JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
RAKSTI  
Apmeklētāji MoMA muzejā Ņujorkā. Foto: Alise Tīfentāle

Otrkārt, iepriekš minētā atbilde pēc noklusējuma paredz, ka aktuālas zinātniskās publikācijas ir jālasa oriģinālvalodā (humanitārajās zinātnēs – vācu, franču, angļu). Jo kā gan mītiskajā “internetā” varētu nokļūt aktuālas publikācijas tulkojums latviešu valodā, ja ar šo jautājumu nenodarbojas neviena institūcija. Varētu atsaukties uz pieņēmumu, ka ir tikai pašsaprotami, ka humanitāro zinātņu studenti perfekti pārvalda minētās trīs svešvalodas un spēj brīvi lasīt akadēmisku tekstu [2]. Tomēr pat tad, ja arī vairākums studentu tik tiešām to darītu, jautājums par tulkošanu latviešu valodā savu aktualitāti nezaudētu.

Jo vienlaikus tas ir jautājums par latviešu valodas dzīvotspēju. Ja jebkura valoda paliek ārpus zinātniskā diskursa, tā var kļūt par “mājas” sarunvalodu, kurā var komunicēt tikai sadzīviskas,  ikdienišķas darbības un lietas, un atsaukties uz vēsturiskiem notikumiem. Iztrūkstot piemēriem, lietderīgām frāzēm, jauniem vārdiem, šādā valodā nevar domāt un radīt. Valoda kļūst par etnogrāfisku paradoksu, vēsturisku identitātes zīmi, kurai nav jēgpilnu attiecību ar šodienu.

Var jautāt – kāpēc gan tulkot Vitgenšteinu latviski, ja daudz jēdzīgāk ir to lasīt oriģinālā? Iespējams, arī tāpēc, ka Vitgenšteins latviski par vēl vienu mirkli pagarina arī dzīvas, aktuālas un pilnvērtīgas latviešu valodas mūžu. Un visi, kuri lasa Vitgenšteinu latviski, veido un turpina latviešu valodu kā unikālu, ekskluzīvu saziņas un domāšanas līdzekli. Un, manuprāt, tas nav mazsvarīgi. Domāt savā dzimtajā valodā ir privilēģija. Kā savas domāšanas rezultātu adekvāti pārnest uz starptautiskajā akadēmiskajā vidē populārajām svešvalodām (jo “valoda pārģērbj domas” [3]), tas jau ir sekundārs jautājums.

Gribētu rosināt diskusiju par to, ka tieši aktuālas zinātniskās literatūras tulkošana latviešu valodā ir būtisks solis ceļā uz latviešu valodas ilgtspējīgu attīstību. Runājot par mākslas vēstures un teorijas jomu, šobrīd priekšstatu par kvalitatīvu augstāko izglītību šajā nozarē Latvijā veido lekcijas pasīva noklausīšanās un (optimālajā gadījumā) pavirša iepazīšanās ar nozares literatūru, cīnoties gan ar piekļuves problēmām, gan svešvalodu terminoloģiju un struktūrām. Iztrūkstot aktuālo publikāciju tulkojumiem latviešu valodā, studentam nav piemēru precīziem formulējumiem, trāpīgam domas izklāstam, adekvātam terminoloģijas lietojumam un stila izjūtai akadēmiski pieņemamā formā, līdz ar to – diemžēl – praktiski nav iespējams izvirzīt diez cik augstas prasības attiecībā uz stilu, interpunkciju, leksiku u.c.  Ar to vēlos norādīt uz ciešo saikni starp teksta lasīšanu un teksta radīšanu – ja netiek lasīti paraugi, nav iespējama jēgpilna jaunrade [4]. Lasot pārsvarā svešvalodā,  studentam kļūst arvien sarežģītāk izteikties latviešu valodā. Un, savukārt, ja valodā netop jauni akadēmiski, zinātniski, intelektuāli piesātināti teksti, tas ir vistaisnākais ceļš uz valodas izsīkšanu. >>

[2] Avotu studijas svešvalodās var būt tikai rekomendētas, ne obligātas, ja augstākā izglītība paredzēta valsts valodā. Tai pat laikā, nenotiek nekādas darbības, lai visu nepieciešamo literatūru padarītu pieejamu valsts valodā.

[3] “Valoda kā domu ietērps – tā nav jauna metafora, jau Vitgenšteina “Traktātā” atrodam apgalvojumu, ka valoda pārģērbj domas”. Taurens, Jānis. “Jaunā gramatika – Survival Kit 3”. Arterritory, 2011. g. 21. sept. www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/321-jauna_gramatika_-_survival_kit_3/ 

[4] Šeit atsaucos tikai uz savu empīrisko pieredzi, strādājot ar humanitāru nozaru studentiem Liepājas Universitātē un Latvijas Kultūras koledžā 2010/2011 mācību gadā.