RAKSTI  
Endijs Vorhols

Izstāžu apmeklējums: LNMM hiti pēdējos 24 gados 4

Anna Iltnere
09/05/2014

Līdz ar Lieldienām izskanēja Arsenāla šīgada pirmās izstādes – vērienīgā grupas ekspozīcija “1914” un Kristiana Boltanska “Sirdspukstu arhīvs” otrā stāva Radošajā darbnīcā. Abas izstādes tika pieteiktas ar lielu ažiotāžu, jo sakrita ar “Rīga 2014” starta šāvienu ziemas spelgonī, turklāt pirmā veltīta Pirmā Pasaules kara simtgadei. Trīs mēnešu laikā tās pulcēja 15 154* apmeklētājus. Kā vērtēt šādu skaitli? 

Arterritory.com tikās ar Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja (LNMM) direktori Māru Lāci, kura vadītājas amatu ieņem kopš 2000. gada, lai uzzinātu vairāk par muzeja pakļautībā esošo struktūrvienību apmeklējuma rādītājiem kopš 1990. gada. Pēc iepazīšanās ar statistikas datiem un tendencēm, jāteic, ka 15 154 cilvēki ir augsts rādītājs Arsenālam, kas ierasti ir apmeklējuma pabērna lomā, taču tas nav gaidītais rekords, ņemot vērā, ka ar šīm ekspozīcijām Rīga uzsāka savu Eiropas Kultūras galvaspilsētas gadu (kas cita starpā tiek asociēts ar tūristu plūsmu), kā arī to, ka Kristians Boltanskis, kaut ierūmējies Arsenāla otrā stāva nelielajās izstāžu telpās, ir pasaules līmeņa vārds laikmetīgajā mākslā. Kā varēsiet lasīt, LNMM rekordu izstādes pulcē 20 un 30 tūkstošus cilvēkus, bet pēdējos divdesmit gados nepārspēta ir Maija Tabaka ar 70 tūkstošiem apmeklētāju 1992. gadā. Tas gan vēl nav nekas, ja salīdzina ar pašu augstāko rekordu visā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja vēsturē (kopš 1905. gada). Proti, 1966. gadā vēl nepārspētu apmeklētāju pieplūdumu, katrā izstādes norises dienā veidojot rindas uz muzeja augstajām kāpnēm, piedzīvoja ceļojošā skate “Interpress-foto 1966”, kuru vienā norises mēnesī apskatīja 151 900 cilvēku. Arī tiem laikiem tas bija kas prātam neaptverams, jo citas izstādes togad apmeklēja no viena līdz 40 tūkstošiem ļaužu.

Protams, jāatceras, ka apmeklētāju skaits ir īpatnējs rādītājs, jo nav tieši saistīts ar mākslas darba vērtību un kvalitāti. Bet tajā pat laikā biļetes ir muzeju maize un viens no izaugsmes garantiem, turklāt, cik man zināms no aizkulišu sarunām, arī Boltanskis visvairāk esot interesējies par to, vai uz viņa izstādi nāk gana daudz cilvēku. 

PĒDĒJĀS DIVDESMITGADES REKORDISTE – MAIJA TABAKA 

Vērtējot LNMM apmeklētību kopš 1990. gada, absolūta rekordiste ir jau pieminētā Maija Tabaka ar izstādi 1992. gadā muzeja galvenajā ēkā, kas ilga divus mēnešus un pulcēja 70 112 cilvēkus. Savukārt 2004. gadā, kad muzejā notika nākamā Tabakas izstāde, kas ilga nepilnus trīs mēnešus, tas bija vairs “tikai” 27 681 apmeklētājs. “Te mēs redzam, kā desmit gadu laikā ir mainījusies auditorija un izstāžu apmeklējums,” skaidro Māra Lāce, kaut minētā izstāde droši ierindojas kā viena no apmeklētākajām pēdējo 24 gadu periodā. Jāpiebilst, ka neilgi pēc Maijas Tabakas panākumiem, 1994. un 1995. gadā sekoja muzeja apmeklētības krīze. “Uz izstādēm nāca ārkārtīgi maz cilvēku,” saka Lāce. Savukārt pēdējos desmit gados apmeklētāju skaits ir stabils, to īpaši nav ietekmējusi arī ekonomiskā recesija.

Papildus ažiotāžu, kas palielina apmeklētāju interesi, mēdz rosināt jaunu telpu atklāšana. To pierāda Mākslas muzeja “Rīgas Birža” pirmās izstādes 2011. gadā: “Glasstress Rīga – darbi no Berengo studijas” pulcēja 38 tūkstošus cilvēkus, kas ir otrs augstākais rādītājs pēdējās divās dekādēs, kaut jāuzsver, ka izstāde ilga vairāk nekā trīs mēnešus. Arī otra muzeja atklāšanas izstāde – “Austrumu porcelāns un Nīderlande” uzrāda rekordu – 28 681 cilvēku, ko lielā mērā var skaidrot ar interesentu vēlmi redzēt jaunatklāto “Rīgas Biržu”.

TOPA AUGŠGALĀ – KLASIKA

“Galvenie blokbāsteri līdzās Maijai Tabakai pamatā ir klasika,” tendenci iezīmē Lāce. Tā pērn Mākslas muzeja “Rīgas Birža” izstādi “Ainava. Jūlijs Feders”, kas bija skatāma vairāk nekā divus mēnešus, apmeklēja 17 tūkstoši cilvēku. 2012. gadā turpat “Rīgas Biržā” izstādi “Floras valstība. 17. gadsimta holandiešu un flāmu glezniecība”, kas ilga trīs vasaras mēnešus, apskatīja 13 087 tūkstoši. 2011. gadā LNMM vairāk nekā divus mēnešus notikusī izstāde “Kārlis Padegs. Trauslais izaicinājums” pulcēja 16 429  apmeklētāju. Savukārt 2007. gadā LNMM izstādi “Fovisma skats. Franču glezniecība 20. gadsimta sākumā”, kas notika divus mēnešus, apmeklēja 19 088 cilvēki. Pie klasikas “kases gabaliem” pieskaitāma arī Faberžē izstāde Mākslas muzejā “Rīgas Birža”, kas 2012. gadā piesaistīja 25 404 apmeklētājus.

REGULĀRS APMEKLĒTĀJU MAGNĒTS – ALEKSANDRA VASIĻJEVA KOLEKCIJA

“Absolūti hiti vienmēr ir Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas izstādes Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā,” saka Māra Lāce, piebilstot, ka mode pulcē uzreiz plašāku auditoriju. Parīzē dzīvojošā krievu modes vēsturnieka un kolekcionāra izstādi “No kara uz mieru. 1940.–1950. gadu mode”, kas pērn ilga trīs mēnešus, apmeklēja 23 335 interesenti. 2012. gadā Vasiļjeva kolekcijas izstāde “Jūgendstila mode” pulcēja 26 565 apmeklētājus. 2011. gadā 1960. gadu modei veltītā izstāde “No mini līdz maksi” – 23 743 cilvēkus. Līdzīgi rādītāji ir arī pirmajai Aleksandra Vasiļjeva izstādei Rīgā – 2010. gadā sarīkotajai “Art Deco stils – starpkaru perioda mode”, kuru apskatīja 25 132 cilvēki. 

ZVAIGŽŅU PLEJĀDES RĀDĪTĀJI

Runājot par pasaules līmeņa vārdu klātbūtni, jāpiemin Marka Rotko simtgadei veltītā izstāde, kas LNMM notika 2003. gadā un divu mēnešu laikā pulcēja 20 375 apmeklētājus. Savukārt popārta leģendai Endijam Vorholam līdzīgus rādītājus izdevās savākt vienā mēnesī. Vorhola izstādi, kas notika LNMM Baltajā zālē 2001. gadā, apmeklēja 24 288 cilvēki. Jāpiebilst, ka tajā pašā gadā LNMM tika sarīkota arī Vilhelma Purvīša ainavu izstāde, un to apmeklēja 20 480 cilvēki, tādējādi apliecinot jau pieminēto Latvijas auditorijas mīlestību uz klasiku un mazliet pat pārsniedzot Rotko panākumus. Savukārt ietekmīgākā vācu 20. gadsimta otrās puses mākslinieka Jozefa Boisa izstāde Arsenālā 2002. gadā uzrādīja neparedzēti zemus rādītājus, piesaistot vien ap 4 tūkstošiem apmeklētāju. “Atceros, ka Vācijas vēstnieks Latvijā toreiz bija pilnīgā neizpratnē, kālab Vorhola līmeņa mākslinieks neizraisīja gaidīto interesi,” saka Lāce.

LAIKMETĪGĀ MĀKSLA – ZEM 10 TŪKSTOŠIEM 

“Laikmetīgās mākslas personālizstādes muzejā ierasti apmeklē no diviem līdz pieciem tūkstošiem cilvēku,” novērojumus par mūsdienu mākslas statistiku atklāj Māra Lāce. Šāds atskaites punkts ļauj izcelt “rekordistus”. Tā, piemēram, Ilmāra Blumberga izstādi “Es nemiršu” pērn Arsenālā apmeklēja 8 514 cilvēki (salīdzinājumam – 1992. gadā Blumberga izstādi LNMM apmeklēja 7 tūkstoši). To pārspēj Līgas Purmales 2004. gada izstāde “Redzamā pasaule” muzeja galvenajā ēkā, kuru nepilnu divu mēnešu laikā apskatīja 9 515 cilvēki. Savukārt Frančeskas Kirkes viena mēneša izstādi “Muzejs” LNMM 2002. gadā apmeklēja 5 963 skatītāji. Aijas Zariņas izstāde “Aija zīmē”, kas 1998. gadā notika turpat LNMM un arī tikai vienu mēnesi, pulcēja 5 727 cilvēkus. Salīdzinājumā augsts rādītājs ir Kristapa Ģelža personālizstādei 1996. gadā LNMM Baltajā zālē – “Virtuale”, kas nepilna mēneša laikā piesaistīja 6 025 interesentus. Tikmēr labi zināmā holandiešu fotogrāfa Antona Korbīna izstādi 2005. gadā Arsenālā, kur varēja skatīt mūzikas pasaules zvaigznāja izteiksmīgos portretus, vairāk nekā mēneša laikā apmeklēja 8 734 cilvēki. Arī Raimonds Staprāns 2006. gadā pulcēja 8 377 cilvēkus. Bet Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna kritiķu augsti novērtēto izstādi “Pacieties” 2012. gadā Arsenālā apskatīja vien 3 364 interesenti. Negaidīti mazs apmeklētāju skaits bijis arī Intas Rukas fotogrāfiju izstādei “Amālijas iela 5a. 2004–2008”, kas 2009. gadā ziemā notika LNMM, – to apmeklēja 3 638 cilvēki.

Māra Lāce piebilst, ka Arsenālam esot raksturīgs neliels apmeklētāju skaits, ko, iespējams, var skaidrot ar neērto novietojumu – Vecpilsētas galā. “Nav vēl tik iestaigāta tā taciņa,” saka Lāce. Kamēr uz muzeja galveno ēku, kurā vēl pirms rekonstrukcijas bija apskatāma arī pastāvīgā mākslas kolekcija, cilvēki iemācījušies iet jau no skolas gadiem. Viens no labākajiem Arsenāla rādītājiem, neskaitot nupat izskanējušās Kristiana Boltanska un “1914” skates, bijis Ramonas Umblijas kūrētajai plakātu izstādei “Publiskie spoguļi. Latvijas plakātu mākslas retrospektīva”, kas 2006. gadā divu rudens mēnešu laikā pulcēja 13 026 cilvēkus.

Izceļot laikmetīgās mākslas grupas izstāžu augstākos rādītājus, kas gan krietni atpaliek no mākslas klasikas panākumiem, jāpiemin Purvīša balvas finālistu skates, 2013. gadā Arsenālā pulcējot 7 575 cilvēkus, bet 2011. gadā – 5 402. Gunta Belēviča laikmetīgās mākslas kolekcijas darbu izstādi “Latvijas mākslas klasika”, kas 2008. gadā notika Arsenālā, apmeklēja 5 435 cilvēki. “Candy Bomber/Našķu bumba. Jaunie latviešu glezniecībā”, kas 2007. gadā bija skatāma Arsenālā, apmeklēja 9 383 cilvēki. Bet Krievijas laikmetīgās mākslas izstāde A(rt)R(ussia)T)oday – index 2008. gadā Arsenālā pulcēja 6 967 interesentus. Salīdzinājumam – 1990. gada grupas akciju “Maigās svārstības”, kas notika izstāžu zālē “Latvija”, viena mēneša laikā apmeklēja 10 197 cilvēki.

PASAULES TENDENCES 2013. GADĀ – LIELI VĀRDI UN ZILI BRĪNUMI 

The Art Newspaper aprīļa numura speciālais pielikums ir veltīts 2013. gada pasaules mākslas izstāžu apmeklējuma analīzei. Kā viena no galvenajām tendencēm, kas veicina apmeklētāju rindu veidošanos, tiek izcelta brīnumu klātbūtne izstādēs. Viena no 2013. gada garākajām rindām Ņujorkā veidojusies pie Modernās mākslas muzeja “Lietus istabas” (Rain Room, maijs–jūlijs). Tās autori ir digitālie burvji Random International no Londonas, kas ļāva apmeklētājiem piedzīvot savādās izjūtas, ieejot lietū, kas, pateicoties īpašiem sensoriem, cilvēku neskāra. Šāda veida priekšnesumi The Art Newspaper ir nodēvēti par “mākslas notikumiem” (art events), kas ir drīzāk labi aprēķināti mārketinga produkti, nevis mākslas darbi. Taču arī ierastāka māksla tiek pēc iespējas pasniegta kā piedzīvojums, kuru vienlaicīgi ļauts baudīt vien dažiem cilvēkiem, kas, protams, automātiski veido stundām garas rindas. Viens no pagājušā gada piemēriem ir japāņu mākslinieces Jajoi Kusamas izstāde Infinity Room, kas notika David Zwirner galerijā turpat Ņujorkā. Pretēji uzskatam, ka mākslas darbs paģēr laiku, kas ir labākā dāvana, ko skatītājs darba autoram varētu sniegt – Jajoi Kusamas spoguļistabā bija ļauts uzturēties precīzi 45 sekundes, lai atbrīvotu vietu nākamajiem gribētājiem.

The Art Newspaper apkopotais pērnā gada pieprasītāko izstāžu saraksts tiek veidots pēc vidējā apmeklējuma dienā, ņemot vērā, ka izstāžu norises ilgumi atšķiras. Pirmās divas vietas 2013. gada pasaules izstāžu sarakstā ieņem Nacionālais pils muzejs Taipei Japānā. Izstāde The Western Zhou Dinasty pulcēja 10 946 apmeklētājus dienā (100 7062 – vairāk nekā trīs mēnešos), bet The Lingnan School of Painting – 10 711 dienā (921 130 – nepilnos trīs mēnešos). Trešā vietā ir Centro Cultural Banco do Brasil, kas atrodas Riodežaneiro, ar izstādi Impressionism: Paris and Modernity. To apmeklēja vidēji 8099 cilvēki dienā (561 142 – divos ar pusi mēnešos). Ceturto un piekto vietu ieņem Eiropas muzeji, bet viena un tā pati izstāde, kas veltīta sirreālisma vectētiņam Salvadoram Dalī. Pompidū centrā Parīzē tā pulcēja vidēji 7364 apmeklētājus dienā (790 090 – četros mēnešos), bet Reinas Sofijas muzejā Madridē – 6615 cilvēkus dienā (732 339 – četros mēnešos).

Savukārt pērnā gada laikā visapmeklētākais muzejs ir Luvra Parīzē (9 334 435 cilvēki), tai seko Britu muzejs Londonā (6 701 036), Metropolitēna Mākslas muzejs Ņujorkā (6 226 727), Londonas Nacionālā galerija (6 031 574) un Vatikāna muzejs (5 459 000), kam sestajā vietā seko Tate Modern Londonā (4 884 939). Pompidū centrs rindojas devītajā vietā ar 3 745 000 apmeklētāju 2013. gadā.

* Savdabīgu statistiku uzrāda izstādes “1914” Kriša Salmaņa interaktīvais objekts “Sarkanā poga” (2014). Ja kāds apmeklētājs nospieda sarkano pogu, tika raidīts signāls, kas iedarbināja māksliniekam piestiprinātu mobilu elektriskās strāvas ierīci. Šo sarkano pogu izstādē varēja nospiest ikviens, un katru dienu Krišs sev atzīmēja saņemto triecienu skaitu. Gala statistika pogai izskatās šādi: nospiests 3 165 reizes, no tām projekta atklāšanas dienā – 41 reizi, izstādes apskates pirmajā dienā – 82 reizes, bet pēdējā dienā (kas zīmīgi sakrita ar Pirmajām Lieldienām) – 36 reizes. Sabiedrības tolerances antirekords fiksēts Lielās Piektdienas priekšvakarā, 17. aprīlī, kad sešās stundās tika saņemti 99 signāli.

Kristiana Boltanska izstādē “Sirdspukstu arhīvs” savus sirdspukstus ierakstīja 3 695 cilvēki, pašlaik šie ieraksti ceļo uz Edžimas salu Japānas jūrā. Izstādes atklāšanas dienā piecās stundās tika veikti 60 ieraksti, pēdējā dienā – 74, un līdzīga intensitāte noturējās samērā vienmērīgi visā projekta norises laikā. 20. februārī fiksēts maksimālais ierakstu skaits, kad 93 muzeja apmeklētāji izteikuši savu vēlmi piedalīties mākslinieka eksistenciālajā akcijā – sirdspukstu bibliotēkas veidošanā.

Agent325 Elijase - 13.05.2014 10:00
Kāda izstāde notika ap 1985.-1988.gadu Rīgas pilī, iespējams, ka Ārzemju mākslas muzejā. Atceros, kā stāvēju garumgarā rindā, bet neatceros istādi. Nav miera! Lūgums komentēt! :)
Māris Ābele - 11.05.2014 08:44
jā tiešām pladies par priekšstatu
Marija Sarža - 10.05.2014 10:32
paldies par priekšstatu!
neko nezina - 09.05.2014 14:48
žēl, ka nevar ceļot laikā un telpā