JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
RAKSTI  
Apmeklētāji MoMA muzejā Ņujorkā. Foto: Alise Tīfentāle

Problemātiskākais ir nozares literatūras tulkojumu sporādiskā daba. Valsts pasūtījums šajā jomā praktisk nepastāv. Tulkojumi top, lielākoties pateicoties atsevišķu nevalstisku organizāciju un privātu uzņēmumu iniciatīvai, kuru savukārt nosaka kāda lielāka projekta ietvari, finansējuma pieejamība, personīga gaume un ieinteresētība, kas var sakrist un var arī nesakrist ar plašākām valsts kultūrpolitikas nostādnēm. Katrā ziņā nav fiksējams dialogs un sadarbība starp profesoriem un eventuālajiem tulkotās literatūras izdevējiem, vienojoties par kādām ilgstpējīgām vadlīnijām, programmu, plānu, vīziju.

Tā, piemēram, atsevišķi, humanitārajās zinātnēs izcili svarīgi 20. gadsimta teorētiski darbi tulkoti un izdoti latviešu valodā izdevniecībās “1/4 Satori”, “Neputns”, “Liepnieks un Rītups” u.c.,  mākslas vēstures un teorijas jomā būtiskus tulkojumus izdevis Laikmetīgās mākslas centrs un kim?. Tomēr izdevēji nevar uzņemties atbildību par izglītības sistēmas reformēšanu vai (neesošas) kultūrpolitikas īstenošanu, līdz ar to šobrīd pieejamais tulkojumu klāsts neveido pat to intelektuālo minimumu, uz kura bāzes varētu sākties Latvijā izglītota mākslas zinātnieka saprašanās ar Rietumos izglītotu kolēģi.

Atsevišķie tulkojumi ir tikai druskas no tā literatūras korpusa, kas būtu jāpārzina topošam mākslas vēsturniekam, muzeja darbiniekam, mākslas izstāžu kuratoram un jā, arī māksliniekam. Kaut cik strukturēta rīcība paredzētu (optimālā gadījumā – sadarbībā ar citu Eiropas Savienības valstu augstskolām) izstrādāt orientējošas prasības un ieteicamo bibliogrāfiju mākslas vēstures un teorijas kā akadēmiskas disciplīnas apgūšanai, un attiecīgi nodrošināt nepieciešamo tekstu pieejamību latviešu valodā. Ar šādu darbību tiktu arī veicināta Latvijā izglītota kultūras darbinieka radītā produkta – lai tas būtu referāts konferencē, eseja rakstu krājumā, sarīkota izstāde, nolasīta lekcija, organizēts seminārs utt. – konvertējamību starptautiskā kultūrvidē.   

Šajā vēstulē iespējams tikai ieskicēt dažus problemātiskus jautājumus, kuri attiecas uz latviešu valodu, augstāko izglītību humanitārajās zinātnēs (un specifiski – mākslas vēstrurē un teorijā),  profesionālo kvalifikāciju un starptautisku praksi.  Tos vieno saikne ar akadēmiskās literatūras tulkošanu un radīšanu latviešu valodā. Atliek noskaidrot, vai tas mums ir svarīgi?