RAKSTI  
NXT / DOME OF VISIONS

Māksla un publiskā telpa Kopenhāgenā 0

Jakobs Stube Ostergārds Kopenhāgenā
16/04/2014 

Atbrīvota no galeriju noslēgtības un pjedestāliem un palaista vaļā publiskajā telpā mākslinieciskā perspektīva var palīdzēt paplašināt daudzu cilvēku ikdienas dzīvi un pavērt jaunus apvāršņus un jaunas sakarības kā pašos indivīdos, tā arī sabiedrībā. Sabiedriskās telpas māksla attīstījusies jau ilgu laiku un turpina attīstīties. Piedāvājam ieskatu, kā tas notiek Kopenhāgenā.

1. aprīlī centrālajā, bet pusaizmirstajā laukumā pie ostas tika atvērts Vīziju kupols (the Dome of Visions). Tā ir pagaidu celtne, kas iebūvēta siltumnīcā un kurai līdz ar to nav nepieciešama apkure. Vīziju kupola būvmateriāli ir lēti – galvenokārt koks, jo tā nav jāpasargā no laikapstākļiem. Ap celtni kupola vidū no koka grīdas slejas eksotiski augi. Tas izraisa apjukumu – vai tā ir iekštelpa vai tomēr ārs?

Nākamā gada laikā Vīziju kupols paredzēts kā telpa konkrētiem kultūras un mākslas pasākumiem, kā arī debatēm un konferencēm par urbāno ilgtspēju. Tajā pašā laikā tas būs atvērts publikai. Kupols ir pilsētas dzīves eksperiments – tas nav ierasts interjers, bet drīzāk daļa no sabiedriskās telpās. Vīziju kupols ir arhitektūra, kultūra, pētniecība, māksla un ikdienas dzīve – viss vienā.  Šādā nozīmē tas ir izcils piemērs pašreizējai mākslas ienākšanai publiskajā telpā Kopenhāgenā un citviet. Māksla sabiedriskajā telpā agrāk nozīmēja statuju laukuma vidū: tas varēja būt karalis, kaujas aina, reliģisks motīvs u.tml. Šāda veida māksla atspoguļoja pasaules vareno vērtības un karaļa ego dimensijas. 


Vīziju kupols būs norises vieta virknei performanču un citu mākslas pasākumu, kuru kuratore būs Grī Vorre Halberga (Gry Worre Hallberg) no Fiction Pimps and Sisters Academy. Foto: NXT / The Dome of Visions

Kopš tā laika, protams, notikušas pārmaiņas. 20. gadsimta beigās “māksla publiskajā telpā” sāka asociēties ar abstraktākām skulptūrām satiksmes apļu vidū, kas mūsu skatam pavērās, iebraucot garlaicīgās provinces pilsētiņās, kuras bezcerīgi nopūlējās atšķirties no pārējām, uzbūvējot tieši tādu pašu skulptūru tieši tāda paša satiksmes apļa vidū. Par šo mākslu var domāt kā tādu, kas atrodas publiskajā telpā, taču būtībā tā ir pati savā telpā, kuru publiskā telpa iekļauj, bet nekādi netiek iesaistīta. Kaut daži no “apļa” māksliniekiem varbūt arī ir rēķinājušies ar apzaļumotā laukumiņa kontekstu un bezpersonisko šoseju, kā arī bezpersonisko pilsētu, tomēr šāda veida māksla un karaļa statujas ir vispirmām kārtām simboliskas. Tās mazliet atgādina vīru, kurš stāv pie kādas valdības ēkas, turot rokā plakātu ar politisku paziņojumu.

Kad šodien pieminam mākslu publiskajā telpā, mēs runājam par tāda veida mākslu, kas telpu tik tiešām iesaista, respektē tās īpatnības, izaicina to, lūko būt tās turpinājums vai pat paplašina tās dimensijas. Šīs iezīmes iesviedušas mākslu arhitektūras apkampienos. Arhitektūra vienmēr atbalstījusi publiskās telpas mākslas simboliku ornamentu un rotājumu formā, taču tagad tā apvieno spēkus ar mākslu, kopīgi lūkojot radīt pilnasinīgāku vidi. 
Šis ir attiecību estētikas laikmets. Kā apgalvo Nikolā Burjo: “Mākslas darbu loma vairs nav veidot iedomātas vai utopiskas realitātes, bet piedāvāt dzīves veidus un darbības modeļus pastāvošās realitātes ietvaros tajos mērogos, kādus izraudzījies mākslinieks.”

Māksla tika ieaicināta publiskajā telpā, kad pienāca gals modernisma arhitektūrai, ko var uzlūkot kā ļoti plaša mēroga eksperimentu, kurā ikdienas dzīve tika reducēta līdz formulai. Šī formula bija aptuveni šāda: “Ērta māja + gaisma + efektīvs transports uz darbu un atpakaļ + tuvumā esošas izklaides iespējas + funkcionējošas sabiedriskās iestādes = laime.”

Modernisma arhitektūra mums to visu piedāvāja, taču izrādījās, ka mums nepieciešams daudz vairāk. Mums nepieciešams izmantot publisko telpu, lai savā prātā veidotu paši savu pasauli. Mums nepieciešams atšķirties. Mums nepieciešama telpa, kur var izaugt jaunas idejas. Mums nepieciešams būt subjektiem.  Kā subjektus mūs iesaista māksla. Māksla spēj radīt cilvēcisku telpu, kur katrs var īstenot savu personību.

Kopenhāgenā šīs atziņas rezultātā radās pasūtījums arhitektu grupai un mākslinieku kolektīvam, kuri strādāja kopā, lai pārprojektētu lielu un ļoti aktīvu urbāno apvidu. Šis projekts kļuva pazīstams ar nosaukumu SuperKilen. Darbs ilga no 2009. līdz 2012. gadam. Rajons tika sadalīts zonās pēc krāsām (sarkans, melns, zaļš), kurās tika instalēti daudzi un dažādi radoši elementi: boksa ringi, šūpoles, nelieli mākslīgi kalniņi, strūklakas, akmens mēbeles, neliels rotaļlaukums astoņkāja formā. Un visbeidzot meistarstiķis: 57 dažādie ielas mēbeļu elementi, aizlienēti no katras to 57 tautu kultūras, ko pārstāvēja vietējā rajona iedzīvotāji.  


SuperKilen sarkanā zona, blakus rosīgajai Nørrebrogade. Attēlā redzamas ielas mēbeles no vismaz septiņām dažādām valstīm. Foto: Signe Als Nielsen

Tomēr SuperKilen nekļuva par uzvarošu mākslas, dzīves un arhitektūras savienību, kur mākslas potenciāls tiktu izmantots pilnībā kā dzīves bagātināšanas veids gandrīz katram iedzīvotājam: galu galā projekts uzskatāmi nodemonstrēja problēmas, kādas pastāv šādas gaistošas savienības veidošanā. SuperKilen raksturoja sevi kā “globālu izstādi Nørrebro rajonā” – šī frāze atsaucas uz mākslas leksiku, kā arī uz attiecībām starp vietējo un globālo. Taču “izstāde” ir tradicionāls termins, kas vedina domāt, ka ir izstādāmi priekšmeti un ka ir auditorija, kurai tos rādīt. Pretēji attiecību estētikai izstādes ideja uztiepj eksponēto priekšmetu nošķirtību no pasaules ap tiem.

Jāpiebilst, ka es nespriestu par visu ideju tikai no viena vārda, ja vien tas tik labi neraksturotu reālo SuperKilen urbāno telpu. Gluži kā senās statujas ar karali zirgā pilsētas vecākajās daļās, tā lielākā daļa šo 57 elementu atgādina sapņus no citurienes, padarot “šejieni” par vientuļu un nesakoptu. Šī problēma projektā tiek skaidrota tādējādi, ka “pieeju publiskās telpas mākslai, kas būtu specifiska konkrētajai vietai, problemātisku padara globalizācija”.

Jāatzīst gan, ka izmantot māksliniecisko perspektīvu, lai padarītu jaunas teritorijas apdzīvojamas visiem, ir ārkārtīgi grūti tieši šādu plašu un pastāvīgu arhitektūras plānu ietvaros. Vissekmīgākie bijuši pagaidu mēģinājumi izmantot mākslu publiskajā telpā. Publiskās telpas pagaidu pārveidojumi piedāvā vairāk iespēju, jo nav jāuztraucas par vietējo plānojumu, konstrukciju ilgtspēju, satiksmes plūsmu, būvatļaujām, standartiem, enerģijas piegādēm utt.

2006. gadā sabiedriskā izstāde SID NED! (“APSĒDIES!”) tika sarīkota tolaik relatīvi neievērojamajā Mimersgade ielā. Izstādi veidoja sešu dažādu mākslinieku vai kolektīvu radīti seši savstarpēji nesaistīti darbiem. Katrs no tiem tapa, atsaucoties uz telpas kontekstu un to izaicinot. Projekta tīmekļa vietnē teikts, ka mākslas darbu mērķis bijis “...katram savā veidā izaicināt Mimersgade kā neievērotu ielu, kurai mēdz paiet garām pa ceļam uz labākām vietām”. Tālāk teikts: “SID NED! ir saskarsme ar vietu un te dzīvojošajiem cilvēkiem. Tas ir izaicinājums tam, kā mēs uztveram apkaimi, proti, gan tie, kas šeit dzīvo, gan arī tie, kuri to redz no malas.”

Izstādes ietvaros kursēja mākslinieciski veidots autobuss, kurš vadāja cilvēkus no viena ielas gala uz otru; ceļā bija iespējams noklausīties stāstus par ielu, ziboša neona zīme norādīja uz Mjølnerparken (blakus esošu apkaimi, kuru mediji aizvainojoši dēvēja par geto); bija arī video instalācija, kurā iesaistīti vietējie iedzīvotāji; vairāki savādas formas soli un sociāls mēģinājums satuvināt vecišķos, baltādainos sena dāņu alusbāra klientus ar pārsvarā Tuvo Austrumu imigrantiem no vietējās komercskolas, lai tie kopīgi uzprojektētu un īstenotu kroga rekonstrukciju.


Bāra klienti un jaunie imigrantu studenti bārā Heimdal, SID NED! 2006. Mākslinieks Kenets Balfelts pēta publiskās telpas mākslas sociālpolitisko aspektu. Foto: Bureau Publik

No publiskās telpas viedokļa visinteresantākais projekts tika īstenots nelielā, paugurainā mauriņā, netālu no Mimersgade ielas. Šeit mākslinieku kolektīvs Parfyme uzņēmās katru dienu no plkst. 9 līdz 17 būvēt ielas mēbeles, uzrunājot garāmgājējus ar jautājumu, kas šai vietai būtu vajadzīgs. Dialogs ar garāmgājējiem bija miniatūra versija obligātajam “dialogam ar iedzīvotājiem”, kas ir prasība katrā lielākā un pastāvīgā pilsētas attīstības projektā. Parasti šis dialogs nozīmē, ka iedzīvotāji uzdod daudz jautājumu un izsaka daudz priekšlikumu un sūdzību, bet pēc tam notiek nelielas, jau ierēķinātas piekāpšanās, un būvniecība notiek saskaņā ar investoru interesēm. “Paugurainā ainava”, ko radīja Parfyme, piedāvāja telpas uzlabojumus, kas ne vien atbilda vietējo vēlmēm, bet spēja pat pielāgoties tām iegribām, kas mainījās no dienas uz dienu. Parfyme ziņo: “Kādas darba dienas beigās mēs aplūkojām savu darbu no attāluma, kad garām gāja pusaudzis. Pēkšņi no zila gaisa viņš apgāza stendu, ko tikko bijām beiguši būvēt. Taču tad grupiņa jaunāku bērnu, kuri spēlējās pakalnos, kopīgiem spēkiem atkal uzslēja stendu stāvus.”


Paugurainā ainava un būvlaukums, SID NED! 2006

Nākamo dažu gadu laikā Mimersgade un tās apkaime pamazām zaudēja savu necilo eksistenci un kļuva par vietējo mākslas iniciatīvu cietoksni. Šo notikumu attīstību, iespējams, ietekmēja arī citi faktori, taču iespējams, ka pagaidu izstāde SID NED! palīdzēja veikt apkaimē pozitīvas ilgtermiņa izmaiņas, izmantojot tās potenciālu. Kā izteicies SID NED! kurators Kristiāns Skovbjergs Jensens: “Izmantot mākslu pilsētas attīstībā nozīmē pārtulkot mākslas veikto pilsētas, cilvēku un iespēju analīzi konkrētā un konstruktīvā veidā. Lielākoties mums tas joprojām diez ko labi neizdodas. Tomēr mēs vismaz mēģinām.”

Kristiāns Skovbjergs Jensens pats šobrīd veido organizāciju ar nosaukumu SOMEWHERE, kas lūko padarīt publiskās telpas mākslu profesionālāku un palīdzēt tai attīstīties. “Tā būs kā mākslas norises vieta bez ēkas. Norises vieta ir publiskā telpa,” skaidro Skovbjergs Jensens. “Pēdējo 10–15 gadu laikā pieaugusi interese par šādu mākslas jomu. Mediji un politiķi kļuvuši arvien ieinteresētāki. Taču no organizatoriskā viedokļa nekas daudz nav noticis. Esam ieguvuši lielu pieredzi, taču nu mums vajadzīgs lielāks profesionālisms.” Keges pilsētā uz dienvidiem no Kopenhāgenas atrodas vienīgais muzejs, kas veltīts mākslai publiskajā telpā. Muzeja direktore Kristīne Būla Andersena paskaidro, kāpēc šāda veida māksla cilvēkiem šķiet pievilcīga: “Daudzi mākslinieki šodien šķiet laimīgi strādāt publiskajā telpā – labprātāk gan tad, ja tā ir vien pagaidu iejaukšanās telpā – kas nenotiek institūciju kontrolē un ar paskaidrojošiem plakātiem, bet gan tiešā domu apmaiņā ar auditoriju. Bijuši neskaitāmi gadījumi, kad mākslinieki ietekmējuši arhitektūru vai mainījuši izpratni par dizainu. Ietekme ir abpusēja, taču mākslai labi padodas uzdot jautājumus un atvērt cilvēkiem acis.”

Kopenhāgenas viduslaikos būvētajā centrā kā milzu sēne, kas izaugusi pilsētas bruģakmeņu augsnē, slienas divas nedēļas jaunais Vīziju kupols. Tā ievērojamie apmēri, šķiet, atspoguļo, kā pieaugu mākslas, arhitektūras un politikas integrācijas nozīme.