RAKSTI  
Talka Preses namā. Foto: “Totaldobže”

Tēma: Kāda ir mākslinieku darbnīcu situācija Rīgā? 3

Anna Iltnere
03/06/2014 

“Man viss labi. Lietus uz galvas nelīst, istaba ir gana silta, ko gan vairāk vēlēties? Arī darba netrūkst,” reiz rakstījis gleznotājs Pauls Klē. Tomēr atrast sev piemērotu darbnīcu, kur iekārtoties un strādāt – turklāt ar ilgtermiņa īres līgumu (lai izvairītos no nemitīgas pārvākšanās) un par pieņemamu ikmēneša maksu nav nemaz tik viegli. Arterritory.com vēlējās noskaidrot, kāda ir situācija Rīgā? Cik viegli ir māksliniekam atrast labu darbnīcu?

Tiem, kas joprojām meklē, kā cerību stars martā un aprīlī parādījās mākslinieku vadītā centra “Totaldobže” uzsaukums piedalīties sakopšanas talkās un pieteikties īrēt plašas un gaišas darbnīcas telpas Preses namā, kas Balasta dambī 3 jau kopš 2006. gada lielākoties stāvējis ar tumšiem logu redzokļiem. “Totaldobže” februārī pameta savu iepriekšējo mītni bijušās rūpnīcas VEF teritorijā, jo apmeklētāju pieplūdums nav bijis tik liels kā cerēts, un pavasarī savā paspārnē pārņēma 11 tūkstošu kvadrātmetru platību Preses namā. Ideālā vēlme un tālejošais mērķis bijis te izveidot mūsdienu kultūras un mākslas fabriku – brīvā laika alternatīvu lielveikalam. Tomēr visai ātri komandas ieceres tika atvēsinātas. “Ir parādījušās šaubas par to, vai mēs varam to pacelt finansiāli, un jo tālāk virzāmies, jo pesimistiskāk,” Arterritory.com atzīst centra vadītājs Kaspars Lielgalvis. “Pašlaik izskatās, ka visticamāk būs jāmeklē atkal jauna lokācija.”


Talka Preses namā. Foto: “Totaldobže”

Jautāts par to, kādas Rīgā ir iespējas atrast telpu darbnīcai vai cita veida kultūras darbībām, kas nav komerciālas, Kaspars Lielgalvis ir noskaņots tikpat pesimistiski: “Tieši tādēļ esam aktīvi iesaistījušies [2013. gadā izveidotajā – red.] FreeRiga kustībā, kas ir uzsākusi diskusiju par tukšo ēku izmantošanu radošām iniciatīvām. Ir veiktas vairākas publiskas aktivitātes, piemēram, OCCUPY ME (“Okupē mani!”) uzlīmes, kas tika izplatītas sadarbībā ar Laikmetīgās mākslas centru. Tāpat notikušas tikšanās ar Rīgas domes Īpašuma departamentu, Valsts Nekustamo īpašumu aģentūru un virkni politiķu.”

“Rīgā nekustamo tirgus ir totāli sačakarēts,” piekrīt mākslinieks Andris Vītoliņš, jautāts, kā vērtē izvēles iespējas Rīgā, meklējot darbnīcu par pieejamu īres maksu. “Centrā ir pa pilnam tukšu valsts īpašumu. Uz Dzirnavu ielas vien var saskaitīt desmitiem spoku ēku. Centra bulvāru loks rotājas ar brūkošiem valsts īpašuma namiem, par kuru īri tiek prasītas astronomiskas cenas.”

Kaspars Lielgalvis stāsta, ka viens no “Totaldobžes” darbības virzieniem patlaban ir organizēt vērienīgas aktivitātes ar mērķi “pievērst lielāku uzmanību pašlaik neizmantoto ēku nodošanai radošajiem pilnīgi bez maksas vai par īri, kas ir krietni zemāka nekā tirgus cenas.” Viens no pasākumiem ir starpdisciplinārās mākslas festivāls Urban Poetry, kas Rīgā notiek šonedēļ – no 3. līdz 7. jūnijam. Šīgada festivāla mugurkauls ir jau pieminētais telpu deficīts kultūras izpausmēm laikā, kad valstij trūkst līdzekļu pilnvērtīgam kultūras budžetam, savukārt pilsētā netrūkst tukšu un neizmantotu ēkām. Festivālu rīko “Totaldobže” mākslas centrs, sadarbojoties ar vairākiem aktīviem mūsdienu kultūras punktiem, kas izvietojušies tukšās un neizmantotās ēkās vai pagalmos.

AHILEJA PAPĒDIS – APKURE

“Atbilstoši aprīkotu telpu ar normālu griestu augstumu uz stabilu laika periodu nepavisam nav viegli atrast,” atzīst mākslinieks Kristians Brekte. “Parasti jau sāk skatīties lielo, pārorientēto ēku virzienā kā nu jau bijusī Andrejsala, VEF teritorija vai tagad Preses nams. Taču meklējumus lielā mērā ietekmē apkures iespējas un ar tām saistītās izmaksas, ja izvēlas darbnīcu īrēt šādā vietā.”

Vairāki no Arterritory.com aptaujātajiem māksliniekiem vienbalsīgi norāda, ka apkure ir industriālo ēku Ahileja papēdis. Gleznotāja Daiga Krūze 2012. gadā īrēja darbnīcu VEF: “Ziemas mēnešos telpā bija ledaini auksts. Tā kā mājās tolaik gleznot nevarēju, tad man nebija citas iespējas, kā vien iet uz VEF. Sēdēju pufaikā uz sildītāja un strādāju.” 


Andas Lāces performance VEF darbnīcā 2009. gadā. Foto: Didzis Grodzs

Ilggadēja VEF darbnīcas īrniece ir māksliniece Anda Lāce, kura te strādā jau kopš 2008. gada, bet 2009. gadā aukstuma dēļ pārcēlusies uz citu korpusu, kur apmetusies jau piecus gadus, galvenokārt pateicoties iekārtotajai krāsns apkurei. “2008. gadā VEF teritorija bija pilna ar mākslinieku darbnīcām. Pirmo reizi šeit nokļuvu pēc tam, kad “Kultūras Forumā” izlasīju, ka Jānis Avotiņš savā darbnīcā rīko personālizstādi,” stāsta Anda Lāce. “Neatceros, kas tieši man vēlāk iedeva tā korpusa pārvaldnieka telefona numuru, bet mana pirmā darbnīca VEF bija tajā pašā mājā, kur iepriekš biju braukusi skatīt Avotiņa darbus. 2008. gadā šajā korpusā atradās arī Andra Eglīša, Jāņa Januļa, Evas Vēveres un daudzu citu mākslinieku studijas. Bet ēka bija ar ļoti dārgu, neefektīvu apkures sistēmu, kas ziemas mēnešos īres cenu sāpīgi palielināja, kaut telpas tik un tā bija stindzinoši aukstas. Arī citos VEF korpusos bija jau iekārtojušies mākslinieki, ar kuriem laika gaitā iepazinos. Kad Dāvis Līcītis nolēma pamest VEF, Kaspars Lielgalvis izvēlējās mani par savu jauno kaimiņu. Tā es nokļuvu darbnīcā, kurā esmu jau piekto gadu, – telpā ar 5–6 metrus augstiem griestiem un savu krāsni, turklāt Dāvis bija ielējis betona grīdu un ielicis logus.”

ALTERNATĪVA – DZĪVOKLIS

Lai izvairītos no industriālo ēku blaknēm, mākslinieki nereti izvēlas īrēt dzīvojamās telpas. “Darbnīcas apvienošana ar dzīvesvietu man ir ērtākais variants,” saka Kristians Brekte, kurš darbnīcu ir iekārtojis dzīvoklī, atvēlot tai pāris istabas.


Andra Vītoliņa darbnīca. Foto no Arterritory.com arhīva

Pat ja mājas iekārtotas citviet, darbnīca dzīvojamā ēkā ir viens no risinājumiem, kaut jārēķinās ar ieguldījumiem telpu pielāgošanai, tāpat kā īrējot dzīvokli, kur nevainojami apartamenti tiek izīrēti par attiecīgi augstu samaksu. Andra Vītoliņa darba telpas ir iekārtotas centrā, Berga Bazāra īpašumos. “Ilgu laiku meklēju kādu stabilu vietu, kur varētu apmesties uz vismaz pieciem gadiem, jo man bija apnicis visu laiku pārceļot uz jaunām telpām. Es pat izjautāju visus paziņas, vai nav kādas man piemērotas telpas,” atceras Andris Vītoliņš, līdz uz ielas saticis Bergu dzimtas mantinieku Aleksi Karlsonu. “Apjautājos arī viņam, un Aleksis man atbild, ka esot viens jocīgs dzīvoklis bēniņos šausmīgā stāvoklī. Lai es to apskatot.”


No Andra Eglīša personālizstādes “Netīrais modernisms” galerijā “Alma”. Foto: Kristīne Madjare

Interesanti pieminēt, ka mākslinieka Andra Eglīša personālizstāde “Netīrais modernisms”, kas vēl līdz piektdienai, 6. jūnijam, ir apskatāma galerijā “Alma”, ir tapusi pagaidu darbnīcas interjera ietekmē. Jaunie darbi radīti greznā, taču šobrīd pamestā neoklasicisma daudzdzīvokļu namā Rīgā. Kamēr nesteidzīgi ritējis kapitālais remonts, mākslinieks dzīvokli izmantojis kā studiju. Lietojot dažādus priekšmetus, kas saistīti gan ar remontdarbiem, gan iepriekšējo mājas iemītnieku dzīvi – skapju durvis, mašīnas paklājiņš, vadi, dēļi un plēves – viņš veidojis abstraktas, ģeometriskas kompozīcijas, kuras stilistiski līdzinās konstruktīvismam.

Neierastas darbnīcas telpas liktenis piespēlējis Daigai Krūzei, kurai par salšanu šoziem vairs nebija jāsūdzas. Pilna servisa reklāmas aģentūras Secret Garden īpašniece, būdama radoša, mākslu mīloša un arī pazīstama ar Daigu Krūzi, uzaicinājusi viņu iekārtot darbnīcu pašā aģentūrā un pie visām tukšajām sienām atļāvusi kārt jau gatavos darbus. Sākumā esot bijis ļoti jocīgi un arī grūti, atzīst Daiga. Telpu apjož stikloti biroji. Darba dienas dunā cilvēki tekalējuši krustu šķērsu, un visnotaļ privāto radošo procesu māksliniece sākotnēji pat slēpusi aiz aizslietņa. “Tagad jau esmu pieradusi,” saka Daiga Krūze. “Esmu sevī kaut kam pārkāpusi, un nu mani vairs tik ļoti neuztrauc, ka te ir vēl kāds. Ja man ir skaidri izdomāts, ko gribu darīt, tad nāku un mērķtiecīgi strādāju.”

KAS NOTIEK ANDREJSALĀ?

“Man ir bijušas vairākas darbnīcas: dzīvoklī, mājā, garāžā, viesnīcā, rezidenču centrā, padomju laika rūpnīcā un pat leģendārajā Saktas puķu tirdziņā,” Arterritory.com savu darbnīcu priekšvēsturi ieskicē gleznotājs Ritums Ivanovs, kurš patlaban un jau vairākus gadus strādā Andrejsalā. “Te ir laba infrastruktūra gan transportam, gan sadarbībai ar fotogrāfiem un izdevējiem, kā arī citiem radošo industriju pārstāvjiem,” viņš atzīst.


Rituma Ivanova darbnīca Andrejsalā. Foto: www.ritumsivanovs.com

Kamēr daudzi mākslinieki Andrejsalu ir jau pametuši, Ritumam Ivanovam izdevies iekārtoties nebūt ne grimstošā kuģī, proti, inkubatorā Creative Andrejsala. Kaut inkubatora pamatfunkcija – finansiālais atbalsts telpu nomai Ivanovam ir gājis secen, jo, lai saņemtu Creative Andrejsala inkubācijas pakalpojumus, ir jābūt reģistrētam komersantam un radošo industriju pārstāvim, turklāt ne vecākam par diviem gadiem kopš reģistrācijas dienas. “Šobrīd Andrejsalā gleznošanas darbnīca ir tikai Ritumam Ivanovam, taču tā tiek nomāta bez biznesa inkubatora finansiāla atbalsta no ēkas īpašnieka “Jaunrīgas attīstības uzņēmums”,” Arterritory.com paskaidro Liene Kuplā, Creative Andrejsala pārstāve. “Gleznotāji un tēlotājmākslinieki šobrīd diemžēl nav mūsu klientu lokā, taču ir patīkami daudz konkurētspējīga dizaina radītāju.”

Creative Andrejsala nomātajā ēkā Andrejostas ielā 4a ir pieejamas gan biroja telpas, gan darbnīcas, gan lielākas un mazākas ražošanas telpas. “Atbalsts telpu nomai Andrejsalā ir tikai viens no mūsu pakalpojumu klāsta. Vizuālā māksla ir radošās industrijas sastāvdaļa, tālab iespēja šeit īrēt telpas (par pilnu maksu) ir arī vizuālajiem māksliniekiem,” saka Liene Kuplā. Bet ja nu gadījumā kāds mākslinieks savu darbību ir reģistrējis kā uzņēmējs vai arī šo lasa dizaineri, tad inkubatora atbalsts ir sekojošs: pirmajā sadarbības gadā ar biznesa inkubatoru Creative Andrejsala radošo industriju uzņēmumi saņem 85 procentus atbalstu telpu nomas un komunālo pakalpojumu izdevumiem. Otrajā sadarbības gadā tie ir 55 procenti, trešajā – 35. “Pirmajā inkubācijas gadā 60 kvadrātmetru lielas darbnīcas noma, iekļaujot komunālos pakalpojumus gan ziemā, gan vasarā, apsaimniekošanas izdevumus un interneta pieslēgumu, uzņēmumam izmaksā aptuveni 60 eiro mēnesī,” piemēru sniedz Liene.  

KAS NOTIEK LATVIJAS MĀKSLINIEKU SAVIENĪBĀ?

Augsta īres maksa, apkures problēmas ziemā un “siltumnīcas efekts” vasarā nereti tiek attiecināti, raksturojot darbnīcas Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) ēkā 11. Novembra krastmalā. Kaspars Groševs un Ieva Kraule Arterritory.com pat atzīst, ka īrēt jaunatvērtās galerijas “427” telpas bijis lētāk nekā darbnīcu Mākslinieku savienībā.

Tomēr tas nav atturējis te joprojām strādāt tādiem māksliniekiem kā Jānis Purcens, Jānis Spalviņš, Ēriks Apaļais, Ieva Nagliņa, Rihards Delveris, Inga Brūvere, Anete Lesīte u.c. LMS vadītājs Igors Dobičins Arterritory.com atklāj, ka noma par darbnīcu telpām 11. Novembra krastmalas 35 ēkā, kā arī savienībai piederošajās telpās Gaujas ielā 1, 3, 5 un 9 un Biķernieku ielā 140 ir no 2,13 eiro par kvadrātmetru līdz 4,50 eiro par kvadrātmetru. Ņemot vērā sezonu, Dobičins piebilst, ka pieejamas arī vasaras rezidences telpas Zvārtavas pilī.

KAS IR “BRASALONA”?

Viena no patlaban Rīgā notiekošā festivāla Urban Poetry sadarbības vietām ir “Brasalona”, kas tiek pozicionēta kā pavisam jauns radošais kvartāls Gaujas ielā. Patiesībā tā ir Mākslinieku savienībai piederoša teritorija, kur jau no 1961. gada ir bijušas mākslinieku darbnīcas, bet kopš 2013. gada savienība ir uzsākusi radošā kvartāla izveidi, kura nosaukums “Brasalona” brīžiem mijas ar “Kombināts Māksla”. “Šobrīd to veidojam kā interesantu aktivitāšu telpu – kā mākslinieku kvartālu,” Arterritory.com stāsta Igors Dobičins. “Te ir jau viesojusies gan apvienība “Orbīta” ar projektu “Rīgas dzejas karte”, gan Dirty Deal Audio ar multimediālu izstādi-koncertu un tiek plānoti arī turpmākie pasākumi, piemēram, mākslinieku kvartāla skvēra izveide.”


“Brasalonā” Gaujas ielā. Foto: Alise Romeiko

Gaujas ielas telpu vēsture iesniedzas vēl pirms Latvijas Mākslinieku savienības laika. Jaunajiem māksliniekiem, jo īpaši tēlniekiem, kuri patlaban piedalās “Brasalonas” talkās un pasākumos, varētu būt iedvesmojoši uzzināt, ka 1925. gadā Gaujas ielas 1 darbnīcas bija speciāli aprīkotas, lai tēlnieka Kārļa Zāles vadībā norisinātos Rīgas Brāļu kapu skulpturālā ansambļa izveide, kas tika radīts ar tam laikam Eiropā unikālo akmens griešanas zāģi. Lai pasteidzinātu kapu izbūvi, akmeņus darbnīcās zāģēja divās, dažkārt pat trijās maiņās cauru gadu. Savukārt jau Mākslinieku savienības pārraudzībā Gaujas ielā 1 un 5 norisinājusies nozīmīgu pieminekļu izveide un restaurācija, piemēram, tapis Aleksandra Čaka piemineklis Ziedoņdārzā (1981), piemineklis Krišjānim Baronam Vērmaņdārzā (1985) u.c.

Bet atgriežoties tagadnē, lieciet aiz auss, ka 3. jūnija vakarā plkst. 22.00 radošais zieds tiekas pie “Totaldobžes” vēl nepamestās mājvietas Preses namā, lai ar lampiņām, gaismiņām un atstarotājiem izrotātos velosipēdos cauri visai Rīgai dotos līdz īpašā nakts brauciena galapunktam – “Brasalonai”, pa ceļam piestājot Kaņepes kultūras centrā un “9k1 Namā” Šarlotes ielā 18. Tādējādi ar gaismas līniju iezīmējot Rīgas agrāk tukšo, bet nu optimistiski apdzīvoto ēku karti. Iespējams, sava naiva optimisma deva nepieciešama arī jebkuram darbnīcu meklētājam Rīgā.

Anda Lāce - 07.06.2014 17:34
Sai Sai, arī kļūda.

Fotogrāfija ir no pašas pirmās izrādes/performances, kuru kopā ar Vari Klausītāju radījām. Tajā vēl nepiedalījās dejotāja un nosaukums toreiz bija "Ņukucītis".
Kitija Krūmiņa - 06.06.2014 18:42
Brasalonas foto autore: Alise Romeiko

Sai Sai - 05.06.2014 16:27
Kļūda!
Ir: Andas Lāces performance VEF darbnīcā 2009. gadā. Foto: Didzis Grodzs
Vajadzētu: 7 pasakas par Ņukucīti. Zīmējumu teātra izrāde bērniem. Režisors Varis Klausītājs. Izrādē piedalās gleznotāja Anda Lāce un laikmetīgas dejas horeogrāfe Agnese Bordjukova. Skats no izrādes VEF darbnīcā 2009. gadā. Foto: Didzis Grodzs