JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
RAKSTI  
Evita Goze (centrā) un fakultātes biedrenes, svinot dzimšanas dienu Braitonā

Braitonas Universitāti man ieteica fotogrāfe Iveta Vaivode. Universitātes Mākslas fakultātei Lielbritānijā ir laba reputācija – kā nekā absolventu vidū ir Lielbritānijas prestižās Tērnera balvas ieguvēji – mākslinieki Keits Taisons (Keith Tyson, 1963) un Reičela Vaitreda (Rachel Whiteread, 1963), 2010. gada Džona Mūra (John Moores) glezniecības balvas (£ 25’000) ieguvējs Keits Koventrijs (Keith Coventry, 1958), Harija Potera grāmatu ilustrators Klifs Raits (Cliff Wright, 1963) un ekstravagantais britu modes dizainers Džuliens Makdonalds (Julien Macdonald, 1971).

Fotogrāfijas nodaļa savukārt lepojas ar tādiem pasniedzējiem kā Magnum fotogrāfu Marku Paueru (Mark Power, 1959) (tiesa, universitātes gaiteņos viņu vēl joprojām neesmu sastapusi, jo lielu daļu laika Pauers pavada, strādājot pie sava projekta par Poliju), spāni Havjēru Ribasu (Xavier Ribas, 1960), Latvijā pabijušo un meistarklases sniegušo amerikāni Āronu Šūmanu (Aaron Schuman, 1977), Džimu Kuku (Cooke) un vairākiem citiem fotogrāfiem un fotogrāfijas teorētiķiem ar iespaidīgu galeriju un publikāciju sarakstu biogrāfijā. 

Absolventu vidū ir Klēra Stranda (Clare Strand, 1973) – kuras projekts Signs of a Struggle patlaban (līdz 27. novembrim, 2011) apskatāms Viktorijas un Alberta muzejā Londonā. Denijs Treisijs (Danny Treacy, 1975), Indre Serpitute (Indre Serpytyte, Lietuva, 1983) kuri turpinājuši savas studijas Lielbritānijas prestižākās mākslas augstskolas – Karaliskās Mākslas akadēmijas (Royal College of Arts) maģistrantūrā, kā arī Pasaules preses foto (World Press Photo) balvas ieguvēja 2009. gadā Laura Paneka (Laura Pannack).

Gadā, kad es stājos, tad uz nedaudz vairāk nekā trīsdesmit vietām pretendēja pāri par astoņsimt cilvēkiem. Šogad – vairāk nekā tūkstotis. Studēt gribētāju skaits audzis galvenokārt Lielbritānijas izglītības reformas dēļ, saskaņā ar kuru no nākamā gada tiks divkāršota studiju maksa.

Salīdzinot ar Latvijas universitātēs pieņemto kārtību, pirmajā brīdī biju šokēta, uzzinot, ka paredzēta tikai viena lekcija nedēļā, viens seminārs un grupas nodarbība. Šo dienaskārtību papildina atsevišķas tehniskās darbnīcas, kurās tiek sniegts ievads melnbaltās un krāsainās laboratorijas izmantošanā, digitālajā laboratorijā un studijas fotogrāfijā. Tomēr lekciju trūkuma dēļ nebūt nav jāgrimst bezdarbībā. Viss atkarīgs no katra paša iniciatīvas. Kaut arī nodarbības ir tikai dažas, gada sākumā tiek izsniegts prāvs literatūras saraksts, bieži ierodas vieslektori. Iknedēļas grupu nodarbībās rādām pa nedēļu paveikto. Manuprāt, tieši pastāvīgās diskusijas, nevis lekcijas, ir galvenais iemesls, kādēļ ir vērts studēt fotogrāfiju. Pasniedzējiem ir interesanti runāt par izdarīto, nevis idejām, un, jo vairāk centies sevi pierādīt, jo vairāk laika un uzmanības tev tiek veltīts. 

Dažkārt gan mani pārņem sajūta, ka studēt bakalaura programmā mākslas fakultātē Lielbritānijā ir tas pats, kas ekonomiku Latvijā – ja nezin, ko darīt pēc koledžas beigšanas, kamdēļ gan nemēģināt kļūt par mākslinieku? Tā rezultātā universitātes katru gadu beidz apjomīgs fotogrāfu bars, no kuriem lielākā daļa turpina strādāt veikalos, bāros un birojos. Britu pasniedzēji ir pieklājīgi, laipni māj ar galvu un uzklausa audzēkņu idejas, kuras ļoti bieži tā arī netiek īstenotas, un draudzīgā tonī piebilst, ka nākamreiz tomēr būtu labi atnest parādīt fotogrāfijas. Taču arī slavēt viņi slavē reti un lielākoties izturas tā, it kā augstākā atzīme – A līmenis – nemaz neeksistētu. Tāpēc Havjēra Ribasa vārdi man un kursa biedrenei gada noslēgumā ir kā medus manām ausīm: “Man interesē, ko izdarīsiet pa vasaru. Brīžos, kad viss apnīk, ir labi, ka ir projekti, kuru dēļ ir vērts atgriezties universitātē.” Darbs, vēl vairāk darba, pašanalīze, nedaudz nekaunības, bāžot kāju visās pusatvērtajās durvīs, un spēja pieņemt kritiku un no tās mācīties šeit, šķiet, te ir ātrākais ceļš uz panākumiem.