RAKSTI  
Foto: Didzis Grodzs; no Mūkusalas Mākslas salona arhīva

Ceļojumu apburošais spēks 3

Piezīmes saistībā ar izstādi “Ārzemes” Mūkusalas Mākslas salonā

Inga Bunkše
13/05/2014

Izstāde “Ārzemes” Mūkusalas Mākslas salonā apskatāma līdz 14. jūnijam

Mūkusalas Mākslas salonā atvērta izstāde “Ārzemes”, ko veido dažādu paaudžu latviešu gleznotāju un fotogrāfu darbi izstādes kuratores, mākslas zinātnieces Līgas Lindenbaumas sakārtojumā. Kuratores mērķis ir ar mākslas darbu starpniecību parādīt ne vien ģeogrāfiskās vietas, kuras apmeklējuši latviešu mākslinieki, bet to, kā mainoties kultūrpolitiskajiem apstākļiem, mainās ceļojumu mērķi, uzdevumi un kā tas atspoguļojies latviešu mākslā. Mākslas darbus papildina stāsti par tapšanas vietu, situāciju, saistoši fragmenti no mākslinieku vēstulēm un sarunām. Cita kuratora redzējums varbūt būtu savādāks, paspilgtinot vēl kādus iespaidus vai notikumus Latvijas mākslas dzīvē, tomēr jāakcentē Līgas Lindenbaumas apņēmīgais veikums un interese strādāt arī ar mazāk zināmiem vārdiem, izvēloties mākslas darbus atbilstoši savai koncepcijai.

Došanās uz ārzemēm vienmēr saistīta ar ceļojumu laikā un telpā. Ceļojums ir universāls kultūras jēdziens, saistīts ar vērtību pārvērtēšanu, pārbaudījumiem, tiekšanos pēc jauniem mērķiem, jaunas pieredzes iemantošanu. Ceļojums ir ne tikai fiziskā ķermeņa kustība, tā ir garīgā dinamika, jauni jēgas meklējumi, dvēseles vibrācijas. Vienlaikus tās ir skumjas, melanholija, savas vietas, patības apzināšanās.

Lai kā mūsdienu cilvēkam šķistu, ka viss ir atklāts šodien vai vakar, cilvēki ir ceļojuši un apzinājuši pasaules telpu visos laikos. Jau pirmie latviešu profesionālie mākslinieki apguva pasauli, izglītojoties Vakareiropas mākslas centros un iekarojot mākslas salonus. Sakari ar krievu un vācu mākslas kultūrtelpu bija pašsaprotami, tāpēc māksliniekus saistīja zemes, kurās notika jaunu mākslas virzienu veidošanās.


Foto: Kristīne Madjare

Runājot par ārzemēm, ietekmēm un panākumiem, nevar nepieminēt Kārli Hūnu. Viņa pirmos ceļojumus nodrošināja Pēterburgas Mākslas akadēmijas beigšana ar lielo zelta medaļa un sešu gadu stipendija papildus izglītībai ārzemēs. Hūns ir pirmais latviešu mākslinieks, kurš iekarojis Parīzes Salona skatītāju un mākslas kritiķu sirdis. Savukārt Jūlijs Feders naudu ārzemju braucieniem atlicināja no zīmēšanas skolotāja algas un pārdoto darbu honorāriem. Viņš devās vairākkārtējos braucienos uz Šveici, Vāciju, Franciju, Norvēģiju, bet viņa glezna “Pēc vētras” 1874. gadā Vispasaules izstādē Londonā saņēma sudraba medaļu un aizceļoja uz Persijas šaha galmu. Jānis Staņislvas Roze, būdams dēkainas, aizrautīgas dabas cilvēks, dzimtenē pazīstams portretists un uzņēmējs – viņam piederēja pēc Vakareiropas parauga iekārtota labākā Rīgas viesnīca un restorāns, – nereti iekūlās dažādos konfliktos, līdz 1883. gada nogalē bija spiests doties prom no Rīgas. Viņš devās uz Franciju, kur strādājot pavadīja gandrīz desmit gadus un izsmalcinātajā Nicas kūrortā esot gleznojis pat Krievijas kņaza ģimenes locekļus.

“Rūķa” paaudzes latviešu gleznotājiem pirmos ārzemju ceļojumus pēc mācību beigšanas nodrošināja sūri pelnītās stipendijas “ko bez pūlēm un panākumiem vis nepiešķīra”, atcerējās tēlnieks Gustavs Šķilters. Janis Rozentāls no sava pirmā ārzemju ceļojuma uz Stokholmu pārveda aizraušanos ar simbolisma motīviem, bet interesi par somu mākslu gleznotājam stiprināja laulības ar somu dziedātāju Elliju Forseli. Biežā tikšanā ar vadošajiem somu māksliniekiem netieši iespaidoja arī Rozentāla glezniecības attīstības gaitu, bet ceļojumos gūtos iespaidus, kas izkristalizējās somu mākslas apcerējumā, mākslinieks izklāstīja 1905. gada rakstā žurnālā “Vērotājs”. Izstādē skatāmā glezna “Peldētājas Kapri salā” tapusi 1913. gada atpūtas braucienā uz Itāliju. Abi ar sievu Elliju viņi apceļoja Romu, Venēciju, Florenci, Kapri un Pompeju apkaimi. Saules spilgtā gaisma un dzidrais gaiss mainīja priekšstatus par krāsu, un Rozentāla paletē ielīst saulaino dienvidu kolorīts un spožums.


Foto: Kristīne Madjare

Vilhelma Purvīša pirmais lielais ceļojums saistīts ar Pēterburgas mākslas akadēmijas ainavu meistardarbnīcas diplomdarbu konkursu. Sīvā konkurencē viņa darbs “Pēdējie stari” (1897) ieguva lielo zelta medaļu un 2500 rubļu stipendiju gadu ilgam ceļojumam uz ārzemēm. Pirmajai turnejai sekoja neskaitāmi braucieni uz izstādēm, kurās mākslinieka darbi saņēma cieņpilnus novērtējumus, taču gleznot māksliniekam vislabāk patika Latvijā.

Izstādē apskatāmais darbs “Rēveles ainava” tapusi smagā Purvīša dzīves periodā. Mākslinieks sevi bija izsūtījis labprātīgā trimdā, strādājot algotu darbu Rēveles (Tallinas) bruņniecības Domskolā un Pētera I reālskolā par zīmēšanas skolotāju – prom no dzimtenes un domubiedriem. Rēvelē top neparasti žilbinošas, it kā mākslīgas gaismas pielietas pilsētas un Somu līča ainavas, kurās mākslinieks nodevās neparastu gaisa un gaismas efektu izpētei.

Teodors Zaļkalns un Gustavs Šķilters ir pirmie latviešu tēlnieki, kuri, 1899. gadā beidzot Štiglica skolu, ar ārzemju stipendijām mācās Parīzē slavenā franču tēlnieka Ogista Rodēna studijā. Rodēna skolas spēcīgais iespaids ietekmē gan jauno mākslinieku formveidi, gan darbu izteiksmi. Uzturoties Parīzē, Šķilteram bija sava darbnīca, viņš intensīvi strādāja, piedalījās izstādēs, kā arī apceļoja Franciju, Spāniju, Maroku, Holandi, Šveici, Itāliju, Vāciju. Šķilteram labi padevās zīmēšana, jau   mācoties Štiglica skolā, mācību zīmējumi bieži tika atlikti skolas muzejam un viņa rakstura romantiskās šķautnes spilgti atklājas ceļojumos tapušajos akvareļos un zīmējumos, kuriem mākslinieks bieži izmantojis tonētu papīru.


Eduards Metuzāls. Šveices ainava. 1912. Foto: Inga Bunkše

Latvieši visos laikos ļāvušies eksotiskajam svešzemju vilinājumam, izmantojot dažādas dzīves piespēlētas iespējas. Turīgajā ģimenē dzimušajam Jāzepam Grosvaldam, kurš pārvaldīja krievu, vācu, franču, angļu valodu un orientējas itāļu un spāņu valodās, bija izdevība ne vien mācīties Minhenē, Parīzē, Venēcijā, bet arī ceļojumos baudīt jauna cilvēka dzīvi, “kuram nav jāstrādā, kurš labi ģērbjas un kuram vienmēr ir nauda”. Izrādās, ka “priekš tādas dzīves neesmu radīts”, mākslas aicinājums ir stiprāks, lai gan “saprotu labi, ka tas ir grūts un neskaidrs ceļš”, studējot Parīzē, brālim rakstīja Jāzeps Grosvalds. No Parīzes Grosvalds atveda ne vien svaigas idejas, bet pārliecību, ka mākslinieka darbība nedrīkst būt “analītiska un rekonstruktīva, bet sintētiska un konstruktīva”, rodot veselai latviešu gleznotāju paaudzei tuvu izpratni par modernismu. Savukārt Voldemārs Tone ārzemju pieredzi guva 1913. gadā ar preču kuģi, kura kapteinis ir viņa brālis, ceļojot pa Vidusjūras zemēm un apskatot Sicīliju, Āfrikas ziemeļu piekrasti, Marseļu, Nicu, Barselonu, kā arī Malagu. Viņi abi un vēl citi topošie mākslinieki satiekas Rīgā, Grosvaldu dzīvoklī, lai uzvestu Kārļa Krūzes sacerēto ludziņu “Zaļā puķe” (1915), kas zināmā mērā simbolizē jaunekļu attieksmi pret ārzemju brīnumiem. Tā ir pasaka pat diviem bērniem, kas dodas pasaulē meklēt laimi, ko līdzīgi Meterlinka Zilajam putnam simbolizē Zaļā puķe, ko, pēc dēkainā ceļojuma, viņi beidzot atrod pašu mājā.


Konrāds Ubāns. Parīze. Sēnas krastmala. 1938. Foto: Inga Bunkše

Pirmais Pasaules karš ievieš skarbas korekcijas ceļojumu galamērķu izvēlē. Mākslinieki kopā ar latviešu bataljoniem izstaigā kara takas, dodas bēgļu gaitās uz Krieviju, Jāzeps Grosvalds saņem darbu angļu armijas ekspedīcijas korpusā un 1918. gadā dodas pārbraucienā apkārt Arābijas pussalai uz Persijas jūras līci, kura laikā gūtie spilgtie iespaidi materializējas burvīgos zīmējumos un akvareļos. Jānis Jaunsudrabiņš kara laiku pavadīja Kaukāzā, kurā top daudzplānu kalnu ainavas, milzīgo panorāmu veikli ievietojot maza izmēra gleznā. Pat tādu, šķietami, tikai ar Rīgu saistītu mākslinieku kā Voldemāru Irbi kara ceļi aiznes līdz Suhumi. 

Plašākas un patīkamākas ceļošanas iespējas māksliniekiem paveras pēc Latvijas valsts nodibināšanās. Nozīmīgs pasākums ir Kultūras fonda dibināšana 1920. gadā, kas līdz pat 1940. gadam gādāja par plānotu kultūras attīstību un atbalstu. Līdzekļus ieguva no 3% piemaksām pie dzelzceļa pārvadājumu tarifa, bet no 1928. gada – no 3% uzcenojuma alkoholiskajiem dzērieniem. Materiālu pabalstu mākslinieki saņem ne vien izstāžu rīkošanai, darbu iepirkšanai, bet arī ārzemju komandējumiem. 


Romans Suta. Iela Parīzē. 1925. Foto: Inga Bunkše

Ja 19. gadsimtā visu mākslinieku sapņu mērķis bija Itālija, tad 20. gadsimta 20.–30. gados nostiprinājās uzskats, ka māksliniekiem vispirms jāredz Parīze – pasaules kultūras centrs, kur vai visi jaunākie virzieni parādījās vispirms. Ar Kultūras fonda prēmijām uz Parīzi dodas Oto Skulme, Ģederts Eliass, Ludolfs Liberts, tur izstādēs piedalās “Baltars” mākslinieki Romans Suta, Aleksandra Beļcova, Sigismunds Vidbergs, savukārt Itālijā, pateicoties Kultūras fonda stipendijām, dzīvo Niklāvs Strunke. Regulārie ārzemju mākslas iespaidi būtiski papildina gan mākslinieku formveidi, gan darbu saturu.


Edgars Iltners. Karakums. 1960. Foto: Inga Bunkše

Iekarot ievērojamu vietu mākslas Mekā izdevās Rūdolfam Pinnim, kurš 1938. gadā, pēc deviņu gadu studijām Parīzē, tika uzņemts Parīzes Rudens salona izstādē kā vienīgais ārzemnieks starp lielajiem franču meistariem ar pasaules vārdu. Visa viņa turpmākā daiļrade bija piesātināta ar Parīzē gūtajiem iespaidiem, bet, mainoties apstākļiem un Padomju savienībai okupējot Latviju, viņa statuss mainījās no spilgta un perspektīva modernista uz apkarojamu “formālistu”. Šī robežšķirtne grozīja daudzu mākslinieku dzīves un apcirpa arī iespējas ceļot. “Ārzemes” pretēji mitoloģiski pierastajam “svešatnes”  jēdzienam, kas asociējās ar briesmām un draudiem, tagad bija kļuvušas par iekārojamu, brīvības un pārpilnības iemiesojuma simbolu. Tajā pat laikā plašas ceļošanas iespējas bija Padomju Savienības ietvaros. Arhengeļska un Tbilisi, Soči un Tjumeņa – kontrastainie maršruti ienes dažādību mākslinieku darbos, tomēr tie ir tikai ceļojumu iespaidi, kas, atšķirībā no agrāko gadu Rietumeiropas mākslas tūrēm, ilglaicīgi neietekmē mākslinieku rokrakstus. Atbilstošs piemērs teiktajam ir Edgara Iltnera glezna “Karakums”. 1960. gada rudenī gleznotājs devās uz Vidusāziju, lai PSRS Mākslinieku savienības norīkojumā tur gleznotu vietējos industriālos objektus. Tuksnesīgajā kalnu apvidū tapusi glezna – baltajā saulē zudis priekšmetu apjoms un izmainījušās ainavas perspektīvas, tāpēc tik neierasti bijis gleznot gaišu priekšplānu, pretstatā spilgtajām kalnu grēdām tālumā. Tādu paņēmienu reālistiski gleznotās ainavās Iltners vēlāk nelieto.


Ieva Epnere. Viņu flāmu ainavas. 2011–2012. Foto: Kristīne Madjare

Sekojot izstādes kuratores Līgas Lindebaumas iecerei izstādi veido divas daļas. Mazajā zālē ekspozīciju turpina latviešu fotogrāfu darbi, kas atlasīti nolūkā veidot ģeogrāfiskos saskares punktus ar Lielajā zālē izstādītajām gleznām. Piemēram fotogrāfa Alņa Stakles Krimas fotogrāfijas teritoriāli sasaucas ar Leonīda Āriņa un Vladimira Glušenkova Melnās jūras piekrastes ainavām. Saikni starp “beļģu skolu” un “flāmu ainavu” savij Ģederta Eliasa un Ievas Epneres darbi. Ieva Epnere Beļģijā fotografējusi tur satiktos cilvēkus, viņuprāt, tipiskā flāmu ainavā. Dažās no fotogrāfijām atklājas tāda pat krāsu niansētība, caurspīdīgs vieglums un detaļu smalkums kā Jana Bota (Jan Both, 1610/18–1625), Johana Klombecka (Johann Klombeck, 1815–1893) vai citu lielisku flāmu ainavistu darbos. Reiņa Hofmaņa Francijā fotografētā sērija “Akmeņi” akcentē radikāli atšķirīgo – agrāk viesmīlīgajai un atvērtajai Francijai tagad nākas veidot akmeņu krāvumus – jaunas robežas, lai aizkavētu nelegālu romu apmetņu veidošanu pilsētas nomalēs un tukšajos laukumos. Asprātīga ir Ivara Grāvleja koncepcija par ceļojumu foto, norādot mūsdienu cilvēka attieksmi pret ceļošanu. Fotogrāfijas ir zaudējušas ekskluzivitāti, ārzemju auru, tajās redzamas vēlāk neatpazīstamas vietas, kuras neko neizsaka arī pašam attēlā redzamajam ceļotājam. 


Reinis Hofmanis. Akmeņi. 2011. Foto: Kristīne Madjare

Manas piezīmes rosināja izstādes koncepcija, un jāpiebilst, ka dažu te minēto mākslinieku darbi nemaz nav redzami izstādē (Kārlis Hūns, Voldemārs Tone, Rūdolfs Pinnis), turpretim apskatāmas daudzu citu izcilu meistaru gleznas un fotogrāfijas (Arvīds Egle, Eduards Kalniņš, Egons Spuris). Katrs skatītājs, atbilstoši savai pieredzei izstādes darbos atradīs emocionālu saikni ar savām “ārzemju” atmiņām, nezināmus faktus par Latvijas mākslu vai pat impulsus kādam aizraujošam ceļojuma galamērķim. 

Materiāls tapis ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu

 

Mūkusalas Mākslas salons
Mūkusalas iela 42

Rīga, Latvija
www.mmsalons.lv

Mario Marions - 21.05.2014 14:42
Mare Ž. laikam pati Bunkše
Karlis Zeltins - 14.05.2014 11:05
Raksts interesantāks par izstādi
Mare Ž. - 13.05.2014 16:31
Vakarā pabeigšu lasīt! Iesāku un ievilka :-)