RAKSTI  
Apmeklētāji MoMA muzejā Ņujorkā. Foto: Alise Tīfentāle
Vēstule no Ņujorkas: Par ideālismu un jauno zinātnieku paaudzi 0

Alise Tīfentāle, mākslas zinātniece
Turpina doktorantūras studijas mākslas vēsturē Ņujorkas Pilsētas universitātē (The City University of New York, Graduate Center)
07/10/2011

Sākšu ar jautājumu: kāpēc aktuālā zinātniskā literatūra būtu jātulko latviešu valodā?

Sekojošais ir tikai dažas pārdomas ceļā uz viedokli, kurš veidojas zināmā mērā pilnīgā tukšumā [1]. “Tulkojumu jautājumam”, izsakoties tēlaini, nav savas aizmugures vai lobija, acīmredzot aiz tā nestāv kādas partijas (biznesa) intereses. Tāpēc par zinātniskās literatūras tulkojumiem un saistītiem jautājumiem netiek plaši un publiski diskutēts, par tiem nenotiek ne politiska, ne profesionāla cīņa, jo ir taču svarīgākas lietas, par ko uztraukties. Tomēr, manuprāt, svarīgāks par visu ir ideālisms, augstu mērķu izvirzīšana, pamatojoties uz situācijas kopskata izvērtēšanu un nākotnes izredžu apsvēršanu. Ar vārdu “ideālisms” šī raksta ietvaros saprotu priekšstatu par latviešu valodu kā mūsdienīgu, dzīvotspējīgu un attīstībā esošu saziņas un refleksijas līdzekli.

Pievērsīšos situācijai mākslas vēstures un teorijas jomā. Domājams, nav nekā apšaubāma vai nepatiesa apgalvojumā, ka kvalitatīva augstākā izglītība iespējama apstākļos, kad studentiem un mācībspēkiem ir pieejams plašs zinātniskās literatūras klāsts savā nozarē, un tas arī tiek aktīvi lietots. Jājautā – vai bakalaura, maģistra vai doktora līmeņa studentam, kurš izvēlējies humanitāro zinātņu ceļu kādā no Latvijas augstākās izglītības iestādēm, šāda literatūra ir pieejama?

Ļoti labi varam iedomāties vienu no atbildēm, kura ir klaji nepatriotiska, bet tomēr nezin kāpēc populāra – “jā, protams, tagad taču viss pieejams internetā, grāmatas nevienam nevajag”. Tādu vai līdzīgu atbildi varat saņemt gan no kultūrpolitiku veidojošiem un īstenojošiem funkcionāriem, gan varbūt arī no kāda praktizējoša izglītības darbinieka. Patiesi, pienācis brīnišķīgais laikmets, kad pilnīgi bez jebkādas piepūles visas pasaules gudrības milzu straumē ieplūst zinātkāro galvās.

Tomēr šāda atbilde ir absurda vismaz divos aspektos. Pirmkārt, jāatgādina, ka nav tādas vietas “internets”, kurā kaut kas glabātos. Ar interneta starpniecību lietotāji var piekļūt dažādiem rersursiem, kurus publicē un padara pieejamus dažādas privātpersonas un institūcijas. Informācijas turētājiem ir dažādi mērķi, un lielākoties tie saistīti vai nu ar privātu hobiju, vai ar peļņas gūšanu. Kontrole pār piekļuvi kvalitatīvam saturam (šī raksta ietvaros – zinātnisko žurnālu publikācijas, akadēmiskas e-grāmatas) parasti ir institūciju rokās, un šī piekļuve nevar būt bezmaksas, jo datubāzes ir jāveido, jāatjauno, jāaprūpē. Daudzas Rietumu valstu augstskolas abonē šādas kvalitatīvas datubāzes un sniedz saviem studentiem iespēju ērti un efektīvi piekļūt to saturam gan skolas telpās, gan no saviem personīgajiem datoriem. Lieki piebilst, ka, piemēram, Latvijas Mākslas akadēmijas studenta statuss neparedz piekļuvi šādām datubāzēm – viss atkarīgs no katra individuālas iniciatīvas.

No vienas puses, šo situāciju varētu skaidrot ar nabadzību, un ar to arī sarunu beigt: nepietiekams finansējums = nepietiekama izglītība. No otras puses, varētu domāt, piemēram, par to, kā trūcīgajām augstskolām izveidot sadarbības modeli ar tām bibliotēkām, kuras datubāzes abonē, lai pēc iespējas atvieglotu studentu ceļu pie zināšanām. >>

[1] Vienu no iespējamiem plašākiem ietvariem diskusijai ieskicēju rakstā “Skats uz Latvijas mākslas izglītību no agoras drupām” (Studija, Nr. 4(79), 2011).