RAKSTI  

Annikas Vītolas vēstule no Kopenhāgenas 1

Annika Vītola, modes mārketinga un pārdošanas speciāliste
30/05/2014 

Kad sastopos ar jautājumu, kas man visvairāk patīk, dzīvojot Kopenhāgenā, savu atbildi parasti iesāku ar neilgu klusuma brīdi, tādējādi it kā izvērtējot jautātāja patiesos nolūkus – pieklājība vai vēlme uzzināt vairāk? Ja novēroju pieklājības simptomus, parasti arī atbildu kaut ko tik pat garlaicīgu, kā “viss tīrs un kārtīgs” vai “tiešām jauka pilsēta”. Bet, ja jūtu neviltotu interesi, labprāt iedziļinos trīs tēmās. Tās bieži vien pēcāk pāraug nopietnākās diskusijās ar politisku ievirzi, taču labāk pagaidām vēl nesteigšos notikumiem priekšā.

Tātad pirmā tēma:

Dzīvojot Kopenhāgenā man visvairāk patīk tas, ka Kopenhāgenā esmu salīdzinoši reti.

Šajā mirklī, ja mani uz sarunu pamudinājuši dāņu izcelsmes sarunu biedri, viņi politkorekti cenšas neizbolīt acis un nenodot sevi, ka jau šobrīd nožēlo uzsākto sarunu un labprātāk dotos parunāt ar kādu citu. Es, protams, izmantoju viņu politkorektumu, lai iegūtu laiku paskaidrot savu tēzi. 

Kopenhāgena ir maza pilsēta. Lai ļautu jums saprast precīzāk – tik maza, ka, ja Rīgu nebūtu piemeklējis Padomju savienības slogs pusgadsimta garumā, mēs būtu tepat un vēl tālāk. Līdz ar to Kopenhāgenu nepieciešams baudīt lēniem, maziem malkiem, lai ilgtermiņā viss nesāktu šķist redzēts un piedzīvots. Ja ir vēlme pēc kā iespaidiem bagātāka (manai personībai tāda ir), tad ir ieteicams ik pa laikam Kopenhāgenu atšķaidīt to ar, piemēram, Ņujorku, Parīzi vai Tokiju (ko arī veiksmīgi daru darba komandējumos).

Stāstot par Kopenhāgenu, nav iespējams nepieminēt tās fasādi jeb seju, ko ierauga un sajūt katrs atbraucējs. Šī seja ir pašpietiekama, labi situēta un harmoniska. Var arī teikt vēl godīgāk – izrēķināta. Visam jau savlaicīgi ir iedalīta sava vieta un laiks, nobīdes no normas var pieredzēt reti. Viss ir sakopts un nopulēts, pat cilvēki un viņu dzīves. 

Pilsētvidē pirms kā jauna ieviešanas viss tiek rūpīgi izplānots un Kopenhāgenas iedzīvotājiem piedāvāts tikai ar vienu domu – atvieglot to ikdienas gaitas. Īsāk sakot, manam prātam, kas balstīts iepriekšējā pieredzē, neilgi pēc atbraukšanas šī bija neticama atklāsme. Un tieši tāpēc, saulainās svētdienas pēcpusdienās pastaigājoties gar sakoptajiem “ezeriem” vai pa Frederiksbergas parku un vērojot laimīgo dāņu sabiedrību, es labprāt uzlieku Bernarda Hermana sakomponēto mūziku Fransuā Trifo filmai “451 grāds pēc Fārenheita” un ar tās palīdzību pavisam viegli iztēlē aizslīdu kādā nākotnes sabiedrībā, kurā visi spēlē sev iedalītas lomas saules pielietā utopiskā pilsētā. Jūs teiksiet – garlaicīgi, savukārt es to izmantoju kā labu iedvesmu maniem zinātniskās fantastikas rakstu darbiem.

Taču Kopenhāgenā, saprotams, ir iespējams atrast un pieredzēt vairāk par šo nedēļas nogales viesošanās laikā uztverto fasādi. Tas mūs ved pie otrās tēmas.

Dzīvojot Kopenhāgenā man visvairāk patīk tas, ka varu strādāt sevi piepildošu darbu kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem.

Uz Kopenhāgenu pārcēlos dzīvot, jo man piedāvāja darbu modes mārketinga un pārdošanas aģentūrā VALD. Būtībā pieņēmu izaicinājumu attīstīt ne tikai jaunizveidoto aģentūru, bet arī padsmit modes dizaineru biznesus, kas ar aģentūru sadarbojas. Tādus biznesus, kas iet roku rokā ar manu pārliecību, ka pasaulē ārišķīgu statusa apliecinājumu, tostarp drēbju jau tā ir par daudz, bet estētiski spilgtu un vienlaicīgi arī valkājamu mākslas darbu – daudz par maz. Līdz ar to mans pamatuzdevums ir pielāgot mūsu dizainerus uzņēmējdarbības videi, saglabājot katra unikālo redzējumu, un par to pastāstīt ne tikai potenciālajiem interesentiem Kopenhāgenā, bet visā pasaulē (lūk, arī manas ceļošanas atslēga).

Tā kā savu ikdienu pavadu starp mūsu aģentūras dizaineriem, no kuriem visi aktīvi darbojas arī ārpus modes lauciņa un pieci ir dāņi, tostarp “ideju spridzeklis” Henriks Vibskovs, tad par patiesās Kopenhāgenas sejas ieraudzīšanas trūkumu sūdzēties nevaru. 

Mana Kopenhāgena ir lēnu domu, taču aktīvu sarunu vasaras vakari tādās Kristiānijas vietās, kas paslēptas no ierastajām tūristu takām un acīm. Elektroniskās mūzikas komponista Trentemøller uzstāšanās Vega koncertzālē četrdesmitgadnieku auditorijai. Šaurā lokā notiekošas pasaulē atzītu mākslinieku izstāžu atklāšanas V1 galerijā. Pīles gaļas hotdogi dzimšanas dienas kūkas vietā Torvehallerne tirgū. Tēja atceļā no tikšanās Henrika jaunatvērtajā kafejnīcā “Raibā cūka” (par godu Ņujorkas “Raibajai cūkai”) blakus viņa studijai. Nejauši piedzīvots izcils koncerts Kopenhāgenas senākajā džeza klubā La Fontaine.

Brīvdienu brauciens uz dāņu lepnumu – Luiziānas Modernās mākslas muzeju. Mistisku noskaņu mākslas izstādes agrākajā pilsētas dzeramā ūdens glabātuvē – 16 miljonu litru ietilpības pazemes alā Cisternerne. Piektdienas vakari alus bārā ar Tvinpīkas atmosfēru un nosaukumu, kas aizgūts no TV vēsturē viena no dīvainākajiem personāžiem – Dāmas ar bluķi jeb The Log Lady vai “Vīna studijā” alus cienītājiem Mikkeller bar. Atceļā no spontāna un dzestra nakts brauciena ar motorlaivu pa Kopenhāgenas kanāliem, nejauši uzieta Dānijas (man gan vairāk labpatīk to saukt par Larsa fon Trīra) Filmu skolas Ziemassvētku ballīte. Pirmo reizi mūžā baudīta kafija, kas pēcāk neizraisa pārdozēšanas reakciju ķermenī, nelielajā grauzdētavā The Coffee Collective. Pikniks tumsā uz Marsa (t.i. Bellevue pludmalē) netālu no Arnes Jākobsena dizainētā benzīntanka. Grāmatu antikvariāta pazemes labirinti Paludan Bogcafé. Vēlās brokastis svaigā gaisā Bastionen + Løven vai vakariņas Gaļas pilsētas (KødbyenPaté Paté

Dzīvojot šajā vidē un ar šiem cilvēkiem, varu teikt, ka Kopenhāgenā jūtos kā mājās. Pateicoties kopā paveiktajam un piedzīvotajam, pilsēta man beidzot atklājas kā patiesa, daudzslāņaina, vēl nenopulēta un, pats svarīgākais, ceļā uz no jauna radītu identitāti. Ar vienotu pārliecību un augstākās vērtībās balstītiem mērķiem mēs vēlamies izvaicāt un uzlabot gan Kopenhāgenas pilsētas, gan pasaules modes industrijas skaisto, tomēr dziļākajā būtībā neīsto ilūziju burbuli. Kāds jau atkal teiks – jaunības maksimālisms, taču es labāk ļaušu runāt mūsu darbiem.

Un te nu arī trešā tēma:

Dzīvojot Kopenhāgenā, man visvairāk patīk tas, ka tā mani padara par labāku cilvēku.

Izdzirdot šo pieteikumu, mani dāņu sarunu biedri atviegloti uzelpo un saka – tas ir labākais jebkad dzirdētais kompliments viņu pilsētai. Tomēr šeit savas aizstāvības labad norādīšu, ka es to nesaku tāpēc, ka vēlos attaisnoties par nopelnītajiem mīnusa punktiem viņu acīs savas pirmās tēmas dēļ, un pat man pašai tas šķiet neticams apgalvojums, taču fakts paliek fakts. 

Nu, piemēram, šāds gadījums. Ko jūs darītu, ja vēlu vakarā atceļā no lidostas, pēc kārtējās modes nedēļas velkot smagu koferi pa nelīdzenu bruģi, jums būtu tāda sejas izteiksme it kā grasītos uzsākt kautiņu ar visu pasauli, bet vairāki pretimnācēji jums sirsnīgi uzsmaidītu? Tieši tā – turpinātu savu iesākto grimasi un jau esošās dusmīgās domas papildinātu ar vēl dusmīgākām par to, cik nejēdzīgi ir smaidīt pretimnācējiem. Bet, ja nu smaidītu katrs pretimnācējs? Katrs! Tur nav variantu. Goda vārds. 

Vai, piemēram, ikdienā konstanti piedzīvota nepazīstamu sabiedrības locekļu atvērtība, laipnība un sadarbība? Ar laiku tā liek apzināties, ka šādi patiešām visiem dzīvot ir daudz vieglāk. Dāņi uzticas domai, ka indivīda labklājība ir tieši pakārtota visas sabiedrības kopējai labklājībai. Viņi neizprot zemu morāli un dzīšanos pēc personīgā labuma. Liels skaits dzīvojamo māju un pat pārtikas veikalu ir tā saucamie kooperatīvi, no kuriem pēdējie visu peļņu novirza labdarībai. 

Taču, lai jūs nepadomātu, ka Dānijas otrs vārds ir leiputrija, mazliet pastāstīšu arī par monētas otru pusi. Tās ir vēstules sākumā jau pieminētās diskusijas ar politisku ievirzi. Dažkārt dāņi tik ļoti aizraujas ar savām sociālisma idejām par sabiedrības vienotību un kapitālisma mantrausību, ka nekautrējas uzslavēt komunismu (šeit gan viņu aizstāvībai jāpiemin, ka dāņi nebūt nav vienīgie sastaptie rietumeiropieši ar šādu uzskatu, un amerikāņi vienkārši nezina, kas ir komunisms). Man, protams, tā ir kā sarkana lupata bullim, un parasti pamodina, kā mani dāņu draugi jau šeit smejas, “Anniku, Latvijas vēstnieci Dānijā” jeb pāris stundu garu monologu par Latvijas vēsturi un politiku. Tomēr tagad vismaz mans paziņu loks šeit zina, kura tieši no trīs Baltijas valstīm ir Latvija, kāda ir tās galvaspilsēta un pagātne, un kāpēc sevi saukt par komunistu dāņu ideju kontekstā ir aplami.

Starp citu, ja sākotnēji izjutu lielu plaisu starp savu Rīgā deviņdesmitajos gados uzaugušā austrumeiropieša rakstura asumu un rietumu sabiedrību, kas aiz labklājības dīkdienības sākusi apšaubīt mums vēl tikai sapņos aizsniedzamas ērtības un vērtības, tad tomēr jāsaka, ka, iepazīstot dāņus labāk, esmu atklājusi kādu manam raksturam tuvu viņu mentalitātes šķautni. Pat ar visu savu šķietami augsto tolerances līmeni un sociālo atbildību dāņi patiesībā ir ar veselīgu pašapziņu un vareni nešpetnu humora izjūtu apveltīta nācija. Ne velti šeit sastaptie Eiropas melnā humora meistari briti atzīst, ka jūtas kā mājās. Ne velti Dānija izlolojusi tādu starptautisku brīnumu kā Larsu fon Trīru. Un ne velti tad, ja arī pieaugušajiem interesantais Kopenhāgenas zoodārzs nolemj likvidēt žirafi, dzīvnieku aizstāvji var rakstīt neskaitāmas petīcijas, taču lēmums paliks nemainīgs. Un uz svinīgo brīdi tiks saaicināti bērni, kas pēc zoodārza sabiedrisko attiecību pārstāvja teiktā “redzot žirafes iekšējos orgānus, uzdevuši ļoti daudz vērtīgus jautājumus, un guvuši daudz vērtīgas mācības”.

Īsāk sakot, garlaicīgi te nav. Brauciet tik’ ciemos!

Arhīvā lasi arī citas vēstules:
04/03/2014 - Ivetas Vaivodes vēstule no Helsinkiem
29/01/2014 - Martas Mannebach vēstule no Sanfrancisko
11/12/2013 - Emmi Valves vēstule/komikss no Rīgas
20/11/2013 - Helvija Savicka vēstule no Vīnes
20/09/2013 - Kristīnas Rubīnes vēstule no Florences
22/08/2013 - Sintijas Šmites vēstule no Grācas
12/04/2013 - Evitas Vasiļjevas vēstule no Amsterdamas
05/04/2013 - Krišjāņa Rijnieka vēstule no Helsinkiem
22/03/2013 - Ilzes Orinskas vēstule no Berlīnes
01/03/2013 - Oļas Vasiļjevas vēstule no Amsterdamas
01/08/2012 - Annas Salmanes vēstule no Londonas
28/05/2012 - Flēras Bīrmanes vēstule no Nepālas

21/05/2012 - Kristīnes Alksnes vēstule no Berlīnes

01/05/2012 - Zanes Mellupes vēstule no Šanhajas
26/04/2012 - Mārtiņa Eņģeļa vēstule no Liepājas
13/03/2012 - Matīsa Groskaufmaņa vēstule no Maskavas
25/01/2012 - Andas Kursišas vēstule no Kremsas
13/01/2012 - Andas Bolužas vēstule no Londonas
29/12/2011 - Artas Tabakas vēstule no Tokijas

06/12/2011 - Baibas Teteres vēstule no Londonas
23/11/2011 - Maijas Miķelsones vēstule no Parīzes
27/10/2011 - Anetes Meleces vēstule no Lucernas

07/10/2011 - Alises Tīfentāles vēstule no Ņujorkas
02/10/2011 - Evitas Gozes vēstule no Braitonas
27/09/2011 - Baibas Ladigas vēstule no Šanhajas
08/06/2011 - Ilzes Strazdiņas vēstule no Londonas
31/05/2011 - Lindas Ruciņas vēstule no Ņujorkas
13/05/2011 - Jāņa Nottes vēstule no Melburnas

13/05/2011 - Ilzes Vanagas vēstule no Londonas
13/05/2011 - Margaritas Ziedas vēstule no Berlīnes
13/05/2011 - Zanes Čulkstēnas vēstule no Ņujorkas
11/05/2011 - Mārtiņa Vanaga vēstule no Čikāgas

10/05/2011 - Mika Mitrēvica vēstule no Gentes

Roberta Līgava - 03.06.2014 06:27
Noderīgs ceļvedis!!!!