RAKSTI  
Maurizio Cattelan

Tēma: Taksidermija mākslā – no dzīvas radības par mākslas darbu 1

Elīna Sproģe
29/05/2014

Apputējušie lapsēnu līkumi un lāču atvāztie ilkņi, kas apdzīvo dabas muzeju vitrīnas, drīzāk asociējas ar vēsturiski nozīmīgu artefaktu lomu, vai interjeros izvietoti izbāzti putni un pompozas meža zvēru trofejas – ar vienkārši sliktas gaumes izpausmi. Jau sākotnēji zinātkāre bijusi atslēgas vārds Viktorijas laikmeta interesei par dabas zinātnēm un “Brīnumu kabinetiem” (Cabinets of curiosities jeb Wunderkammer). Par to barotavām kalpojuši novatorisku personību virzīti eksperimenti, pētījumi, ekspedīcijas un mākslinieciskie meklējumi. Šobrīd piedāvājums teju jebkurā jomā pārspēj pieprasījumu, un jādomā, ka vairums šo “brīnumu glabātuvju” pārvērtušās par sen aizmirstām sakrāto, nevajadzīgo mantu noliktavām. Tomēr taksidermijas integrācija mākslā un sadzīvē patlaban piedzīvo plašu renesansi. Antikvāra birka, kas laika gaitā piesprausta objektiem, kas veidoti no dzīvu radību ādām vai citām ķermeņa daļām, atkal ir modē, un, skatot taksidermiju laikmetīgās mākslas kontekstā, ir vairāk nekā skaidrs, ka tā no jauna uzskatāma par pavisam pateicīgu karkasu uzslāņojumu veidošanai.

ANTROPOMORFĀ TAKSIDERMIJA

“Kā senās fabulās vai grieķu mītos, mūsu darbos izmantotie dzīvnieki pārņem cilvēku tēlus – to vājības un kaislības,” Arterritory.com saka māksliniece Afke Golsteijn no Nīderlandes, kura kopā ar Floris Bakker darbojas kā apvienība Idiots. “Ikdienā strādājot ar mirušiem dzīvniekiem, rodas spēja novērtēt to skaistumu, kas slēpjas neierastajā, kā arī ar citu aci paraudzīties uz attiecībām starp savvaļu un pieradinātu nebrīvi,” viņa turpina, aicinot vilkt paralēles ar Idiots veidoto skulptūru Whiskas (2010).


Idiots

Tā sastāv no izbāzta mājas kaķa un konserva bundžiņas ar nosaukumu Poesie, kurā ietūcīts atrautais kaķa purniņš. Antropomorfās īpašības izpaužas arī sociāli kritiskajā darbā Social Network (2011), kas sastāv no metālā kalta putnu būra, kura iemītnieks saaudzis ar stīpām, radot akla gūsta iespaidu, kuru maskē šķietami komunikablā papagaiļa poza.

Šajā plauktā liekami arī atsevišķi itāļa Mauricija Katelāna darbi, kuri, pēc viņa paša teiktā, darināti “izsmalcinātā līķa” tehnikā. Nu jau vēsturiskais Bidibidobidiboo (1996) rāda vāveri līdzās miniatūram revolverim tāda pat mēroga virtuvītē, kurā izmisuma un nolemtības dzīts mazais zīdītājs aizgājis no dzīves. Tas atsauc atmiņā Valtera Potera (Walter Potter) laiku 19. gadsimta Anglijā, kad viņa trīsdimensionālās “glezniņas”, kas sastāvēja no izbāztiem kaķēniem, kucēniem un jūrascūciņām, apbūra un izklaidēja apkārtējo sabiedrību. Rūpīgi apģērbtie zvēriņi vēl līdz šim apdzīvo kāzu un tējas viesību ainas, nododas mācībām miniatūrās klasēs, spēlē orķestros un paukojas.


Maurizio Cattelan

Līdz ar Poteru šāda žanra darbus sāka darināt daudzviet pasaulē, ainās ietverot arī rāpuļus, abiniekus un pērtiķēnus. Interesanti, ka Demjens Hērsts, kura vārdu šā raksta ietvaros grūti nepieminēt, bijis liels Potera cienītājs, un ir zināms, ka viņš vēlējies pārpirkt visu Potera kolekciju līdz ar Museum of Curiousities par vienu miljonu mārciņu, kad 2003. gadā tā no mantinieku rokas tika nodota publiskā izsolē. Valtera Potera daiļrades ēnas puse, kas saistāma ar viņam piedēvēto dzīvnieku izsmiešanu un nogalināšanu taksidermijas nolūkos (kas 19. gadsimta gaitā līdz par 20. gadsimta vidum netika vērtēta kā nepieņemama), nav atturējusi 21. gadsimtā ar jaunu sparu uzplaukt taksidermijas entuziastu izglītības iestādēm, ģildēm un apvienībām. 

MĀKSLINIEKS – TAKSIDERMISTS

“Cenšoties apliecināt cilvēka kā dominējošās sugas dabu, kā arī vairoties nonākt tiešā konfrontācijā ar savu dzīvnieciskumu, mēs sabiezinām neredzības plīvuru,” Arterritory.com stāsta kanādiešu taksidermiste Keita Pakslija (Kate Puxley), kura savas skulptūras veido no nobrauktiem dzīvniekiem, cenšoties saglabāt to dabiskās, nāves brīdī ieņemtās pozas. Viņas amatnieciski augstvērtīgi izstrādātie izbāzeņi ietverti tukšos rāmjos vai paredzēti izvietošanai pie sienas, liekot dzīvniekiem izskatīties kā tvertiem kritienā.


Kate Puxley

“Es uzskatu, ka, izmantojot taksidermiju, mainās veids, kādā skatītājs saņem vēstījumu – ir grūti ignorēt faktu, ka izbāztais dzīvnieks reiz ir bijis dzīvs,” uzsver Keita. Pakslijas darbā Take-out (2011) no sērijas Habitat minētā pārākuma sajūta un arvien pastāvošā nevērība pret dzīvnieku pasauli iegūlusies putuplasta kārbā, kas paredzēta ēdienu līdzņemšanai. Zebiekstes ķermenītis sarāvies pakļāvīgā samierināšanās pozā, savā veidā vizualizējot mākslinieces teikto.


Claire Morgan

Arī britu māksliniece Klēra Morgana (Claire Morgan) savās instalācijās runā par attiecībām ar dabu. Neskaitāmi elementi – spalvas, pieneņpūkas, tauriņi, polietilēna maisiņu driskas un žāvētas gaļas strēlītes veido gaisīgas ģeometriskas formas, kas papildina izbāzeņus ar jaunu naratīvu. Darbā Throe (2010), kurā krauķu pāris kritienā ieskauts simboliskā dadžu pūku miglā, vai Foreign Body (2010), kas rāda līķu mušu apsēstu trusi, tiek veidota saldsērīga atsauce uz dabā valdošu  kārtību, no kuras cilvēks arvien vairāk attālinās.


Polly Morgan

Ievērojamu atpazīstamību sasniegusi Pollija Morgana (Polly Morgan) no Londonas, kura pašmācības ceļā apguvusi sev negaidīti aizraujošo profesiju un ar pirmajiem mēģinājumiem piesaistījusi Demjena Hērsta, Banksija un galerista Čārlza Sāči uzmanību. Pašrocīgi nodarbojoties ar taksidermiju, viņa rada trauslas, klusajām dabām līdzīgas ainas. Stikla kolbās nostaļģiski iemiguši zīlīšu ķermeņi; vārnu spārnu veidoti puzuri likti līdzās rupji tēstu koka dēļu zārkiem, kuru izpuvušo stūru un spraugu melnās acis aizsprostojuši jaundzimušu putnēnu atvērtie knābīši – caur tiem Pollija atsedz memento mori estētiku un pavērš nāves sejas daiļo pusi.


Harriet Horton

Arī britu taksidermiste Harieta Hortone (Harriet Horton) uzsver spēju saskatīt šķautnes, kuras raisa prieku nevis lieku reizi atgādina par nolemtību. Rotaļājoties ar krāsām un sadzīviskiem priekšmetiem, viņa rada pavisam neierastus tēlus.

Ne velti visas pieminētās mākslinieces ir sievietes – šajā profesijā valda manāms daiļā dzimuma pārsvars gan studentu, gan jau sevi pierādījušu autoru vidū. Lielbritānijā šī tradīcija iegūlusies visspēcīgāk, nodrošinot plašu izglītības iestāžu un kursu klāstu, kā arī pietiekamu tirgus pieprasījumu. Interesanti, ka sadarbībā ar Londonas Taksidermijas akadēmiju šāgada rudenī norisināsies vērienīgs ikgadējs pasākums The Other Art Fair, kurā būs iespējams vērot paraugdemonstrējumus un piedalīties meistarklasēs, lai iepazītos ar šo populāro tehniku un izgatavotu pats savu taksidermijas izstādājumu. 

KUKAIŅU, PUTNU UN DZĪVNIEKU DAĻAS KĀ MATERIĀLS

Katelāns ir teicis, ka labas mākslas atslēga ir pārvērst pazīstamo svešajā. Tas lielā mērā attiecināms arī uz materiālu. Izcilais beļģu mākslinieks Jans Fabrs plašā diapazonā jau vairāk nekā pirms desmit gadiem atklāja iepriekš neaptvertas dzīvās dabas resursu īpašības – padarot tās par patstāvīgu mediju. Viņa veidotās, mozaīkām līdzīgās gleznas un skulptūras, klātas tūkstošiem vaboļu spārnu, metāliski mirguļojošā ultramarīna un briljantzaļā masā izloba autoram svarīgas tēmas.


Jan Fabre

Fabra jaunākās sērijas Tribute to Belgian Congo un Tribute to Hieronymus Bosch in Congo (2010/11–2013), kas no šāgada februāra līdz pat oktobrim skatāmas PhinchukArtCentre Kijevā, vērš kritisku skatu uz Beļģijas koloniālo vēsturi. Galvaskausi zobos satvēruši varas rīkus – pātagas un rožukroņus; citus ķēruši mačetes cirtieni un vēl citi rādīti kā ieguvuši kāroto – dimantus un eksotiskas trofejas. Krāšņi putni sēž uz vaboļu spārnu klātiem cilvēku kaulu siluetiem. Gleznas klātas ainām no paverdzināšanas misijas, atklājot elementus, kas saistīti ar varmāku atbalstītāju uzņēmumiem – to produktus un logo.


Kate MccGwire

Līdzīgi darbojas britu laikmetīgā tēlniece Keita Makgvaira (Kate MccGwire), kura veido abstraktas struktūras, tās ritmiski nosedzot ar putnu spalvām. “Mani fascinē doma, ka katra putna raksts slēpj savu būtību, savu mitoloģiju,” Juxtapoz Magazine atklāj Keita. “Tā ir atšķirīga gan žagatai, kas tiek uzskatīta par zagli un pat piesaistītu tumšajiem spēkiem, gan balodim, kas tiek dēvēts par lidojošo žurku.” Biežāk viņas darbu nosaukumi atklāj kādu emocionālu stāvokli vai rakstura īpašību, ko viņa ietērpj noteiktas tonalitātes abstraktā plūdumā. Darbs FINE (Fucked-up, Insecure, Neurotic and Emotional, 2012) melnajā mezglā sažņaudzis visas nosaukumā izbērtās adatas, kuras uzlasītas un aizliktas aiz stikla, kas kā trausla glazūra slēpj pārdegušu pildījumu.


Géza Szöllősi

Ungāru mākslinieka Géza Szöllősi estētika diametrāli atšķiras no iepriekšminētajiem autoriem. Viņa projekts Flesh rāda šķietami atrautas cilvēka ķermeņa daļas, eksponētas formalīna tilpnēs. Objekti veidoti no dzīvnieku ādām, kauliem un apmatojuma, radot patiesi atbaidošu iespaidu. Plašāk zināms ir projekts My Pets, kas sastāv no dažādos veidos deformētiem priekšmetiem, kuri, apvilkti ar dzīvnieku ādām vai papildināti ar taksidermiju, iegūst neparastus atveidus – piepūstas, bumbām līdzīgas govju, mežacūku un teļu galvas, jūrascūciņu kastetes, ir arī galda futbols, kurā izbāztas vāveres spēlē pret kāmīšiem.

FANTĀZIJAS ROBEŽAS

Amerikāņu mākslinieks Neits Hils (Nate Hill) pirms dekādes aizsāka projektu New Animals, to vēlāk turpinot kā The Chinatown Garbage Taxidermy Tour. Viņš aicināja iesaistīties jebkuru interesentu un D.I.Y. procesā ironiski sniegt otro dzīvi Ņujorkas Ķīniešu kvartāla restorānu atkritumu tvertņu saturam.


Nate Hill

Gaiļu kājas, varžu galvas, haizivs spuras un eksotisku zivju ādas – tā ir tikai neliela daļa no identificējamiem materiāliem, kurus Neits izmantoja, lai veidotu neiedomājamus objektus.

Cilvēka iztēles plašumi var patiesi pārsteigt, un nav jābrīnās, ka daļa to izpausmju tiek nosodīta, saistot ar centieniem tuvināties Dievam piedēvētajai radīšanas spējai.


Thomas Grünfeld

Jau par klasiķi dēvētais vācu māksinieks Tomass Grīnfelds (Thomas Grünfeld) pazīstams ar sēriju Misfits. Veidota no kolāžām līdzīgām taksidermijas skulptūrām, kuras apvieno visneiedomājamākās dzīvnieku un putnu sugas harmoniskos, estētiski baudāmos hibrīdos, Grīnfelda daiļrade liek aizdomāties par ģenētiskās inženierijas rezultātiem nākotnē.

Jaunzēlandes mākslinieces Lizas Blekas (Lisa Black) darbos sastopama savdabīga steampunk estētika. Izbāztās stirnas vai kāda cita dzīvnieka kažoks vai bruņas slēpj mehānisku robotikas imitāciju, cenšoties akcentēt izplūdušo dabiskuma jēdzienu.


Kate Clark

Šo robežu cenšas izpētīt arī amerikāņu tēlniece Keita Klārka (Kate Clark), kura veido negaidīti mulsinošas skulptūras, dzīvnieku purnus pārveidojot par cilvēku sejām.

PIEMĒRI LATVIJĀ 

1995. gadā Miķelis Fišers izveidoja objektu Dogs Cannot Read, kas pirmo reizi tika izstādīts ArtGENDA’96 ietvaros Kopenhāgenā. No Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja aizlienēto suņa izbāzeni Fišers bija novietojis uz podesta, kas vēstīja – God Is.


Miķelis Fišers

Uzrakstā izmantotie suņu barības kauliņi ironiski sausaucās ar darba nosaukumā pausto, rādot autora attieksmi pret krievu zinātnieka Vladimira Demikhova (Владимир Демихов) eksperimentu lērumu, kam pagājušā gadsimta 50. gados tika pakļauti un cieta suņi. Ar dzīvnieku palīdzību viņš centās veikt revolucionārus atklājumus orgānu un ķermeņa daļu transplantācijā, kas rezultējās ar bēdīgi slaveno divgalvaino suni, kurš, dalot vienu asinstriti un gremošanas sistēmu, izdzīvoja vien pāris stundas, ierakstot Demikhova vārdu medicīnas vēstures un šaušalīgāko dzīvnieku tiesību pārkāpumu vēsturē.


Kristians Brekte

Plašākā mērogā dzīvnieku taksidermiju pielieto Kristians Brekte. Putnu izbāzeņi, ģērētas notriektu vai medībās iegūtu dzīvnieku ādas un mumificētas vardes viņa darbos pārņem antropomorfas īpašības. Piemēram, sērijā “Trofejas” (2011) apskatītas cilvēka dabai raksturīgās noslieces: izbāzta buciņa krūšutēlu darbā Employee of the Month sedza melna auduma maska, raisot asociācijas ar KNAB darbību attiecīgajā laika periodā, savukārt strazda stāvs darbā Thrush rādīts kā iegrimis dzīves drazās un iespundēts stikla kolbā, tādējādi māksliniekam apspēlējot cilvēces tendenci vākt un apaudzēt sevi ar bezvērtīgu kultūrslāni.


Andris Breže

Putna alegoriju savā daiļradē izmantojis arī Andris Breže, materializējot Padomju impērijas ideoloģijas seju darbā “Ieskats putnkopībā (Miera balodis)” (2014). Tas atblāzmo politiskā spēka deformējošo iespaidu uz sabiedrību, baloža rumpi mutējot divgalvainā anomālijā, kas iestigusi motoreļļas spogulī.

Izmantojot sintētiskos sveķus, Ilmārs Blumbergs visa veida mazos lidoņus un kustoņus – mušas, lapsenes, iršus, dundurus, spāres – padara par savu gleznu tēliem, kas līdzās paša mākslinieka atveidam sastinguši dun un sīc jau citā, patstāvīgā Visumā, kurā pretstatītas divas realitātes – dabas cikla un cilvēka roku radītās. “Īsts “pļaujas laiks” ir vasara – tad darbnīcā ciemojas visa dzīvā, kustīgā gaisa pasaule. Ķeršanai man ir speciāls instruments (mantots no ōpapa Jāņa, bitenieka) – ķerstīklis. Tāda sietveidīga muciņa ar atsperīti, to bitenieks lietoja ņemot no saimes bišu māti. Maziem kukaiņiem lietoju īpašu pinceti – ar sudraba uzgaļiem. Visus kukaiņus salieku caurspīdīgās plastmasas kastītēs, uz kurām uzrakstu atnākšanas gadu,” tā Arterritory.com stāsta pats mākslinieks, atklājot, ka nevienu radību nav ieguvis ar nodomu, izņemot lielos melnos Āfrikas tauriņus, kurus viņš iegādājies no kāda kolekcionāra. 

VALKĀJAMI MĀKSLAS DARBI

Pirms dažām nedēļām Eiropu pāršalca ziņa, ka Viktorijas un Alberta muzejā Londonā 2015. gada pavasarī būs skatāma pirms pāris gadiem Ņujorkas Metropolitēna muzejā izrādītā nelaiķa Aleksandra Makvīna retrospekcija Alexander McQueen: Savage Beauty. Viņa ikonisko kolekciju starpā raksta ietvaros pieminami retrospekcijā iekļautie un Āfrikas kontineta apbružātie It’s a Jungle Out There (1997/1998 gada rudens/ziema) un 1950. gadu haute couture iedvesmotie The Horn of Plenty (2009/2010 gada rudens/ziema) kolekcijas tērpi, kuros izmantots lērums ekskluzīvu melno pīļu spalvu, izbāztas krokodīla galvas un gazeļu ragi. Arī viena no izstādes ekspozīcijām veidota kā Makvīna “brīnumu kabinets”, lieliski ilustrējot dizainera ģeniālo spēju apvienot šķietami nesavienojamu gadsimtu, žanru un materiālu īpašības.


Alexander McQueen

Pēdējās paša piedzīvotās kolekcijas ietvaros Drapers Magazine viņš atklājis: “Nāve ir skumja, melanholiska, bet tajā pat laikā romantiska. Tā ir apļa noslēgums – visam reiz jābeidzas. Un tas ir pozitīvi, jo tādā veidā tiek atbrīvota vieta jaunām lietām.”


Märta Mattsson

Nāves romantika caurvij arī zviedru izcelsmes laikmetīgo rotu mākslinieces Martas Matsones (Märta Mattsson) daiļradi, kura, vaboles, tauriņus un citus kukaiņus sastindzinot šķietami trauslos ietvaros, rada fantastiskas memento mori fosīlijas. 

Arhīvā lasi interviju ar Martu Matsoni, kura Rīgā sarīkoja izstādi


Reid Peppard

Apbrīnojams tehniskais izpildījums rodams Londonā dzīvojošās amerikāņu māklsinieces un taksidermistes Reidas Pepardas (Reid Peppard) uniseksa aksesuāros. Uzšķērsti peļu, žurku un baložu ķermeņi apvienojumā ar smalkiem audumiem un Swarovski kristāliņiem pārtapuši rokassomiņās, tauriņos, matu stīpās un kaklarotās. Tās apvienotas kolekcijā zem nosaukuma Vermins, vēršot uzmanību uz estētiskajām kvalitātēm, kas izmantotajām radībām visbiežāk nemaz netiek piemērotas.


Kelly McCallum

Kellija Makkaluma (Kelly McCallum) no Kanādas veido dārgakmeņiem izgreznotas patstāvīgas skulptūras un rotaļājas ar izbāzto dzīvnieku tēliem, tos pārvēršot trofejām līdzīgās brošās un Viktorijas laikmetam raksturīgos piekariņos un sprādzēs, kas papildinātas ar pērlēm un miniatūrām zelta ūsām. Ļoti radniecīgi ir arī austāliešu mākslinieces Džūlijas de Villas (Julia deVille) darbi. Džūlijas pašas izgatavotā taksidermija tiek papildināta ar viņas darinātām rotām. “Man šķiet, jo biežāk cilvēkam caur nāves klātesamību tiek atgādināta dzīves mirklīgā daba, jo drīzāk viņi aptvers tās nozīmi,” portālam Dazed and Confused stāsta māksliniece.

ĒTIKAS JAUTĀJUMS

Drīzāk, ka Džūlijas teiktajam nepiekristu dzīvnieku tiesību aktīvisti. Nav noslēpums, ka cilvēki kultivē citām dzīvajām radībām nedraudzīgu pasauli, tos ēdot, valkājot un radot nebrīves apstākļus.

Jau iepriekšminētā robeža starp dzīvnieku un cilvēku ir neiedomājami paplašinājusies, tomēr nebūtu pareizi teikt, ka sabiedrībā valdītu nejūtīgums. Ieskatoties gadījumos, kas saistāmi ar ētiku taksidermijas lauciņā, lielākoties “nesmukumi” tomēr meklējami pavisam citur: sugu saglabāšanas problēmātikā, nelegālajā kontrabandā un saistībā ar nelabvēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem.


Iris Schieferstein

Pateicoties dzīvnieku aizstāvju sašutumam, plašu atpazīstamību ieguva vācu māksliniece Īrisa Šīferšteina (Iris Schieferstein). Uzieta zirga līķa detaļu – tā kājas – Īrisa pārvērta darbā Vegas Girl (2009). Bezgaumīgie taksidermijas zābaki ar pistolēm augstpapēžu vietā mākslinieci teju vai iesēdināja aiz restēm. Nobrauktie, legālās medībās un dabiskā nāvē mirušie dzīvnieki ir taksidermistu galvenais iztikas avots, bet izrādās, ka Vācijā uz ielas atrastus dzīvniekus nedrīkst izmantot teju nekam, jo īpaši, ja tie paredzēti publiskai eksponēšanai.

Tajā pat laikā vienam no Demjena Hērsta darbiem ar nosaukumu In and out of love, kas tika veidots retrospekcijai Tate Modern, bēdīgu slavu izpelnījušais britu mākslinieks pasūtīja 9000 tauriņus, lai ar tiem izklātu slēgtās telpas sienas.


Enrique Gomez De Molina

Līdzīgas darbības bija veicis amerikāņu mākslinieks Enrique Gomez De Molina, pasūtot nevien aizsargājamu sugu eksemplārus, bet arīdzan izmantojot pakalpojumu un iegūstot speciāli viņa vajadzībām nogalinātu konkrētu dzīvnieku vai putnu. Enrikem tika piespriests cietumsods par dzīvnieku kontrabandu, kamēr viņa darinātie un Tomasa Grīnfelda fantastiskajiem tēliem līdzīgie mākslas darbi saņēma sabiedrības nosodījuma šalti.

Arī flāmu māksliniecei Katinka Simonse jeb Tinkerbell kā aste nopakaļ velkas sliktā slava, kuru viņa ieguva 2004. gadā, pēc tam, kad gaismā nāca ziņas, ka viņa nogalinājusi savu kaķi, lai no tā izveidotu somiņu. Viņas mērķis bija aicināt sabiedrību apdomāt, kapēc apģērbu industrijā ir pieņemts izmantot noteiktu sugu pārstāvjus kā govis, cūkas un lapsas, bet ne mājdzīvniekus. Simonse vēlāk paziņoja, ka stāstu safabricējusi, lai paceltu šo jautājumu. Vairākus simtus naida vēstuļu viņa apvienoja grāmatā Dearest Tinkerbell.


Wim Delvoye

Beļģis Vims Delvojē (Wim Delvoye) ar savu slaveno projektu Art Farm lika pašiem PETA pārstāvjiem pārvērsties plēsējos. Sākotnēji zem anistēzijas aptetovētās cūkas apdzīvoja īpaši iekārtotu ekspozīciju, tika lutinātas ar skaistumkopšanas krēmiem un augstvērtīgām maltītēm, bet pēcāk, atgriežoties no Pekinas, sivēni, kuri gūlušies zem adatas, tika prezentēti jaunā instalācijā – nu jau kā izbāzeņi un ģērētas ādas. Arī dzīvo cūku potenciālajiem pircējiem tika piedāvātas, dzīvnieku tiesību aizstāvjuprāt, neētiskas tiesības – savu īpašumu nokaut, izbāzt vai to ādu uzvilkt uz audekla rāmja. Vims ir teicis, ka cūkas ir veiksmīga alegorija, kas liek domāt par robežu starp to, kas ir un kas nav māksla.


Crappy Taxidermy

Piekrist vai nepiekrist ir katra paša ziņā, bet, noslēdzot šo tematisko apskatu, varu vien ieteikt aplūkot saiti Crappy Taxidermy, kurā apkopoti neveikmīgie taksidermijas piemēri, lai tādējādi ar ironisku skatu paraudzītos uz faktu, ka cūkām un pārējām mākslas vārdā “cietušajām” radībām ir savā ziņā paveicies. Ievadā minētie slāņi, ar kuriem mākslinieks apaudzē sagatavi, jau nav vien āda, nagi un ragi, kas atdalīti no sākotnējā korpusa. Tā ir no jauna iedvestā dvēsele, caur kuru atklājas taksidermijas spēja iemūžināt dzīvības straujo, līdz galam nenoķeramo dabu. Tieksme no jauna aizrauties ar “brīnumu kabinetiem” līdzīgu interjeru, izstāžu ekspozīciju formātu un mākslas kolekciju veidošanu šķiet pavisam saprotama masu pārprodukcijas un kultūras laikmetā, kad katrs retums izauklējams ar vislielāko mīlestību.

Karlis Zeltins - 02.06.2014 08:10
briesmīgi skaisti