas uzturēšanās laikā vairāk gan veltīju tieši vizuālās mākslas nozares pasākumu norises gaitai. Uzreiz jāsaka, ka kopējā izstāžu programmā, lekcijās, lasījumos’un mākslinieku sarunās ieturēts labs līdzsvars starp  pašmāju un ārvalstu mākslinieku daiļrades izpausmēm.  

Mans piRmais pasākums, ko apmeklēju “Rīga 2014” ietvaros un kas labi saglabājies atmiņā, bija Francijas laikmetīgās mākslas korifeja Kristiana Boltanska instalācija “Sirdspukstu arhīvs” Arsenālā. Patiešām liels prieks, ka Latvijas iedzīvotājiem un Rīgas viesiem nepastarpināti bija iespēja izbaudīt šāda kalibra mākslinieka darbu, un domāju, ka vispārējās programmas ietvaros, tas ir patiešām labs rādītājs. Savdabīgi interesanta un notiekti pieminēšanas vērta ir Latvijas Dzelzceļa muzejā notikusī izstāde “Sveika, Galva!”, kurā vairāku paaudžu Latvijas mākslinieki apspēlējuši galvas tematiku. Šeit īpaši pārsteidza vienas izstādes ietvaros pārstāvētā mediju daudzveidība. Kā vienmēr aktīva izstāžu un pasākumu gaita norisinās laikmetīgās mākslas centrā kim?. Biju patiesi priecīga, ka man izdevās “noķert” arī kim? telpām pielāgoto 55. Starptautiskās Venēcijas mākslas biennāles Latvijas paviljona ekspozīcijas Rīgas versiju, ko gan mēroga un tehniskā izpildījuma ziņā ir grūti salīdzināt ar Venēcijas izpildījumu, tomēr tas nenoliedzami sniedza skatītājam zināmu ieskatu oriģinālās izstādes tapšanā un būtībā. Manuprāt, profesionāli un konceptuāli ļoti “tīri” bija veidota izstāde “re:visited” Rīgas Mākslas telpā, kurā apmeklētāji varēja iepazīties ar ārvalstu mākslinieku darbiem no pēdējo gadu Eiropas mākslas biennālēm. Manā spilgtāko mometu retrospektīvajā atskatā noteikti nedrīkst noklusēt Vijas Celmiņas izstādi “Dubultā realitāte” Rīgas Biržā un ar šo izstādi saistītos pasākumus. Ļoti iespējams, ka šī muzeja telpas nebija veiksmīgākais risinājms Celmiņas darbu izstādīšanai un baudīšanai, tomēr tā jau ir pavisam cita tēma – būtiski ir tas, ka apmeklētājiem beidzot bija iespējams iepazīties ar mākslinieces daiļradi klātienē. Manuprāt, interesants izvērsās arī Rīgas foto mēnesis ar tajā iekļautajām izstādēm, lekcijām, mākslinieku sarunu programmām un radošajām darbnīcām. Pastarpināti tas deva iespēju arī beidzot ielūkoties jaunajā Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkā. Noslēdzot tikai dažus no spilgtākajiem iespaidiem, es noteikti gribu pieminēt divas mākslinieciskās koncepcijas ziņā pilnīgi atšķirīgas, bet iespaidīgas izstādes, proti, starptautisko mediju mākslas izstādi „Lauki”, kas risinās Arsenālā, un starptautisko laikmetīgās mākslas izstādi “Horizontu meklējot” Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā. Savu uzturēšanos Rīgā es noslēdzu ar skaņu mākslas izstādi “Skan II” Botāniskajā dārzā un tā apkārtesošajā teritorijā, kas savā ziņā apmeklētājus iepazīstina ar novatoriskām laikmetīgās mākslas formām un risinājumiem.

Šo pavisam nelielo izstāžu un mākslas pasākumu uzskaitījumu esmu pieminējusi ar zināmu nodomu, proti, tas pavisam koncentrētā veidā norāda uz pieejamās programmas daudzveidību tikai vienas nozares ietvaros.  

Runājot par pieejamās informācijas apguvi, jāsaka, ka man tā pamatā ir saistīta ar interneta vidi, tāpēc droši varu teikt, ka, ja informāciju par “Rīga’2014” pasākumiem meklē, tad interneta lapās to visai veiksmīgi var arī atrast. Grūti man ir izvērtēt televīzijas un radio iesaistīšanos “Rīga 2014” pasākumu aktualizēšanā, bet to jau laikam vietējā auditorija spēs pateikt labāk!  Būtisks aspekts, kas šeit tomēr jāņem vērā ir tas, ka Rīgu apmeklē ne jau tikai “augstās kultūras” baudītāji, māksla’ gardēži un profesionāļi, kuriem fakts par Rīgu kā šā gada kultūras galvaspilsētu ir noteikti zināms un tāpēc es pieļauju, ka viņi savu uzturēšanās kalendāru Rīgā ir jau iepriekš saplānojuši un saskaņojuši ar pieejamo informāciju interneta portālos atbilstoši savām vēlmēm. Mārketinga ziņā, manuprāt, šī ir “droša” auditorija, kas atradīs sev interesējošus pasākumu arī bez īpašas papildu reklāmas. Svarīgāks šeit tomēr ir jautājums par vidusmēra tūristu (pavisam pozitīvā nozīmē), kurš apmeklē Rīgu, un cik iesaistītas un piesaistītas šī notikuma aktualizēšanā un popularizēšanā ir tūrisma aģentūras un centri, kā arī kopējā tūrisma infrastruktūra Latvijā. Tā kā es neesmu tipiska Rīgas viešņa, man ir grūti komentēt šo aspektu, tomēr jāsaka, ka Latvijas oficiālajā tūrisma portālā, apmeklējot Rīgas pilsētas sadaļu, informāciju par “Rīga 2014” pasākumiem var atrast. Cits jautājums tomēr ir par to, cik aktīvi šī notikuma redzamības veicināšanā ir vietējie tūrisma informācijas centri, viesnīcas un pašas notikumu vietas – šeit es domāju par drukātās informācijas pieejamību apmeklētājiem. Mana pieredze rāda, ka ne visur šāda informācija ir pieejama. Iztrūkstoši, manuprāt, ir arī uzskatāmi vides reklāmas stendi vai baneri, kas sniegtu informāciju vismaz par nozīmīgākajiem pasākumiem konkrētajā nedēļā vai vismaz mēnesī. Šeit es gribētu uzslavēt tematiskajiem kultūras pasākumiem veltītos banerus, kas tiek uzstādīti centrālajās Rīgas vietās un uzskatāmi norāda uz pasākuma veidu, laiku un norises vietu. Kā piemēru varu minēt pasākumus, kas bija saistīti ar Lieldienām, Mātes dienu, Latvijas neatkarības atjaunošanas gadadienu, Starptautisko bērnu aizsardzības dienu, tomēr neesmu pārliecināta, vai šie pasākumi bija integrēti “Rīga 2014” programmā, jo uz tiem iztrūka vizuālais “Rīga 2014” zīmols. Ka jau minēju – šeit būtisks ir jautājums par to, kas tad ir vidusmēra Rīgas un Latvijas viesis un kā piesaistīt šīs auditorijas uzmanību daudzveidīgajam pasākumu klāstam. Manuprāt pastāv risks, ka manis minētie pasākumi apmeklētāju ziņā ir visai “profesionalizēti”, proti, tos diemžēl apmeklē visai šaurs interesentu loks, kuriem papildu reklāma vairs nav vajadzīga.  

“Rīga 2014” pasākumu piedāvājuma klāsts nenoliedzami norāda uz to, ka kultūras jomai šī nozīmīgā notikuma ietvaros ir pieejamas papildu finanses, lai īstenotu daudzveidīgu  un visaptverošu programmu, tomēr vai esošais saturs attaisno un kvalitatīvi piepilda Rīgai piešķirto statusu – Eiropas galvaspilsētas veidolu? Negribu būt pārāk kritiska un esmu pārliecināta, ka Rīgai kā pilsētai piemīt liels potenciāls, tomēr uzskatu, ka pašreizējā kultūras piedāvājuma intensitāte ir salīdzināma ar jebkuru sevi cienošu lielpilsētu Eiropā. Ir grūti runāt kultūras metropoles kategorijās, tomēr pieklājīgu un kvalitatīvu piedāvājuma klāstu Rīgā šogad baudīt var. Pats Eiropas galvaspilsētas zīmols un piešķirtā atbildība jau vien atļauj atbrīvoties no zināmas provinces piegaršas, tomēr būtu tikai normāli, ja Rīgā šāda kultūras telpas dinamika saglabātos un nenoplaktu arī turpmāk.

www.riga2014.org