RAKSTI  

“Stūra māja. Lieta Nr. 1914 | 2014” 3

Rita Kaže-Zumberga
28/04/2014 

“Stūra māja. Lieta Nr. 1914/2014”
Brīvības un Stabu ielas stūris, Rīga
1. maijs – 19. oktobris, 2014 

1. maijā publikai tiks atvērta bijusī VDK ēka jeb Stūra māja – Brīvības un Stabu ielas stūrī esošais nams, kas Latvijas okupācijas piecdesmitgadē kļuva par totalitārās varas spilgtāko simbolu, un tā joprojām ir pagājušā – totālo karu, masu represiju un genocīda – gadsimta relikts 21. gadsimta Latvijā. Rīgai, esot Eiropas kultūras galvaspilsētai, sakopoti prāti, kas izrādījuši vēlmi mainīt Stūra mājas likteni, lai atvērtu durvis un saskartos ar ēkā ieslēgto pieredzi, likteņiem, tos pilnībā apzinoties, izprotot un pārradot.

Lai neapjuktu Stūra mājas stāvos, neskaitāmajās telpās, kur saimniekos piecas izstādes, vairāki atsevišķi projekti un vērienīga vēsturiskā ekskursija, Arterritory.com piedāvā ceļvedi ar pašu kuratoru komentāriem un pieturpunktiem, ko noteikti nepalaist garām. Projekta “Stūra māja. Lieta Nr. 1914/2014” vizuālā koptēla autors ir mākslinieks Kristaps Ģelzis, idejas realizētājs – Martins Vizbulis.

“Par spīti visam”
Kurators – Dzintars Zilgalvis
Rīko kultūras un mākslas projekts “NOASS” un Latvijas Naivās mākslas muzejs

Naivās mākslas muzejs, veicot ilgstošu pētījumu, sadarbojoties ar novadu muzejiem un Okupācijas muzeju, atraduši saglabātas dienasgrāmatas, vēstules un zīmējumus no traģiskajiem notikumiem 1941., 1945., 1949. un 1959. gadā, kad reti kurš nodarbojās ar fotofiksāciju, tādēļ šajā izstādē eksponētajiem materiāliem dokumentācijas ziņā ir tikpat augsta vērtība kā fotogrāfijām. Paši autori lielākoties savu talantu vērtējuši otršķirīgi, taču izcēlušies ar izcilu novērošanas un mirkļa iemūžināšanas spēju. Kas svarīgi – zīmējumi tapuši tieši notikumu brīdī, nevis nedēļas un gadus vēlāk, kas līdzi nes sīkas nianses un milzīgu emocionālo pārdzīvojumu.

Kā norāda izstādes “Par spīti visam” kurators Dzintars Zilgalvis, ir jāsaprot, ka tā ir mākslas izstāde, nevis vēsturiskā dokumentācija; tā nav interpretācija par šo laiku, tas ir personisks redzējums. Zīmējumi skatītājus uzrunās bez teksta, bet tas nenozīmē, ka tā nebūs vispār. Lai gan būs vēstījumi par katru autoru atsevišķi, vairāk uzsvars likts uz līdzpārdzīvojuma izraisīšanu, jo zīmējumi ir unikāli, turklāt izstādīti pirmo reizi. Notikumu rekonstrukcijas ietver lielu periodu, pārsvarā darbi tapuši deportācijas vagonos, koncentrācijas nometnēs, kara gūstekņu filtrācijas nometnēs, lēģerī, Salaspils nāves nometnē, bet redzamais ir pārsteidzošs – cilvēki un to ikdiena atspoguļota ne tikai nopietni, vietām pat jautri.

Ļoti spēcīgi iesaista tieši bērnu zīmējumi, kuri attālinātāk uzlūko šausmas, viņiem nav raksturīgs loģiskais aizsegs. “Bērnu darbos viss attēlots tik precīzi, kā tas ir. Deportāciju vagoni, izsūtījuma barakas vai gulaga ikdiena no mazo cilvēku skatu punkta kļūst par lielu pārdzīvojumu visiem, kas ar to saskaras. Ir kāds īpašs darbs – zemniecības deportācija 1949. gadā, kur redzams, ka sagūstītos ļaudis līdz Latvijas robežai no vagoniem ārā nelaiž, dabiskās vajadzības tiek kārtotas turpat. Bet, esot jau Krievijas teritorijā, ik pa noteiktam laika sprīdim tomēr notiek apstāšanās, ļaudis izlaiž ārā, abās vilciena pusēs redzami sargi ar šautenēm. Kā nolikts, sievietes pa kreisi, vīrieši pa labi, un visi krūmos nokārtojas. Kādā citā zīmējumā bērns attēlojis māju ziemā – cilvēki, gotiņa, aitiņa un suns dzīvo ap vienu krāsni, vienā istabā, lai saglabātu siltumu,” darbu līnijas ieskicē Zilgalvis. 

Ekspozīcijā sastopami arī izcili portretējumi, kuros iemūžināti izsūtījuma līdzbiedri. Daudz novērojamas Sibīrijas ainavas un sižetiski zīmējumi, bet citu starpā ir arī mums zināmā Gunāra Bērziņa karikatūru sērijas. Gunārs Bērziņš 18 gadu vecumā padevies gūstā un, karam beidzoties, izdzīvojis filtrācijas nometnes Vācijā, Polijā, Lietuvā, beigās arī tepat Rīgā. Viņa darbos, kas skatāmi kā komiksi, redzama nometņu ikdiena, Ziemassvētku svinēšana un biedru piedzīvotais.

“Grūti aprakstīt kādu situāciju, kas novērojama Jura Barkāna plaukstas lieluma dienasgrāmatā – pirmā diena aiz dzeloņstieplēm, bet Svaržinskis uzstājas! Lietuvā 1945. gadā Žagares karagūstekņu nometnē ieslodzītais latviešu leģionārs izrādījies ar eksotiskām dejām... Grūti iedomāties šādu performanci sargu klātbūtnē, kur puisis atļaujas ālēties. Apraksti saglabājušies tikai dažu autoru darbiem, tāpēc lielākoties redzamais ir interpretējams. Jebkurā gadījumā – katrs šajā izstādē atradīs sev un savai ģimenei ko tuvu,” uzskata Dzintars Zilgalvis un norāda, ka organizatoriskā komanda cerējusi parādīt cilvēka iekšējo vēlēšanos pretoties represijām un citām šausmām, atrast izdzīvošanas spēku arī mirkļos, kad radīti šie zīmējumi.


Mērijas Grīnbergas zābaki

“10 lietu stāsti par cilvēku un varu”
Rīko Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs 

Izstādē “10 lietu stāsti par cilvēku un varu” būs skatāmas desmit autentiskas lietas – vācu armijas karavīra zābaki, ermoņikas, smagi ievainotā pacienta karte, rakstāmmašīna, uzvalks, portcigārs, grāmata, saldumu kārba, radioaparāts un pazudusī lieta, kas atklās ļoti emocionālus stāstus, pagājušā gadsimta vēstures drāmas un peripetijas. “Šī nebūs tradicionāla izstāde, kur viss piekārts pie gaišām sienām. Ikvienam no stāstiem ir sava telpa, kurās nostrādājām atsevišķu un iedarbīgu scenogrāfiju – ļausim savienoties gan sienu krāsojumam, apgaismojumam un modernajām tehnoloģijām. Bet esam tomēr muzeja ļaudis, tāpēc interesenti varēs lasīt un iepazīties ar pieminētajiem cilvēkiem, iegūt plašu informāciju, kuru nekad neesam publicējuši un rādījuši. Jaunumu apjoms ir tik liels, ka šī viena izstāde būtībā ir desmit atsevišķas izstādes,” atklāj Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja vēsturniece Ilona Celmiņa. 

Priekšmeti parādīs, cik daudzveidīgu, sazarotu un pārsteidzošu informāciju tie spēj sniegt. Tādējādi, par izejas punktu izmantojot vienu konkrētu lietu, tiks atklāta ne tikai konkrēta cilvēka, bet arī dzimtas un līdzcilvēku, pilsētas un valsts likteņi varu maiņās 20. gadsimtā. Kā piemērs kalpo stāsts par ermoņikām. It kā vienkāršs mūzikas instruments, bet reizē tās spēlējušas nozīmīgu lomu 1905. gada revolūcijā, kad maskēšanās nolūkos ermoņikas skandējis kāds vīrietis, lai neviens nenojaustu par revolucionāru sapulcēm. Liktenīgajos notikumos šis cilvēks nav iegūlis kā varonis, neiemantoja vēsturisku nozīmību, taču kāds svarīgs brīdis neizpalika bez viņa līdzdalības. Vīra personīgo stāstu bija grūti atšķetināt, taču tas izdevies un pēcāk izvērsies plašāks sižets par visu vēsturiski nozīmīgo brīdi.

Taču īpaši Ilona Celmiņa izceļ stāstu par zābakiem. “1944. gada beigās Valsts Vēsturiskajā muzejā bija darbiniece, jauna sieviete vārdā Mērija Grīnberga. Tobrīd Latvijai tuvojās Padomju armija un vācu nacistiskā iekārta ar pavēli deva ziņu, ka visas muzeja kultūrvēsturiskās vērtības jāizved uz Vāciju. Tieši Mērija devās ceļā un pavadīja šo svarīgo kravu, kur ietilpa Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja, Nacionālā mākslas muzeja, arī Latvijas vēstures muzeja un arhīva materiāli. Process norisinājās ilgi – no 1944. gada oktobra līdz 1946. gada februārim, kad sieviete beidzot atgriezās mājās. Protams, atpakaļ neatnāca viss, Mērijas skopajos pierakstos saglabājušies stāsti par laupīšanām un viņas pūlēm vērtības glabāt un slēpt. Bet zābaki bija mirkļa aculiecinieki. Iegūti no kāda vācu armijas karavīra, tie bija Mērijai kājās, kad viņa atgriezās mājās.

Stāsts ir plašs, dokumenti atklāj viņas ceļu pa Eiropu, bet dzīve tobrīd apmeta kūleni. Rīgā viņu sagaida Padomju okupācijas režīms, kurš neizprot šīs jaunās sievietes rīcību. Kāpēc būtu jāatgriežas atpakaļ no Rietumiem? Mērija nepiedzīvo pateicību, tieši otrādi – nepārtraukti jāraksta paskaidrojumi, kur viņa bijusi, ko darījusi. No šiem satraukumiem cieš veselība, viņu atlaiž no darba muzejā, viss beidzas ar to, ka Mērijai jākļūst par parastu fabrikas strādnieci, jo ierobežojumi visu liedz, vairs nav iespējama dzīve. Līdz zābaku stāsts nonāk pie nākošā atzara – kā tas nākas, ka cilvēks spējīgs tik liktenīgā mirklī pieņemt tik drosmīgus un patriotiskus lēmumus? Izrādās Mērija ir no slavenas, 19. gadsimta inteliģentu dzimtas – Grīnbergiem-Grosvaldiem, kura ielikusi viņā šo domāšanu,” atklāj Celmiņa un iesaka uzzināt pārējos stāstus, kur skaidri redzēsim cilvēku sadursmes ar kādu no varām.


Daniels un Geo Fuksi (Vācija)

“Draudzības (re)konstrukcija”
Kuratori – Inese Baranovska,
Aisa Sigurjonsdotira, Inga Lāce, Kārlis Vērpe un Kitija Vasiļjeva
Rīko biedrība “Mākslas telpa”

Kā atklāj viena no izstādes kuratorem Inese Baranovska: “Šis ir vienīgais projekts Stūra mājā, kur piedalās mūsdienu mākslinieki. Starptautiskajai laikmetīgās mākslas izstādei darbus veidojuši autori no Vācijas, Ukrainas, Kosovas, Igaunijas, Islandes, Zviedrijas, Lietuvas un Latvijas. Aktualizēsim un mākslinieciskiem paņēmieniem pētīsim situācijas, kurās lielvaru pārstāvji noslēdz “draudzību” ar mazākām valstīm un sabiedrības grupām, kā tas notika, piemēram, PSRS lielajā “tautu draudzībā” vai ASV militārajā klātbūtnē Islandē. Vēsturē ir dažādas taisnības, viss ir relatīvs. Staļina laika represijas tika veiktas ar labu vārdu, bet realitātē tās bija un ir palikušas represijas. Neseno kolektīvo vēsturi konstruēsim gan grupu darbos, gan atsevišķi.”

Baranovska kā mākslas teorētiķe ir novērojusi, ka par 19. gadsimtu ir daudz vairāk vēsturisko liecību, nekā par 20. gadsimta otro pusi – tieši tuvāko laiku atmiņa gaist visspēcīgāk: “90. gados, kad atguvām neatkarību, neseno pieredzi ļoti gribējās aizmirst, nedomāt. Mūsu uzdevums bija pētīt kolektīvo pagātni caur mākslas prizmu. Kas ir interesanti – šie starptautiski atzītie mākslinieki pat ar ierobežoto budžetu piekrita piedalīties, jo par vērā ņemamu uzskatīja tieši vietu, skarbo Stūra māju. Lai gan taujājām pēc zināmiem darbiem, visi vēlējās radīt ko jaunu, adaptēt tieši šai vietai. Mākslinieki tiešām iedziļinājušies.”

Par savu favorītu Baranovska dēvē instalāciju ar slaidu projekciju un skaņu “Stasi – slepenās telpas”, ko radījuši vācu mākslinieki Daniels un Geo Fuksi. Bijušās Austrumvācijas Valsts drošības ministrijas ēku iespaidīgā fotodokumentācija Stūra mājā kļūst par spoguli vai pat portālu, un drīz vien raisa asociācijas – no populārākajām var minēt Fuko panoptiku un Kafkas pili. Franču filozofs Mišels Fuko rakstīja par angļu domātāja un sociālā teorētiķa Džeremija Bentema 18. gadsimta beigās izgudroto cietuma modeli, kura arhitektoniskais risinājums cietumniekam liek justies nemitīgi uzraudzītam, līdz cietumnieks pats sev kļūst par ideālu apsargu. Un viss tas pats – Kafkas aprakstītā birokrātiskā aparāta nepārskatāmajos labirintos. Abos gadījumos simbolizēta modernā sabiedrība un indivīda loma tajā.

Paši mākslinieki norāda, ka polsterētās durvis un puķainās tapetes aiz sevis slēpušas te nokļuvušo ieslodzīto beztiesisko pazemošanu un apspiešanu. Varas iestāžu mērķis bija atklāt un jau saknē iznīcināt jebkuru opozīciju pastāvošās varas uzskatiem. VDR bija 16 miljoni iedzīvotāju, nepilni 300 000 strādājuši Stasi labā, savukārt arhīvos atrodamas ap miljons lietām. Plaukti stiepjas 180 kilometru garumā, bet īpaši darbinieki, kopskaitā ap 1800, joprojām nodarbojas ar Stasi darbības izmeklēšanu un analīzi, kas cilvēkiem sniedz informāciju par viņu personīgajām lietām vai palīdz atjaunot dokumentus no maisos sabāztām papīru driskām.

Caur stāstījumu, mijiedarbību, humoru un ziņkāri izstāde iesaistīs skatītājus, aicinot tos aizdomāties par šā brīža ģeopolitiskās situācijas sarežģītību, robežām un draudzības nozīmi.

Izstādē piedalās Daniels Fukss un Geo Fuksa (Daniel & Geo Fuchs, Vācija), Nikita Kadans (Nikita Kadan, UA), Sandra Krastiņa un Kristaps Epners (Latvija), Albans Muja (Alban Muja, KV), apvienība “Orbīta” (Latvija),  Tanels Randers (Tanel Rander, Igaunija), Spessi (Sigirtours Halbjernsons, Islande) & Ēriks Posers (Erik Pauser, Zviedrija), Nomeda un Ģedimins Urbons (Nomeda & Gediminas Urbonas, Lietuva), Jūhans Vernts un Monika Marklingere (Johan Waerndt & Monika Marklinger, Zviedrija) un Helēna Vikstrema (Helena Wikström, Zviedrija). Izstādes kuratori ir mākslas zinātnieces Inese Baranovska un Aisa Sigurjonsdotira (Æsa Sigurjónsdóttir, Islande), Inga Lāce, Kārlis Vērpe un Kitija Vasiļjeva.

NB! Trešdien, 30. aprīlī no plkst. 12.00 līdz 14.00 varēs tiešraidē skatīties izstādes “Draudzības (re)konstrukcija” autoru stāstījumu par saviem darbiem (sekot www.riga2014.org), vēlāk ieraksts būs atrodams youtube.com. Savukārt 29. aprīlī, reģistrējoties Facebook, būs iespējas pieteikties uz neformālu tikšanos ar izstādes autoriem. Precīzs laiks tiks paziņots projekta mājas lapā un sociālajos tīklos. Plašāka informācija: artspacereconstruction.wordpress.com un www.facebook.com/ArtSpaceReconstruction


Tedis 

“Latvieša koferis”
Rīko biedrība “Latvieši pasaulē” 

“Latvieši ļoti daudzas reizes bijuši spiesti, vai paši izvēlējušies izceļot. Šie viļņi pēdējo 200 gadu laikā bijuši dažādi – bija gan zemes meklētāji Sibīrijā, Pirmā Pasaules kara bēgļi, Otrā Pasaules kara bēgļi, tad vācbaltieši izbrauca 1939. gadā, kā arī padomju laikā pie katras iespējas ļaudis devās prom. Nemaz nepiemirsīsim, ka 1920. gados baptisti devās uz Brazīliju, kas nav plaši zināms fakts, bet diezgan dramatisks un emocionāls. Šis nav stāsts par deportācijām. Izstāde iepazīstinās ar tiem priekšmetiem, kas bijuši pietiekami būtiski, lai ņemtu līdzi, dažādos laikos un apstākļos dodoties projām no Latvijas,” stāsta vēsturnieks Juris Zalāns un piebilst, ka galvenais izstādes simbols būs koferis, kura piepildīšana bijusi aizbraucēju izšķiršanās par vērtīgo un mazsvarīgo, par līdzi ņemamo un pametamo. 

Vieni varēja gatavoties aizbraukšanai dažus mēnešus, citi – dažas stundas. Latviešiem ļoti bieži tas, kas palika ārpus kofera, tika atstāts un zaudēts uz visiem laikiem. Kas ir būtiskākais, kas nezināmā nākotnē svešā zemē palīdzēs ne tikai fiziskā, bet arī garīgā, intelektuālā un emocionālā ziņā? Izstādē būs redzami vairāk nekā 200 priekšmeti, kas atkal atgriezušies mājās Latvijā. Daudzveidība ir iespaidīga – gan praktiskas lietas, gan dokumenti, atradīsiet emocionālas un vienkārši skaistas lietas, piemēram, grāmatas, fotogrāfijas no iepriekšējās dzīves, galda piederumi, kristību dāvaniņas, tautas tērpi, tekstīlijas, segas, kleitas, rotaslietas, arī simboliski maizes gabaliņi un pat paciņa ar Latvijas zemi.

Bērni tiek minēti kā viena no emocionālākajām izbraucēju grupām. Ja pieaugušajiem reizēm ir ierobežota izvēle, bērniem tādas nav vispār. Tāpēc svarīgi kļuvuši brīži, kad vecāki ļāvuši paņemt mazajiem līdzi kādu savu mantiņu. Tā pie biedrības nokļuvis lācītis Tedis, kas paņemts līdzi trimdā, bet atgriezies tikai pēc tam, kad divas paaudzes dzīvojis citā zemē. 

“Atsevišķs stāsts ir par ģimeni, kas izbrauca bēgļu gaitās Otrā Pasaules kara beigās. Māte paņēma līdzi maizi. Vācijā, bēgļu nometnēs tā pamazām tika noēsta, bet saimniece nogrieza un paglabāja garoziņas. Pēc vairākiem gadiem ģimene nokļuva Amerikā, kur ģimenes galva, strādājot fizisku darbu, juta spēku izsīkumu un sūdzējās, ka trūkstot maizes. Gaudās, ka vietējā baltmaize ir kā vate un latviešiem vajagot rupjmaizi. Sieva atrada vietu, kur varēja iegādāties rudzu miltus, un, mājās nokļuvusi, izmērcēja garoziņas un ieguva pirmo ieraugu, ar ko palīdzēja mīklai uzrūgt. Tā tika izcepta pirmā rudzu maize.

Kad mēs uzzinājām, ka šīs sievietes meita joprojām cep maizi no šī sākotnēja ierauga, kas ceļo no katra kukulīša uz nākamo, bijām sajūsmā. Viņa no Amerikas mums atsūtīja ne tikai maizes klaipu ar senā ierauga saknēm, kuru pati ir cepusi, bet arī pašu ieraugu. Tas savā ziņā ir unikāls priekšmets, jo ir saglabāta saikne ar dzimteni caur ikdienišķām darbībām. Bet visemocionālākais ir tas, ka ieraugs ir kā dzīva būtne, kuru jāuztur gadu desmitiem, jālieto. Rupjmaize vienmēr latviešiem bijusi simboliska un ļoti svarīga lieta,” stāsta Juris Zalāns un piebilst, ka ekspozīcijā būs vēl daudz interesantu lietu, kas savus stāstus atklās ar īpašnieku atmiņu, vēsturisku fotogrāfiju, video un audio materiālu, datorgrafikas un animācijas palīdzību.

“Liktens lietu muzejs”
Kuratore – Ilona Brūvere
Rīko mediju komunikācijas darbnīca un filmu studija “Kinolats”

Liktens lietu muzejā apkopoti vairāk nekā pieci simti personisku priekšmetu un lietu, kas pieder rīdziniekiem, kā arī ir apzināti ar tiem saistītie dzīves stāsti – jautri, skumji, svinīgi un ikdienišķi, arī liktenīgi. “Tieši tā veidosim ļoti personīgu un cilvēcisku ieskatu gan tālā, gan tuvā pagātnē. Ekspozīcija vedina uz komunikāciju, represijas neapcerot. Kādreiz cilvēkus čekā rosināja stāstīt par citiem, bet mēs šodien, pēc daudziem gadiem, esam rīdziniekus rosinājuši stāstīt par sevi, lai apmeklētāji vēsturi var ne tikai iepazīt caur personiskiem dzīves notikumiem, bet spēj saskatīt tajā protestu pret pagātnes notikumiem, apliecinot dzīvi,” projekta ideju izklāsta režisore un žurnāliste Ilona Brūvere.

Konkrētu notikumu saistība ar lietām un priekšmetiem atklāj pašus cilvēkus un viņu vērtības, tādējādi ekspozīcija veidos vienotu veselumu – vēsturisku stāstu par dzīves laiku, kuru kopā esam veidojuši un piepildījuši. Visa Liktens lietu un priekšmetu kolekcija izvietota 15 ekspozīcijas telpās, atklājot iespaidīgi daudz par dažādiem laikiem un dzīvēm, kurās mēs dzīvojam. Lielisks stāsts ir par kurpēm, kas glabājas 70 gadus, lai atgādinātu par sevi un dzīves neizdibināmajiem līkločiem. Par auskaru, kas ļauj satikties mīlētājiem, par kāzu bļodu, kuru dzimtas sievietes manto vairākās paaudzēs. Par gliemežvāku, kuru puisis nosper skolas bioloģijas kabinetā, lai iepatiktos meitenei. Par Čaka pēdējo vēstuli un Imanta Ziedoņa skulptūru. Par Baibas Brokas vecmāmiņas dāvāto krievu laika naudu, Andra Freidenfelda dzelteno fraku, Ditas Lūriņas brošu, aktieru kurpēm un Aivara Vilipsona boksa cimdiem, kas ir piemiņa no tēva.

Taču īpašu uzmanību Ilona Brūvere vērš uz Terēzes Glušenkovas-Teivānes stāstu par neuzvilkto kāzu kleitu. Rakstiska ziņa Rīgas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļā apliecina, ka 1941. gada 23. jūnijā Rīgas Svētā Alberta baznīcā salaulāti Teivāns Ādolfs un Kokina Leokādija. Pāris pieņēmis kopīgu uzvārdu Teivāns. Taču fona notikumi nemaz nebija tik vienkārši. Lai gan laulībām viss bija sagatavots – sākot ar līgavas tērpu un beidzot ar mielastu, viss tika noklusināts, jo iepriekšējā dienā sākās karš. Laulības noritēja pieticīgi un vienkārši, bet jaunā sieva savu balto kāzu kleitu tā arī neuzvilka. Tā karājās gadiem ilgi skapī līdz kādam notikumam 1951. gada vasarā, kad, nu jau pāršūdinātu, to uzvilka meita un iemūžināja iesvētību fotogrāfijā.

Kopējais priekšmetu spektrs ir ļoti plašs, izstāde piedāvā aptuveni 500 eksponātu vienības, sākot no laika posma pirms simts gadiem, kad noris pirmās Latvijas brīvības cīņas, līdz pat mūsdienām. Līdztekus darbosies ekrāns ar piecdesmit interesantiem stāstiem, savukārt rudenī tiks izdota Liktens lietu grāmata, kas apkopos 100 spilgtākos stāstus. 


Pastaigu laukums

Ekskursija “Čekas pagrabos”
Rīko Latvijas Okupācijas muzejs
 

Latvijas Okupācijas muzeja gidu vadītās ekskursijas Stūra mājā apmeklētājiem atklās gan no ēkas tapšanas laikiem saglabājušās elegantā interjera detaļas, gan pielāgojumus, kurus savām vajadzībām te ieviesusi baisākā no padomju represīvajām struktūrām: apcietināto reģistrācijas telpu, pratināšanas telpu ar vienpusēji caurredzamo spoguļsienu un, protams, “Čekas pagrabus” – VDK ieslodzījuma kameras ēkas pirmajā stāvā un pagrabstāvā ar šaurajiem gaiteņiem, smagām metāla durvīm, grīdai pieskrūvētām gultām un malkas plīti, uz kuras ieslodzītajiem gatavoja ēdienu. Varēs novērtēt pastaigu laukumus un apskatīt šauro telpu pratināmo īslaicīgai novietošanai. Savukārt piektajā stāvā paredzēts stāsts par robežsardzes priekšnieku, ģenerāli Ludvigu Bolšteinu, kurš, protestējot pret Latvijas okupāciju, darba kabinetā nošāvās.  

“Mūsu ekskursija veidota tā, ka apmeklētājs pieredz savām acīm, kā tas ir, kad cilvēkus piespiedu kārtā atveda uz Valsts drošības komiteju,” stāsta vēsturnieks Rihards Pētersons. “Viņi, savākti uz ielas vai darba vietā, jau tā ir nobijušies, bet tad iebāž mašīnā un atved uz šejieni (Stūra māju – red.). Ielika boksīšos, mazā, nelielā kabatiņā, kur nogatavināja, lai sāk baidīties. Atņēma mantas un aizsūtīja vēlāk uz kamerām. Sēž tur, kamēr strādā izmeklētāji; vēlāk notiek tiesa, kas piespriež noteiktus gadus vai nāvessodu. Pati sēdēšana jau ir emocionāls stāsts. Pielietoja ļoti augstas psiholoģiskas metodes, lai no cilvēkiem  iegūtu vēlamo. Fiziska ietekmēšana bija pati primitīvākā. Piemēram, mums ir no vēstules iegūta liecība, kad cilvēku atved, ieliek boksītī, izģērbj, viņš redz, kā blakus kādu dauza, pratina, bet ar viņu neko nedara, ar viņu nekas nenotiek nedēļu, mēnesi, divus mēnešus. Un viņš jau jūk prātā, lūdzas ziņojumā, lai ved pie izmeklētāja. Viņš it kā zina daudz ko, bet tomēr nezina neko, jo viss ir tikai fantāzijas. Gatavs parakstīt jebko, izstāstīt jebko, lai tikai kaut kas notiek, jo nespēj izturēt neziņu. It kā varētu sēdēt un svilpot, bet nē – cilvēks šādā situācijā pilnīgi sabrūk. Un varas pārstāvjiem pat nav jāpielieto spēks,” baisās aizkulises atstāsta Rihards Pētersons.

Okupācijas muzeja pārstāvji visu smalko informāciju guvuši no Nacionālās sardzes, kas Stūra mājā darbojās nacistiskās okupācijas laikā un dokumentēja visu šeit notiekošo. Lai gan materiāli savulaik izvesti uz Vāciju, 1996. gadā vēsturnieki pie tiem tikuši un izlasījuši. Ļoti spēcīgs papildus apstāklis ir video liecības. Laika gaitā savākti ap 500 stāstiem, no kuriem sešus varēs noskatīties arī Stūra mājas programmā, ietverot pieredzēto visās niansēs, sākot no 1940. gadiem līdz pat pēdējiem 1980. gadu disidentiem.

“Robeža starp labo un ļauno, dzīvību un nāvi, ir tik šaura un trausla. Mēs mēģināsim parādīt, ka ir skaista māja, bet aiz sienas, gluži dažus metrus tālāk, ir šausmas. Pats Rīgas centrs, Brīvības iela! Te bija pat speciāli iekārtota šautuve, izpolsterēta, nekādas skaņas ārā nelaida; blakus ierīkoja garāžas, kur vēlāk mašīnā iekrāva mirušo, lai vestu uz mežu. Bet paša procesa laikā mēdza drošības labad iedarbināt arī auto motoru. Taču tas notika tikai Baigajā gadā – 1941. Pēc tam šeit vairs nešāva, kropļoja, spīdzināja gan. Bet nešāva. Dīvaina iezīme – ieslodzīto atmiņās palikuši Ģertrūdes baznīcas zvani, kuri likās kā no citas pasaules. Un viss, kas mums liekas nieki, īstenībā ir kaut kas. Ikdienā, neredzot pretstatus, nenovērtējam, kas mums dots,” sāpīgo tēmu risina Pētersons un piedāvā ekskursijas stāstu beigt uz “pozitīvas” nots, iezīmējot vietu, kuru apmeklētājiem nevajadzētu laist garām. Emocionāli ļoti iespaidīgs esot tieši pastaigu laukums. Diena, ko ieslodzītie savās kamerās ļoti gaidīja, dēļ kā ikdienā dzīvoja, bija tikai trīs reizes mēnesī. Cilvēki tika izlaisti dažos kvadrātmetros noplukušu betona sienu, kas atgādināja krātiņu ar dzelzs sietu virs galvas. Postenī samanāms sargs ar šauteni, bet augšpus māju sienām, vairāku stāvu augstumā, pavērās mazs, mazs gabaliņš debesu. Cilvēkiem, kas ikdienā tika turēti kopā ar aptuveni divdesmit citiem vienā četrvietīgā kamerā, pierodot pie karsta un sasmakuša būceņa, šī likās paradīze. Pilnīgi fantastiska vieta.

NB! Ekskursija ar gidu “Čekas pagrabos”, iepriekš piesakoties pa tālruni (darba dienās no plkst. 9.00–18.00): 20258881 (arī angļu un krievu valodā) – 5 eiro.

Jons Meks “Lietuva un PSRS sabrukums”
Rīko kultūras projektu aģentūra Indie
 

Stūra mājas pirmajā stāvā eksponēta pasaulslavenā lietuviešu izcelsmes amerikāņu avangardista – mākslinieka, režisora, rakstnieka, dzejnieka, kritiķa un mūziķa – Jona Meka (Jonas Mekas, 1922) video instalācija “Lietuva un PSRS sabrukums”. Darbs tapis no 1990. līdz 1991. gadam, un tā kopējā hronometrāža ir 286 minūtes. Ar iepretim savam televizoram novietoto videokameru Jons Meks dokumentējis ziņu reportāžas, intervijas ar valstu līderiem un apaļā galda diskusijas ar ekspertiem, kas vēsta vienu un to pašu stāstu par ilgi gaidīto neatkarību viņa dzimtajā Lietuvā un par Padomju Savienības sabrukumu.

Ģeopolitisko notikumu kontekstā šis stāsts atkal kļuvis jo īpaši aktuāls un simbolisks, no spilgta mākslas vēstures hrestomātijas parauga pārvēršoties par iedarbīgu šodienas situācijas komentāru.

Lietuvā dzimušais Jons Meks tiek uzskatīts par amerikāņu avangarda kino “krusttēvu”. Viņa radošā darbība aizsākās 20. gadsimta 50. gados Ņujorkā, kur kā displaced person nokļuva 27 gadu vecumā. Pirmos iekrājumus, kas tika nopelnīti, strādājot dažādus gadījumu darbus, Jons Meks iztērēja, iegādājoties Bolex filmu kameru. Ar to tika dokumentēts viss apkārt notiekošais, tostarp Bruklinas imigrantu dzīve. Vēlāk viņš ar to iemūžināja Ņujorkas Lower East Side māksliniekus un savus draugus – popārta karali Endiju Vorholu, Fluxus aizsācēju Džordžu Mačunu (George Maciunas), dzejnieku un vienu no bītņiku paaudzes līderiem Alenu Ginsbergu (Allen Ginsberg), mūziķi Džonu Lenonu, mākslinieci Joko Ono, grupas Velvet Underground balsi – blondo Niko, sirreālistu Salvadoru Dalī un daudzus citus. Šie tēli mājo viņa dienasgrāmatu stilā veidotajās filmās. Jons Meks kļuva par avangarda kino dedzīgu aizstāvi, kas organizēja filmu demonstrēšanas, rakstīja kontrversālas slejas par kino izdevumā Village Voice, piedalījās “Filmu veidotāju kooperatīva” (Film–Makers’ Cooperative) dibināšanā.

Karjeras laikā Meks paguvis izveidot vairākus desmitus starptautisku atzinību guvušu filmu, izdevis vairākas dzejas un ar kino teoriju saistītas grāmatas un sarakstījis neskaitāmas publikācijas, kā arī pievērsies mākslai, veidojot instalācijas un fotogrāfijas. Darbos Meks nereti akcentējis savu izcelsmi (viņš dzimis Lietuvā, Biržu ciemā, netālu no Latvijas robežas) un dažādos veidos vēstījis Rietumu sabiedrībai par Baltijas valstu likteni.

Jons Meks piedalījies tādās prestižās mākslas skatēs kā Documenta 11 un 51. Starptautiskā Venēcijas mākslas biennāle (Lietuvas paviljons), saņēmis bezgala daudzus prestižus apbalvojumus – tostarp Venēcijas Filmu festivāla Grand Prix par filmu THE BRIG (1964), viņa darbi bijuši skatāmi teju visās nozīmīgākajās mākslas institūcijās pasaulē – tādās kā Pompidū centrs, Parīzes pilsētas Modernās mākslas muzejs un Galerie National du Jeu de Paume Parīzē, Serpentine Gallery Londonā, MoMa/PS1 Ņujorkā, tēlotājmākslas centrs BOZAR Briselē, laikmetīgās mākslas muzejs KIASMA Helsinkos, Valsts Ermitāža Sanktpēterburgā u.c.

Audioieraksti “Stūra mājas stāsti”
Rīko kultūras projektu aģentūra Indie

Stūra mājas pagalmā skanēs stāsti – to cilvēku atmiņas, kuri šeit dažādu iemeslu dēļ bijuši dažādos laikos. Apkopoti šie subjektīvie vēstījumi veido emocionālu mikrovēsturi. Stāsta cilvēki, kurus Stūra mājā mēģināja savervēt, pratināja, solīja tikai “parunāties”, pret kuriem safabricēja, no mūsdienu viedokļa raugoties, absurdus procesus. Stāsta arī cilvēki, kuri fiziski nav bijuši Stūra mājā, bet tās “elpu” jutuši nežēlīgi un skarbi. Katram no viņiem šī saistība atšķirīgi ietekmēja turpmāko dzīvi. Tādēļ šodien šie stāsti ir spilgtas dokumentālās liecības laikam, kura viena no centrālajām raksturzīmēm Latvijā ir Stabu un Brīvības ielas stūra nams. Tajā cilvēkus nešķiroja pēc nacionalitātes. Arī audioierakstos dzirdēsit gan latviešu, gan krievu, gan angļu valodu.

Ar stāstiem dalījušies pretošanās kustības dalībnieka Gunāra Astras brālis Harijs Astra, žurnālists, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns, žurnāliste un tulkotāja Ieva Lešinska-Geibere, rakstniece, publiciste, radio žurnāliste Marina Kosteņecka, dzejnieks un dziesminieks Valdis Atāls, dzejnieks un tulkotājs Knuts Skujenieks, mākslinieks Jurģis Skulme u.c.

“Stūra mājas stāstos” izmantoti arī Latvijas Radio ieraksti, kuros atmiņās dalās tā dēvētās “franču grupas” dalībniece, tulkotāja Ieva Lase, ārste, politiski represētā Mirdza Rošonoka, par rakstnieku, tulkotāju un bibliogrāfu Juriju Abizovu stāsta vēsturnieks Boriss Ravdins. Stāstus papildina arī muzeja “Ebreji Latvijā” ieraksts ar aktieri Mihailu Rapoportu, kurš 80. gados vadīja literāri dramatisko grupu “Mila” Rīgā. Izmantots arī mākslinieces un rakstnieces Helēnas Celmiņas stāstījums, kas tapis ar Konrāda Adenauera fonda atbalstu starptautiskajam projektam “Aukstā kara periods”.

“Stūra mājas stāstus” veidojusi Latvijas Radio žurnāliste Ingvilda Strautmane. 

Ģirts Biša un Eduarda Liniņa audioinstalācija “Skaņas izolācija”
Rīko kultūras projektu aģentūra Indie

Kā tika runāts aiz šīm durvīm – cik skaļi vai klusu? Cik bieži un ilgi klusēts? Kas no tā bija dzirdams šimpus durvju plātnēm un polsterējumam? Ko no pagātnes balsīm mums saglabājis papīrs un cilvēka atmiņa? Un ko – radioviļņi, kuriem lemts mūžīgi klīst izplatījumā? Durvis uz pagātni ir ciet, un no tās balsīm mūs šķir uztveres un interpretāciju “skaņas izolācija”.

“Stūra mājas” piektā stāva gaitenis un kabineti nav piedzīvojuši sevišķas izmaiņas kopš laika, kad te vēl saimniekoja padomju represīvās varas un starptautiskās ietekmes precīzākais instruments – Valsts Drošības komiteja. Šī vide provocē tēlainai improvizācijai par totalitārās pagātnes skanisko signālu tēmu, vilina likt kailo sienu rezonansei un entropijas skartajam durvju polsterējumam vēl reiz pildīt kādreizējo funkciju. Balsis, kas reiz te skanējušas, nav mums saglabājušās kādos audioierakstos. Tās “restaurētas” ar iztēles palīdzību no kancelejiski sausajiem krimināllietu protokoliem un gadu un emociju patvaļai pakļautajiem atmiņu stāstiem. Ierakstos gan saglabāts t.s. “numuru staciju” translētais – pirms digitālās ēras sākuma šādus īsviļņu raidītājus saziņai izmantoja dažādu valstu slepenie dienesti, pildot ēteru ar nejaušam klausītājam lielākoties neizprotamiem signāliem un skaitļa vārdu virknēm.

Venedikts Jerofejevs – “Valpurģu nakts jeb komandora soļi”
1. stāva zāle, Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcija
IZRĀDES DATUMS TIKS IZZIŅOTS ATSEVIŠĶI 
Biļetes cena 10 eiro 

Traģēdija / Lugas inscenēts lasījums
Tulkojums no krievu val. – Eduards Liniņš
Režija – Laura Čaupale, mūzikas režija Orests Silabriedis un Uģis Vītiņš, Ļeva Gureviča lomā – Artūrs Skrastiņš
Producē kultūras projektu aģentūra Indie 

Venedikts Jerofejevs (1938–1990) savu vienīgo dramaturģisko darbu “Valpurģu nakts jeb Komandora soļi” pabeidza 1985. gadā. Apmēram desmit gadus vēlāk leģendārā Veņečkas darbu izdevums nonāca Eduarda Liniņa īpašumā, un tapa lugas tulkojums latviski – bez konkrēta mērķa, vairāk aiz aizraušanās ar dialoga un patosa krāšņumu. Gandrīz ikviens, kuram tolaik latviskoto tekstu deva lasīt, norādīja, ka tas diezin vai bijis tulkotāja pūļu vērts, jo nepārprotami pieder uz neatgriešanos pagājušam laikam. Tas šķita adekvāts vērtējums: Padomju Savienība bija sabrukusi, dzelzs priekškars kritis, Krievija, kaut ar mokošiem atkritieniem, virzījās uz atvērtību un tiesiskumu.

“Komunisma cēlāju” paranoja, lielkrieviskā mesiānisma delīrijs un impēriskās propagandas intoksikācija šķita uz laikiem pārvarētas diagnozes. Tā tas varēja šķist pat vēl pagājušā gada otrajā pusē, kad E. Liniņš un O. Silabriedis, sastapušies projektā “Stūra māja. Lieta Nr. 1914/2014”, atcerējās sen cilāto domu par “Valpurģu nakts” priekšlasījumu attiecīgajā datumā – 30. aprīlī.

Taču pēdējā laika notikumi, šķiet, atgriezuši uz Eiropas politikas skatuves pērnā laikmeta fantomus. Luga precīzi diagnosticē padomju impērijas psihoneiroloģisko stāvokli. Un kā rāda visaktuālākie procesi postpadomju telpā, šādas diagnozes ir ļoti grūti ārstējamas. “Apsveicu jūs visus ar tuvojošos Darbaļaužu starptautiskās solidaritātes dienu, biedri slimnieki!”

***

Projekta “Stūra māja. Lieta Nr. 1914/2014” darba laiki no 1. maija līdz 19. oktobrim: pirmdienās no plkst. 10.00–16.00; otrdienās – slēgts; trešdienās no plkst. 10.00–20.00; ceturtdienās – svētdienās no plkst. 10.00–18.00.

Biļešu cenas: piecu izstāžu apmeklējums – 5 eiro.
Ekskursija ar gidu “Čekas pagrabos”, iepriekš piesakoties pa tālruni (darba dienās no plkst. 9.00–18.00): 20258881 (arī angļu un krievu valodā) – 5 eiro.
Pensionāriem, skolēniem un studentiem, uzrādot apliecību – 2 eiro, ģimenes biļete (2 pieaugušie no 18 gadu vecuma + 2 bērni) – 10 eiro.

Zenta R. - 28.04.2014 20:43
un tas karogs, kas tiecas augšpu - izcili!
Zenta R. - 28.04.2014 20:43
Jā, lasīšana jau ir tāds izmirstošs tikums, bet redzēt Sandras Krastiņas un Kristapa Epnera duo es gan gribēšu!
R. R. - 28.04.2014 20:28
Arterritory ar šodienas publikācijām gāž no kājām nost =) par kuru laiku lai to visu izlasa!!!!! (kas, protams, ir ekskluzīvi, paldies!)