RAKSTI  
Fragments no Marka Šagāla gleznas “Virs pilsētas”. 1914–1918

Ar eņģeli galvā. 20 lietas, kas jāzina par Marku Šagālu 2

Anna Iltnere
24/04/2014

Marks Šagāls un Marks Rotko ir vārdi, kas neprasa komentārus. Taču to, kas šiem māksliniekiem ir kopīgs, noskaidrot var Marka Rotko mākslas centrā Daugavpilī, kur līdz ar centra gada jubilejas atzīmēšanu šodien, 24. aprīlī, tiks atklāta izstāde “Marks Šagāls un Eiropas avangardisti”. Līdz 10. jūlijam apskatāmie darbi ir no Marka Šagāla muzeja kolekcijas Vitebskā. Līdzās Marka Šagāla oriģināldarbiem būs skatāmas arī vairāku citu 20. gadsimta mākslinieku litogrāfijas, tostarp Braka, Matisa, Miro, Pikaso.

Pirms došanās uz Daugavpili, Arterritory.com iesaka 20 lietas, kas par Marku Šagālu būtu jāzina. 

1. KRĀSAS – ŠAGĀLA GLEZNIECĪBAS TRUMPIS
“Kad nomirs Matiss,” savulaik apgalvoja laikabiedrs Pablo Pikaso, “Šagāls būs pēdējais gleznotājs, kurš saprot, kas ir krāsa.” Pats Marks Šagāls ir teicis, ka krāsu toņi ir kaimiņi, bet kontrasti – mīlnieki. Reizēm pat izmantojot tikai divas dažādas krāsas, viņš darbos spēja panākt vibrējošu noskaņu.


Dzimšanas diena. 1915

2. MOTĪVI UN IEDVESMAS AVOTI
Lai arī Šagāls bija visīstākais pasaules pilsonis, viņš nekad nav atteicies no savām saknēm: “Ja es nebūtu ebrejs, kā es to saprotu, es vai nu vispār nebūtu mākslinieks, vai arī būtu pavisam citāds mākslinieks.” Viņa darbu neizsmeļams avots bija bērnības atmiņas par dzimto ciematu un tuvajiem cilvēkiem. Ainas pavada sapņu un fantāzijas noskaņa, piemēram, gaisā lidojošie mīlnieki, kuru portretēšanai mākslinieks nereti izmantoja savas kāzu fotogrāfijas ar mīļoto Bellu. Gleznās bieži redzami muzikanti. Virkni gleznu Šagāls veltījis cirkum – klauniem un akrobātiem. Stāstot, kāpēc viņu aizrauj nokrāsotās sejas un jocīgās grimases, Šagāls atsaucas uz Čārliju Čaplinu: “Viņš filmās cenšas darīt to, ko es – glezniecībā. Čaplins ir, iespējams, šodien vienīgais mākslinieks, ar kuru es varētu saprasties, nepasakot ne vārda.” Kaut Marka Šagāla gleznas tiek dēvētas par simboliskām, ir pētnieki, kas norāda, ka līdz galam šos simbolus nav iespējams atšifrēt, jo tie smelti no Šagāla iekšējās iztēles un atmiņu pasaules. Ne velti Pablo Pikaso reiz teicis, ka Šagāla galvā dzīvo eņģelis.


Marka Šagāla vecāki

3. PIEDZIMIS DEVIŅU BĒRNU ĢIMENĒ
Marks Šagāls ir dzimis 1887. gada 6. jūlijā ciematā pie Vitebskas, kas ir pilsēta mūsdienu Baltkrievijā Daugavas krastā, bet tolaik atradās Krievijas Impērijas sastāvā. Marks ir vecākais no deviņiem bērniem. Viņa tēvs tirgoja marinētas siļķes, bet māte strādāja pārtikas veikalā, kas bija iekārtots turpat mājās. Zivju motīvs Šagāla darbos, kā Taschen izdevumā Marc Chagall norāda viņa biogrāfs Jakobs Bāls-Tešuva (Jacob Baal-Teshuva), esot cieņas izrādīšana smagajam darbam, ko diendienā veicis tēvs Zahars, staipot smagās siļķu mucas, par to nopelnot vien 20 rubļus mēnesī. Tomēr uz galda nekad neesot trūcis ne sviesta, ne siera, atmiņās raksta pats Šagāls: “Ar sviestu apziesta maizes rika, gluži kā mūžības simbols, nekad nepameta manas bērna rokas.”


Pašportrets. 1914

4. ŠAGĀLA ĪSTAIS VĀRDS
Marka Šagāla īstais vārds ir Moiše Segals. Dzimšanas dokumentos tas gan tika rusificēts kā Marks Zaharovičs Sagalovs. Vārdu Marks Šagāls mākslinieks pieņēma, pirmoreiz ierodoties Parīzē 1910. gadā un pielāgojot to franču rakstībai – Chagall.

5. PIRMĀ SASTAPŠANĀS AR ZĪMĒŠANU PADSMIT GADU VECUMĀ
Tālaika Krievijā ebreju bērniem bija liegta iespēja mācīties parastās krievu skolās un universitātēs, tālab pirmo izglītību Marks Šagāls ieguva vietējā Ebreju reliģiskajā skolā. Kad zēnam bija 13 gadi, viņa māte par katru cenu vēlējās dēlu iekārtot kādā Krievijas augstskolā. Kaut ebrejiem tas bija liegts, ar mātes neatlaidību un 50 rubļu kukuli direktoram tas tomēr izdevās. Tieši Vitebskas tehnikumā Šagāls pirmoreiz sastapās ar zīmēšanu. Tā kā viņa mājās mākslas darbu nebija, Markam tas bijis īstens brīnums – vērot, kā studiju biedrs zīmē, kas viņam šķitusi “kā vīzija, kā melnbalta atklāsme”. Uz jautājumu, kā viņš iemācījies zīmēt, students Markam atcirtis: “Aizej uz bibliotēku un atrodi grāmatu, idiot. Izraugies kuru bildi vien gribi un nokopē.” Jau drīz padsmitgadīgais Marks Šagāls sapratis, ka grib kļūt par mākslinieku un turpmāk mērķtiecīgi uz to virzījies.


Viens no Šagāla studiju gadu darbiem “Jauna meitene uz dīvāna” (1907), kurā portretējis savu māsu 

6. ŠAGĀLA SKOLOTĀJI – NIKOLAJS RĒRIHS UN LEONS BAKSTS
Lai ebreji pārvietotos pa Krieviju, jo īpaši – uz lielākajām pilsētām, bija nepieciešama īpaša atļauja. Markam Šagālam tādu izkārtoja mākslinieks Jehuda Pens, pie kura Šagāls gāja uz zīmēšanas stundām. Tieši viņš pamudināja Šagālu doties uz Sanktpēterburgu paplašināt redzesloku. 1907. gadā, ieguvis atļauju, Šagāls vispirms studēja krievu gleznotāja, arī ceļotāja, garīgā rakstnieka un domātāja Nikolaja Rēriha vadībā, bet pēc gada – pie gleznotāja un scenogrāfa Leona Baksta, kurš vēlāk pazīstams kā Sergeja Djagiļeva trupas Ballet Russes mākslinieks.


Marks un Bella

7. MĪĻOTĀS SIEVIETES
1909. gadā 22 gadus jaunais Marks Šagāls Vitebskā iepazīstas ar Bellu Rozenfeldu – 14 gadus jaunu skaistuli, ebreju juveliera meitu. Kaut Bella bija tikpat kā bērns, abi jaunieši viens otrā uz līdzenas vietas iemīlējās. “Viņas klusums ir mans. Viņas acis ir manas. Ir sajūta, ka viņa zina visu par manu bērnību, manu tagadni un nākotni. It kā viņa redzētu man cauri,” savā autobiogrāfijā pirmo sastapšanos atceras Šagāls. Pēc vairākiem gadiem viņš Bellu apprecēja un mīlestības pilnā laulībā nodzīvoja 35 gadus, viņiem piedzima meita, līdz 1944. gadā Bella pāragri mira no asins saindēšanās, kas netika laikus novērsta, jo kara laikā pietrūka zāļu. Pirmo reizi kopš mākslinieka karjeras uzsākšanas Šagāls deviņus mēnešus nepieskārās otai un nebija spējīgs radīt. 1946. gadā viņš satika Virdžīniju Hagardu Maknīlu, ar kuru metās mīlas afērā, kas atnesa viņam dēlu. Jaunā mīlestība atgrieza viņa vēlmi gleznot. 1952. gadā Virdžīnija Šagālu pameta un aizgāja pie cita, jo nav varējusi samierināties, ka māksla Šagālam vienmēr būs pirmajā vietā. Tajā pašā gadā viņš tika iepazīstināts ar Valentīnu Brodski, kurai iedeva palamu “Vava” un kas kļuva par viņa nākamo sievu. Spēcīgā, bet gudrā dāma Šagāla dzīvi gan pārvērtusi par “cietumu”, kā norāda pats mākslinieks. Bet viņš ļāvies šai izolācijai un nodevies darbam. Tomēr Šagāla galvenā Mūza uz visu atlikušo mūžu paliek viņa pirmā sieva Bella, par kuru viņš kategoriski atteicās runāt pagātnes formā. Saglabāto Bellas piezīmju blociņu Šagāls pēc viņas nāves vēl 20 gadus koši un krāsaini ilustrēja. Bellas rakstīto nu ieskāva viņas portreti.


Bonjour Paris. 1939–1942

8. PILSĒTAS, KURĀS ŠAGĀLS IR DZĪVOJIS
Marks Šagāls savas dzīves laikā ir dzīvojis Vitebskā, Sanktpēterburgā, Maskavā, Parīzē, Berlīnē, Ņujorkā. Vēlāk viņš pārcēlās nostāk no lielpilsētu burzmas un pavadīja laiku Provansā. Tomēr Šagāls nebija vienīgais mākslinieks, kurš izvēlējās Franču Rivjēru. Pēc Otrā Pasaules kara netālu dzīvoja arī Matiss un Pikaso. Kaut visi trīs gleznotāji profesionāli cienīja viens otra darbu, viņu uzskati krasi atšķīrās un viņi nekad nekļuva par tuviem draugiem. Reiz Šagāls ar sev raksturīgo humoru teicis: “Tas Pikaso gan ir ģēnijs. Žēl, ka viņš neglezno.”


Pablo Pikaso un Marks Šagāls

9. ŠAGĀLS & FRANCIJA
19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē Parīze iemantoja Eiropas kultūras un mākslas sirds statusu. Lai pilnvērtīgi pabeigtu jauna gleznotāja izglītību, nerakstīts likums bija apmeklēt Francijas metropoli – līdzīgi kā agrākos laikos mākslinieki plūda uz Florenci, Venēciju vai Romu. Markam Šagālam Parīze kļuva par lolotu sapni, uz ko viņu pamudināja arī draugi un pasniedzēji. Kad 1910. gadā Krievijas ebrejs un advokāts Maksims Vinavers piekrita kļūt par jaunā Šagāla patronu un sponsorēt ceļa un uzturēšanās izdevumus, sapnis kļuva par realitāti. Tikko ieradies Parīzē, Šagāls gan bija gatavs apcirsties uz papēža un atgriezties mājās – pārāk drudžaina un skaļa likusies lielpilsētas dzīve. Taču viņš iemīlējies vecmeistaru glezniecībā, kas izstādīta Luvrā, un tā nospēlēja vislielāko lomu, pieņemot lēmumu Parīzē palikt. Dzīvi Parīzē Šagāls atceras kā gauži pieticīgu, jo patrona finansiālais atbalsts pieticis vien elementārām vajadzībām. Bieži bijis jāglezno uz lietotiem, nokasītiem audekliem. Saredzamās līnijas un palikušos nospiedumus Šagāls atjautīgi izmantoja un apspēlēja jaunajās gleznās. Ar kontaktiem, lai iedzīvotos pilsētā, palīdzēja citi krievu mākslinieki, kuru tai laikā mākslas citadelē netrūka, piemēram, Vasīlijs Kandinskis. Šagāls drīz iepazinās arī ar Pablo Pikaso un Džordžu Braku, kuri līdz ausīm bija iegrimuši kubisma teorijas dzemdināšanā, un virkni citu uzlecošu talantu. Šagāla tālaika darbos ir redzama kubisma ietekme, tomēr mākslinieks neizjuta šo pieeju kā savu, un drīz meta mieru. Tā vietā viņu aizrāva Vincenta Van Goga triepienu un krāsu izpēte. Jaunā Vitebskas ebreja glezniecība Parīzē visvairāk uzrunāja tieši dzejniekus. Gijoms Apolinērs, kurš kļuva par tuvu Šagāla draugu, viņa mākslu noraksturoja ar vārdiem “pārdabiska” un “sirreāla”. Tieši no šī Apolinēra apzīmējuma sirreālistu kustība vēlāk aizlienēja savu nosaukumu, un Šagāla darbi bija liels viņu iedvesmas avots, kaut pats mākslinieks sevi nekad neuzskatīja par sirreālistu. Šagāls Parīzē nodzīvoja četrus gadus pirms atgriezās Vitebskā satikt Bellu. Taču ar Franciju viņu saistīja ciešas saites. Pēc Pirmā Pasaules kara viņš Parīzē atgriezās kopā ar jauno ģimeni, bet 1937. gadā ieguva Francijas pilsonību.


Logs uz dārzu. 1917

10. PIRMĀ PERSONĀLIZSTĀDE – BERLĪNĒ
Parīzē pavadītajos pirmajos četros gados Markam Šagālam izdevās piedalīties tikai grupas izstādēs – Rudens un Pavasara Salonā, kā arī Salon des Independents, un tikai daži no viņa darbiem tika pārdoti. 1914. gadā Gijoms Apolinērs ieteica viņu vācu ekspresionisma gleznotājam un žurnāla, ievērojamas ekspresionistu periodikas Der Sturm (“Vētra”) redaktoram Hervartam Valdenam (Herwarth Walden). Hervartu Valdenu ieinteresēja Šagāla unikālā pieeja glezniecībai un mākslinieciskā vīzija, tālab viņš piedāvāja sarīkot vērienīgu personālizstādi viņa vadītajā galerijā Berlīnē. Mākslinieks, protams, piekrita, jo klusībā cerēja izkulties no naudas grūtībām. Marka Šagāla darbus vācu auditorija iemīlēja, kritiķi slavēja, un virkne darbu tika izpārdoti. Taču mākslinieks tā arī nenobaudīja izstādes augļus, jo, 1914. gada jūnijā šķērsojis Krievijas robežu, lai uz vairākām nedēļām satiktu mīļoto Bellu, neparedzēja, ka jau pēc diviem mēnešiem Vācija pieteiks karu Francijai un Krievijai, un līdz pat Pirmā Pasaules kara beigām Marks Šagāls būs spiests palikt dzimtenē.


Vitebska, ciema aina. 1917

11. ŠAGĀLS – VITEBSKAS KULTŪRAS KOMISĀRS
Pēc Boļševiku revolūcijas Krievijā, kas pirmo reizi valsts vēsturē deva līdzvērtīgas tiesības arī ebreju iedzīvotājiem, pie varas nāca jauna valdība. Par kultūras, mākslas un izglītības komisāru iecelšanu Padomju savienībā atbildēja Anatolijs Lunakarsksis – mākslas kritiķis un žurnālists, ar kuru Šagāls bija iepazinies vēl Parīzē. Lunakarsksis, atminoties draudzību, uzrunāja Marku Šagālu un piedāvāja viņam Vitebskas reģiona mākslas komisāra vietu, ko mākslinieks ar prieku pieņēma. Kaut tas bija mazliet dīvaini, ņemot vērā, ka Šagālm nav bijuši spēcīgi politiskie uzskati un viņš nekad nav bijis un arī nākotne nebija komunistiskās partijas biedrs. Tomēr amatu viņš pildīja ar prieku un atdevi. Marka Šagāla pārraudzībā Vitebskā tika rīkotas izstādes, atvērti muzeji un galerijas. Jehuda Pena mākslas skoliņa, kurā Šagāls bija apguvis pirmās zīmēšanas iemaņas, pārtapa Vitebskas māksla akadēmijā, par kuras direktoru kļuva Marks Šagāls pats. Par pasniedzējiem tika uzaicināti tādi prominenti krievu mākslinieki kā Kazimirs Maļevičs un Els Ļisickis. Viens no iemesliem bija arī tīri praktisks – pēckara Maskavā un Sanktpēterburgā pietrūka pārtikas, kamēr Vitebsku šāda problēma bija skārusi mazāk. Vitebskas mākslas akadēmija laika gaitā kļuva par augsta līmeņa mākslas centru visā Padomju savienībā. Pēc pāris gadiem Šagāls gan pameta direktora posteni, jo bija pārāk intraverts cilvēks un neaizrāvās ar mākslas izglītības programmu sastādīšanu, ko savā labā izmantoja Maļevičs un Ļisickis, sludinot studentiem supremātismu. Tas rezultējās konfliktā starp pasniedzējiem un Šagālu, līdz viņš iesniedza atlūgumu un 1920. gadā ar ģimeni pārcēlās uz Maskavu. Kad moderno mākslu sāka izstumt socreālisms, Šagāls lūdza atļauju ar ģimeni pamest valsti un 1922. gadā devās uz Berlīni, pēcāk uz Parīzi. Kaut supremātisma ietekme ir jūtama arī dažos Šagāla darbos, tomēr viņš nespēja pieņemt pamatdomu, ka mākslai un estētikai jābūt pilnīgi abstraktai.

12. KRIEVIJĀ ATGRIEŽAS TIKAI PĒC 51 GADA
Krieviju Šagāls apciemoja tikai pēc 51 gada, kad 1973. gadā saņēma uzaicinājumu no Padomju kultūras ministrijas, un Tretjakova galerija Maskavā sarīkoja vērienīgu viņa darbu izstādi. Šo epizodi gan pavada mistērija un virkne spekulāciju, ņemot vērā, ka 1973. gadā Aukstas karš bija pilnā plaukumā. Cilvēki, kuru uzskati nesakrita ar Padomju savienības varu – un Šagāls noteikti nebija tās uzskatiem draudzīgs – netika ielaisti valstī, kur nu vēl uzaicināti. Turklāt laikā, kad notika Šagāla izstāde, viņa krievu avangarda kolēģi paralēli tika pakļauti cenzūrai, ievietoti psihiatriskajās palātās vai pat ieslodzīti.

13. ILUSTRĒTĀ AUTOBIOGRĀFIJA “MANA DZĪVE”
1922. gadā vēl šķietami agrajā 35 gadu vecumā Marks Šagāls Parīzē pabeidza ilustrēto autobiogrāfiju “Mana dzīve”, kuru bija aizsācis jau Krievijā. Tā kalpo ne vien kā galvenais uzziņas avots par Šagāla bērnību un jaunības gadiem, bet arī glabā mākslinieka uzskatus par mākslu un teoriju, piemēram, par to, ka viņš priekšroku dod spontanitātei, nevis analītiskais pieejai. “Ja gleznoju ar sirdi, man vienmēr izdodas. Ja ar galvu, tad – nekad.” Autobiogrāfijā uzsvērta hasīdu jūdaisma milzīgā ietekme uz Šagāla pasaules redzējumu un mākslu. Tā kā teksts bija sarakstīts krievu valodā, tad Parīzē vispirms tika nopublicētas vien ilustrācijas, ko uzņēmās ievērojamais mākslas dīleris un izdevējs Pauls Kasīrers (Paul Cassirer). Pati autobiogrāfija dienasgaismu ieraudzīja deviņus gadus vēlāk, 1931. gadā, kad Šagāla sieva Bella to bija pārtulkojusi franciski.


Dāvids un Abasaloms. Litogrāfija Vecajai Derībai

14. ILUSTRĒJIS GRĀMATAS, TOSTARP BĪBELI
Kad 1922. gadā Marks Šagāls ar ģimeni no Maskavas pārcēlās uz Berlīni, viņš rakstīja saviem draugiem Francijā, vai nav pieejams kāds darbs, lai varētu braukt dzīvot uz Parīzi. Labs Pablo Pikaso draugs un mākslas dīleris Ambroīzs Voljārs (Ambroise Vollard) piedāvāja Šagālam ilustrēt Nikolaja Gogoļa grāmatu “Mirušās dvēseles”, pateicoties kam mākslinieks pārcēlās atkal uz Parīzi. Sadarbībā ar Voljāru tapa ilustrācijas ne vien Gogoļa grāmatai, bet arī Bībelei un Lafontēna fabulām. Mākslinieks izmantoja skaisto un sarežģīto oforta sausās adatas tehniku, kurā dzīvā līnija savienojas ar dinamisko gravējumu, ko Šagāls veicis tieši metālā. Izspiestais metāls veido grātes, kas aiztur krāsu un drukājot veido neparasti samtainu melno krāsu. Mākslinieks virtuozi izmanto tehniskās iespējas un ar katru līniju un punktiņu izceļ galvenos varoņos, tālākā plānā atbīdot sižetisko vēstījumu. Pasūtījumu ilustrēt Veco Derību viņš izmantoja kā ieganstu, lai ceļotu uz Palestīnu un redzētu Svēto Zemi. 1931. gadā viņš Palestīnā uzturējās divus mēnešus un juties kā mājās, arī tālab, ka virkne vietējo runāja krieviski un jidišā. Pie ilustrācijām Šagāls strādāja trīs gadus, apmeklēdams pat Amsterdamu, lai studētu Rembranta un El Greko reliģiskās gleznas. Šagāls ir reiz teicis, ka viņš neredzēja Bībeli, bet gan to izsapņoja: “Jau kopš agras bērnības Bībele mani fascinēja. Man tā vienmēr šķitusi un joprojām šķiet kā visu laiku skaistākā dzeja.”

15. ŠAGĀLA DARBI “DEĢENERĀTU MĀKSLAS” IZSTĀDĒ
Neilgi pēc Bībeles ilustrāciju pabeigšanas Vācijā pie varas nāca Ādolfs Hitlers un uzsāka kampaņu pret modernisma kultūru. 1937. gadā no Vācijas muzejiem tika konfiscēni 20 tūkstoši mākslas darbu, kas raksturoti kā “deģenerāti”. Kaut reiz vācu auditorija sajūsminājās par Marka Šagāla gleznām, nu tās tika izsmiets: “Zaļi, violeti un sarkani žīdi šaujas no zemes, strinkšķina vijoles, lidinās pa gaisu (..) un atspoguļo uzbrukumu Rietumu civilizācijai.” Vācijā tika konfiscēti 59 Marka Šagāla darbi un izrādīti 1937. gadā Minhenē sarīkotajā izstādē “Deģenerātu māksla” (Entartete Kunst). 2013. gada rudenī kāda 80 gadīga Minhenes pensionāra – ievērojama pirmskara mākslas dīlera dēla – dzīvoklī tika atrasti vairāk nekā 1400 mākslas darbi, no tiem, kurus bija konfiscējuši nacisti, un glabāti slepenībā vairāk nekā 70 gadus. Starp tiem arī līdz šim nereģistrētas Marka Šagāla gleznas.

16. PIRMĀS ŠAGĀLA IZSTĀDES ASV
Kad Marks Šagāls ieradās Ņujorkā, vietējā laikmetīgās mākslas vide īsti nesaprata viņa glezniecību. Situāciju mainīja Šagāla personālizstādes, ko Ņujorkā un Čikāgā 1941. gadā sarīkoja Anrī Matisa dēls – Pjērs Matiss, kurš uzņēmās Šagāla pārstāvja lomu ASV.


Baletam Aleko

17. PIRMĀ BALETA SCENOGRĀFIJA
1941. gadā Markam Šagālam tika piedāvāts izstrādāt scenogrāfiju un kostīmu dizainu Ņujorkas Baleta teātra izrādei Aleko, kurā Puškina romantiskās poēmas “Čigāni” naratīvs tiktu izspēlēts Čaikovska mūzikas pavadībā. Jau Krievijā Šagāls bija strādājis pie scenogrāfijām, tomēr šī bija pirmā reize, kad māksliniekam bija jāstrādā tieši ar baletu, un turklāt deva iespēju iedvesmai apmeklēt Meksiku, kuras eksotisko kultūru Šagāls sajutis kā kaut ko sev ļoti tuvu. Lielāko darbu viņš paveica Meksikā uz vietas, pat baleta kostīmus deva šūt meksikāņu šuvējām. Pirmizrāde 1942. gada septembrī tika atzīta par ievērojamu veiksmi. Zālē sēdēja arī virkne ievērojamu mākslinieku, tostarp Djego Rivera, kurš bija atnācis aplūkot Šagāla veikumu. Kā raksta Šagāla biogrāfs Bāls-Tešuva, aplausu vētru pavadīja 19 priekškara atvēršanās reizes, publikai atkal un atkal izsaucot uz skatuves visu komandu, tostarp Marku Šagālu. Pēc mēneša baleta izrāde tika izrādīta Ņujorkas Metropolitēna operā, un arī tur Šagāls kļuvis par vakara varoni. New York Herald Tribune izrādes scenogrāfiju nodēvēja par dramatizētu izstādi ar gigantiskām Šagāla gleznām, kas pārsita jebkurus citus mākslinieka molberta izmēra darbus.


Parīzes Operas griesti

18. APGLEZNOTIE PARĪZES OPERAS GRIESTI
1963. gadā Marks Šagāls saņem pasūtījumu apgleznot Parīzes operas (Palais Garnier), majestātiskas 19. gadsimta celtnes un nacionālā pieminekļa, griestus. Tālaika Francijas kultūras ministrs vēlējās kaut ko unikālu, un Marks Šagāls viņam šķita īstā izvēle. Lēmums gan izraisīja skandālu kuluāros, turklāt iemesli satraukumam bija dažādi. Vieniem nepatika fakts, ka krievu izcelsmes ebrejs dekorē Francijas nacionālo pieminekli, citiem – tas, ka 19. gadsimta celtnes griesti tiek uzticēti tik modernam māksliniekam. Tas gan netraucēja 77 gadus vecajam Šagālam gada laikā pasūtījumu pabeigt. 220 kvadrātmetru audekla apgleznošanai bija nepieciešami 200 kilogrami krāsas. Apļveida gleznojums bija dalīts piecās daļās, kas pēcāk pielīmētas pie griestu paneļiem. Šagāla otai raksturīgā stilā attēlots Mocarts, Vāgners, Musorgskis, Berliozs un Rāvels, kā arī ievērojami dejotāji un aktieri. Atklāšanā 1964. gada septembrī, kā atzīmē New York Times, labākās sēdvietas pēkšņi bija tās, kas atradās tieši zem kristāla lustras, kuru griestu laukumā apjoza Šagāla tēli. Pat agrākie idejas pretinieki sajūsmā klusējuši.


Vitrāža Čikāgas mākslas institūtā. 1977

19. MARKA ŠAGĀLA VITRĀŽAS
Viens no lieliem ieguldījumiem līdzās glezniecībai ir Marka Šagāla darbs ar vitrāžām, kas ļāva viņam sasniegt tādu krāsu tīrību un intensitāti, par kādu viņš sapņoja. Tomēr tikai 70 gadu vecumā viņš saņēma pirmo lielo pasūtījumu veidot vitrāžas kādai nelielai baznīcai, kam sekoja virkne citu aicinājumu: Apvienoto Nāciju organizācijas ēkai (1964), Frauminsteres katedrālei Cīrihē (1967), Svētā Stefana katedrālei Maincā (1978) u.c. Savukārt vienīgā baznīca pasaulē, kurai visos 11 logos ir Šagāla vitrāžas, ir Visu Svēto baznīca Tudelā, Lielbritānijā (1963–1978). Kad mākslinieks pirmoreiz baznīcā ieradies, viņš iesaucies: “Tā ir tik skaista! Es ņemu tos visus!”


Mākslinieks un viņa līgava. 1980

20. SAULES MŪŽS
Šagāls nodzīvoja ilgu mūžu – līdz 97 gadu vecumam. Nomirstot 1985. gadā, viņš par diviem gadiem pārdzīvoja Žanu Miro, kurš bija dzimis 1893. gadā (Šagāls – 1887. gadā). Līdz ar ko tiek uzskatīts, ka Marks Šagāls ir bijis pēdējais Eiropas modernisma gleznotājs. Vieds un līksms meistars, kurš mīlestībā un radošā darbībā nodzīvoja teju gadsimtu un nomira brīdī, kad pēc darbnīcā pavadītām stundām brauca augšup ar liftu. “Cilvēks no pīšļiem ir nācis un par pīšļiem pārtaps. Starp šiem abiem mirkļiem nebūtu slikti iedzert.”

Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs
Mihaila iela 3
Daugavpils, Latvija
www.rothkocenter.com

Roberta Līgava - 24.04.2014 17:57
P.S. Un paldies par šo materiālu. Izklaidējoši, bet ar saturu!
Roberta Līgava - 24.04.2014 17:57
Sakiet, vai Rotko centrā būs skatāmas arī Šagāla gleznas? Vai tikai grāmatu ilustrācijas (kā tas visbiežāk ir ar skaļiem vārdiem Latvijā)?